Pirms čempions aizlido…
Pēc 7. janvāra Māra Štromberga mājvieta būs nevis Vidzemē, bet
Kalifornijā, nevis Valmierā bet Losandželosā, nevis Visvalža ielā, bet Muritas
priekšpilsētā. Viņa BMX kreklu rotās Free Agent Bicycles logo FA,
bet sacīkšu protokolos tam blakus būs rakstīts arī Latvijas vārds. Tādējādi
nākamsezon, kas sākas jau janvāra vidū, BMX dzimtenē Amerikā cīnīsies visi
olimpiskie laureāti – čempions Štrombergs un viņa partneri uz Pekinas
pjedestāla Maiks Dejs un Donijs Robinsons no ASV.– Ar ko amerikāņi tevi paķēra?– Ar to, ka Eiropā BMX ar sponsoriem ir švaki.– Līdz šim brauci ar holandiešu One divriteni…– Pirms trim gadiem ar viņiem noslēdzu līgumu it kā līdz
olimpiskajām spēlēm. Bet pēdējās divās sezonās nekas daudz vairāk par draudzīgu
rokas paspiešanu nenotika.– Riteņus taču deva?– Jā, protams. Daļēji sedza arī ceļojumu izdevumus. Liels pluss,
ka bijām vienīgā komanda, kuru sponsorēja Nike. Ekipējums bija ļoti
labs.– Amerikā jau arī miljonus nesola!– Tāda ir dzīve BMX. Viss jānopelna pašam ar panākumiem
sacensībās. Nav kā sporta spēlēs – noslēdz līgumu un katru mēnesi zināms
tūkstošu skaits tavā rēķinā iebirst.– Tāpēc tik čakli tagad trenējies!?– (Smaida.) Neatkarīgi no tā mēnesi pēc spēlēm būtu sācis
kustēties. Pat ātrāk. Šoreiz drusku apslimu, nācās izlaist Pasaules kausa
izcīņas pēdējo kārtu superkrosā Francijā.– Kādā vietā tu paliki PK kopvērtējumā?– Ar diviem mačiem – piektais. Nav slikti. Tā mēs te lēnā garā
ņemamies. Trenējamies, protams, bet mazliet mierīgāk. Pēc iepriekšējā olimpiskā
cikla nevar uzreiz atkal četrus gadus pēc kārtas par visiem simt procentiem.
Vienu gadu vajag mierīgāku.
– Ko tev nozīmē – mierīgāk? Kāda patlaban ir tava treniņnedēļa?
– Parasti sagatavošanās perioda beigās mums ir deviņi treniņi nedēļā.
Bet šonedēļ bija tikai septiņi.
– Šodien Daliņa stadiona svaru zālē tu cītīgi darbojies divas
stundas no vietas. Vai tad vairāk iespējams?
– Pērn ņēmām pa trim stundām. Šodien jau nekas sevišķi grūts un
smags nebija.
– Bet būs vēl otrais treniņš?
– Jā, indors, mūsu pagraba trasē Beitēs. Ja nebūtu sniega,
rīt pa gludo asfaltu sprintiņus pabrauktu. Bet droši vien iesim uz Baiļiem
slēpot.
– Ar distanču slēpēm?
– Protams.
– Rīgas distanču slēpotāji tevi var tikai apskaust…
– Neko daudz jau mēs te Valmierā vēl neesam slēpojuši. Pāris
reižu tikai. Parīt atkal iesim uz svaru zāli, pēc tam vairāk skriesim un lēksim.
Vakarā būs kaut kas ļoti mierīgs…
– Piemēram, basketbols?
– Nē, basketbolu vairs nevar spēlēt (skumjā balsī). Sezona pārāk
tuvu. Potītes jāsargā.
– No kā tu vēl pirms sezonas izvairies?
– No ballītēm!
– Ar moci arī nebrauc?
– Nē, labāk nemaz nekāpju virsū, lai neaizrautos. Širmītis var
aizvērties. Ir vairāki skumji piemēri zināmi.
– Ar auto arī nebrauc?
– Vadītāja tiesības man ir, bet nav mašīnas, nav arī īstas
nepieciešamības. Ja ļoti vajag, tētis iedod savējo. Kad biju jaunāks, tad gan
tas bija mērķis – krāju naudiņu, pirkšu mašīnu, pirkšu mašīnu… Amerikā jau
kaut kāds braucamais būs jāiegādājas.
– Oktobrī pirmo vēstuli ar tev veltīto marku aizsūtīji savai omei
Paulīnei uz Cesvaini, solot drīz braukt ciemos. Kā viņai klājas?
– Abi ar vectēvu Gunču tāpat pa māju dzīvojas. Nosvinējām apaļu
jubileju.
– Viņi atbalsta tavu došanos uz Ameriku?
– Tas ir jādara. Nav citu variantu. Es neesmu gatavs atkal tajā
pašā Eiropas katlā vārīties, tajā pašā rutīnā dzīvot. Gribu kaut ko jaunu. Lai
pirms nākamajām olimpiskajām spēlēm, kad atkal būs jākrāj punkti, varētu ar
svaigām emocijām kapāt tālāk.
– Tas nozīmē, ka tu savu Eiropas čempiona titulu nākamsezon neaizstāvēsi?
– Nē.
– Kas nākamgad ieņems tavu vietu?
– Artūrs Matisons ir liels kandidāts. Labs atkal būs dienvidafrikānis
Sifiso Nhlapo, kas arī Pekinā brauca finālā. Noteikti uzvarēt gribēs daži
holandieši. Sišanās būs liela.
– No visām BMX lielbalvām savās rokās neesi turējis vienīgi
Pasaules kausu. Nākamgad par to cīnīsies?
– Šķiet, ka ne. Pirmā kārta ir pavasarī Kopenhāgenā, diezin vai
varēšu apvienot ar sacensībām Amerikā.
– Tad sezonas galvenais mačs tev būs pasaules čempionāts?
– Es teiktu tā – NBL, pasaules čempionāts un ABA.
– Abas BMX sacensību Amerikas līgas dalās pēc teritoriāla
principa?
– Nē. Turklāt kalendārs ir tāds, ka sportisti var piedalīties
abās. NBL līdz šīm skaitījās prestižāka, bet tagad arī ABA akceptējusi Starptautiskā
riteņbraukšanas federācija (UCI).
– Sacensības notiek tāpat kā Eiropā?
– Ne gluži. Piemēram NBL ir 16 sacensības gadā (ABA – 20), no
kurām vērtē astoņas labākās, bet viss beidzas ar finālu – Grand National,
kurā dod pusotras reizes vairāk punktu. Amerikā priekšlaikus čempiona titulu
sev nodrošināt nevar.
– Kad šie izšķirošie mači notiek?
– NBL – septembra sākumā, ABA – novembra vidū.
– No janvāra līdz vēlam rudenim – atkal drausmīgi gara sezona!
– Tā iznāk.
– Kad ir pirmie mači?
– 10 – 11. janvārī. Pirmie man vienmēr ir smagākie mači.
Psiholoģiski jāpārslēdzas no treniņu uz sacensību režīmu. Tu vēl neesi savā
ādā, jāpierod pie konkurentiem. Pirmie mači svarīgi, lai iegūtu ticību.
Pirmsolimpiskajā sezonā katrs punktus krāja savā kontinentā, bet
tagad Amerika būs pilna ar spēcīgākajiem braucējiem no Austrālijas, Kolumbijas,
Argentīnas. Smagi būs. Bet pieredzei palīdzēs. Viņiem jau arī no manis respekts
ir. Lai gaida ciemos.
– Amerikā mači notiek superkrosa trasēs?
– Nē, klasiskajās.
– Tātad superkrosu tu nākamsezon nemaz nebrauksi?
– Varbūt kādu braukšu.
– Pasaules čempionātā Austrālijā?
– Pasaules čempionāts arī nenotiek superkrosa trasēs. Tiesa,
starta kalns ir augstāks nekā klasiskajā BMX.
– Superkrosā cīnās tikai par Pasaules kausu?
– Arī par olimpiskajām medaļām. Daudziem un arī man šis formāts
nepatīk. Piemērotāks šķiet kaut kas vidējs – tādas trases kā pasaules
čempionātos. Tas astoņmetrīgais kalns… Nu ir mazliet pārspīlēts. Pietiktu ar
sešiem metriem. Daudzi profesionāļi atsakās braukt superkrosos, jo traumu
iespējamība ir pārāk liela. Ja krīti, tad tie jau uzreiz ir kauli.
– ASV ir tikai viena superkrosa trase?
– Jā, Sandjego, kurā viņi gatavojās Pekinas spēlēm. Tā atrodas
stundas brauciena attālumā no mūsu mītnes vietas. Tur es varēšu trenēties. Ļoti
laba bāze ar trenažieru zālēm un visu pārējo, kas nepieciešams.
– Tā arī būs tava pamatbāze?
– Tikai attiecīgajos periodos, kad vajadzēs kājas iegriezt vai
gatavoties sacensībām superkrosā. Galvenokārt trenēšos tuvāk mājām, kur atrodas
vairākas klasiskās trases.
– Kas būs FA būs tavi komandas biedri?
– Amerkānis Keils Benets, vairākkārtējs pasaules čempions pirms
manis.
– Pekinā viņš netika finālā!
– Superkrosa trasēs tik izcils viņš nav. Vēl būs argentīnietis
Kristiāns Beserīns – Pekinā kopā ar mani cīnījās pusfinālā, kā arī daži jaunie.
– Arī divdesmitgadīgais Kristaps Konrāds no Siguldas?
– Kristaps brauks ar Ivo sponsorētu Intense riteni un
cīnīsies tajos pašos mačos, tikai vienu līmeni zemāk – A Pro konkurencē.
Eiropā tas būtu kā pie junioriem, tikai Amerikā šai grupai nav vecuma
ierobežojuma.
– Un Ivo Lakučs atkal būs jūsu spēlējošais treneris!
– Nē, Amerikā tikai treneris. Viņš mums palīdzēs līdz martam
iedzīvoties, tad atgriezīsies Latvijā.
– Kāds ir FA ritenis?
– Normāls ričuks, pieregulēšu, pieradīšu. Mums nav kā F-1, kur
visi grib braukt ar Ferrari.
– Vispirms jūs dodaties uz Franciju…
– Uz zināmu trasi netālu no Nicas. Līdz Ziemassvētkiem
centīsimies iekustēties vasaras ritmā.
– Tātad sacensībās Latvijā mēs tevi nākamgad neredzēsim?
– Negribu būt tik kategorisks. Nezinu vēl, kā tā dzīve Amerikā
iegrozīsies. Katrā ziņā augustā uz dažām nedēļām būšu mājās.
– Varbūt beidzot arī par Latvijas čempionu kļūsi?
– Neizdosies, tad jāstartē vairākās kārtās.
– Ar ričuku braukt atkal gribas?
– Jā. Nevaru sagaidīt pat, kad tikšu Francijas trasē.
– Uzvarēt arī gribas?
– Nu, protams. Cita vieta, jauna sezona, neziņa ir… Vajadzēs
atkal no jauna sevi apliecināt.
– Kādu jautājumu tev visbiežāk uzdeva pēc spēlēm?
– Kā tu juties, saņemot olimpiskā čempiona medaļu? Forši bija! Nu
ko es varu vairāk pateikt…
Dainis CAUNE
Treneris un partneris.
Pirmos trīs mēnešus ASV iedzīvoties palīdzēs Ivo Lakučs. Kopā ar Māri
sacensībās startēs LU Ekonomikas fakultātes 1. kursa students siguldietis
Kristaps Konrāds, kuram janvārī paliks 20 gadu. Kristaps iepriekš galvenokārt
trenējies Cēsīs. Arī pie olimpiskā čempiona bobslejā Jāņa Ķipura (vislabākās
atsauksmes). Jauniešu grupās viņš vairākkārt bijis Eiropas vicečempions,
junioriem 2007. gadā izcīnījis piekto vietu Eiropas meistarsacīkstēs.
Iepriekšējā sezonā startējis tikai Latvijā. "Uz Pekinas spēlēm nepretendēju,
turklāt bija jāpabeidz Siguldas valsts ģimnāzija," paskaidro Kristaps
Foto: Dainis Caune, Sports
