Raksturs

Pirmā reize
vienmēr paliek atmiņā. Jo vairāk tāpēc, ja tas ir godam veikts
maratonskrējiens. Valmieras
maratonā, kur izcīnīja arī Latvijas čempiona titulu maratonā, uz starta pirmo
reizi nostājās viens no mūsu pēdējo gadu labākajiem 5000 un 10 000 m skrējējiem
Mareks Florošeks.

Par savām domām un
izjūtām pēc pirmā maratona stāsta Latvijas čempions Mareks Florošeks:

– Par maratonu domāju
jau sen, taču labi apzinājos, ka treniņos es neveicu maratonskrējējam
vajadzīgos apjomus. Esmu pilnīgs amatieris un trenējos tikai pēc darba (strādāju
elektrotehnikas firmā par noliktavas darbinieku no plkst. 7 līdz 15.30),
skrienu vienreiz dienā. Mana mēneša kilometrāža ir 350 km, maratonisti parasti
skrien 500-600 kilometru.

– Pirms Valmieras
skrējiena īpašu plānu man nebija, vispirms gribēju maratonu noskriet līdz galam
un ātrāk par divarpus stundām. Izdevās sasniegt 2.26:02. Būtu varējis sasniegt
labāku rezultātu, bet pirms starta četras dienas noslimoju, otrkārt nebija
konkurences, jo skrēju vadībā viens pats.

– Kopumā jāteic, ka
maratons nav tik briesmīgs, kā varēja domāt. Protams, nebija viegli – pēc 30.
kilometra kļuva pavisam grūti, taču par izstāšanos nedomāju. Arī pēc otrā apļa
ne, kad vajadzēja apmeklēt, piedodiet, tualeti. Acīmredzot pirms nākamā
maratona nopietni jāpadomā par pareizu ēdienu pirms starta.

Esmu pārliecināts, ka, iespēju robežās
palielinot treniņslodzi, nākamgad varu domāt par pasaules čempionāta
kvalifikācijas normu – 2.18 (Latvijas rekords pieder Aleksandram Prokopčukam –
2.15:56), kurš noderētu arī Londonas olimpiskajām spēlēm. Varbūt kādreiz
skriešu tik ātri, ka varēšu strādāt citu darbu. Tad varētu domāt arī par 2.10
un ātrāku skrējienu. Jūtu, ka maratons ir mana īstā distance, bet turpināšu
startēt arī īsākās distancēs. Jau šonedēļ skriešu Nidā, Kuršu kāpās, sešas jūras
jūdzes, kas ir aptuveni 10,8
km, reizē tas būs arī Lietuvas čempionāts krosā.

Mareka treneris Juris Beļinskis uzteic sava
audzēkņa varējumu un uzskata, ka pirmajai reizei tas ir labs rezultāts. Ja
nebūtu sezonas beigas, Mareka varējums būtu par 3-5 minūtēm labāks.

Runājot par nākotni, Juris ir optimistisks –
kaut arī puiša darba režīms nemainās, optimizējot treniņraksturu (kilometrāžas
palielināšana vēl neko nedos), nākamajā gadā jādomā par daudz augstāku
rezultātu. Mareks pēc rakstura ir īsts cīnītājs, pietiekami apzinīgs un labi
saprot, ka tikai no paša darba ir atkarīgi sasniegumi sportā. Puisis var skriet
maratonu – par to mēs pārliecinājāmies.

Sieviešu konkurencē par Latvijas čempioni
kļuva Irīna Štūla-Pankoka – 3.00:19.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS