Rindā pie Prokopčukas

Saule, priedes un
bezvējš. Tik patīkamā gaisotnē jau sešpadsmito reizi Anniņmuižā risinājās
skolēnu tradicionālais pavasara kross, ko rīko Latvijas Skolu sporta
federācija. Šogad sacensībās piedalījās 65 komandas no visiem Latvijas
nostūriem. Bērni (vecumā no 10 līdz 18 gadiem)
sacentās piecās dažāda garuma
distancēs.Vislielāko uzmanību izraisīja mūsu slavenās maratonistes Jeļenas
Prokopčukas ierašanās. Tikai pirms pāris dienām atgriezusies no ASV pilsētā
Bostonā notikušā maratonskrējiena, Jeļena sniedza simtiem autogrāfu, atbildēja
uz daudzajiem jautājumiem un mudināja jauniešus nodarboties ar sportu, jo
fiziskās nodarbības mūsu digilizētajā laikmetā ir ļoti noderīgas.Kamēr viņa sniedza autogrāfus (arī uz žurnāla Sports vākiem), sarunājos ar sportistes vīru, treneri un joprojām
Latvijas rekordistu maratonā Aleksandru Prokopčuku.
– Vai daudz nākas
taisnoties par ceturto vietu Bostonā?
– Neuzskatu to par neveiksmi. Zinot visus apstākļus, Ļenu varu vienīgi
paslavēt. Distances pirmajā posmā, skrienot lejā no kalna, viņa sajuta asas
sāpes mugurā. Bet Ļena nav tā, kura tik vienkārši izstāsies. Mokoties ar sāpēm,
Jeļena tomēr spēja finišēt ceturtā, lai gan pirms starta cerējām uz uzvaru.
Pirms tam rūpīgi gatavojāmies, četrdesmit dienas dzīvojām ASV. Otrreiz to
nedarīsim, jo amerikāņu dzīve absolūti  netbilst mūsu mentalitātei.
– Kādi ir jūsu turpmākie
plāni?
– Pēc ilgām un rūpīgām pārdomām esam nolēmuši šo sezonu, varētu teikt,
palaist atvieglotā režīmā. Jeļena maratonu noteikti neskries, iespējams, kaut
kur veiks kādu īsāku distanci, jo sacensību garšu pilnīgi zaudēt negribam. 18.
maijā Ļena piedalīsies Nordea Rīgas
maratonā, veicot minimaratonu, t.i., 5, 360 km.

– Šāds lēmums pieņemts viņas
muguras sāpju dēļ?

– Muguru diezgan ātri izdevās sadakterēt jau Amerikā. Lai arī Jeļenai īpaši
nopietnu traumu nav bijis, iemesls atslodzei ir cits. Pēc smagām septiņām
sezonām (tagad sākusies astotā) ar olimpiskajām spēlēm, pasaules un Eiropas
čempionātiem, daudzajiem maratoniem, jūtam nogurumu. Ne tikai fizisku, bet arī
garīgu, jo neviens nav no dzelzs. Vajadzīga atpūta, protams, ja gribam vēl
skriet.

– Kā ar Pekinu?

– Gribam, lai mūs saprastu pareizi. Jeļena jau vairākkārt teikusi, ka
skriet maratonu trīsdesmit un vairāk grādu svelmē, nekaitējot veselībai, viņa nevar.
Piedalīties 10 000
metru skrējienā, lai cīnītos, reāli vērtējot, varbūt par pirmo
divpadsmitnieku, neredzam jēgas. Ļena olimpiādēs ir startējusi un cīnījusies,
bet pēdējos gados viņas galvenā distance tomēr ir maratons. Lai jaunās sportistes
cīnās par olimpisko ceļazīmi, jo tas tomēr ir neizmirstams pārdzīvojums. Mēs
esam ļoti daudz atdevuši sportam (un sports – mums, to nevar noliegt), bet
pienācis laiks spēkus sadalīt daudz pārdomātāk nekā jaunībā. Mēs vēl startēsim
un, ticam, ka saistībā ar Jeļenu Latvijas vārds vēl izskanēs pasaulē.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS