Praktiķis augstkalnē
Latvijas sporta vadībai tas nebūs lēti – arvien
vairāk mūsu vieglatlēti izpilda šīgada pasaules meistarsacīkšu un nākošā gada
olimpisko spēļu kvalifikācijas normas. Visai prāvs pulciņš būs jāved gan uz
Osaku, gan uz Pekinu. Nule Austrijā sporta draugiem par lielu pārsteigumu
pasaules labāko desmitcīņnieku sešiniekā ielauzās puisis no Burtniekiem – Jānis
Karlivāns. Turklāt ar jaunu Latvijas rekordu, kas lika iesvilpties pat
vieglatlētikas speciem – 8271 punkts, kas par 226 punktiem pārsniedz Roja
Pizika 11 gadus veco labāko sniegumu!
– Kad pirms pērnās nedēļas sacensībām Gecisā
iepriekšējo reizi tu desmitcīņā tiki līdz galam?
– Tas bija 2005. gadā Eiropas kausos. Toreiz savācu
kādus 7400 punktus.
– Divi gadi… Liela meistara liela pauze. Kas
notika?
– Elementāri – kājas trauma. Turklāt tāda, kas nelika
gulēt gultā, bet ļāva visu (izņemot sprintu) darīt ar tādu kā puslodzi. Bet
desmitcīņa nav tā disciplīna, kas ļauj taupīties. Kad nākošajā sezonā biju
spiests izstāties jau pirmajos mačos, nolēmu nebojāt statistiku un lēnā garā
trenējos un startēju tikai atsevišķās disciplīnās.
– Tajā garajā pauzē drūmas domas nenomāca – piemēram,
mest visu pie malas?
– Nē, kaut gan viegli nebija. Jutu un gribēju sevi
vēl parādīt. Turklāt desmitcīņa jau nav puišeļu disciplīna – cik zinu un redzu,
tad spēka gadi ir no 26. Man vēl jāaug.
– Kad saprati, ka šī būs tava sezona?
– Tā jau tikko kā sākusies! Bet ziemā, kad treniņos viss gāja bez lielas
aizķeršanās, jutu – šoreiz jābūt. Pārliecību nostiprināja starts Eiropas ziemas
meistarsacīkstēs Anglijā, kad septiņcīņā paliku desmitais.
Starp citu,
šīs sacensības lielā mērā noteica to, ka tiku uz maču Austrijā, kur visus dalībniekus ielūdza
personiski. Praktiski tur bija visi šobrīd pasaules labākie.
– Domāji par Latvijas rekordu?
– Nav ko liegties – domāju gan. Pirmkārt, gribēju
pārsniegt 8000 punktus, jo mans līdz šim labākais rezultāts bija 7851 punkts
(Latvijas rekords jau turpat vien – 8045), turklāt tā ir arī olimpiskā kvalifikācijas norma. Bet,
ja nebūs neviena īpaša iekritiena, tad domāju par lielākiem skaitļiem.
– Re, kā stikla bumbā būtu skatījies… Kurā brīdi
saprati, ka rekords būs?
-Tā droši – pēc astotā veida – kārtslēkšanas, kad
veicu sākuma augstumu 4,30 m ( pēc tam pārlēcu arī 4,70), jo šķēpā un 1500
metros vajadzētu īpašu neveiksmi, lai izgāztos.
Protams, rezultāts tomēr pārsteidza, kaut gan vēlāk
lidmašīnā domāju, ka varēju vēl pielikt tur un tur. Bet tā jau ir vienmēr.
– Kurās disciplīnās tā reāli varēji pielikt?
– Visur, kaut vai pa kapeikai, bet beigās sanāktu vēl
kāds rublis. Piemēram, kārtslēkšanā pavisam maz pietrūka, lai sasniegtu
personisko rekordu – 4,80 m. Tas dotu tikai 30 punktus, bet summā tad es būtu
ticis pāri 8300. Un tā visās disciplīnās.
– Ja runājam par personiskajiem rekordiem, tad cik tu
īsti tos sasniedzi, jo pirmā informācija bija visai pretrunīga?
– Kā skaita. Ja runājam par absolūtajiem rekordiem
(arī par tiem, kas nav sasniegti desmitcīņā), tad rekordi ir četri – 100
metros, tāllēkšanā, 400 metros un šķēpa mešanā. Ja par desmitcīņu, tad septiņi
– vēl lodē, barjerās un kārtslēkšanā. Neliegšos, kaut vēl kādu reizi tā
gadītos.
– Vai desmitcīņnieks ir matemātiķis?
– Nē, praktiķis. Protams, kaut ko jau rēķinu, bet
tomēr katrā disciplīnā jāizdara viss, ko tobrīd varu. Ja nu skaitām punktus,
tad visvairāk pēdējā veidā pirms 1500 metriem – kam varu kaut ko zaudēt, kurš
jāapsteidz. Tad nu citreiz maucam, kamēr krītam. Dažreiz tā krišana
daudzcīņniekiem ir tāda tīri morāla padarīšana – sak, izdarījām visu, ko varējām. Bet vispār, ja tu sacenties no
sirds, tad spēka jau vairs nepaliek.
– No malas liekas, ka daudzcīņnieki ir tāda draudzīga
tauta…
– Tā jau arī ir – tomēr divas dienas plecu pie pleca.
Palīdzam viens otram, mierinām un uzmundrinām. Kaut arī biju mazliet izkritis
no aprites, man ar vairākiem sportistiem ir ļoti labas attiecības. Piemēram, ar
uzvarētāju, baltkrievu Andreju Kraučanku dzīvojām vienā istabā, runājos ar
krieviem, kazahu, vāciešiem. Bijusī pirmā lieluma zvaigzne čehs Dvoržāks (viņš
startē vēl 35 gados) mani pat uzaicināja uz savām sacensībām, kas notiks pēc
trim nedēļām.
– Brauksi?
– Vēl nezinu, bet vairāk liekas, ka ne – desmitcīņu
nevar taisīt ik pēc pāris nedēļām. Sezonas laikā optimālais sacensību skaits ir
trīs, četras, nu, varbūt piecas. Ne vairāk.
– Vai tev viss ir sarēķināts?
– Izskatās, ka jā. Vispirms, jūlija sākumā jāpiedalās
Eiropas kausu izcīņā, tad augusta sākumā ir universiāde, bet augusta beigās
svarīgākās šīgada sacensības – pasaules meistarsacīkstes.
Protams, ka atsevišķās sacensībās startēšu visu
sezonu. Iespējams, ka šo piektdienu un sestdienu piedalīšos Rīgas
meistarsacīkstēs. Noteikti – Rīgas kausos 13. jūnijā. Lēkšu tālumu.
– Ja runājam par treniņiem, tad kurās disciplīnās tev
pietrūkst slīpējuma?
– Visās, bet visvairāk vajadzētu pielikt sprintā,
šķēpa mešanā un kārtslēkšanā, kur man ir tādas kā psiholoģiskas problēmas.
– Bailes no augstuma?
– Nesmejieties, es tiešām augstumā jūtos neomulīgi,
cenšos gan to visu pārvarēt. Varbūt bērnībā vairāk vajadzēja kāpt kokos,
staigāt pa jumtiem…
– Bet tiksi pāri, jo tagad tev ir jāpierod pie
jauniem augstumiem – kaut vai pasaules rangu tabulā… Starp citu, daudz laimes
25. dzimšanas dienā!
Juris BĒRZIŅŠ -SOMS
Jānis Karlivāns
Latvijas rekordists desmitcīņā
Sportists amatieris
Dzimis 1982. gada 2. jūnijā Cēsīs
Augums 1,94 m
Svars 93
kg
Pirmais treneris – Imants Piziks un Andris Iecelnieks
Treneri –
Uldis Kurzemnieks, Guntis Gailītis un Igors Izotovs
Atēnu olimpisko spēļu dalībnieks
Mācījies Valmieras rajona Rencēnu pamatskolā, Murjāņu
sporta ģimnāzijā
Studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā
Dzīvo Valmieras rajona Burtnieku pagastā un Rīgā
Neprecējies, ir draudzene Liene
