Priedes sīkstums un stadiona gars
Treneris Maigonis Pūliņš runā ātri, precīzi un tieši, 85 gadu vecumā bez brillēm ielūkojas pusgadsimtu un vēl vecāku avīžu izgriezumos, ceļ gaismā faktu pēc fakta, nosauc uzvārdus, kuri vēl tagad ir labi zināmi ne tikai Latvijas vieglatlētikā, bet sportā vispār. Viņš pielicis roku olimpiskā čempionā šķēpa mešanā Daiņa Kūlas sākuma gaitām sportā, izaudzinājis virkni Latvijas labāko desmitcīņnieku, devis Latvijas bobslejam Jāni Skrastiņu un Rihardu Kotānu. Vēl tagad Pūliņa kādreizējais audzēknis Ronalds Arājs uzbrūk valsts rekordam 100 m skrējienā, tāpat par Latvijas čempioni augstlēkšanā gadu no gada kļūst augstlēcēja Natālija Čakova, kura savas sporta gaitas sāka viņa vadībā. Kaut arī Maigonis Pūliņš jau otro gadu sportistus netrenē, apbrīnojami možais 85 gadus vecais vīrs joprojām ir ierindā un vasarā gatavojas grūst lodi kārtējos veterānu mačos.
Maigonis savā dzimtajā Melnsila ciemā (Rīgas līča krastā netālu no Kolkasraga) sportojis kopš bērnības. Kaut arī toreiz nomaļajā lībiešu ciemā par notikumiem sportā varēja uzzināt tikai ar avīžu starpniecību, mazie puišeļi pārsteidzošā kārtā ne tikai skrēja un lēca, bet ar nomizotas sīkstās priedes palīdzību lēca pat ar kārti. Melnsilā dzīvodams, Maigonis sasniedza ciema rekordu, pārvarēdams 3,09 metrus.
Tolaik ciemā sportoja visi. Kad volejbolā un vieglatlētikā sacentās lieli, mazie skatījās un darīja tāpat. Maigonis atceras, ka pļaviņā iekārtotajā sporta laukumā uz volejbola maču bija jāstāv rindā, jo komandas bija trīs četras. Tāpat futbolā spēlēt gribētāju netrūka. Puišeļi jūrā un turpat Melnsila upē (to vietējie sauca par Dižupi) visādos stilos sacentās peldēšanā. Treneru nebija, puikas mācīja viens otru un līdz vakara tumsai centās labot rekordus, pārspēt cits citu. Vietējā četrgadīgajā skolā skolēni izdeva savu, ar roku rakstītu sporta avīzi.
Tagad Melnsilā, kur Maigonis uz savām mājām brauc vasarās, volejbola komandu vairs nevarot savākt…
Sporta gaitas turpinājās Mazirbes vidusskolā, uz kurieni apkārtējo ciemu puikas visbiežāk devās ar divriteni. Maigonis stāsta, ka veikt 18 km garo distanci viņam bijis nieks. Puika izcēlās vieglatlētu mačos, labi spēlēja volejbolu un citas sporta spēles un joprojām trenējās patstāvīgi, jo tolaik organizētu sporta nodarbību un treneru nebija.
Kad vēlāk Maigonis Pūliņš kļuva par pieckārtēju Latvijas čempionu desmitcīņā, atlika tikai minēt, vai viņš sportā būtu sasniedzis augstākus rezultātus, ja nebūtu bijis kara, pēc tam piecus gadus ilgais dienests padomju armijā, kur sportam īpaša vieta nebija atvēlēta. Droši vien, ka rezultāti būtu labāki, taču diezin vai būtu izveidojies tik sportisks, neatlaidīgs raksturs, kas lieti noderēja dzīvē.
— Vai vieglatlētika latvietim ir piemērots sporta veids?
— Piemērots ir jebkurš sporta veids, kurš aizrauj, dod prieku, ļauj sasniegt aizvien augstākus rezultātus. Skat’, tagad pat radies florbols, par kuru agrāk dzirdējuši pat nebijām, bet jaunajiem patīk, un viņi spēlē stundām ilgi. Cita lieta, ka tas atņem sportot gribētājus daudziem citiem sporta veidiem, ieskaitot vieglatlētiku.
Domāju, ka arī citiem sporta veidiem pēdējos gados arvien grūtāk ir savākt pietiekami daudz audzēkņu, jo mūsdienu dzīve bērniem piedāvā daudz iespēju brīvā lauka pavadīšanai. Jāatrod kas tāds, lai bērnus iesaistītu un noturētu sportā.
Iespējams, ka vieglatlētikā vairāk būtu jāpievēršas tām disciplīnām, kurās mums ir lielākas iespējas — sprintā un garajās distancēs ar tumšādainajiem sportistiem ir grūtāk konkurēt, taču nekad neko nevar zināt. Savulaik krievs Borzovs sprintā apsteidza visus, tagad ātrs ir baltais francūzis Lemetrs, progresē mūsu Arājs, ātri var skriet Misāns.
— Vai no sportot gribētājiem esat kādu raidījis prom?
— Nē, jo visu jau parāda laiks. Rudeņos piesakās desmitiem, bet paiet pāris mēnešu, un palikuši tikai tie, kuri grib kaut ko sasniegt. Cita lieta, ka aizgājuši tādi, no kuriem varētu iznākt lietaskoks, bet to īpaši nav ko nožēlot, jo ar varu nevienu sportot nepiespiedīsi. Gadās arī otrādi — bērns kā bērns, nekā īpaša, paiet laiks, un viss iet uz augšu. Kad savulaik pie manis atnāca Dainis Kūla, viņš ne ar ko neizcēlās, skrēja, lēca, bet nekādu čempionu viņā es nesaskatīju, citi bija daudzsološāki. Vēlāk, kad no Ventspils pārcēlos strādāt uz Rīgu, Dainis aizgāja pie Māra Grīvas un, redz’, no lēnā divplākšņa pārtapa par olimpisko čempionu.
Vieglatlētika ir pateicīgs sporta veids, jo sev piemērotu disciplīnu var atrast visdažādākās kompleksijas jaunieši. Kaut gan reiz man bija paapaļa meitenīte, kurai gribēju ierādīt lodes grūšanu vai diska mešanu, bet viņa ietiepās, jo gribēja skriet, un vēlāk viņa patiesi guva labus panākumus 800 m skrējienā.
Bet vislabāk par piemērotību kādai konkrētai disciplīnai liecina pievēršanās daudzcīņai, ar kuru parasti sāku testēt savus audzēkņus. Dari visu, tad redzēsi, kurā disciplīnā vērts specializēties.
— Jūs piecas reizes kļuvāt par Latvijas čempionu desmitcīņā. Kuras jums bija mīļākās disciplīnas?
— Desmitcīņā tā īpaši nevajadzētu šķirot, jo svarīgas ir visas. Tikai kopsumma dod galējo rezultātu. Protams, ka mīļākās ir tās, kurās vari sasniegt augstākos rezultātus. Man padevās kārtslēkšana, mešanas, 110 m barjeru skriešana, arī 1500 m skrējiens, kurš parasti desmitcīņniekiem nepatīk. Nebiju sevišķi ātrs sprintā, arī tāllēkšana un augstlēkšana nebija mana stiprākā puse, taču vienmēr centos sasniegt iespējami labākos rezultātus.
— Desmitcīņnieki dažkārt pēc kādas neveiksmīgas disciplīnas izstājas, jo labu rezultātu tāpat nesasniegt. To var attaisnot?
— Nedomāju, jo daudzcīņa ir ne tikai meistarības, bet arī rakstura pārbaude. Izdarīsi tā vienreiz, arī citreiz rīkosies tāpat. Reti kad izdodas sasniegt personisko rekordu pēc rekorda, varbūt vienīgi sporta gaitu sākumā, bet augstu rezultātu sasniegšanu garantē stabilitāte un rakstura noturība.
— Desmitcīņa laika gaitā mainījusies maz, varbūt vienīgi kārtslēkšana, kur stipri citāds kļuvis pats lecamrīks.
— Es sāku ar priedes koka mietu, vēlāk lēcu ar bambusa kārti. Atceros man bija tāda viegla un elastīga bambusa kārts, ar kuru lēcu 3,80 metrus, bet 1953. gadā Valkā es to tā saliecu, ka kārts pārlūza. Vēlāk ilgi netiku pie labas kārts, jo toreiz nebija tā kā šodien, kad katra sportista svaram piemeklē attiecīga cietuma kārti. Lēcu arī ar alumīnija kārti, bet līdz stiklšķiedras kārtīm tā arī netiku, tās nāca krietni vēlāk, un kārtslēkšana stipri mainījās.
— Vēl par kārtslēkšanu, arī tur panākumus gūst visai atšķirīgas miesas būves sportisti. Kas nosaka rezultātu?
—Tāpat kā pārējās disciplīnās — raksturs, trenētība, mērķtiecība, savu labāko īpašību izmantošana. Atceros Jāni Lauri, kurš nesen aizgāja viņsaulē, mūsu pirmo Eiropas čempionāta medaļnieku. Viņš ar saviem auguma parametriem, ātrumu galīgi neizcēlās, taču bija īstens fanātiķis un apveltīts ar milzīgām darbaspējām. Reiz Ogrē redzēju, ka pēc mačiem viņš stundām ilgi smilšu bedrē trenējās kādā no kārtslēkšanas vingrinājumiem. Tas, par spīti visam, deva augstus rezultātus.
Tāpat joprojām nepārspētais Aleksandrs Obižajevs. Viņš nebija tik ātrs kā fenomenālais kārtslēcējs Sergejs Bubka (100 m skrēja 10,3 sekundēs), bija stipri smagnējāks, taču daudz zemāk viss nelēca, un viņa 14 gadus vecais rekords — 5,80 m — joprojām gaida, lai kāds to pārspēj. Arī Saša bija un ir fanātiķis, domātājs. Varbūt viņš būtu pieveicis arī tos sešus metrus, taču tolaik tik viegli nevarēja tikt pie labām kārtīm, arī toreiz notiekošās pārmaiņas valstī neveicināja augstus sasniegumus sportā. Man prieks, ka viņš savas zināšanas un uzskatus tagad liek lietā trenera darbā, un brāļi Pujāti stabili lec virs pieciem metriem, gan tiks arī līdz 5,50 m. Viņi sacenšas ar Mareku Ārentu, un konkurence ir sīva.
— Kad lēksim sešus metrus?
— Neņemos zīlēt, jo sports ir interesants tāpēc, ka notiek brīnumi. Kas pērnā gada rudenī varēja paredzēt, ka šķēpmetējs Zigismunds Sirmais (tolaik viņš meta vien 68 metrus) šogad vēl ziemas sezonā labos pasaules rekordu junioriem un kļūs par Eiropas mēneša sportistu?
Vispār vieglatlētika pasaulē ir tik populāra, ka ikkatrs mūsu mazās valsts sportista starts olimpiskajās spēlēs un čempionātos jau ir izcils sasniegums.
— Vai mūsu panākumi nebūtu lielāki, ja mums vieglatlētikai būtu vairāk sporta bāzu?
— Noteikti, jo Rīgā stāvoklis (it sevišķi ar ziemas sporta bāzēm) ir katastrofāls. Tomēr visu novelt uz bāzu trūkumu vien nevajag. Mums savulaik Ventspilī ziemā bija jātrenējas tādā kā šķūnī, kur bija ogļu izdedžu segums. Putēja vien, labi, ka no stadiona celtniecības palika pāri tenisīts, un putekļiem vairs nebija melna krāsa. Bet vai tāpēc neviens netrenējās, nebija augstu rezultātu?
Vieglatlētika vispār ir tāds fanātiķu sporta veids, jo neviens pie mums nenāk ar domu par lielu naudu un citādiem labumiem, kā tas notiek dažā labā sporta spēlē. Liels stimuls ir tas, ka savu varēšanu tu vari precīzi izmērīt un censties savus rezultātus arvien uzlabot. Ik pa brīdim mums parādās pa talantam, kurš var sasniegt ļoti augstus rezultātus. Tagad pat — Elvijs Misāns aizlēca 8 metrus un noteikti var arī tālāk, apstākļi jau viņam tādi paši kā citiem. Turpat ir Jānis Leitis un citi visdažādākajās disciplīnās.
Bērniem joprojām patīk skriet un lēkt. Man kandavnieku treneris Gross stāsta, ka viņam viena meitenīte uz treniņu minas 15 km. Kas viņai to liek?…
— Bieži saka, ka mums noveco treneru sastāvs, jaunie treneri uz vieglatlētiku nenāk…
— Nav jau mums tādas naudas kā komercsporta veidos, taču tie, kas strādā, mīl savu darbu un ir pietiekami lietpratīgi. Skaidrs, ka stāvēt uz vietas nedrīkst, jo viss pasaulē attīstās un mainās. Bet vieglatlētika būs vienmēr, jo skriet un lēkt, jau ir visa pamatā. Pēdējos gados sporta spēļinieki arvien vairāk aicina vieglatlētus par fiziskās sagatavotības treneriem, jo šaura specializācija neveido ne pareizu stāju, ne vispusīgu fizisko attīstību.
— Vai pašam vēl negribētos trenēt, kādu Ginesa rekordu sasniegt?
— Visam savs laiks. Mans mūžs bijis saistīts ar sportu, un nekur prom jau es vēl neesmu. Tāpat aizeju uz sacensībām, sekoju līdzi visam, kas vieglatlētikā notiek. Redz, vasarā veterānu mačos atkal grūdīšu lodi. Nekas, ja katru gadu pa metram tuvāk. Galvenais jau tā kopā būšana, tas stadiona un sacensību gars.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Maigonis PŪLIŅŠ
Vieglatlētikas treneris
Dzimis: 1926. gada 12. aprīlī
Izglītība: Melnsila pamatskola, Mazirbes vidusskola, Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts
Darba gaitas: vieglatlētikas treneris Dundagā, Valmierā, Ventspilī, Rīgā, strādājis ar sportu saistītos amatos Dundagā, Rīgā
Lielākie sasniegumi: sportā pieckārtējs valsts čempions desmitcīņā (no 1954. līdz 1958. gadam), vairākkārtējs Latvijas čempionātu godalgoto vietu ieguvējs desmitcīņā, kārtslēkšanā, barjerskriešanā, stafetē, četrkārtējs Latvijas PSR rekordists desmitcīņā (pirmskara rekordus padomju vara neatzina)
Labākie rezultāti desmitcīņā (pēc mūsdienu tabulām) — 6374 punkti (1958. gads)
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir meita
Vaļasprieks: saimniecības darbi lauku mājā Me
