Pieci zelti igauniskā nokrāsā
Jolanta Liepiņa, kura par savām mājām sauc Igaunijas pilsētu Tartu, šogad veiksmīgi startējusi sacensībās Latvijā, izcīnot piecus mūsu valsts čempiones titulus — pusmaratonā, 10 000 m un 5000 metru distancēs, kā arī 3000 m gan ziemā, gan vasarā. Uz Igauniju Jolantu aizvedis viņas draugs — igauņu riteņbraucējs, kurš ikdienā strādā pilnas slodzes darbu, kas nav saistīts ar sportu, bet divas reizes nedēļā trenē sākumskolas vecuma bērnus riteņbraukšanā. Par loģisku soli sportiste uzskatījusi arī trenera izvēli — šobrīd viņa trenējas pie igauņu trenera Harija Lemberga, kurš Rio olimpiskajām spēlēm sagatavoja igauņu maratonistes trejmāsiņas Leilu, Līnu un Lili.
Olimpiskās spēles ir arī Jolantas sapnis, lai četrgades lielākajā sporta notikumā pārstāvētu Latviju maratona distancē. „Mani iedvesmo un motivē tas, ka skriešanas līmenis pamazām aug. Gribu būt labāko vidū un cīnīties par aizvien augstākiem rezultātiem,” ar pārliecību saka Jolanta Liepiņa.
IESĀKUMĀ BIJA BASKETBOLS
Mācoties Dikļu pamatskolā, Jolanta bija aktīva dažādos ārpusklases izglītības pulciņos — dejojusi tautiskās dejas, dziedājusi korī, apmeklējusi vizuālās mākslas pulciņu un pat modeļu skolu. Pēc 5. klases uzsākusi mācības Salacgrīvas vidusskolā un ar labāko draudzeni izlēmušas apmeklēt basketbola treniņus. Jau tolaik bijis skaidrs — ar savu augumu basketbolā viņa var veiksmīgi mest tālmetienus un labi spēlēt aizsardzībā, bet ilgtermiņā šajā sporta veidā nekādas lielās perspektīvas nav. Vienlaikus Jolantas skolotāja un pirmā trenere Rasma Turka mudinājusi nodarboties ar vieglatlētiku. Pateicoties tam, ka Salacgrīvas vidusskola atrodas tuvu jūrai un kāpu zonā, skriešana aizsākusies ar krosiņiem. Pirmo reizi, startējot rajona skolu krosā, Jolanta uzvarējusi. Tas devis krietnu devu uzmundrinājuma, lai turpinātu sportot un mērķētu uz jauniem izaicinājumiem skriešanā.
„Varētu teikt, ka vieglatlētika bija tāda kā brīvprātīga piespiedu aktivitāte basketbola treniņu ietvaros, kura man tīri labi gāja pie sirds,“ atceras Jolanta. „Ja arī man nebija ātruma, varēju skriet ilgi. Tāpēc arī skolotājai teicu — skriešu garās distances (tajā laikā gan tās bija vidējās — 800 m, 1500 m, 3000 m, telpās pat īsākas). Skolā izmēģinājām ne tikai daudzas vieglatlētikas disciplīnas — šķēpmešanu, lodes grūšanu un granātas mešanu ieskaitot, bet arī sporta vingrošanu — Salacgrīvas vidusskolā mums mācīja akrobātikas pamatus, vingrošanu uz baļķa, līdztekās… Taču vieglatlētika man patika labāk — šķēpmešanā pat reiz izdevās izcīnīt 3. vietu rajona sacensībās, bet skriešanā un it īpaši vidējās distancēs pie godalgotām vietām tikt bija salīdzinoši viegli, man tas patika un deva motivāciju trenēties.“
SPRAIGĀ STUDENTES DZĪVE
Pēc vidusskolas kā loģisku turpinājumu jau iesāktajam Jolanta izvēlējusies studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA). „Informācijas par augstskolu man nebija daudz, vien nodomāju — izmācīšos par sporta skolotāju, bet ko ar šo profesiju darīšu, man nebija ne jausmas,“ stāsta divkārtējā Latvijas čempione. „Vairāk gribēju būt trenere, taču pēc otrā kursa arī šo novirzienu nomainīju pret otro specialitāti sporta vadībā. Jau trešajā kursā sāku strādāt dažādus darbiņus, lai pati spētu sevi uzturēt. Trešajā kursā studentiem paziņoja, ka no piecgadīgās programmas mūs saspiedīs četru gadu programmā. Varētu teikt, ka bijām tādi kā izmēģinājuma trusīši. Tas bija patiešām saspringts laiks — divas prakses, bakalaura darbs, diplomdarbs, valsts eksāmeni un darbs. Gadu pēc akadēmijas atradu darbu Gaismas internātpamatskolā, kurā mācās bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Tur nostrādāju divarpus gadus, kuri bija pilni ļoti dažādu emociju. Darbs man ļoti patika, un darīju to no sirds. Šīs skolas direktore pati reiz bijusi sportiste, tāpēc viņa mani labi saprata, kad reizēm vajadzēja vairāk brīva laika. No šī darba aizgāju, jo pārcēlos uz dzīvi Igaunijā.” Šobrīd sportiste strādā nepilnas slodzes darbu sporta uztura kompānijā Scandinavian Fuel Company.
TARTU KĀ MĀJĀS
Lai arī šobrīd Jolanta Liepiņa savu ikdienu pavada Igaunijā, uz dzimteni sanākot braukt visai bieži — vasaras mēnešos pat gadās, ka katru nedēļas nogali viņa pavada Latvijā. „Trenējos pārsvarā Tartu, reizēm aizbraucu paskriet krosus ārpus pilsētas, skumji, bet Tartu apkārtnē nav daudz vietu, kur nebūtu asfalta, un nākas skriet pa cietu segumu,“ ar saviem treniņapstākļiem kaimiņvalstī iepazīstina skrējēja. „Ir divi ļoti labi stadioni, no kuriem viens atrodas manā pagalmā. Divās minūtēs varu būt stadionā. Sporta centrs ar 200 m skriešanas apli, plašu trenažieru zāli un citām ekstrām ir piecu minūšu gājiena attālumā. Ir viss nepieciešamais un nudien labi un gari velo celiņi, pa kuriem visbiežāk sanāk arī skriet.”
Kopš pagājušās sezonas vidus sportiste ir arī sporta kluba ProRunner pārstāve. Sporta klubs atmaksā dalību sacensībās, palīdz segt sporta centra īres maksu. „Salacgrīvas novads, kuru pārstāvu Latvijas čempionātos un citās sacensībās, man šogad palīdzēja ar finansējumu startam Hannoveres maratonā. Protams, ka naudas trūkst, un šobrīd ceru uz Salacgrīvas novada atbalstu nākamajai sezonai.”
Trenera izvēle bijis pašsaprotams turpinājums dzīvesvietas maiņai: „Likās loģiski, ka treneris būs kāds, kuru varu satikt un aprunāties. Reti, bet mēdzam aizvadīt treniņus arī kopā. Mana trenera audzēknes ir ne vien maratonistes trīnītes, bet arī labākais igauņu maratonists vīriešu konkurencē, vēl viņš trenē ļoti spēcīgu stadiona skrējēju Jekaterinu Patjuku, arī orientieristus. Caur drauga paziņām tiku pie trenera kontaktiem, satikāmies un vienojāmies par kopīgu sadarbību. Vai, salīdzinot ar mūsmāju pieredzi, igauņu treniņprocess būtiski atšķiras? Laikam jau jaunu divriteni neviens neizgudro, taču atšķirīgas nianses, protams, ir. Man nav bijuši ļoti daudzi treneri, bet šobrīd varu teikt, ka esmu ļoti apmierināta. Kopīgus treniņus ar igauņu skrējējām māsām gan neaizvadām. Māsas ziemā pārsvarā trenējas Kenijā un reti satiekamas šeit, Tartu.”
IGAUNIJĀ SKRIET IR POPULĀRI
„Jā, patiešām, Igaunijā skriešana ir populāra,” priecājas latviete. „Skrien mazi, lieli, jauni un veci. Igaunijā gandrīz katru nedēļas nogali var skriet maratonu! Viņi bieži rīko vienkāršas sacensības, tas ir veids, kā mazāk pieredzējuši skrējēji var sevi apliecināt, uzlabot rezultātus. Daudzi latviešu skrējēji piedalās sacensībās Igaunijā, un ne velti, jo līmenis ir patiešām labs. Arī man pašai ļoti patīk startēt Igaunijā. Iesākumā gan bija grūtāk tikt elites vai pirmajos koridoros, bet tagad jau arī mani pamazām atpazīst.”
Par savu lielāko sasniegumu sportā Jolanta uzskata 2014. gada Latvijas čempiones titulu maratonā, kurā ne bez grūtībām, bet uzvarējusi. „Vēl man atmiņā palicis starts Valsts prezidenta balvas izcīņā 2014. gadā, kad skrēju 5000 m distanci. Biju otrais numurs Latvijas komandā, sāku prātīgi, pat ļoti prātīgi kā pēdējā, un tad atbalstītāju uzmundrinājumi, iedeva tādu spēku, ka distances otro pusi veicu krietni, ātrāk, finišējot otrajā vietā aiz lietuviešu sportistes ar jaunu personīgo rekordu — 17:15.
Manuprāt, abās valstīs līmenis pamazām aug. 2015. gada rudens sezonā vēl divas igauņu skrējējas noskrēja maratonu ātrāk par 2.50, taču arī pēc normatīvu pazemināšanas, 2016. gadā neviena cita, izņemot trīs igauņu māsas, olimpiskajām spēlēm nekvalificējās. Igaunijā ir daudz attīstītāka skriešana stadionā, Rio startēja 3000 m kavēkļu skrējējs, Eiropas čempionātā — dāma 1500 m, Rasmuss Megi olimpiskajās spēlēs iekļuva 400 m/b finālā. Ja salīdzina, tad dalībnieku skaits nacionālajos čempionātos ļoti ievērojami atšķiras. Te noteikti jāmin infrastruktūra. Latvijā bieži vien netiec kādā no pieejamajiem stadioniem, bet Igaunijā viss ir atvērts, cilvēkus mudina sportot, veloceliņi ir uz visām debespusēm, stadioni, sporta laukumi ar āra trenažieriem. Latvijā nav daudz vietu, kur tā ir. Rīgā trenēties bija grūti. Rīgas manēžā ziemā ir ļoti daudz cilvēku un paši zināt, kādi apstākļi… Nav tā, ka Igaunijā būtu piena upes ķīseļa krastos, bet cilvēku attieksme un izpratne par veselīgu dzīvesveidu ir citādāka.”
MEKLĒJOT ADRENALĪNU
Atbildot uz manu jautājumu, vai skriet maz ir veselīgi, Jolanta atceras teicienu par veselīgo sportošanu līdz pirmajai sporta klasei un uzsver — katrai aktivitātei ir sava cena: „Skriešanā tās ir iespējamās traumas. Katrai profesijai vai nodarbei ir sava garoziņa, bet šķiet, ka skriešana nav sliktākais, ko darīt. Manuprāt, ikvienam ir jāatrod tas, kas sniedz labas emocijas un atbrīvo prātu, liek justies komfortabli. Ne visiem ir jāskrien, ne visiem tas der un patīk. Ja patīk tas, ko dari, tad ikdiena nekrāsojas tik drūmās krāsās.
Man pašai skriet kļūst grūti un garlaicīgi garajos treniņos, kad rit otrā vai trešā stunda. Lai gan es negribu vai ir auksti un līst dažkārt arī man iezogas prātā, bet tad atceros savas pirmās treneres teikto, ka kādreiz jātrenējas čerez ņemogu. Tā es arī daru — sakožu zobus un turpinu.”
Jolanta Liepiņa startējusi arī izturības skrējienos — kopā ar komandas biedriem kā līderi finišējuši Stipro skrējienā. „Tas ir adrenalīns, ko sniedz starts šādā trakā skrējienā, kurš skrējēju treneriem ļoti nepatīk,” stāsta Jolanta. „Esmu startējusi arī Siguldas kalnu skrējienā, taku skrējienā Igaunijā. Tas ir kaut kas pilnīgi citādāks, man parasti ir bail no tādiem mačiem, bet, kad pārvaru bailes, rodas adrenalīns un jaunas emocijas. Pēdējais trakākais piedzīvojums — starts MTB riteņbraukšanas sacensībās Igaunijā. Klipšu kurpes, kurās kājas neatraujas no pedāļiem, bija interesanta padarīšana… Sacensībās, par laimi, nekritu, bet, no kalniem lejā braucot, visai skaļi kliedzu, jo bija ļoti bail. Treniņos gan ar klipšiem ir nācies pamatīgi krist. Bet pierodi, iepatīkas un jaunas lietas ir jāpamēģina, lai arī mani ir ilgi jāpierunā uz kaut ko nezināmu, neizmēģinātu. Taču labāk izmēģinu, nekā domāju, kā tas varētu būt,” mūsu sarunu pabeidz Jolanta Liepiņa.
Jolanta LIEPIŅA
Vieglatlēte, garo distanču skrējēja
Dzimusi: 1989. gada 17. jūlijā
Pirmā trenere: Rasma Rutka
Pašreizējais treneris: Harijs Lembergs (Igaunija)
Izglītība: Dikļu pamatskola, Salacgrīvas vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija — bakalaura grāds sporta zinātnē ar kvalifikāciju sporta skolotājs un vadītājs sporta jomā
Lielākie sasniegumi:
5000 m — 17:15,83, Valmierā Valsts prezidenta balvas izcīņā 2014. gadā
10 km — 36:18, Pērnavā 2016. gada septembrī
Pusmaratonā — 1.21:04,00, Kuldīgas pusmaratonā 2014. gadā
Maratonā— 2.46:10, Valensijas maratonā 2016. gadā
Citi sporta veidi: riteņbraukšana (gan šosejas, gan MTB), basketbols
Pēdējā lasītā grāmata: Noras Ikstenas Mātes Piens
Mūzika: gaume dažāda, patīk rokmūzika. Tagad iPodā ir fonda Viegli mūzika, skrienot gandrīz vienmēr klausās
Filma: par Edīti Piafu, The Price of Gold, By the sea
Ģimenes stāvoklis: ir draugs
Autori: Dace Lina
