Pekinas emblēma
Kuldīgas skolniece skries olimpiskajā Ķīnā Vairāk nekā simts pretendentu no Latvijas tika
pieteikti Pekinas olimpisko spēļu lāpnešu konkursā. Viena no uzvarētājiem ir 17
gadu vecā Kuldīgas 12. klases skolniece Anete Midrijāne. Pirmais un pašreizējais treneris Dzintra
Vaivade un Ieva Skurule
Nozīmīgākie sasniegumi šogad
Latvijas junioru ziemas čempionātā 1. vieta 2000 m skrējienā, Latvijas junioru
krosa čempionātā 3. vieta, Latvijas junioru čempionātā 2. vieta 1500 m
skrējienā, Latvijas junioru čempionātā 3. vieta pusmaratonā, Latvijas
orientēšanās čempionātā Sprintā S18 grupā 1. vieta.
Vaļasprieki Latvijas jaunsardze,
sports – kā sportistei un kā līdzjutējai, deju nodarbības, ceļošana
Ģimene māmiņa Inese,
tētis Igo, brālis Artūrs, māsa Amanda, pusbrālis Gatis
– Kam piederēja ideja Tevi virzīt Pekinas
olimpisko spēļu lāpnešu konkursam?
– Manai trenerei
Ievai Skurulei. Zināju, ka trenere to darīs, jo viņa prasīja par maniem
panākumiem orientēšanās sportā.
– Biji pārsteigta, kad iekļuvi finālā?
– Ļoti, it īpaši, kad
izlasīju, cik eseju iesūtītas konkursam.
– Kas bija sarežģītākais izšķirošajā kārtā?
– Neuztraukties.
– Laikam jau esi izpētījusi Ķīnas karti krustu
šķērsu. Esi pamanījusi un iedomājusies, pa kurieni vislabprātāk gribētu nest
lāpu?
– Pa Ķīnas mūri. Bet
tas laikam nav reāli. Pat ja stafete virzīsies pa šo mūri, šķiet, šo stafetes
posmu veiks kāds slavens sportists.
– Ko tev nozīmē šī uzvara lāpnešu konkursā
Latvijā?
– Tas ir pārsteigums
un prieks, ka tieši es esmu izvēlēta no visiem pieteiktajiem. Lepnums par
iespēju pārstāvēt Latviju. Tā ir viena no lieliskākajām iespējām, kādu dzīve
man ir devusi.
– Tev ir daudz sportā izcīnītu godalgu. Turpat
līdzās nākamgad tiks novietota arī olimpiskā lāpa, vai tai tiks rasta vēl
īpašāka vieta?
– Domāju, ka lāpu
novietošu kopā ar visiem diplomiem, medaļām un kausiem. Taču tas varētu būt
jauns, vēl lielāks plaukts, jo uz pašreizējā lāpai vietas vairs nav.
– Pēc uzvaras konkursā esi pamanījusi pret
sevi citādāku attieksmi dzimtajā pilsētā Kuldīgā un savā skolā?
– Attieksme
mainījusies tāpēc, ka ir liela mediju uzmanība. Tās dēļ cilvēki uz ielas mani
pazīst, apsveic ar iespēju nest lāpu. Draugu un paziņu attieksme nav
mainījusies, taču viņi priecājas par mani.
– Kopš kura laika esi sportā?
– Trenējos kopš 5.
klases, tad arī sāku piedalīties lielākās sacensībās. Līdz tam startēju dažādos
tautas skrējienos, kas Kuldīgas rajonā notika visai bieži.
– Kāpēc izvēlējies vieglatlētiku?
– Man nepadodas bumbu
spēles. Patiesību sakot, patīk, ka varu paļauties tikai uz sevi. Garās
distances izvēlējos, jo tajās jutos vislabāk.
– Tavs paraugs sportā esot Jeļena Prokopčuka.
– Viņa vienmēr ar
godu nes Latvijas vārdu pasaulē un parāda, ka arī sportistiem no mazām valstīm
ir iespējas. Manuprāt, viņa iedvesmo daudzus jaunos sportistus, un es neesmu
izņēmums. Apbrīnoju darbu, kuru viņa ieguldījusi sportā.
– Uzzinot, ka tev vislabāk patīk garās
skriešanu disciplīnas, nesapratēji teiks: kāpēc mocīties?
– Pirms regulāri
nesāku trenēties, dažādu garumu skrējieni bija vienīgās sacensības, iespēja
regulāri sportot. Acīmredzot tādēļ šāda izvēle.
– Līdz pavasarim tev visai piepildīts gads –
jābeidz vidusskola. Kas patlaban skolā sarežģītākais?
– Jāapvieno mācības skolā
un autoskolā ar sacensībām, jo to dēļ nereti iznāk pamatīgi kavēt stundas. Nav
laika izpildīt visus mājas darbus.
– Tavi ievienītākie un ne tik mīļie mācību priekšmeti?
– Vislabāk patīk
fizika un matemātika, jo tur ir jādomā, nevis jāatsēž stundas, skaitot minūtes
līdz zvana skanēšanai. Vissliktāk padodas krievu valoda, jo nav iespēju
kontaktēties ar krieviski runājošajiem.
– Draugi arī sporto?
– Protams, bet ne
visi. Ar tiem, kuri nesporto, man ir grūti rast kopīgas intereses. Daudz draugu
man ir orientēšanās sportā, viņi ir atraisītāki, jautrāki. Arī distancē, kopīgi
meklējot kontrolpuntku, var paspēt parunāties un sadraudzēties. Vieglatlētikā
tas ir grūtāk – neiesi jau runāt, kad skrien pilnā ātrumā. Mani draugi un
klasesbiedri aizraujas arī ar bumbu spēlēm, bet vislabākais draugs nodarbojas
ar kikboksu un cīņas sambo.
– Kuri ir tavas iecienītākās vietas Kuldīgā?
– Kuldīga patiešām ir
ļoti skaita. Ikkatrā gadalaikā te paveras vienreizēji skati uz Ventu, tiltu,
rumbu. Mana mīļākā vieta ir Kuldīgas tornis, kas atrodas Pārventā, jo no
turienes var redzēt visu pilsētu.
– Lielākā uzvara un neveiksme sportā?
– Daudz bijis uzvaru,
bet vislielāko prieku sagādā tās, kuras tiešām ir grūti izcīnītas. Par
neveiksmi uzskatu to, ka vienīgo reizi, kad mani uzaicināja startēt Latvijas
izlasē, es biju slima un noskrēju ļoti slikti.
– Uzvaras dzīvē?
– Man līdzās ir
veiksme. Lai gan uzskatu, ka tā nav vienīgā panākumu atslēga. Daudz nozīmē
gribasspēks. Bet no neveiksmēm mācos un kļūstu stiprāka.
– Ko vēlies darīt pēc vidusskolas beigšanas?
Olimpiskās lāpas nešana vasarā nevar izjaukt iecerētos mērķus?
– Gribu iestāties
augstskolā, apvienot mācības, treniņus, atrast arī darbu, lai vecākiem mani nav
pilnībā jāuztur. Vēl nezinu, vai lāpas nešana man iegriezīs mācībās, jo vēl nezinu, kad man jādodas uz Ķīnu, lai gan
saprotu, ka tas var notikt eksāmenu laikā.
– Kad nav jādomā par mācībām un treniņiem, ar
ko nodarbojies?
– Cenšos relaksēties,
satiekos ar draugiem, izklaidējos.
– Ja būtu iespēja skatīties olimpiskās spēles
klātienē, uz kādām sacīkstēm ietu vispirms?
– Noteikti apmeklētu
vieglatlētu cīņas. Vēl aizietu uz sacīkstēm, kur startēs latvieši.
– Tava ģimene ir sportiska?
– Noteikti. Vecākiem
varu teikt paldies, ka viņi vienmēr mani atbalstījuši gan treniņos, gan
sacensībās.
– Tavi mīļākie svētki?
– Ziemassvētki, jo
tad var saņemt dāvanas un apdāvināt citus.
– Mīļākie ziedi?
– Hiacintes, jo tās
burvīgi smaržo.
– Kādu vēlies pēdējo dienu savā skolā?
– Lai visi divpadsmit
skolā pavadītie gadi paliktu atmiņā ar labāk emocijām.
Vizītkarte
Anete Midrijāne
vieglatlēte
Dzimusi 1989. gada 19. novembrī
Augums, svars 1,75
m, 53 kg
Mācās Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas 12.
klasē
Māra JURŠEVICA
