Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Pa vilkaču pēdām…

Rimants Liepiņš pērn gandrīz vai uzspridzināja Latvijas skriešanas vidi. Viņš apkopoja visus pieejamos resursus un kopā ar biedrību Engures sportam, Šlokenbekas muižas vadību un Engures novada pašvaldību augustā sarīkoja fascinējošu taku skrējiena pasākumu Āžu kalna Stirnu buks, šķiet, ne vien noraujot jumtu mazajam Milzkalnes ciematam, bet arī pāršķirot jaunu lappusi Latvijas skriešanas modē.

Nebaidīšos apgalvot, ka Rimants Liepiņš ir populārākais iedzīvotājs Engures novada jauniešu vidū. Dzirksteļošais skatiens, pozitīvisms, novatoriska domāšana un prasme būt atvērtam ikvienai idejai piešķir viņam harizmu, ko pavada pelnīta sabiedrības atzinība. Pēc Āžu kalna Stirnu buka, palasot skrējēju komentārus portāla Noskrien.lv forumā, palika pat nedaudz jocīgi — latviešiem tik neraksturīgi daudz pozitīvu atsauksmju! Trases, balvas, skatuve, vide, nosaukums, novitāte un iepakojums — par visu bija padomāts. Ar odziņu. Publika to novērtēja, un tas lika Liepiņam padomāt par taku skrējiena Stirnu buka izvēršanu plašumā: šogad skrējējus dabas draugus gaida nu jau vesels taku seriāls — pieci Stirnu buka posmi dažādās ainaviskās Latvijas vietās. Kā dzima Stirnu buka ideja un kā noorganizēt labas sacensības — par to arī šis stāsts. Ar nelielu, taču patiesu misticisma piegaršu.

— Pirms intervijas sacīji, ka jums — Stirnu buka organizatoriem — tikko bija četru stundu sapulce. Par ko spriedāt?

— Tikāmies ar partneriem Garkalnē — Kristīni un Didzi Ozoliņiem, lai strādātu pie sezonas pirmā posma organizēšanas, kas notiks tur. Kad viņiem izlasīju saimniecisko darbu sarakstu, kas obligāti veicami, lai posms varētu notikt, — Kristīne tik nopūtās: ja es būtu zinājusi, cik daudz darāmā te ir, laikam nebūtu piedalījusies. (Smejas)

— Kas var būt tik daudz darāms, organizējot skriešanas sacensības? Uzvelc čības un meties distancē…

—Es parādīšu tev sarakstu! Tātad vispirms lielā sadaļa: precīzi jāuzmēra katra distance, tās kopējais garums; jāveic virkne saskaņojumu ar pašvaldību un jāsaņem atļaujas; policijas, ugunsdzēsēju, ātrās palīdzības nodrošināšana; brīvprātīgo iesaistīšana; sponsoru un atbalstītāju koordinēšana; laika iekārtu sistēmu aktivizēšana un kontrole; dzirdināšanas punktu iekārtošana, pēc tam aizvākšana un punktu apkaimes sakopšana.

Otrajā sadaļā: seriāla mājaslapas izveide; mārketinga aktivitātes; promocija; mājaslapā ir jāstrādā elektroniskajai reģistrācijas sistēmai, jāspēj pieņemt maksājumus ar bankas karti; preses relīzes medijiem, reklāmu izstrāde un nodrošināšana medijos. Trešā sadaļa ir tehniskais nodrošinājums: laika mērīšanas iekārtas; oficiālie T krekli; starta numuri; laika reģistrēšanas čipi; dzērieni dzirdināšanas punktos; finišā pārtikas maisiņš, fotogrāfu un videoperatoru nodrošināšana; tirdzniecības atļauju saņemšana; trases sagatavošana — marķējumu izstrāde un visas trases nomarķēšana; barjeras; norobežojošās lentes, starta un finiša zona.

Vēl viena sadaļa ir bērnu un jauniešu brīvā laika aizpildīšana — kas notiek tajā laikā, kad bērni ir finišējuši, bet vecāki vēl būs trīs četras stundas trasē. Dažādi stendi, izziņas centri, skatuve… Piemēram, Garkalnē ir zaļās vārnas dabas lieguma teritorija, tādēļ mēs piesaistām Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistus, kas pastāstīs bērniem, kas tas ir un ko tas nozīmē. Turpat blakus ir Nacionālo bruņoto spēku bāze — organizēsim, lai atbrauc ASV karavīri un atved savu bruņutehniku, pastāsta par tankiem un bruņojumu. Tāpat ir jāstrādā pie kultūras sadaļas — katrā pasākumā uzstāsies viens mākslinieks. Šobrīd viņu vārdus vēl neatklāsim. Atsevišķa tēma ir apbalvojumi.

— Kāda stila mūziķi uzstāsies?

— Es gribu, lai tas nav meinstrīms, ko intensīvi spēlē pa radio. Garkalnē droši vien vēl būs vēss laiks, tādēļ būs lielais ugunskurs — uzstāsies mūziķis, kurš, manuprāt, ir interesants un atraktīvs. Viņš ir zaļais, un dabas tēma viņam ir tuva. Mums ir svarīgi, lai mūziķis atbilst konkrētajai videi.

— Kā radās ideja sarīkot skrējienu Āžu kalna Stirnu buks 2014?

— Ideja brieda aptuveni gadu. Pats dzīvoju pie jūras un piedalos maratonos. Metodiskajos norādījumos izpētīju, ka spēka īpašības ieteicams trenēt, veicot skrējienus kalnainā vai paugurainā apvidū. Nolēmu sākt skriet pauguru skrējienus, lai pilnveidotu ķermeņa motoriku. Sākumā aizbraucu uz Jēkaba gravu — viss aizaudzis. Pamēģināju kalnu slēpošanas trases — arī kaut kā nepatika. Tad atcerējos, ka ir tāds Āžu kalns. Sāku regulāri tur skraidīt. Tas ir mežs, un sapratu, ka mežs man patīk un tā ir štelle tas ir kas cits nekā skriet pa asfaltu. Sociālajā tīklā Endomondo, kur publicēju noskrietās distances, mani komentāros sāka ķircināt skrējēju vidū pazīstamais Matīss Vecvagars, kurš izskrējis teju visus Latvijas paugurus, bet Āžu kalnā nav bijis. Prasīja, kad aicināšot pie sevis ciemos — vai tiešām nevarot draugus uzaicināt? Pa to laiku man bija izveidojies līdzskrējēju pulciņš — visiem tas apvidus patika. Doma pamazām sāka materializēties. Sapratu, ja taisām draugiem pasākumu, kādēļ to uzreiz neuztaisīt par lielāku publisku pasākumu? Un tā gluži neviļus doma aizskrējās līdz pirmajam Āžu kalna Stirnu bukam.

Interesanti, ka trase nāca pie mums, nevis mēs to meklējām. Ir tāds slavens Draņķozols — trase sākotnēji nebija iecerēta gar to, bet caur purvu. Bija jau nodrukāti informācijas plakāti ar trasi, taču kaut kāds augstāks spēks mums teica, ka trase jāmaina — pretēji loģikai.

— Kādēļ jāmaina trases karte, kad tā jau iestrādāta plakātos?

— Nezinu. Es nezinu, kas mums to lika — man šķiet, ka mums to lika Draņķozols. Kad bijām nosprauduši jauno trases versiju, sāku atcerēties — tas taču ir tas Draņķozols, ko jau bērnībā biju uzgājis. Forumā atradām komentāru: „Jūs taču skrienat pa vilkaču takām.” Protams, man uzreiz radās jautājums, kas ir vilkaču takas.

Atradu Šlokenbekas muižas bibliotēkā luterāņu mācītāja, universitātes pasniedzēja Ralfa Kokina „Kurzemes vilkaču nostāstus”, kuros daudz norādes par Engures novada mežiem. Kādā teikā precīzi aprakstīta viena mūsu trase, tostarp Draņķozols ar visiem purviņiem un takām. Kad lasīju stāstu, mati cēlās stāvus — kādā lappusē minēts lūsis, stirnu buks un zaķis — visi vienkopus. Pirms tam mēs ar kaimiņu, kārtīgu meža veci, bijām sēdējuši pirtī un izdomājuši tieši šādus distanču nosaukumus. Trūka tikai susura, kā apzīmējam distanci pašiem mazākajiem.

Tajā brīdī zvanīju radiniecei, kurai piemīt tādas kā parapsihologa spējas, un prasīju, vai tas ir labi vai slikti. Tajā brīdī it kā nedaudz zuda pamats zem kājām — vairs nesapratu, vai šo skrējienu esmu izdomājis pats vai Āžu kalns izvēlējās mani, tādēļ, ka tur regulāri skrienu. Kļuva jocīgi ap dūšu. Sociālajos tīklos redzam, ka cilvēkiem patīk fotografēties pie zīmes Tu esi Āžu kalna virsotnē, tālumā redzama Durbes pils. Varbūt Āžu kalnam bija mērķis caur skriešanu cilvēkus padarīt labākus — jo vairāk cilvēks dzīvojas pa mežu, jo mazāk viņš grib darīt tam pāri un mēslot tajā.

— Kā iedomājies, ka šis skrējiens varētu izaugt par veselu seriālu?

— Kad bija sagatavota trase un skrējiens bija iepakots, tad piezagās klusa cerība, ka nākamajā gadā to varētu turpināt. Mums bija uzstādījums — paskatīsimies, kā viss izdosies. Nav liela starpība, vai tu audzē vienu vai piecus jērus — rūpala no tā nemainās. Ja dara, tad dara kārtīgi!

— Pēc pirmajām Stirnu buka sacensībām Milzkalnes pusē saņēmāt latviešiem neraksturīgi daudz pozitīvu atsauksmju! Kā tas izdevās?

— Mēs, organizatori, esam aktīvi tautas klases sportisti. Pats esmu piedalījies daudzās sacensībās un Stirnu bukā mēģināju apkopot un realizēt to, kas man pašam visvairāk ir paticis no pieredzētā citās skriešanas sacensībās — lielākā daļa ideju ir salasītas. Domāju, ja man patīk, tad noteikti ir vēl kāds bez manis, kam tas varētu patikt.

Mani apbur maratonu tūrisms — nevar labāk iepazīt pilsētu, kā to izskrienot 42 km garumā. Taču visu cieņu Latvijas skriešanas sacensību organizatoriem, ja man Ventspilī pusmaratons vai Valmierā maratons ir jāskrien, veicot četrus apļus, tad trešajā un ceturtajā gadā man tas sāk apnikt. Man gribējās pielikt klāt izzinošo faktoru.

— Tevi iekšēji dīdīja izaicinājums izveidot visu skrējienu ideālo versiju?

— Es negribētu izteikties tik lepni, jo Skrien, Latvija! izdara savu darbu ekselenti. Mēs gribam izdarīt citādāk. Man patīk pat ziemā skriet, kad baudu, kā sniegs čurkst zem kājām. Tas ir stāsts par segumu zem kājām — uz asfalta ir vieglāk un ērtāk skriet, jebkurš taku skrējiens ir par 30 % lēnāks seguma un reljefa dēļ. Bet tā bauda, ko tu iegūsti taku skrējienā. Manuprāt, cilvēks mežā sevi baro emocionāli un psiholoģiski daudzveidīgāk un bagātīgāk — meditatīvais aspekts ir lielāks.

Siguldas kalnu maratonu pērn apmeklēja 800 dalībnieki — tātad cilvēki grib šāda veida skriešanas sacensībās. Un, tā kā Latvijā līdz šim notika tikai divas šādas sacensības (vēl ir Cēsīs), piedāvājums taku skriešanā sezonas garumā kopumā bija niecīgs.

— Kādas bija atziņas pēc pērnā Stirnu buka skrējiena?

— Trasē nedrīkst būt reversa kustība, lai sportists neapjūk. Tiesa, ne vienmēr no tā fiziski var izvairīties — Garkalnē trasē būs reversa kustība. Kad sportists trasē ir noskrējis 23 km un saulē sakarsis, viņš var sākt minstināties, kad kāds paskrien pretī, un pamana, ka arī koka otra pusē ir marķējums — bulta otrā virzienā — viņš var samulst. Otrs — ir skrējēji, kuri tiesnešiem uzticas vairāk nekā bultām. Pat vispieredzējušākie tiesneši, monotoni sniedzot vienu un to pašu informāciju, dienas beigās var pieļaut kļūdas un maldināt sportistus. Cilvēciskais faktors.

— Vai arī seriālā katrā posmā būs sprinta posms? Pērn Milzkalnē distances viducī bija sprinta posms Āžu kalnā ar atsevišķu laika mērīšanas iekārtu, lai noteiktu sprinta karali un karalieni.

— Jā, tas ir nolikumā fiksēts. Sprinta rezultāti tiek papildus ieskaitīti kopvērtējumā. Var gadīties tā, ka posma uzvarētājs garākajā distancē posmā saņem mazāk punktu nekā kāds cits, kurš ne tik veiksmīgs ir bijis visā distancē, taču bijis starp visātrākajiem sprinta posmā. Mēs netaisām Latvijas čempionātu, taču cenšamies piešķirt spēles momentu, lai ir interesantāk. Jāņem vērā, ka, kārtīgi izlādējoties 100 metru sprintā, var nepietikt enerģijas atlikušajai distancei. Tas ir tāds kā šahs — šo ideju mēs paši radījām!

— Garkalnes mežs, Abavas senleja, Zebrus ezers un Pokaiņu mežs, Talsu pauguraine un Milzkalne. Kā vari raksturot katru posmu?

— Mēs meklējām izcili ainaviskas vietas, kas ir ar izteiktu reljefu. Pirms mēs to nodēvējām par taku skrējienu, ilgi locījām un staipījām vārdu savienojumu pauguru skrējiens.

Katrā sacensību norises vietā mums ir vietējie taku pazinēji. Garkalne ir tuvu Rīgai, un tur ir izteikts priežu mežs, un tas ir pasakains jebkurā gadalaikā. Garkalnē distances būs īsākas nekā citos posmos, jo tas būs sezonas atklāšanas posms. Šim posmam varētu būt apakšnosaukums skrējiens gar žogu, jo visu laiku ir jāskrien gar sētu, kas norobežo Rīgas ūdens īpaši aizsargājamās ūdens ieguves vietas. Tāpat nebijām plānojuši, ka Zaļās vārnas dabas lieguma zonā nevarēsim skriet, līdz ar to nācās saīsināt trasi. Šis būs relatīvi līdzenākais posms.

Abavas senleja ir pasakaina vieta. Tur ir daudz dzīvnieku, un tikai retu reizi tur nesastapsi dzīvniekus — aļņus, stirnas, mežacūkas… Aci pret aci! Tur ir  mežacūku dubļu vannas, kur gluži kā pa bobsleja trasi cūkas slidinās lejā uz Amulas upi. Trase tikai dažviet pieskaras Abavai, tā ved gar vairākām skaistām vietām, divu citu upju — Imulas un Amulas — stāvkrastiem, gar Buses pilskalnu. Šeit ir viesojušies maz cilvēku.

Zebrus ezers atrodas Zemgalē, bet tur no Zemgales līdzenuma nav ne vēsts. Distances gaitā nākas šķērsot izaicinošu Krievu kalna masīvu ar kāpumu kilometra garumā. No kalna virsotnes var redzēt Dobeli. Ezera apkaimē ir platlapu koki un vides skaistums pieņemas spēkā vasaras plaukumā. Tur ir jūras ērgļu lieguma zona — tā ir pasakaina sajūta, kad skrien pa trasi un pār galvu pāris metru augstumā nemanāmi no aizmugures piezogas ērglis ar trīs metrus platu spārnu vēzienu. Es novēlu katram to piedzīvot. Skrienot no Zebrus ezera līdz Pokaiņu mežam, distance vedīs pa vecu, īpaši aizsargājumu mežu. Un izmest loku Pokaiņos noteikti būs tā vērts.

Talsu paugurainē pirmos četrus piecus kilometrus skriesim pa takām, kas ved pa pilsētas centru — izstaigājot tūrisma informācijas centrā dabūto Talsu karti, secinājām, ka Talsos ir perfekts treils pilsētā. Trase ved pa sešiem pakalniem, un, neskatoties uz to, ka esam pilsētā, ar asfaltbetona segumu ir jāsaskaras tikai šķērsojot ielas. Tālāk trase līkumo cauri Talsu biatlona stadionam un nonāk Talsu paugurainē, kas ir pamatīgi kalnains apvidus — šeit būs lielākais kāpums. Te satiksies arī vecā pamestā slēpošanas trase Jāņakalnā ar jauno Kamparkalna trasi — tas būs īpaši interesanti vietējiem.

Katrā vietā meklējam tādus knifiņus.

— Un kā uz šī fona izskatīsies sezonas kulminācija Milzkalnē — pie Šlokenbekas muižas mūriem?

— Šogad Milzkalnē noteikti garāka būs Lūša distance, jo viņi paši teic, ka 24 km lūšiem ir par īsu un vēlas aptuveni 30 km. Izmainīsim dažas vietas, lai izvairītos no reversas kustības. Atradām dažādas jaunas interesantas vietas, kuras ieraugot tu saproti — o, jā, uz tejieni cilvēki ir jāatved. Piemēram, egle, kas aug uz akmeņiem — dažādi dabas brīnumi, kas jāprot ieraudzīt.

— Cik dalībnieku pieteikušies sezonas abonementam un cik dalībnieku būs pirmajā posmā Garkalnē?

— Patlaban esam saņēmuši pieprasījumu pēc 186 sezonas abonementiem, bet pirmajam posmam pieteikušies 550 dalībnieki. Ideāli, ja dalībnieku skaits katrā posmā būtu vismaz 800 skrējēju.

— Kā katru no šīm vietām atradāt, kur organizēt taku skrējienus?

— Tas ir pats trakākais. Vispirms aizbraucam uz tūrisma informācijas centru un sākam studēt, kas tajā apvidū ir interesants. Protams, pirmais ir ideja un impulss. Runājot par Abavas senleju, pirmā vieta, kas latviešiem parasti ienāk prātā, ir Velnakmens. Bet, papētot karti rūpīgāk, tu saproti, ka uz turieni nav jēgas skriet, jo uz Velnakmeni ved grants ceļš — nav diez ko interesanti pa tādu joņot. Kādus divus mēnešus braucām uz turieni pa divām trim reizēm nedēļā, skrējām, prātojām, rakāmies internetā, piemēram, arī Geocaching.com vietnē, pētot, kas tajā apkaimē ir interesants.

— Pērn dalībniekus saviļņoja iespaidīgas trofejas, ko saņēma skrējēji. Kādas balvas šogad sagaida dalībniekus. Šogad būs pieci posmi, un, saprotams, katrā posmā tādas trofejas pasniegt būtu neprāts.

— Arī šogad būs Tērvetes koktēlnieku darinājumi, taču kopvērtējuma laureātiem. Godīgi sakot, šī ir stipri izaicinoša sadaļa, kā apbalvot dalībniekus katrā posmā, jo pavisam skrējiens ir sadalīts 78 vecuma grupās katrā posmā un kopā būs 18 kopvērtējuma uzvarētāji. Un tāpat visiem neizpatiksi, jo vīri vecumā virs 60 gadiem prasa, kādēļ mums nav sava 60+ vecuma grupas? Visi skrējienu dalībnieki saņems piemiņas medaļas ar koka apdari. Diemžēl cenas dēļ tās nācās pasūtīt Ķīnā. Sadarbībā ar kādu slavenu latviešu sportistu mums ir paredzētas vēl citas interesantas balvas, bet lai tas paliek pagaidām intrigai.

— Cik medaļas pasūtīji?

— 4000 eksemplāru. Redzēs, kas no tā sanāks. Koka apdari katrai medaļai taisīsim Latvijā — lai uz katru posmu ir unikāla medaļa. Mani sanikno, kad aizbrauc uz sacensībām un kārtīgu medaļu iedod tikai pieaugušajiem, bet manam bērnam iedod tādu pašuplastmasas figņukā peldēšanas, futbola un citās sacensībās. Bērniem ir jādod tāda pati piemiņas medaļa kā pieaugušajiem, tikai ar savas distances simbolu. Bērnam tāpat ir jābūt numuram un čipam — visam ir jābūt nopietni. Bērnus var aizraut sportā, ja tu ar viņiem strādā godīgi.

— Izklausās, ka šis Stirnu buks ir sociāls projekts.

Stirnu buka komandas pamatkodolu veido skriešanas fanātiķi, kuri tikpat fanātiski ir pieķērušies šī seriāla organizēšanai. Dažs strādā pat dažreiz cauru nakti, jo pa dienu ir jābūt pamatdarbā. Un tu skaidri zini, ka viss, kā tu vari savus puišus atalgot, ir uzdāvināt tiem smuku Stirnu buka T kreklu un paspiest roku. Bez nesavtīgas superkomandas atbalsta šādu seriālu nemaz nebūtu iespējams noorganizēt. Uz trakajiem jau arī turas pasaule. Paldies Signim, Sandim, Gintam, Aldim par stipro plecu un citiem, kuri palīdz Stirnu bukam lēkt Latvijas mežos!

Pagājušogad mēs sacensības finansiālā izteiksmē noslēdzām ar nelielu mīnusa zīmi. Ceram, ka vismaz šogad izdosies sezonu pabeigt ar neitrālu bilanci. Mūsu grāmatvede pērn smējās: jums laikam ārkārtīgi patīk tas, ko jūs darāt. Tā ir motivācija, kas mūs dzen uz priekšu. Otrs, gribam radīt labu produktu, trešais, ja tu ieliec visu sirdi, esmu pārliecināts, ka gan jau arī nauda atnāks.

— Kāds inventārs nepieciešams taku skriešanai?

— Dalībniekiem jārēķinās, ka, skrienot mežā, visticamāk gadīsies sasmērēt apģērbu vai, piemēram, aizķert egles zaru un uzplēst jaku. Ieteiktu skriet ar tādu apģērbu, kuru nav žēl nedaudz sabojāt. Otrs, skrienot Buka vai Lūša distanci vai sliktu laikapstākļu gadījumā, vajadzētu sporta apavus ar dziļu protektoru. Trešais, neskatoties uz to, ka trasē būs vairāki dzirdināšanas punkti, drošības nolūkos ieteiktu skrējienā ņemt līdz ūdeni.

— Tu kā pieredzējis entuziasts ļoti labi zini, cik vajag laika, lai sagatavotos katrai distancei?

— Ja kādreiz ir sportots, bet pa ziemu nekas nav darīts, tad, lai kvalitatīvi sagatavotos garākajām distancēm, vajadzēs divus līdz trīs mēnešus. Es jaunībā skrēju maratonus nesagatavojies, bet pēc tam maksāju par to ar ķermeņa mocībām — tas bija nepareizi.

— Pats nopietni pievērsies skriešanai tikai pirms trim gadiem, bet nu jau aiz muguras ir arī Ņujorkas maratons. Cik pavisam maratonu ir tavā kontā?

— Pirmo maratonu noskrēju 17 gadu vecumā — finišā laimīgs saņēmu savu medaļu, bet pēc tam mocījos. Pēdējos trijos gados esmu noskrējis trīs Rīgas maratonus, divus ASV — Ņujorkā un Katalīnas salā, pa vienam Valmierā un Parīzē. Pagājušajā vasarā noskrēju arī 90 km kalnu taku skrējienu Polijā.

— Kad runājām pirms gada, teici, ka tavs mērķis ir pievarēt triatlona Ironman distanci. Kad plāno to sasniegt?

— Pagājušajā gadā aktīvi piedalījos Latvijas kausa izcīņā triatlonā, kā arī trenējos peldēšanā. Aizņemtības dēļ, organizējot Stirnu buka seriālu, šo plānu esmu nolicis malā. Godīgi sakot, triatlonā man nav, ko darīt, kamēr neatradīšu treneri, kurš var mainīt manu nepareizo elpošanu peldēšanā. Taču domāju, ka nākotnē pie šī mērķa vēl atgriezīšos.

— Skrien, min, peldi — tāds ir tevis dibinātās biedrības Engures sportam lozungs. Pastāsti, kā cilvēks no tusnējoša hokeja līdzjutēja var tik ļoti pārvērsties? Kas tevi sāka dzīt uz priekšu?

—Neesmu bijis pasīvs gluži visu mūžu — trenējos basketbolā un piedalījos piedzīvojumu sacensībās. Kad pārvācos no Rīgas uz Ķesterciemu, pazaudēju savu basketbola komandu. Ķesterciemā nevienu nepazinu. Man bija zudusi ierastā vide, kas mani motivēja nodarboties ar sportu. Atbraucu no darba un nezināju, ko ar sevi iesākt. Tolaik arī mans ierakstu bizness gāja uz leju, viegla depresija. Vieglākais ir iesēsties pufā un paņemt pāris tērvetniekus, lai aizbēgtu no visām problēmām… Trakākais ir tas, ka tas čalis, ko tu redzi no rīta vannasistabā spogulī, tev sāk aizvien vairāk nepatikt. Tad ar Eiropas fondu līdzfinansējumu uztaisījām Ķesterciema stadionu. Izgāju laukumā un sāku domāt, ko es tāds saguris varu bērniem parādīt… Tad likās, ka jāsāk kaut kas darīt. Un, kad sāc sportot, tas burtiski ierauj sevī.

— Aktīvi iesaisties biedrības Engures sportam darbā, atbalstot vietējos jauniešus un veterānus. Kādi plāni 2015. gadā?

— Vezums ir iekustināts, un tas uzņem ātrumu nu jau brīvgaitā, tādēļ jaunus mērķus izvirzīt nav nepieciešams. Sākumā cilvēki bija jāmotivē, bet tagad situācija ir tāda, ka, piemēram, mūsu MTB komandai ir izveidojies otrs sastāvs, jaunieši nedēļas nogalē brauca uz Brazīliju piedalīties pludmales volejbola turnīrā, esam viņiem piesaistījuši kvalificētu volejbola treneri, uz Rīgas maratonu gan jau brauksim pilns novada autobuss. Vienīgi sāp sirds, ka mūsu triatlona komandai trūkst kārtīga kapteiņa.

— Ko lai tev novēl?

— Lai pēc iespējas vairāk apkārtējie iesaistās tajā, ko darām. Caur fiziskām aktivitātēm cilvēki kļūst labāki, līdz ar to visa apkārtējā vide kļūst labāka un drošāka. Ir liela starpība, vai jaunietis laukos uzaug, dzerdams alu vai nodarbojoties ar sportu un labā kompānijā dodoties uz sacensībām.

 

Rimants LIEPIŅŠ

Engures novada balvas Gada iedzīvotājs laureāts (2013)

Dzimis: 1973. gada 10. novembrī Tukumā

Ķesterciemā kopš: 2008. gada

Izglītība: Vadības un ekonomiskās informātikas fakultāte, bakalaurs

Sporta veidi: skriešana

Strādā: SIAPlatforma.lv, biedrība Engures sportam

Vaļasprieki: aktīva atpūta dabā, ceļojumi, jo īpaši trekings kalnos, mūzika — no meditācijas mūzikas līdz alternatīvajam rokam un Eiropas hitu radio, grāmatas — Pūķa ķērājs, Dzimuši, lai skrietu, Šantarāms. Teātris — Jaunais Rīgas teātris

 

STIRNU BUKS 2015

12. aprīlī        Garkalnes mežu Stirnu buks (distances: Susurs — 0,8 km, Zaķis — 8 km, Stirnu buks — 20,5 km, Lūsis — 27,8 km)

30. maijā       Abavas senlejas Stirnu buks (0,8 km, 6 km, 18,9 km, 28,1 km)

28. jūnijā       Zebrus ezera un Pokaiņu meža Stirnu buks (0,8 km, 9 km, 24,6 km, 35,2 km)

25. jūlijā         Talsu pauguraines Stirnu buks*

22. augustā  Āžu kalna Stirnu buks*

* tiek precizēts