Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Pekinas dopings

Skaitliski lielākā Pekinā
ir mūsu vieglatlētikas komanda. Tiesa startēja ne visi, kuru šīs tiesības
izcīnīja. Pirmā atteicās Jeļena Prokopčuka, kurai karstumā skriet nav viegli,
taču zemteksts ir dziļāks – viņa tik daudz reizes pārstāvējusi Latviju, ka
izmisīgi cīnīties par vietu desmitā, nav īstas jēgas. Jeļena tagad vairāk
pievērsusies maratonu skriešanai pilsētās un pārmest viņai par materiālu ieinteresētību
būtu netaisni, jo sportam atdots tik daudz laika un spēka, ka taustāms labums
arī jāgūst (ja reiz tas izdodas). Nestartēja arī tāllēcēja
Ineta Radēviča, kura ir mātes cerībās un sportošanu uz laiku pārtraukusi. Negaidīti no cīņas
izstājās barjerists Staņislavs Olijars, kuram tieši Pekinā traumatisma pilnie
pēdējie gadi beidzās ar muskuļu plīsumu un no starta bija jāatsakās. Kā atzina
viņa trenere un māte Ludmila Olijare, Stasim vislabāk būtu kādu laiku
atturēties no slodzēm vispār, jo ilgajos sporta gados muskuļi ir vienkārši
pārpūlēti. Bet tie, kas uz starta izgāja,
darīja, ko varēja un ko pārmest viņiem būtu grēks. Esam jau rakstījuši, ka
vieglatlētika ir viens no populārākaiem sporta veidiem pasaulē un par
konkurences trūkumu te runa neiet. Nekādā gadījumā nesauksim
viņus par tūristiem – vispirms mūsējie jāuzteic par izpildītajām olimpiskajām
normām, kas nebūt nav zemas. Jā, augstas vietas pagaidām nav gūtas un, būsim
reāli, šajās disciplīnās tas patreiz nav arī iespējams. Taču nedrīkst aizmirst
vēl vienu lietu – katrs mūsu olimpietis ir lielisks stimuls mūsu vieglatlētikas
attīstībai vispār, jo tas ir apliecinājums un uzmundrinājums jaunajiem, ka arī
pieticīgajos Latvijas apstākļos var izaugt atlēti, kas droši cīnās cilvēces
lielākajos sporta svētkos – olimpiskajās spēlēs. Tas ir labāk par jebkuru
dopingu.

Lai uzņēmība katram lauku
un pilsētas jaunajam vieglatlētam tikt līdz brīdim, kad tevi vēros un atbalstīs
90 000 tūkstoši skatītāju. Mēs to varam!

Pēc finiša

( pie Arāja)

Pēc ilgāka laika
olimpiskajās spēlēs startēja arī mūsu sprinteris – 200 metros 48. vietu
izcīnīja Ronalds Arājs – 21,33.

– Uzskatu, ka dalību
spēlēs biju godam nopelnījis. Tiesa, trauma man neļāva būt gatavam par visiem
simts procentiem, taču darīju, ko varēju. Biju cerējis iekļūt nākamajā kārtā,
taču nedaudz pietrūka (derēja 20,98). Tā man bija lieliska pieredze, kas palīdzēs
arī turpmāk, jo, kaut studēju Amerikā, katrs starts Latvijas krāsu tērpā  man ir goda lieta. Nākošgad galveno uzsvaru
likšu uz Eiropas U-23 meistarsacīkstēm, jo mans mērķis ir labot Latvijas
rekordus gan 100, gan 200 metros.

(pie Zundas)

Ievai Zundai olimpisko
normu izdevās nopelnīt ar spītu un milzu neatlaidību izdevās nopelnīt pēdējā
brīdī un 400 m/b viņa ieguva 21. vietu – 57,13 (divas vietas augstāk nekā pirms
četriem gadiem Atēnās).

– Ar rezultātu īsti
apmierināta neesmu. Jutos labi, pēdējos treniņos burtiski lidoju, bet aizķertā
pirmā barjera man neļāva atgūt ritmu un tāpēc arī tāds iznākums. Mieru nemetīšu
– vēl šosezon gribu uzlabot savu rezultātu 400 m gludajā distancē. Ko darīšu
tālāk, vēl nezinu ( Ievai ir 30 gadu, viņa ir maģistre biznesa lietās,
līdzīpašniece apģērbu tirdzniecības firmā). Kamēr man skriešana sagādā prieku,
es laikam nē vēl neteikšu. Pekinā man ļoti patika.

(pieUrtāna)

Māris Urtāns šogad sasniedza savu personisko rekordu – 20,27 m. Ar to būtu
pieticis, lai iekļūtu spēļu pamatsacensībās, taču izdevās 19,87 m, kas deva
dalītu 25/26. vietu.

– Iznāca tāda saraustīta sezona, jo reti, kad biju bez traumām (brīžiem
visai muļķīgām). Tagad varu teikt, ka labākajā formā biju ap Jāņiem. Panikā
nekrītu, jo jūtu, ka varu – pretinieki iepazīti klātienē un bijību vairs nejūtu
(starp citu olimpiskajam čempionam, polim Tadeušam Majevskim, 2006. gadā Rīgā
Māris zaudēja tikai 1 cm). Drīz vien startēšu atkal. Man materiāli nav viegli
un katrs veiksmīgs starts komercmačos man ir labs atspaids, lai turpinātu
trenēties.

(pie Poluškinas)

Innai tas bija trešais starts 3000 m
šķēršļu skrējienā (ja neskaita tās pāris reizes 2000 m/šķēršļos agrā jaunībā).
No gaidītā valsts rekorda nekas neizdevās un ar 10:18,60 viņa palika 45. vietā.

– Biju satraukusies, jo startēt tik lielas publikas priekša nav joka lieta.
Nezinu kāpēc, bet pēdējās dienās nejutos labi – bija smagi elpot, pazuda
mundrums. Zinu, ka mana barjeru pārvarēšanas tehnika ir stipri viduvēja ( starp
citu, dažas pretinieces pat izpeldējās ūdens šķēršļu bedrē- red.), tur zaudēju
sekundes un ritmu. Turpmāk tam jāpievērš lielāka uzmanība, jo gribu sasniegt
labākus rezultātus. Pēc Pekinas jau mani nebūs tik viegli nobaidīt.

(pie Sokolova)

Igors ir viens no tiem, kas olimpiskajām spēlēm sagatavojās teju paša
spēkiem vien, jo valsts nedaudz palīdzēja tikai olimpiskajā gadā. Sezonas
sākuma viņš ik pa brīdim laboja valsts rekordu, taču startā Pekinā atpalika no
sava snieguma par metriem pieciem un ar 73,72 m tālu metienu ierindojās 19.
vietā.

– Šoreiz mani pievīla tehnika, varbūt arī tas, ka Pekinā ierados (dažādu
iemeslu dēļ)

tikai trīs dienas pirms starta, nevarēju aizmigt un dzēru pat miega zāles.
Pedējos treniņos mocījos ar nelielu vēdera muskuļu traumu un nevarēju trenēties
ar pilnu atdevi. Vesera mešana ir mans hobijs un to vēl turpināšu – līdz
finālsacensībām man pietrūka tikai nedaudz. Kur man jāsteidzas?..

( pie Žolneroviča)

Ugālietis Valērijs Žolnerovičs cīnījās godam un savā skrējienā divus
sportistus pat apsteidza. Arī rezultāts daudz neatpalika no valsts rekorda –
8:37,65 un 31. vieta.

– Tā iznāca, ka pēc traumu un slimību pilnās dienas pat necerēju tikt uz
olimpiskajām spēlēm. Izdevās un esmu priecīgs, ka varēju startēt tik grandiozos
mačos. Tāda pieredze man ļoti palīdzēs tālākajās skrējēja gaitās. Nezinu, vai
manu skrējienu kādreiz vēl vēros tik daudz skatītāju. Ar rezultātu esmu
apmierināts, kaut nedaudz ātrāk varēju. Olimpiskās spēles – tas ir lieliski.

(pie Grabustes)

No Aigas Grabustes daudz gaidījām un kopumā viņa mūs iepriecināja. Kaut
klusībā cerējām uz valsts rekordu, divas nosacītas neveiksmes (lodes grūšanā un
šķēpa mešanā) punktu summu krietni mazināja, kaut kopumā tika laboti ( viens
atkārtots) pieci personiskie rekordi. Taču neaizmirsīsim, ka Aigai ir tikai 20
gadu un latgaliska apņēmība būt labākajai. Personiskais rekords – 6050 punkti
un 20. vieta.

Paldies visiem, kas mani atbalstīja un juta līdzi. Varēju vairāk, bet tagad
zinu, pie kā man visvairāk jāstrādā. Daudzcīņa ir sarežģīta disciplīna un visur
vajadzīga stabilitāte.

Tagad kādu brīdi par sportu nedomāšu, jo sezona iznāca ļoti gara.

Jā, daudz saka, ka es goda apli (ir daudzcīņniecēm tāda tradīcija) cenšos
skriet pirmajās rindās. Bet tā taču ir lieliska Latvijas tēla spodrināšana, es
pat numuru noņēmu, lai redzētu manas valsts vārdu. Ko var darīt, ja man,
rēzeknietei, tāds raksturs?..

(pie Ozoliņas)

Sintu Ozoliņu Pekinā nevar nepamanīt – gara, blonda un smaidīga. Arī šķēpa
mešanas sektorā jau ar pirmo metienu viņa lika uzgavilēt tūkstošs balsīgajam
skatītāju pūlim – 60,13
metri un Latvijas rekords! Tas izrādījās pietiekami, lai viņa kā
desmitā (no 54 šķēpa metējām) iekļūtu starp 12 labākajām, kas ceturtdien turpināja
cīņas par medaļām.

-Gatavojos ar vienu domu – labot personisko rekordu (58,29 m), pie tam jau
pirmajā mēģinājumā. Vēlāk sāktos satraukumi un tad par tehniku, kā saka
trenerīte (Valentīna Eiduka) viss aizmirstas. Kaut viss neizdevās ideāli, šķēps
lidoja. Esmu priecīga, ka izdevās tikt tālāk. Arī mest varu tālāk, kaut nedaudz
sāp elkonis. Bet tādā atmosfērā jau viss aizmirstas. Esmu priecīga, jo 20 gados
tikt uz olimpiskajām spēlēm, tas ir lieliski!

–        
Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

–