Par spīti visam
Vieglatlētu vasaras sezona
tuvojas izskaņai. Nopietnai visdažādākajās sacensībās sasniegtā analīzei lai
paliek garie rudens vakari, bet nelielai sarunai par mūsu medaļām, izcīnītajām
vietām, sezonas jaunatklājumiem Latvijas Vieglatlētu savienības prezidents
Guntis Zālītis piekrita labprāt.
– Vai esat apmierināts ar
sezonu?
–
Gada sākums nelikās īpaši cerīgs, jo, lai kā arī taupītu, finanšu līdzekļu
drastiskais samazinājums mums neļāva būt sevišķi lieliem optimistiem, tomēr viss
nebija tik melns, cik rādījās. Vislielākā pateicība valsts piešķirtajam,
Latvijas Olimpiskajai komitejai, daudzajām pašvaldībām, atbalstītājiem,
individuālajiem ziedotājiem. Mēs labi saprotam, ka vieglatlētika nav tas sporta
veids, kam savu artavu cenšas ziedot firmas, kuras alkst publicitātes. Komandu
sporta veidos viss ir daudz vienkāršāk: TV, sportistu krekliņš ar tavu vārdu –
un tu jau esi pamanīts. Starp citu, arī pasaules mērogā mūsu sporta veidā
nevalda tādas finanšu kustības kā sporta spēlēs. Tomēr bez vieglatlētikas –
sporta karalienes – neiztiek neviens sporta veids.
– Varam būt lepni, jo mums
atkal ir Eiropas čempione – Barselonā uzvarēja tāllēcēja Ineta Radēviča. Daži
gan teic, ka mūsu nopelnu te nav, jo Ineta jau vairākus gadus dzīvo un trenējas
Maskavā…
–
Piekrītu tikai daļēji, jo Ineta caurcaurēm ir mūsu audzēkne. Viņas gados (30)
ļoti svarīgs ir viss pamatos ieliktais. Atcerēsimies, ka 6,80 m Ineta lēca jau pirms
pieciem gadiem, līdz tam viņu bija trenējuši Jurijs Volkinšteins, Ludmila Olijare,
Viktors Lācis.
Jā,
treneris Jevgeņijs Teravanesovs (pie viņa Ineta trenējas Maskavā) ir lielisks
speciālists. Iespējams, ka viņš mūsu sportistē pamanīja kādas nianses, kuras
mūsu treneri neievēroja. Nevar noliegt arī Inetas dzīvesbiedra – populāra,
labi apmaksāta hokejista Pjotra Ščastļivija – lomu. Ir viegli trenēties,
kad tevi nenomāc nekādas sadzīviskas un materiālas rūpes.
Uzskatīsim
to par labvēlīgu apstākļu sakritību, kuri Inetai pēc bērniņa piedzimšanas ļāva
tik spīdoši atgriezties lielajā sportā. Ceru, ka lielākie panākumi viņai vēl
priekšā.
– Toties pasaules junioru
apritē lieliski veicās mūsu pašu Smiltenes meitenei Līnai Mūzei, kura kļuva par
pasaules junioru vicečempioni…
–
Par Līnu īpašs prieks, jo viņa pērna gada beigās diezgan riskanti nomainīja
treneri un no Valentīnas Eidukas treniņgrupas pārgāja pie Murjāņu trenera
Andreja Vaivada. Domāju, ka tas bija pareizs solis, jo mūsu labākās treneres
slodze ir pārāk liela, un augošam sportistam, iespējams, vajag individuālāku
pieeju. Andreja stiprā puse ir tā, ka viņš prot strādāt ar vēl nenobriedušiem
sportistiem, prot atrast un izmantot viņu labākās īpašības. Līnas talants
liekas tik liels, ka no viņas jau tuvākajās sezonās varam gaidīt ļoti tālus
metienus.
– Līnai viss vēl priekšā, bet
lodes grūdējs Māris Urtāns sasniedzis jau brieduma gadus (29). Vai Eiropas
čempionātā bija iespējas iegūt medaļu?
–
Citā reizē būtu milzīgs prieks par ceturto vietu, bet šoreiz jebkura medaļa
bija ļoti tuvu, tāpēc nedaudz žēl.
Nerunāsim
par aizturēto pēdējo mēģinājumu (Māris jau bija gatavs grūdienam, kad
sacensības pārtrauca apbalvošanas ceremonijas dēļ), bet Māris beidzot
pierādīja, ka ir īsts cīnītājs un spēj sasniegt augstvērtīgus rezultātus arī
sezonas visatbildīgākajās sacensībās. Cerams, ka, gatavojoties olimpiādei, mēs
spēsim viņam sagādāt pienācīgus apstākļus, lai viņš varētu pacīnīties par
augstu vietu Londonā.
Nevar
nepieminēt arī pārējos mūsu sportistus, kuri startēja ļoti augstā līmenī visu
sezonu – šķēpmetēji Madara Palameika, Ainārs Kovals, pirms traumas saasināšanās
arī Vadims Vasiļevskis, jaunais Zigismunds Sirmais, junioru daudzcīņniece Laura
Ikauniece, tāllēcējs Jānis Leitis, barjerskrējēja Ieva Zunda un daudz citi,
kuri pratuši turpināt treniņus un startēt augsta mēroga sacensībās.
– Runājot par vieglatlētikas
popularitāti, nākas atzīst, kas mūsu lielākās sacensības, Rīgas kausus
ieskaitot, kļūst arvien bālākas. Grūti salīdzināt kaut vai ar igauņu
vieglatlētikas seriālu Kulldligu,
kur, starp citu, sekmīgi startē arī mūsu sportisti. Vai esat darījuši visu, kas
iespējams, arī šajos pieticīgajos apstākļos?
–
Nav ko liegties – Savienības biroja darbam es pēdējos gados augstu atzīmi
nelikšu, tāpēc esam domājuši par darbinieku nomaiņu. Ja teiktu, ka mums nav
moderna stadiona, mūsdienīgas manēžas Rīgā, tas varētu izklausīties pēc
taisnošanās, bet skaidrs, ka sporta bāzēm arī vieglatlētikā ir milzīga nozīme.
Diemžēl visas runas par labiekārtotu galveno stadionu, jaunu manēžu ir tikai
runu līmenī, un Vieglatlētikas savienībai vienai pašai nav ne spēka, ne
līdzekļu kaut ko kardināli mainīt. Tas ir valstiski svarīgs jautājums, jo
vieglatlētika tomēr ir viens no demokrātiskākajiem un populārākajiem sporta
veidiem.
Ja
viss turpināsies kā līdz šim, vieglatlētika, protams, nebankrotēs, bet būs
jāizmirst par augstiem sasniegumiem, par olimpiskajām un citas augstas raudzes
medaļām.
Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS
