Sapņoju par Riodežaneiro

Tas nav tik vienkārši –
stāvēt uz olimpiskā pjedestāla Atēnās, tad norakstīt vienu olimpisko ciklu,
kurš dažādu iemeslu dēļ nevainagojās ar startu Pekinā, un atkal gatavoties nākamajām –
Londonas cīņām. Jevgeņijs Saproņenko, 2004. gada olimpisko spēļu vicečempions
vingrošanā, ir apņēmības pilns un pārliecināts: varu un gribu startēt vēlreiz.

Jevgeņija
ikdiena ir cieši saistīta ar vingrošanu, jo kopā ar savu seno cīņu biedru –
tagad treneri – olimpisko čempionu Igoru Vihrovu pirms trim gadiem
Olimpiskajā centrā Rīgā viņi atklāja Vingrošanas olimpisko centru, kurš ir
viens no lielākajiem un modernākajiem Rietumeiropā. Trenažieri bērniem un
pieaugušajiem, 10 batuti, mūsdienīgs 15 m garš piepūšamais celiņš, vienīgais
Latvijā mākslas vingrošanas paklājs, milzīga porolona bedre – tas viss ļauj
nodarboties ne tikai ar sporta vingrošanu, bet arī gūt nepieciešamās iemaņas
snovbordā, vieglatlētikā (te trenējas arī olimpiskie vicečempioni šķēpmešanā
Vadims Vasiļevskis un Ainārs Kovals) un daudzos citos sporta veidos, kur
nepieciešams attīstīt koordināciju, lokanību, reakciju. Mazākajiem audzēkņiem
tikko palikuši divi gadi, vecākajiem – aptuveni sešdesmit.

Jevgeņijs
tikai pasmaida, ja kāds to nosauc par olimpisko medaļnieku biznesa projektu – līdz
šim ir ieguldīts daudz personisko līdzekļu, mūsdienu materiālajos žņaugos līdz
patiesai peļņai, kura atbilstu ieguldītajam darbam, vēl tāls ceļš priekšā. Bet
bez vingrošanas Jevgeņijs savu dzīvi iedomāties nevar. Jo vairāk tāpēc, ka savā
31 gada vecumā Žeņa mērķtiecīgi un pārliecināti gatavojas 2012. gada cīņām
olimpiskajā Londonā.

– Kādu laiku pēc Pekinas
spēlēm bija tāds kā klusums, sāku pat domāt, ka esmu nokavējis Saproņenko
atvadu brīdi no lielā sporta…

–
Velti, jo par vingrošanas pamešanu vēl neesmu prātojis. Protams, ka mana
nekvalificēšanās olimpiskajām spēlēm bija sāpīgs trieciens. Taisnoties
nedomāju, jo sakrita tik daudz nelabvēlīgu apstākļu – paša trauma (2007. gadā
Eiropas čempionātā sarāvu kājas muskuli, tāpēc pēdējās olimpiskajās
kvalifikācijas sacensībās startēt varēju tikai ar pusspēku), olimpiskie atlases
principi (šobrīd tie ir mainīti), viss bija jāpārdzīvo sevī. Nekas, sezonu
izlaidu, saārstēju kāju, sāku strādāt par menedžeri Vingrošanas centrā un atkal
esmu apņēmības pilns. Mani tagad trenē draugs, kolēģis un cīņu biedrs Igors
Vihrovs – kas var būt vēl labāk, jo savulaik abi konkurējām nepajokam un mani
viņš pazīst ļoti labi. Protams, ka ļoti palīdz arī paša pieredze.

– Kas mainījies olimpiskajos
atlases principos?

–
Visu vairs nenosaka komandas vērtējums, jo komanda šobrīd mums nav augstākajā
līmenī. Kvalificēties iespējams arī individuāli uz atsevišķiem rīkiem. Pasaules
kausu izcīņas posmos atbalsta lēcienos pašreiz esmu sestajā vietā, kaut arī startēju
tikai trijās kārtās no desmit. Divreiz biju trešais, vienreiz – piektais.
Stabili iekļūstu finālā. Pamazām atgriežos arī pārējās disciplīnās, iespējas
kvalificēties ir arī daudzcīņā – jāiekļūst pirmajā četrdesmitā. Atsevišķā
veidā jābūt pirmajā trijniekā, komandām – pirmajā astoņpadsmitniekā. Vienīgais
mīnuss, ka tas viss ir jāizdara vienās sacensībās – pasaules čempionātā Japānā
2011. gadā. Ja tajā brīdī neesi formā, tev nepaveicas vai gūsti traumu, tad – visu
labu. Čempionātam jāgatavojas maksimāli pārdomāti un uzmanīgi.

– Kuri no šiem
priekšnoteikumiem tev liekas vispieņemamākie?

– Vai
nu daudzcīņa, vai atbalsta lēciens. Mani iepriecina vingrošanas attīstības
virzītāju sapratne – ka vingrošana nav tikai dažādu sarežģītu elementu
sakopojums, bet pirmām kārtām skatāms sporta veids, kur svarīgi ir redzēt
pārliecinātu, tīru vingrojumu. Labu atzīmi var iegūt arī tad, kad veic samērā
vienkāršu, bet tehniski nevainojami izpildītu vingrojumu. Tas ļauj izvairīties
no traumām, mazāk jādomā par savainojumiem supersarežģītu elementu izpildē.
Netieši esam atgriezušies pie padomju laika tradīcijām, kad augstāk tika
vērtēta kvalitāte, nevis sarežģītība. Vingro tīri, nekrīti, un laba vieta
garantēta. Tas iepriecina, jo sports, manuprāt, vispirms ir estētisks baudījums,
nevis triku parāde. Nav ko slēpt, ka manos gados tas ir pluss.

Komandu
cīņā ir sarežģītāk, jo abi pārējie puiši (Vitālijs Kardašovs un Dmitrijs
Trofilovs) dažādu apstākļu dēļ vēl nav pietiekami augstā meistarības līmenī.
Lai viņi varētu nesavtīgi trenēties, vajag lielus finanšu līdzekļus.
Skatīsimies, vai varēsim to pacelt. Ja būtu laba komanda, startēt būtu vieglāk
nekā vienatnē. Pašreiz ne uz ko vairāk cerēt nevaram, jo mūsu centra darbs
visaugstākajā līmenī augļus sāks nest tikai pēc gadiem sešiem, astoņiem.

– Ja runājam par gadiem,
trīsdesmit ar plusu vingrošanā ir daudz?

–
Nav maz, taču manā sporta veidā medaļas gūst arī 37 gadu vecumā. To, tāpat kā
visu dzīvē, jāprot uztvert filozofiski, nevis paniski sūkstīties – eh, būtu man
divdesmit!… Ja pareizi dzīvo, pareizi ēd, racionāli trenējies, ievēro
sportisko režīmu, tad arī pēc trīsdesmit vēl var lieliski startēt sporta
vingrošanā. Tikai visu laiku jābūt apritē. Vingrošana nav pliki mērāms vai sverams
sporta veids – kā vieglatlētika vai svarcelšana. Pats jutu, ka pēc gada
pauzes tiesneši manu startu vērtēja piesardzīgi – ā, tas ir tas Saproņenko,
tomēr atgriezies, paskatīsimies, pavērosim – un atzīmes lika piesardzīgi.
Varu teikt, ka dažās sacensībās biju pelnījis augstāku vietu, bet saprotu, ka
arī tiesneši ir tikai cilvēki un par savu varēšanu viņus nepieciešams pārliecināt
ilgākā laika posmā. Jūtu, ka viņi man atkal sāk ticēt. Šosezon centīšos
piedalīties pēc iespējas vairākos Pasaules kausa posmos, izlaidīšu laikam tikai
posmu Kanādā. Pirmais starts būs martā Vācijā.

– Vai darba pienākumi
Vingrošanas centrā netraucē?

–
Protams, ka ne. Kaut arī audzēkņu man nav (pagaidām par treneri kļūt nedomāju),
ar centra darbu esmu ļoti saistīts. Strādāju ar treneriem, kopā ar Igoru
risinām saimnieciskus jautājumus. Tagad domājam par savas darbības
paplašināšanu. Iespējams, ka atvērsim filiāli Daugavpilī, kur jaunajā
olimpiskajā kompleksā varētu būt labi apstākļi nodarbībām arī vingrošanā.

Domāju,
ka tas, ka trenējos savas skolas audzēkņu klātbūtnē, ir laba reklāma arī mūsu
sporta veidam. Tiesa, īpaši neafišējam, ka esam olimpiskie medaļnieki, bet pēc
kāda laika visi jau to uzzina. Vecākiem arī rodas cits stimuls virzīt tālāk
savus bērnus – mazie pie mums var trenēties, sākot no divu gadu vecuma.
Vispirms mēģinām viņos raisīt kustību prieku, rādām un mācām pašus vienkāršākos
vingrojumus. Pie mums strādā desmit treneru, kuri iepazīstina bērnus ar vispārattīstošo
vingrošanu, dažādām kustību spēlēm. Nekas, ja daudzi vēlāk aiziet uz citām
sporta nodarbībām, vingrošanas iemaņas var tikai palīdzēt gandrīz jebkurā
sporta veidā.

– Tu uzreiz vari redzēt, vai bērnam
(un viņu vecākiem) ir vērts nopietni domāt par sporta vingrošanu?

–
Redzu, kaut gan galvenais, manuprāt, ir paša audzēkņa vēlēšanās, ne visu nosaka
dabas fiziskie dotumi. Nevajag iedomāties, ka labi var vingrot tikai neliela
auguma atlēti – kā mēs ar Igoru vai lielākā daļa Āzijas pārstāvju -,
vingrošanas pasaulē atsevišķos vingrojumos, piemēram, uz zirga, panākumus gūst
arī 1,87 m gari sportisti. Tiesa, neliels augums varbūt ir optimāls tieši
daudzcīņā, taču iespējas ir visiem, jo vingro vispirms ar galvu un tikai tad ar
muskuļu spēku.

Es
sāku trenēties sešu gadu vecumā, arī tagad domāju, ka līdz skolai vajadzētu
nodarboties tikai ar vispārattīstošiem vingrinājumiem, bet vecāki paši mums
spiež, lai liekam atzīmes. Savā ziņā tas mazos varbūt stimulē censties, bet
dažu, iespējams, arī atbaida – ko es te ņemos, visi mani uzvar. Cenšamies to
pasniegt kā rotaļu un slavējam visus, jo nekad nevar paredzēt, kad pamodīsies
tavas īstās iespējas, daži uzplaukst uzreiz, citi – tikai ar milzu
neatlaidību izvirzās vēlāk. Ceru, ka labs stimuls būs nākotnes projekts, kur
sekmīgākajiem audzēkņiem būs iespējas turpināt treniņus un mācības ASV
koledžās. Viņiem ir iespējas atmaksāt gan mācības, gan uzturlīdzekļus. Lietuvieši
pirmie jau to izmantojuši.

– Vai tavus sasniegumus
ievērojusi arī mūsu olimpiskā vadība?

–
Protams, ja ir rezultāti, tad tevi pamana, jo, manuprāt, nav lielāka goda, kā
startēt olimpiskajās spēlēs. Esmu atkal iekļauts Latvijas olimpiskās vienības B
sastāvā, kas dod nelielu finansiālo palīdzību gan treniņiem, gan medicīniskajai
uzraudzībai. Pērn gan startējām un trenējamies paši par savu naudu. Saprotu, jo
naudas mums ir tik, cik ir, un iepriekšējie panākumi neko negarantē.

Ja
viss būs kārtībā, tad domāsim ne tikai par Londonu. Man kaut kā ļoti patīk
Riodežaneiro klimats, un domāju, ka olimpisko spēļu laikā 2016. gadā tas daudz
nemainīsies.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

Jevgeņijs SAPROŅENKO

Dzimis: 1978. gada 11. novembrī Rīgā

Mācījies: Rīgas 30. vidusskolā,
beidzis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju

Augums, svars: 1,72 m, 66 kg

Vingrošanā: trenējas kopš septiņu gadu
vecuma

Treneri: Aleksandrs Patruševs,
Arturs Mickevičs, tagad – Igors Vihrovs

Sasniegumi: olimpiskais vicečempions
atbalsta lēcienā (2004. g.), Eiropas čempions atbalsta lēcienā, (2005. g.),
Universiādes čempions atbalsta lēcienā (2003. g.), pasaules vicečempions
atbalsta lēcienā (1999. g. un 2001. g.), Pasaules kausu izcīņas posmu trešās
vietas ieguvējs (2009. g.)

Ģimenes stāvoklis: precējies, divi dēli

Strādā: Vingrošanas olimpiskajā
centrā