Otrā plāna lomas Baltijas volejbola teātrī

Latvijas volejbola kombinātam jau kuro gadu galvenā ierīce ir gaļas mašīna, ko sauc Schenker līgu kungiem un Baltijas līgu dāmām. Tiesa, šogad pēc ilga pārtraukuma mūsu vīru klubs — Biolars/Jelgava — izmēģināja spēkus Eiropas kausos. Taču patrāpījās gaužām nelāgs pretinieks — Krievijas Superlīgas klubs no Ņižņijnovgorodas. Tāpēc labākie citzemju spēlētāji, kurus varēja redzēt pie mūsu tīkliem, atkal bija tikai igauņi vai daži viņu klubos spēlējošie ārzemnieki. Diemžēl arī Schenker līga šogad mums prieku neatnesa, jo no gaļasmašīnas iznāca tikai tievas desiņas.

GANDRĪZ SLIKTĀKĀ SEZONA

Schenkervolejbola līgas vienpadsmitā sezona beidzās ar Tartu Big Bank uzvaru. Otro reizi tās pastāvēšanas vēsturē Final Four nebija neviena Latvijas kluba. Otrādi (ka nebūtu neviena igauņa) nav bijis ne reizi un tikai vienreiz (2006. gadā) finālčetriniekā bija trīs klubi no Latvijas. Arī uzvarētāju godā latvieši bijuši tikai vienreiz, kad pašā pirmajā sezonā triumfēja Poliurs/Biolars. Pēdējo reizi kāds Latvijas klubs spēlēja finālā pirms 10 gadiem! Toreiz saspringtākajā no visiem 11 fināliem un ne bez tiesnešu atbalsta Lāse/Robežsardze ar 2:3 zaudēja Selver. Var taču gadīties, ka igauņiem reiz var arī apnikt mēneša laikā izspēlēt divus savas valsts čempionātus! No otras puses, kā liecina rezultāti, tieši lēnie igauņi māk visvairāk izspiest no kopējās līgas.

Šajā sezonā Schenker līgā Latviju pēc ilgāka pārtraukuma pārstāvēja jau pieci klubi — RTU/Robežsardze, Biolars/Jelgava, Poliurs/Ozolnieki un DU pievienojās ASK/Kuldīga. Diemžēl ne daugavpilieši, ne kuldīdznieki tā nopietni par vietu astoņniekā nepacīnījās. Debitantiem tas pirmajā sezonā būtu piedodams, bet no Latgales volejbola flagmaņa, kam apakšā volejbola skola un arī tradīcijas, tika gaidīts vairāk (jau kuro gadu!). Varbūt nākamgad…

Regulārajā čempionātā pirmās četras vietas aizņēma igauņu klubi, bet astoņniekā bija piecas kaimiņvalsts komandas. Līdz ar to ceturtdaļfinālā viņiem bija labākas pozīcijas, kas arī tika izmantotas. Biolars pret VK Parnu zaudēja abas spēles, bet RTU Robežsardze (pret Big Bank) un Poliurs (pret Selver) savā laukumā uzvarēja ar 3:2. Savukārt igauņi sava laukuma priekšrocības izmantoja perfekti un mūsējos atstāja ārpus Final Four. Varbūt Raimonda Vildes trenētie RTU puiši varēja aizķerties, ja otrā mača otrajā setā nebūtu pamanījušies zaudēt no 23:19. Tas izrādījās lūzuma brīdis — zaudējums mačā — 0:3, un šī neveiksme pārceļoja arī uz svētdienu, kad tika zaudēts ar 1:3. Var pat teikt, ka daudzkārtējiem čempioniem Selver sīvāku pretestību izrādīja ozīši, kaut gan karognesēji jau ilgus gadus ir vieni un tie paši — Ivo Baranovskis un Raimonds Vilmanis, kurus jau var pieskaitīt pie sporta pensionāriem (attiecīgi 38 un 36 gadi). Klubs trenējas drīzāk pusprofesionālā statusā, taču, kā joko, meistarību nevar ne nodzert, ne kārtīs nospēlēt. Turklāt šajā sezonā jaunā kvalitātē atklājās jau gandrīz volejbolam norakstītais Gatis Augustāns, kas kļuvis par vienu no labākajiem diagonālajiem uzbrucējiem Latvijas klubos. Treneru tandēmam Jānis Bērziņš/Guntis Atars izdevās no šī sastāva dabūt ārā maksimumu. Tieši lielāka dzirksts sirdī un degsme acīs bija galvenais iemesls, kāpēc Ozolnieku puiši šajā sezonā cīņās ar igauņiem izskatījās vislabāk.

Tieši divi Poliurs spēlētāji (Armands Āboliņš — 342 punkti un Gatis Augustāns — 316) Schenker līgā bija rezultatīvākie no Latvijas spēlētājiem, tomēr pirmās piecas vietas aizņēma vīri no Igaunijas klubiem, bet pašā augšgalā bija divi tajos spēlējošie ārzemnieki — Linkolms Viljamss (522 punkti) un Daniels Macels. Vismaz kāds ārzemnieks bija gandrīz visos igauņu klubos (kopā bija pieteikti 13, taču Rakvereslatvieši Lauris Iecelnieks un Artūrs Briedis dažādu iemeslu dēļ nespēlēja), kamēr mūsējos nebija neviena. Tā gan maza vaina — bija iespējas spēlēt un sevi parādīt savējiem. Tomēr Igaunijai bija septiņas, kamēr mums tikai piecas komandas. Piedevām ārzemēs un labā līmenī spēlējošo igauņu šobrīd ir krietni vairāk nekā mums. Aiz Gundara Celitāna, Hermaņa Egleskalna un Denisa Petrova mugurām vairs nav neviena, kas spēlētu labā klubā. Viktors Koržeņevičs, Aivars Petruševics, Valters Ramma vai Reinis Pekmanis nav tālu no Schenker līgas līmeņa (ja ne turpat!).

Tāpēc nevar noliegt, ka plaisa starp mums un ziemeļu kaimiņiem noteikti nesamazinās. To apliecināja arī viņu junioru izlases sekmīgāks starts. Kaimiņu juniori rūdās arī Schenker līgas Viru klubā, kamēr mūsējie maļas pa zemākām līgām. Labi, kas vismaz daži — Aleksandrs Avdejevs, Kārlis Pauls Levinskis, Andris Zadovskis, Māris Lancmanis, Vlads Smirnovs, arī 1999. gadā dzimušais Kristaps Butkevičs mēģināja sevi apliecināt Schenker līgā. Izdevās kā nu kuram un kā kuro reizi. Tieši stabilitātes trūkums pagaidām ir jauno lielākā bēda.

No Latvijas klubiem lielākās cerības tika saistītas ar RTU/Robežsardzi, kam bija visai sabalansēts sastāvs un treniņrežīms joprojām ir vistuvāk profesionālajam. Taču šoreiz nelīdzēja pat latviešu Schenker līgas talismans Ansis Medenis (ar viņu sastāvā Poliurs/Biolars ieguva 40 kg smago Schenker līgas kausu, un Biolars/Jelgava uzvarēja pirmajā Schenker Superkausa izcīņā). Kur meklējama vaina, kāpēc šoreiz nekas prātīgs nesanāca, ātri jātiek skaidrībā kluba vadībai, treneru kolektīvam un pašiem spēlētājiem. Visiem kopā un katram atsevišķi.

Ar nožēlu jākonstatē vēl viens fakts — no bīčistiem tikai ozīšu Armands Āboliņš klasiskā volejbola sezonu aizvadīja teicami. Haralds Regža, Edgars Točs, par Edvartu Buividu nemaz nerunājot, domās vēl laikam sauļojas smiltīs. Virkne spēlētāju tā arī nav tikuši skaidrībā ar savu nākotni volejbolā — vai tā būs klasika vai bīčs. Taču pēdējie gadi ir parādījuši, ka bīčā var izdzīvot tikai tie, kuri gana regulāri tiek Pasaules kausa posmu pamatturnīros. Ar līdzdalību kvalifikācijā vai country quota izspēlē sviests uz maizes nesanāk. Tāpēc šai daļai bīčs var būt kā nelielas naudas pelnīšana mazāka līmeņa turnīros vasarā, bet ziemā meistarība jāpilnveido, spēlējot zālē. Citādi attīstības nebūs, un Regžas piemērs šajā ziņā ir gana uzskatāms.

Tagad atlikusi pēdējā saspringšana — cīņa par Latvijas čempionāta medaļām. Favorīti ir RTU/Robežsardze, kas decembrī ieguva Latvijas kausu. Tomēr šis statuss viņiem nepavisam nav Daugavas, drīzāk — Vēršādas platumā.

DAIĻAIS DZIMUMS PĀRSTEIDZA

Toties Latvijas volejbolistes Baltijas līgā, kur piedalās visu triju valstu klubi, patīkami pārsteidza, pusfinālā iekļuva divi klubi — LU/Jelgava un Zeltaleja/MSĢ. Kaut gan pēc regulārā čempionāta skats uz nākotni nebija nemaz tik priecīgs. LU/Jelgava finišēja 4., Zeltaleja — 6. un RSU/MVS — 8. vietā. Toties jau ceturtdaļfināla ievadā RSU/MVS gandrīz sagādāja sensāciju un tikai piecos setos zaudēja Lietuvas Achema, kas regulāro turnīru beidza 1. vietā. Jelgavnieces, kuru sastāvā līderes joprojām ir Ance Auziņa un Inese Jursone, bet ar labu pārējo atbalstu, ar 3:0 pārspēja Tartu Edem. Toties Zeltalejas 3:1 uzvara pār TTU jau bija pārsteigums, jo tallinietes čempionātā ierindojās 3. vietā. Jaunajām murjānietēm labi piepalīdzēja pieredzējušās Inga Vētra un Inga Ikauniece. Par līderi kļuvusi Enija Bidzāne. Arvien nozīmīgāku pienesumu kopējā spēlē dod 1,91 m slaidā pirmā tempa spēlētāja Alise Pētersone. Muskuļi jau vēl jāaudzē, bet dotības ir.

Diemžēl spēka (visdrīzāk tieši tā un visvairāk jaunajām murjānietēm) mūsējām pietika tikai vienai dienai. Pusfinālā viss notika, atbilstoši rangam — uzvarēja regulāro čempionātu augstākās vietās pabeigušie klubi, bet mūsējiem atlika spēle par trešo vietu. Tajā LU/Jelgava, gan visai saspringtā mačā ar 3:1 uzvarēja Zeltaleju. Tomēr ar gana lielu interesi gaidīsim, ko Zeltalejas meitenes rādīs pēc gada, cik būs izaugušas centimetru un meistarības izteiksmē.

Viena no pēdējo gadu Latvijas dāmu volejbola līdervienībām — Babīte — šoreiz bija tikai devītā. Ilgus gadus to balstīja vecmeistares Sana Catlakša, Sandra Breikša, Jeļena Ceplīte. Šogad Catlakša vairs nespēlēja, nespēlēja arī cita līdere Zane Malaševska un aizstājējas atrast neizdevās. Savukārt Daugavpils Ezerzeme kārtējo reizi palika pēdējā. Tiesa, sastāvā pārsvarā bija 1997. un 1998. gadā dzimušās. Pagaidīsim, ko viņas rādīs pēc gada vai diviem. Diemžēl tikai dažām augums ir virs 1,80 m, bet centimetriem mūsdienu volejbolā ir liela loma. Pat dāmu volejbolā ir divmetrinieces.

IZLASĒM SAUSĀ SEZONA

Jā, Latvijas dāmas gada laikā pārsteidza jau otro reizi. Pērnajā pavasarī salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju rangā būdamas viszemāk, Eiropas čempionāta kvalifikācijā mūsējās tika vistālāk, izpelnoties spēles arī ar Poliju un Ukrainu.

Šis Latvijas izlasēm būs absolūti tukšais gads. Eiropas čempionāta finālturnīram vai play off kvalificēties neizdevās. Savukārt olimpiskā kvalifikācija tiks mainīta, un cīņu par ceļazīmēm uz Rio sāks tikai labākās izlases. Citu turnīru nebūs. Vienubrīd pavīdēja ideja, ka vīri varētu spēlēt Eiropas līgā, taču idejai pietrūka materiālā seguma. Jo šis prieks ir gana dārgs. Turklāt šobrīd arī nav pat nojausmas, kāda varētu izskatīties izlase bez Gundara Celitāna, bez Hermaņa Egleskalna. Lielā mērā tā būtu jāveido no jauna, bet izejmateriāla trūkst. Ja reiz puiši nevelk pat Schenker līgā, kā pavilks izlasi!

Pastāv iespēja, ka izlases jaunais modelis varētu tikt veidots uz Latvijas studentu izlases bāzes. Tā piedalīsies Universiādē, taču, lai pilnvērtīgi sagatavotos un tajā labi sevi parādītu, arī vajadzīga nauda. Federācija un augstskolas šobrīd skatās viena uz otru un abām pusēm maciņi ir pustukši. Gan jau uz Koreju mūsējie aizlidos, taču — vai būs arī labākajā sastāvā un labākajā gatavībā, apgalvot gan nevar. Šobrīd pat nav tik svarīgi minēt potenciālos izlases kandidātus. Viens gads var daudz ko mainīt, jo spēlētāju attieksmei ir plaša amplitūda, ko diemžēl vairāk ietekmē emocionālie, nevis racionālie faktori.

Jebkurā gadījumā šobrīd vīriešu un sieviešu izlašu līmenis atkal varētu būt visai līdzīgs. Diemžēl ne jau tāpēc, ka dāmas būtu ļoti progresējušas. Un šogad arī neprogresēs, jo sausumā zāle neaug. Lai izlase saspēlētos un spertu soli uz augšu, nepieciešami kopēji treniņi un spēles. Taču jābūt arī kādam augstākam šo treniņu mērķim. Ar domu par sasniegumiem pēc pieciem gadiem nepietiek. Tāpēc arī visai droši var prognozēt, ka šis gads izlases vēl vairāk attālinās no Eiropas vidusmēra komandām. Par eliti nerunājot. Diemžēl.

ZEMĀKAIS PUNKTS

Ambīciju trūkums un samazinātas prasības pret sevi sāk kļūt par hronisku Latvijas volejbola kaiti. Daudzi samierinājušies ar pirmā čaļa titulu ciemā un par Romas iekarošanu nemaz nedomā. Pavisam pazuduši tie gēni, pateicoties kuriem Radiotehniķis vinnēja PSRS čempionātu (1984. g.) un Latvija — PSRS Tautu spartakiādi (1983. g.). Jau rakstīju — kur labākajiem klubiem ņemt rezerves, ja Latvijas jauniešu un junioru izlases jau sen nav spējušas kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīriem? Drīz ne tikai klasiskā volejbola izlase, bet arī pludmales volejbols arvien akūtāk izjutīs labu spēlētāju problēmu. Tajā pašā laikā mums ir lieliska tradīcija — Lāses kausa izcīņa, kas liecina, ka volejbols jauniešu vidū ir gana populārs. Tikai neitrālo jauniešu treneru (tādu, kuru skolas nepiedalās) turnīrā nemaz tik daudz nav. Bet iespējas saskatīt kādu nepieradinātu volejbolistu tur ir gana lielas. Manuprāt, Lāses kausa nolikumā jāizdara arī viena korekcija. Skolām, kas spēlē finālā, legāli jāļauj sastāvā iekļaut 2—3 spēlētājus no citām savas zonas skolām. Šobrīd dažs labs to dara, tikai manipulējot ar skolēnu apliecībām. Tādā veidā finālturnīrā būtu vēl labāks līmenis un lielākas iespējas ieraudzīt gandrīz visus talantus.

Klubu un izlašu neveiksmes ir arī federācijas neveiksmes. Saknes jau neapstājas pie klubiem vai jauniešu izlasēm. Tās aizvijas dziļāk — līdz divām specializētajām sporta skolām Rīgā (RVS) un Daugavpilī (DVS), līdz MSĢ, līdz sporta skolām, kurās ir volejbola grupas, līdz treneriem, viņu kvalifikācijai, attieksmei, degsmei. Ne jau tikai naudā visa vaina. Padomju laikos treneri nepavisam nebija izredzēto šķira, bet viņi neatļāvās uz treniņu atnākt, grozot pliku lielvēderu. Šobrīd ar nožēlu jākonstatē, ka tuvāko piecu gadu laikā no Latvijas izlasēm nav pamata gaidīt panākumus. Lielas uzvaras sākas no sīkumiem, un ar sīkumiem arī jāsāk. Daudz jau ir nokavēts, bet ne viss. Ja sāks šodien.

Schenkerlīgas fināli

2006. Poliurs/Biolar(Ozolnieki) — Pere Leib (Tartu) 3:1 (23:25, 25:19, 25:15, 25:18)

2007.Lāse/Robežsardze — Selver (Tallina) 2:3 (20:25, 27:25, 22:25, 25:22, 13:15)

2008.Selver (Tallina) — Pere Leib (Tartu) 3:1 (17:25, 29:27, 25:23, 25:20)

2009.Selver (Tallina) — Pere Leib (Tartu) 3:1 (25:18, 25:20, 21:25, 25:23)

2010.Selver (Tallina) — Pere Leib (Tartu) 3:0 (25:23, 25:16, 25:20)

2011. Selver (Tallina) — Parnu VK (Pērnava) 3:0 (25:13, 25:17, 25:21)

2012.Selver (Tallina) — Pere Leib (Tartu) 2:3 (25:27, 25:21, 25:13, 17:25, 13:15)

2013.Parnu VK (Pērnava) — TTU (Tallina) 2:3 (25:23, 22:25, 16:25, 25:15, 7:15)

2014. Big Bank (Tartu) — Selver (Tallina) 1:3 (25:21, 16:25, 20:25, 24:26)

2015. BigBank (Tartu) — Selver (Tallina) 3:2 (21:25, 25:18, 23:25, 26:24, 15:12)

Baltijas līga. Dāmas

2011. 1. Jelgava/LU; 2. Ropaži/MSĢ, 3. Heksa (Lietuva).

2012. 1. Parnu VK (Igaunija); 2. Jelgava/LU; 3.MSĢ/Ropaži.

2013. 1. Kommunalnik (Baltkrievija); 2. Minchanka (Baltkrievija); 3. VC Atlant (Baltkrievija).

2014. 1. Kohila VK (Igaunija); 2. Jelgava/LU; 3. Achema KKSC (Lietuva).

2015. 1. Kohila VK (Igaunija); 2. Achema KKSC (Lietuva); 3. LU/Jelgava.