Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Pēc sapņa ar pārliecību

Jaunā golfa sezona būs īpaša, jo pirmo reizi Latviju pārstāvēs spēlētāja augstākā līmeņa profesionālajā tūrē. Teicami aizvadot vairākās daļās sadalīto kvalifikāciju, Laura Jansone pērnā gada beigās Marokā ieguva tiesības spēlēt Dāmu Eiropas tūrē (LET), kas patiesībā aptver visu pasauli ārpus Amerikas. Uz brīdi iegriezusies mājās, Jansone sarunā ar Sportu rosina ikvienu izvirzīt sev augstus mērķus, jo sapņi ar neatlaidīgu darbu pārvēršas realitātē. Apņēmīgā un pasaules mēroga konkurencē ticību sev nostiprinājusī 24 gadus vecā rīdziniece saskata karjerā arvien jaunas iespējas.

 

— Vai iekļūšanu LET uzskati par līdz šim lielāko panākumu?

— Jā, gan pēc panāktā statusa tūrē, gan spēles, gan rezultāta dēļ. Var teikt, ka visi faktori kopā. LET turnīros ir lielākas naudas balvas nekā LPGA [Dāmu profesionālā golfa asociācija Ziemeļamerikā — G. G.] fārmtūrē, kur spēlēju iepriekš, tādēļ arī konkurence ir nopietna.

— Golferes profesionālo kajeru saista ar iekļūšanu LPGA un LET, bet kvalifikācijā brīvo vietu ik sezonu nav daudz…

— Gadā abās lielajās tūrēs kopā iekļūst aptuveni 60 spēlētāju, un visas jaunās pretendentes [šosezon apmēram 600 golferes — G. G.] tiekas kvalifikācijā. Kvalifikācijā spēlē arī golferes, kas tūres rangā nav noturējušās pietiekami augstu un tādēļ nav saglabājušas savas dalības kartes.

— Jau iepriekš bija mērķis iekļūt LET?

— Iepriekš nebiju plānojusi spēlēt Eiropas tūres kvalifikācijā, jo mērķis bija LPGA, kur labi nospēlēju pirmo kvalifikāciju, gatavojos otrajam turnīram, bet savainoju muguras muskuli un visi iepriekšējie plāni pagaisa. Pirms otrā turnīra praktiski nebiju trenējusies, dziedēju muguru, lai vispār varētu spēlēt, tādēļ tur nekas labs nesanāca. Plāni mainījās, taču jutos jau labi, lai varētu spēlēt.

— Nolēmi pierādīt Eiropā, ka esi spēcīga?

— Citādi īsti nebūtu, kur šosezon pienācīgā līmenī spēlēt. LPGA fārmtūrē statuss nebūtu pietiekams, lai varētu daudz spēlēt, bet LPGA izpalika. Vajadzēja cīnīties par vietu Eiropas tūrē. LPGA fārmtūrē drīkstu spēlēt arī kā Eiropas tūres dalībniece, taču īsti nesanāks, jo kalendāri nav parocīgi saskaņošanai.

— Marokā tev divās nedēļās bija deviņas sacensību dienas…

— Jutu, ka esmu gan fiziski, gan psiholoģiski gatava, un gāja labi gan priekškvalifikācijā, gan kvalifikācijā. Piecas sacensību kārtas nedēļā nekad iepriekš nebiju spēlējusi, taču nekas pārsteidzošs tas nebija, jo arī LPGA fārmtūrē ir spēlēts turnīros vairākas nedēļas no vietas un slodze sanāk līdzīga.

— Kādi iespaidi palika par LET?

— Bija skaidrs, ka tikai ar ļoti labu spēli varēs nopelnīt tūres karti un ar muļļāšanos nekas neiznāks. Uzņēma mūs ļoti jauki, viss bija perfekti noorganizēts, un katra problēma uzreiz risināta. Atbraucu čertras dienas iepriekš un abus laukumus pa divām reizēm izspēlēju treniņraundā, lai saprastu, kā jāspēlē. Laukumi kā jau tuksnesī bija cietāki, un bumbiņa pēc atsitiena ripoja tālāk nekā parasti, tāpēc sitienu distance bija lielāka, nekā ierasts.

— Beigas turnīrā bija saspringtas, jo pēc deviņu dienu spēlēšanas viens sitiens izšķīra — būt vai nebūt…

— Precīzi, protams, nezināju, taču bija nojausma, ka vajadzēs pēdējā dienā nospēlēt vismaz ar –3, bet vajadzēja ar –4. Uz beigām sāku pārāk spēcīgi sist, laikam spriedze tomēr ietekmēja. Nojuka ritms, un beigas bija bailīgākas. Pēdējā bedrītē bija — visu vai neko! Pirmais sitiens slikts, un bumbiņa aizlidoja ļoti pa kreisi. Atradu, līdz karogam jāsit ar 7. vai 8. dzelzi, jāsit pāri krūmiem, karogs nav redzams, bet nu izdevās dienas labākais sitiens. Bumbiņa apstājās kādus trīs metrus no karodziņa. Pirms atlikušā ripinājuma sev teicu, ka šis sitiens var izšķirt — būsi tūrē nākamgad vai nebūsi. Tas palīdzēja sakoncentrēties. Tā arī bija, ka trāpīju, un ar to nopelnīju sezonas karti tūrē.

— Nav jau tev pirmais turnīrs, kur ar fantastisku priekšpēdējo sitienu izdari gandrīz neiespējamo…

— Jā, līdzīgā veidā savulaik uzvarēju NCAA konferences čempionātā. Ar pirmo vai otro sitienu sataisi sev problēmas, un pēc tam tās veiksmīgi risini, lai labāk izskatītos (smejas).

— LET raksturīgs liels ģeogrāfisks vēriens — turnīri Austrālijā un Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, Ķīnā, Emirātos, arī Eiropā, protams…

— Biju nedaudz izbrīnīta, bet būs arī divi turnīri Austrumeiropā — Čehijā un Slovākijā. Varbūt viņiem atbalstītājos ir kāds liels golfmīlis (smejas). Taču, lai spēlētu, visi izdevumi paliek spēlētāju ziņā, uz rīkotāju rēķina ir tikai vietējais transports no viesnīcas uz laukumu, lai mašīna nav jāīrē.

— Kam koncentrējies jaunajā sezonā?

Februārī Austrālijā un Jaunzēlandē nespēlēšu. Droši vien sezonu sākšu marta beigās ar turnīru Marokā. Par Dienvidāfriku aprīlī vēl domāju, maijā ir turnīrs Turcijā, un pēc tam tūrē jau sekos turnīri Eiropā. Esmu pieteikusies spēlēt arī Ķīnā marta sākumā, taču tur ir liels balvu fonds [miljons dolāru — G. G.], tādēļ, iespējams, palikšu aiz svītras. It kā jau tūres kvalifikācijā nopelnīju pilnu tūres karti, taču faktiski ar to vēl ir par maz, lai tiktu spēlēt visprestižākajos un līdz ar to arī finansiāli pievilcīgākajos turnīros.

— Tātad spēlēt, piemēram, sieviešu British Open izredžu nav?

— Ja to izvirzītu par mērķi, varētu startēt atsevišķā kvalifikācijā, kur savus spēkus var izmēģināt katra spēlētāja.

— Kas šosezon būs tavi galvenie mērķi?

— Jātiek Eiropas tūres reitinga 20 labāko vidū, vidējais rezultāts sezonā ne sliktāks kā PAR [laukuma izspēlei teorētiski nepieciešamais sitienu skaits — G. G.], ripināšanā vidējais rezultāts zem 30 sitieniem. Visi mērķi ir reāli un sasniedzami ar pareizu attieksmi un darbu. Vidējais rezultāts PAR arī nodrošinātu vietu ranga TOP 20.

— Vai tālāku nākotni arī saisti ar spēlēšanu LET?

— Vairāk raugos uz LPGA, lai gan Eiropas tūre arī ir laba alternatīva. Tas ir solis tuvāk nākamajam mērķim. Katru gadu kāp arvien augstāk, bet arvien redzi, ka ir vēl augstākas virsotnes. Kā jebkurā sporta veidā un dzīvē kopumā ir brīži, kad liekas — nav atbildes, kādēļ ieguldītais darbs nav devis gaidīto. Bet jābūt pacietīgai, ja uzreiz neieraugi rezultātu. Vienmēr seko kāds turnīrs, kad redzi, kādēļ tu to dari, un ir arī rezultāts. Tas atkal dod jaunu motivāciju.

— Kas šobrīd ir tavā komandā?

— Šovasar sāku strādāt ar jaunu treneri Džerodu Fanku, arī golfa psihologu Džozefu Perentu. Daudz trenējos Tenesijā ar savu treneri un vienu puisi, ar kuru esam viņam vistālāk tikušie audzēkņi. Kad esmu Floridā, lielākoties spēlēju kopā ar draugiem no koledžas laikiem. Jūtu, ka tieši psiholoģija palīdzēja man būtiski uzlabot spēli. Esmu vairāk pārliecināta un ieguvusi lielāku ticību sev. Tāpēc ir arī lielāka motivācija.

— Fanks tevi pieradina pie domas, ka esi labākā spēlētāja pasaulē. Tā raksta ASV avīze tavas bijušās augstskolas pilsētā…

— Jā, ja katru dienu sev to skaidro, tas palīdz. Protams, brīžiem ir pārdomas, ka neesi jau pasaulē labākā. Jautājums ir par to, kā pati uz sevi skaties. Tas arī lielā mērā nosaka, kā uz tevi skatīsies citi. Vairāk pieķeries labajām lietām, un tas palīdzēs tikt uz priekšu.

— Vai ir izdevies Amerikā piesaistīt kādus atbalstītājus?

— Nē, viss arvien ir pašas ziņā. Tagad vairāk mēģinu atrast kādu atbalstītāju Eiropā, jo spēlēšu LET.

— Varbūt viss būtu vienkāršāk ar ASV pasi kabatā?

— Domāju, ka ne. Svarīgākais ir tavs rezultāts un tas, vai ar tevi kāds gribēs sadarboties. Lai tev ko piedāvātu, Eiropas tūrē jātiek ranga desmitniekā vai jāvinnē kādā turnīrā. Man šis būs pirmais gads tūrē, un neko vēl neemu parādījusi, tādēļ jāinteresējas pašai. Manam šābrīža statusam atbilstošas citas spēlētājas atbalsta viņu golfa laukumi, kompānijas pēc draugu ieteikuma.

— Kādu nākotni saskati golfam olimpiskajās spēlēs?

— Priecājos, ka golfs būs pārstāvēts pasaulē lielākajā sporta notikumā. Vēl ir vairāki gadi, un uzskatu, ka ir reāli pasaules rangā tikt pietiekami augstu, lai olimpiskajās spēlēs pārstāvētu Latviju.

— Tagad arī golfs Latvijā ir oficiāli atbalstīto sporta veidu vidū, tiesa, tas attiecas uz labāko spēlētāju junioru konkurencē, un ar simbolisku atbalstu…

— Tas dod cerību, ka augs un attīstīsies gan sporta veids un tā panākumi, gan arī atbalsts, un palīdzēs arī labāk apjaust, ka golfs ir īsts olimpisks sporta veids, lai gan Latvijā jauns.

— Kas tavā spēlē mainījies, kopš pastāvīgi bāzējies ASV?

— Pēc augstskolas beigšanas ir vairāk laika treniņiem. Kad nav jāspēlē turnīros, daudz strādāju, lai uzlabotu vēzienu, pēdējā gada laikā arī ar spēles psiholoģiju, kā pieeju sitienam. Tas ir palīdzējis uzlabot rezultātu ripināšanā. Cenšos arī padarīt savu vēzienu vienkāršāku un sasniegt lielāku distanci.

— Cik daudz ikdienā trenējies?

— Vidēji sešas stundas dienā. Kad spēlēju laukumā, paiet visa diena — līdz vakarā satumst. Tagad, kad uz mēnesi esmu mājās [pašlaik Laura jau ir atgriezusies trenēties ASV — G. G.], ik pa laikam patrenējos zālē un sūtu trenerim uzfilmēto video. Viņš man iesaka, kas jāmaina un jādara savādāk. Lai slīpētu vēzienu, nav jāredz, kur bumbiņa lido, un var visu laiku sist tīklā. Treneris teica, ka Korejā pirmajā apmācības pusgadā tikai sit tīklā un veido vēzienu, līdz spēlētājas tiek laukumā.

— Cik liela loma gatavošanās procesā ir fiziskajiem treniņiem?

— Tas ir nopietni. Arī treneris fizisko sagatavotību uzskata par svarīgu faktoru labai spēlei. Jābūt spēcīgai, lai labāk varētu sist un negūtu traumas. Vajadzīga svaru zāle, daudz ātruma vingrinājumu ar ķermeņa svaru, golfa sitienam līdzīgas kustības ar smagām bumbām.

— Vai kādiem golferiem esi arī trenere?

— Nē, ja nu draugi palūdz padomu, tad neatsaku. Nopietni tam nemaz nebūtu laika. Pašai patīk daudz spēlēt (smejas).

— Par tevi arvien raksta gan Austrumtenesijas valsts universitātes mājaslapā, gan augstskolas pilsētā Džonsonsitijā…

— Droši vien tādēļ, ka tagad parādos tur, kopš sāku sadarboties ar Fanku. Viņa akadēmija ir pusstundas brauciena attālumā no augstskolas. Universitāte man arvien ļauj trenēties savā laukumā, lai gan oficiāli tas pienākas tikai vietējām komandām, taču nedaudz nāk pretim arī veterāniem (smejas).

— Vai Amerikā pavadītie gadi ir mainījuši tavu pasaules uztveri?

— Apkārtējie cilvēki saka — esmu nedaudz mainījusies, kļuvusi atvērtāka kā pasaules ceļotāja. Pašai gan tā nešķiet. Sapņi kļūst tikai lielāki, un redzu dzīvē vēl lielākas iespējas, tikai ir pamatīgi jātrenējas. Svarīgi noticēt tam, ka vari. Saka — 90 procenti golfa ir psiholoģija, bet pārējais — spēle, taču neko neizdarīsi, ja nebūsi trenējies. Tas ir visa pamats. Psiholoģija atšķir ļoti labu no izcila spēlētāja, kurš neļauj šaubām ienākt galvā.

— Ar treneri šovasar paliksiet katrs savā okeāna pusē?

— Droši vien pārsvarā būs konsultācijas ar video starpniecību. Līdz braucienam uz Turciju bāzēšos Amerikā, lidošu šurp un turp. Pēc tam jau palikšu Eiropā, varbūt uz kādu turnīru treneris atbrauks.

— Kā vērtē pagājušo sezonu?

— Īsti nebija tas, uz ko cerēju. Labāk sāku spēlēt jau tuvāk sezonas beigām, kad risinājās LPGA kvalifikācija un vēlāk arī kvalifikācija Eiropas tūrē. Savainotās muguras dēļ nevarēju spēlēt arī vairākos turnīros LPGA fārmtūrē. Pirms tam biju labā formā un gaidīju līdz pēdējam brīdim, taču palika tikai sliktāk.

— Gaidīji savu iespēju?

— Golfs iemāca arī pacietību. Ar traumām jārēķinās, ja esi profesionālajā sportā, un attiecīgu slodzi. Pieļāvu iespēju, ka tas kādreiz notiks. Dažreiz tā ir, ka mugura vairāk nogurst, bet tas jau golfā ir tipiski. Ja trīs stundas treniņā veic vienu kustību, nav brīnums, ka mugura reiz iebilst. Vēlāk ārsti teica, ka muskuļi jau iepriekš bijuši savilkti, līdz vienā sitienā plīsa.

— LET šosezon būs kādas tev labi pazīstamas spēlētājas?

— Jā, būs viena spēlētāja, ar ko kopā trenējāmies Floridā. Vēl arī vairākas golferes, kuras zinu ne tik labi. Golfs ir diezgan egoistisks sporta veids, kur katrs ir savā pasaulē (smejas). Bet nav jau tā, ka visu laiku esi viena, jo visas meitenes ir līdzīgā situācijā.

— Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai sasniegtu varbūt ne virsotni, bet vismaz stāvētu tai blakus?

— Domāju, ka trīs gadi — labi jānospēlē Eiropas tūrē, uz nākamo sezonu jātiek LPGA un vēl pēc gada tur sevi jāapliecina. Nevajag baidīties no augstiem mērķiem, nevajag būt pārāk pieticīgai.

— Tas varētu būt tavs novēlējums ikvienam?

— Vienmēr var izvirzīt sev augstākus mērķus. Jo augstāki tie būs, jo vairāk pēc tiem tieksies, un mazie mērķīši arī tiks sasniegti daudz vienkāršāk.

— Vai līdz šim visu darīji pareizi, no Latvijas dodoties uz ASV augstskolas komandu, bet pēc tam tiekot un spēlējot LPGA fārmtūrē?

— Domāju, ka viss bija pareizi. Varbūt divi pēdējie gadi nebija tik ražīgi, kā iecerēts, jo centos visu darīt un sasniegt vienatnē. Tagad man apkārt ir komanda un esmu sapratusi, ka nevajag baidīties no palīdzības.

— Tas nozīmē, ka trenerim uzticies absolūti un simtprocentīgi?

— Trenerim ir jātic. Ar katru treneri ikviens nevar sastrādāties — arī labam speciālistam ar vienu sanāk, ar citu — ne. Ar Fanku mums saskan domas un mērķi, pēc kuriem jātiecas. Ja man ir kādas šaubas, noteikti izrunājam līdz galam, līdz esam vienisprātis.

— Vai tev ir pastāvīgs kedijs*?

— Kamēr nav sponsora, tas būtu grūti, jo pašai kedijs būtu jāalgo. Vasarā Eiropā varbūt palīdzēs draugi, kāda no universitātes meitenēm, kas Eiropā dzīvo, vai vietējie laukumu kediji. Kaut vai tas, ka soma nav jānes un jādara mazie darbi, laukumā palīdz koncentrēties spēlei. Vietējie kediji ir vairāk pieraduši tikai nest nūjas, taču viņi ir ļoti labi iepazinuši laukumu, un arī tas var palīdzēt.

— Marokā ar kediju bija jārunā franciski?

— Jā, tur franču valoda bija cieņā, un kedijs necik daudz angliski nerunāja, tādēļ vairāk sazinājāmies ar roku kustībām, bet ļoti labi sapratāmies. Savulaik pasaules amatieru komandu čempionātā Argentīnā ar kedijiem runājām latviski, jo viņi prata tikai spāniski, un bija skaidrs, ka citas valodas ir liekas. Arī pērn sekoju Latvijas meiteņu startam pasaules amatieru čempionātā, pārdzīvoju un priecājos.

— Kas aizpilda tavu laiku ārpus golfa?

— Interesē joga, kas noder arī golfā. Zīmēju, gleznoju. Laikam universitātes mākslas stundu iespaidā, jo līdz augstskolai tas īpaši neinteresēja. Mājās pēc maniem gleznojumiem ir pieprasījums (smejas). Amerikā, ilgi braucot mašīnā, noklausījos daudz audiogrāmatu.

— Vai bieži līdz šim bija jāpiedalās dažādos turnīru publicitātes pasākumos?

— Nedaudz, bet ir gadījies. Lielākoties tie ir Pro-Am turnīri, kur komandā spēlē viena profesionāle ar cilvēkiem, kas paši piesakās. Sieviešu sports nav tik augstu novērtēts kā vīriešu, un fiziski mēs nevaram aizsist bumbiņu tik tālu kā viņi. Taču sieviešu profesionālajās tūrēs vairāk strādā ar faniem, rīko dažādus pasākumus un piesaista līdzjutējus, kas ir ārpus golfa. Tā ir daļa mana darba, no kā necenšos izvairīties, turklāt tā ir iespēja iegūt noderīgus kontaktus.

— Vai šosezon būsi arī Latvijā?

— Droši vien, jā. Latviju vasarā neesmu redzējusi jau vairākus gadus. Labprāt uzspēlēšu laukumos, kur esmu uzaugusi. Ozo Golf Club laukums tiek pārveidots, pārbūve būs arī Salienā, tā ka nemaz nezināšu vairs, kā spēlēt (smejas). Tagad mājās mēnesi ziemas ar īstu aukstumu un sniegu izbaudīju ar prieku.

 

*kedijs — vienīgā persona, kas golferim spēles laikā drīkst palīdzēt, tostarp ar padomu

 

Laura JANSONE

Golfere

Dzimusi: 1988. gada 24. jūlijā Rīgā

Izglītība: absolvējusi Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāziju, Austrumtenesijas valsts universitāti (ASV). Profesionāle kopš 2011. gada 1. februāra

Augums: 170 cm

Matu krāsa: blonda

Acu krāsa: zaļa

Golfu spēlē: kopš 1999. gada

Lielākie sasniegumi: NCAA uzvarējusi četros turnīros; 2007. gada labākā debitante Atlantic Sun konferencē; divkārtēja Atlantic Sun konferences čempionāta individuālā uzvarētāja (2008., 2010. g.); pārstāvēja Latviju divos pasaules amatieru komandu čempionātos (2008., 2010. g.); trīskārtēja Latvijas amatieru čempione (2004., 2006., 2007. g.); rezultāts LET kvalifikācijas pamatturnīrā: 25. vieta (72—70—71—72—68) 353 sitieni jeb –7 zem PAR

Vaļasprieki: snovbords, joga, gleznošana, dejas

No 18.janvāra žurnāls Sports atkal pārdošanā! Jautājiet žurnālu preses tirdzniecības vietās!