Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Sacīts, darīts! Rīga—Valmiera rekordiste

Garo distanču skrējēja Vita Devjatņikova šovasar Līgo nakti nepavadīja ar vainadziņu, lecot pāri ugunskuram vai garšojot Jāņu sieru. Vita skrēja no Rīgas uz Valmieru… Diez vai Latvijā atradīsiet daudz tādu dāmu, kuras ir gatavas parakstīties tik ekstremālam izaicinājumam. Turklāt, visu dzīvi sportojot bez trenera padomiem, Vita pamanījās gāzt 107 km garās distances rekordu.

Vita Devjatņikova intervijā stāsta par piedzīvoto trasē, kāpēc bērnībā sapņoja strādāt bibliotēkā, kas notiek, ja sacensību līdere sajauc ūdeni ar šampanieti…

— Vita, kādēļ tu sāki skriet?

— Skriet man ir paticis vienmēr — kopš sevi atceros. Pamatskolas vecumā man padevās īsās distances, bet krosus — ne vienmēr varēju noskriet līdz galam… Vidusskolā pēkšņi viss sagriezās kājām gaisā un par krosiem vien sapņoju. Man padevās teju visi sporta veidi, vienīgi basketbols un volejbols ārkārtīgi nepatika. Sporta stundās biju laimīga, kad skolotāji ļāva man riņķot apkārt stadionam, kamēr pārējie spēlēja tos abus sporta veidus.

— Ja patīk, arī padodas. Vai apsvēri karjeru saistīt ar sportu?

— Nē. Vienmēr zināju, ka mana profesija būs saistīta ar medicīnu, un izvēli nenožēloju. Tagad ir gan labs darbs, gan laiks skriešanai, kas man kalpo kā relaksācija. Arī studiju gados un vēlāk turpināju skriet divas vai trīs reizes nedēļā, bet vairāk braucu ar velosipēdu.

Skrēju bez pulksteņa, mani neinteresēja, ne ātrums, ne distance. Šķiet, katrā skrējienā veicu 3 līdz 5 kilometrus — ne vairāk. Par sacensībām un kaut kādiem skrējieniem neinteresējos. Skrēju savā nodabā un biju laimīga. Tad padzirdēju par Nordea Rīgas maratonu. Un tā viss sākās: 2010. gadā noskrēju pirmo pusmaratonu ar rezultātu 1 h 45 min. Pirms tam dažas reizes noskrēju 10—15 km, bet to nevar saukt par trenēšanos. Likās, pusmaratons aizritēja diezgan viegli, tāpēc nolēmu — vienu vienīgo reizi mūžā!— noskriešu arī visus 42 kilometrus.

Maratonu skrēju pēc diviem gadiem Nordea Rīgas maratona 2012 ietvaros un sasniedzu rezultātu 3 h 55 min. Pēc finiša nodomāju: “Nē, nekad vairs!”Tā domājot, esmu jau noskrējusi vairāk par 10 maratoniem (smejas). Vēl garākas distances? Nemaz nenāca prātā — uz visiem ultraskrējieniem tiku pierunāta. Uz ekstrēmām lietām ilgi neesmu skubināma… Tā pamazām ieslīgu sava veida sportiskajā atkarībā.

— Reiz kāds maratonists teicis: “Es katru dienu uzdāvinu sev vienu skrējienu.” Sekojot taviem ierakstiem Facebook, rodas iespaids, ka arī tev katrs skrējiens ir kā piedzīvojums, ko sev uzdāvini!?

— Man ātri apnīk skriet pa vienu un to pašu maršrutu. Tāpēc, ja brīvdienās ir paredzēts kāds garāks skrējiens, vienmēr, pirms dodos laukā, izpētu karti — meklēju vietas, kur vēl neesmu skrējusi vai sen nav būts. Ņemu līdzi viedtālruni, lai interesantākās vietas un lietas var nobildēt. Labi — atzīšos — viedtālruni vajag arī, jo man nav izcilas orientēšanās spējas (smejas). Kamēr skrienu, stāsts jau sāk tapt. Jā, dažus no tiem var redzēt un izlasīt arī Facebook. Izbraucot no mājām, man vienmēr līdzi ir skrienamlietas. Pat viesojoties kāzās, esmu aizlavījusies paskriet, jo kā nekā tādos pasākumos allaž apkārt ir neredzētas jaunas un skaistas vietas.

Tev patīk avantūras!

— Piedzīvojumu netrūkst. Viens no pēdējiem spilgtākajiem, kas iesēdies atmiņā, — skrējiens pāri Daugavas ledum (skaisti saulainā, bargā ziemas dienā), kuru pārtrauca pašvaldības policija…

Vai kādreiz neesi apsvērusi kļūt par rakstnieci vai vismaz žurnālisti?

— Atceros, ka bērnībā bija brīdis, kad vēlējos strādāt bibliotēkā. Par žurnālisti gan negribētu strādāt — man nepatīk uzbāzties cilvēkiem. Rakstīt domrakstus man jau skolas vecumā patika, pat par spīti tam, ka valodu priekšmeti nepadevās un nepatika, bet literatūra gan mani aizrāva. Diemžēl tagad grāmatām vairs laika neatliek. Pēc katra aizraujoša vai nebijuša skrējiena teksti nāk ārā paši par sevi, cenšos tos operatīvi pierakstīt, lai vēlāk doma neizplēn. Mēdzu arī piepušķot — par fantāzijas trūkumu nesūdzos. Atēnās pēc maratona finiša gāju nevis atpūsties un atjaunoties, bet skrēju pēc mantām, lai sadabūtu rakstāmo un pierakstītu piedzīvojumus un izjūtas trasē.

— Pērn kļuvi par Latvijas čempioni 100 km skrējienā, bet šovasar debitēji 107 km skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera un uzreiz iespaidīgā stilā triumfēji, turklāt gāžot distances rekordu (9.53:06). Kāda bija pirmā doma, finišā pieskaroties Sv. Sīmaņa baznīcas durvīm?

— Neatceros. Laikam biju bezgala priecīga, beidzot tiekot līdz finišam… Pat aizmirsu, ka pie kliņķa jāpozē fotokamerām, tādēļ nevienas bildes ar kliņķi rokā nav. Būs vien jāskrien vēlreiz! Protams, viena no nākamajām domām bija: “Nē, nekad vairs!”Pateicu to vairākiem apkārtējiem, bet neviens man tāpat nenoticēja.

— Rīga—Valmiera sacensības sākās ar kopīgu Latvijas himnas nodziedāšanu pirms starta pie Brīvības pieminekļa. Kas tobrīd darījās tavā galvā, kad skanēja Dievs, svētī Latviju!?

— Koncentrēties uz himnu bija grūti, jo biju jau pārgaidījusies startu, prātu pārņēma uztraukums un bailes. Vienubrīd pat prātā iešāvās doma griezties uz otru pusi un skriet mājās… Rīga—Valmiera skrējiena vēsture ir patriotiska. Pirms sacensībām nebiju par to painteresējusies, domāju — skrējiens kā skrējiens un no vienas pilsētas uz otru, pagarš. Kad sāku lasīt sīkāk, sapratu šā skrējiena nozīmi un sāku skatīties uz to citādāk. Gājiens no Latvijas Universitātes, kur visi pulcējāmies, līdz Brīvības piemineklim bija tāds neparasti kluss. Visi bija iegrimuši sevī, vienīgi spāņu skrējēji griezās jautrās dejās, mēģinādami uzjautrināt apkārtējos. Latvija man nozīmē daudz, esmu te uzaugusi un visu mūžu dzīvojusi, un plānoju dzīvot arī turpmāk. Katru gadu cītīgi svinu valsts svētkus — 18. novembri.

— Ha! Tā ir arī tava dzimšanas diena.

— Jā, tā ir labā, zīmīgā datumā. Tāpēc to visi atceras un sveicēju netrūkst.

— Atgriežoties pie Rīga—Valmiera skrējiena, jau ar distances pirmajiem metriem izvirzījies vadībā. Paraksturo, kā tev skrējiens kopumā aizritēja?

— Pašai negribot, skrējienu uzsāku ātrā tempā, mēģināju turēties līdzi pavadošajai mašīnai, lai nebūtu jāstājas pie luksoforiem — tikai pavadošā auto sekojošajam pelotonam pastāvēja opcija, skrienot neraustīt ritmu. Kad sapratu, ka temps ir krietni augstāks par plānotu, nobijos, vai kādā brīdī nesalūzīšu, bet atmetu visam ar roku, varbūt jāsaka — ar kāju, un turpināju ierastajā tempā. Laikam bija mana diena, precīzāk — nakts, jo skriet bija ļoti viegli. Pirmie 70 kilometri palidoja nemanot. Tad arī sākās lūzuma brīži — parādījās nogurums, sāpēja kāju pirksti, šad tad reiba galva, jo piemirsu, ka distancē ir jāēd… Baltā ceļa līnija ņirbēja gar acīm un sāka mani tracināt. Visgrūtākie bija pēdējie 7 kilometri — likās, ka finišs ir nu jau tik tuvu, bet Sv. Sīmaņa baznīca it kā spītīgi kāpās atpakaļ. Mans viedpulkstenis jau bija izlādējies, tāpēc nezināju, kurā kilometrā esmu un cik vēl ir atlicis, ko skriet. Valmieru nepārzinu — pirms tam tur biju reizi paviesojusies, kā saka — pieklājīgi ar autobusu. Otrā elpa bija katrā kontroles punktā, saņēmu nepieciešamos uzmundrinājumus, tika doti ēdieni un dzērieni. Tiesa, tiku ātri dzīta prom.

— Vai kādā brīdī apsvēri arī izstāties?

— Izstāties nebija ienācis prātā nevienā brīdī. Iespējams, ja būtu pamanījusi dīvānu ceļmalā, kas bija speciāli nolikts, kas to lai zin’… Tagad — pēc vairāk nekā mēneša — liekas, ka tik grūti jau nebija un noskriet varēju vēl labāk, bet tā jau vienmēr šķiet, kad pagājis laiks.

— Būt vadībā ir grūtāk nekā iedzīt. Kā tas bija — visu laiku visām pārējām dāmām skriet pa priekšu?

— Tā ir, jāuztraucas, ka tevi neapdzen. Jo, ja apdzen, nolaižas rokas un tālāk jau cīnīties negribas. Ja atkal skrien aiz līderes otrā vai trešā, tad jau to pieņem un domā — ir labi, ja sāc iedzīt, tad sajūta pavisam laba. Skrienot neuztraucos par to, kas man aiz muguras notiek, jo pie auss man neviena dāma neelsoja…

Vai pirms skrējiena zināji, kāds ir distances rekords? Kurā brīdī saprati, ka kļūsi par uzvarētāju?

— Distances rekordu zināju, jo mērķis bija to labot. Iesākumā tas gan nebija mans mērķis, bet organizatoru — uzstāja, ka jālabo pagājušā gadā lietuvietes uzstādītais rekords. To, ka būšu pirmā un rekords kritīs, jutu jau diezgan agri, jo viss ritēja pēc plāna un nekādu traucēkļu nebija. Vienīgi pēc 75 kilometra, kad sāku palikt krietni lēnāka, pametu aci atpakaļ, lai pārliecinātos vai tālumā neviens nevīd. Pēdējā kontroles punktā — 13 km pirms finiša — painteresējos, cik tālu ir nākamā dāma. Kāds izmeta, ka varu kaut rāpot līdz finišam, tik un tā būšu pirmā.

— Šis tomēr ir skrējiensoļojums. Redzot tavu vidējo ātrumu trasē, — 5:32 min/km (!) — rodas jautājums, cik lielu distances daļu soļoji?

— Pirmo 21 kilometru noskrēju ar ātrumu 4:35 min/km — tikai nedaudz lēnāk par ierasto maratona tempu. Skriešanu kombinēt ar soļošanu sāku pēc pieminētā 75. kilometra — pusotru kilometru skrēju un puskilometru soļoju, un sāku atkal justies labi, arī kilometri šķita sāka virzīties uz priekšu ātrāk. Pēdējie 13 kilometri bija sprinta etaps — kurš ātrāk tos noskrien, iegūst INOV-8 apavus. Zināju, ka neko ātri jau vairs nevarēšu rikšot, tādēļ necentos, bet pirmos sprinta kilometrus noskrēju tā, kā varēju, bet pēdējos — vairāk gāju, nekā skrēju. Man par pārsteigumu, pie apaviem tomēr tiku.

— Kāda bija distancē valdošā atmosfēra?

— Visu ceļu skrēju viena. Tikai ik pa laikam ar dažiem vīriem sanāca apmainīties vietām un satikties kontrolpunktos. Parunāties nesanāca. Pirms skrējiena par to tieši domāju, kā būs tik garas stundas skriet vienai pašai, jo līdz šim biju lielākoties piedalījusies skrējienos pa apli, kur mēdzu pa vairākām reizēm satikt dalībniekus un papļāpāt, tas atviegloja ilgo skriešanas procesu. Nebija nemaz tik traki.

— Debija ar trases rekordu… Cik ilgi un kā tu gatavojies Rīga—Valmiera skrējienam? Pat vīru konkurencē tikai astoņiem gladiatoriem izdevās tevi pieveikt, uz starta izgāja pavisam vairāk nekā 160 dalībnieku.

— Sāku gatavoties mēnesi iepriekš. Uzbāzos iepriekšējo gadu dalībniekiem ar saviem jautājumiem, jo par šo skrējienu neko nezināju. Vairāk nekā parasti neskrēju. Pamainīju dienas režīmu un izmēģināju dažādus apģērba gabalus un ekipējumu — lukturīšus, vesti, ūdens pudelītes. Sāku skriet naktīs, daži ieplānotie nakts skrējieni neizdevās, jo mājās aizmigu… Pirmās divas treniņu naktis bija īpaši grūtas, jo nāca miegs, mans Garmin viedpulkstenis bija šokā un neklausīja — netvēra GPS, veste slīdēja nost, lukturītis uz pieres lēkāja… Tad par karstu, tad par aukstu. Pat satrenējos novilkt jaku pār galvu, nenovelkot un atstājot mugurā atstarojošo vesti. Visvairāk biju pārsteigta par ātrumu, tumsa izrādās mānīga — pēc izjūtām skrien ātri, bet izrādās — ir pavisam citādi. Skrēju daudz pa šoseju, kur braukā diezgan daudz fūru. Tāpat pamanījos uzmodināt visus rajona sētas suņus, sastapu izbrīnītus ceļu strādniekus, bet pēc dažām naktīm visi pie manis bija pieraduši un nereaģēja.

— Kā tu treniņus apvieno ar darbu?

— Strādāju aptiekā par farmaceiti. Man nekad nav bijis treniņu plāna, skrienu, kad un cik vēlos. Pārsvarā — no darba uz mājām. Pēc 10 līdz 12 stundu stāvoša darba doties skriet ar mugursomu plecos nav tik viegli, bet tik un tā patīkami izvēdināt galvu. Ja trāpās īsāka darba diena, izmetu papildu loku, bet, ja jāstrādā līdz pulksten 22, skrienu pa īsāko ceļu. Nedēļā nesanāk pārāk daudz noskriet — vidēji 60 kilometri. Vairums, cik pazīstu skrējējus, skrien krietni vairāk. Ik pa laikam cenšos apmeklēt kādu sporta klubu — grupu nodarbības dažādībai, jo mēdz arī apnikt tikai skriet.

— Varētu tā būt, ka uznāk apnikums, ņemot vērā, ka esi noskrējusi vairāk nekā 10 maratonus, tostarp vienīgo īsto — autentisko maratonu Maratona—Atēnas, ar finišu iespaidīgajā Panatinaiko marmora stadionā. Kurš maratons tev palicis atmiņā visspilgtāk?

— Viens no neaizmirstamākajiem ir tieši autentiskais maratons uz Atēnām, kurš paliks atmiņā kā visgrūtākais. Būtībā labi prātā palikuši pilnīgi visi noskrietie maratoni, bet visiespaidīgākais, ko noteikti nekad neaizmirsīšu un pēc kura noskriešanas pirmo reizi nodomāju — gribu vēl! —ir Lisabonas Eco maratons. Tik sakaistu un interesantu trasi vēl nebiju piedzīvojusi. Protams, tā bija ļoti kalnaina — sevišķi izcēlās kāds kalns, kurš stiepās 2 kilometru garumā — un grūta, bet tas bija ko vērts. Atšķirībā no citiem maratoniem te pamīšus puse trases bija pa asfaltu, puse — veda pa takām. Enerģijas punktu bija mazāk nekā ierasts, un nedrīkstēja neko mest zemē: arī ūdens glāzīti, jo par to uzreiz draudēja diskvalifikācija.

— Regulāri viesojies uz pjedestāla Stirnu buka posmos. Katrs no šiem izcili ainaviskajiem taku skrējieniem ikvienam, kurš met tam izaicinājumu, ir piedzīvojums. Kurš ir tavs mīļākais buciņš?

— Sirdij tuvāks man vienmēr bijis asfalts, ikdienā skrienu tikai pa to. Takas un kalnus ieraugu labi ja reizi mēnesī Stirnu bukā. Tāpēc par rezultātu neiespringstu — kā izdodas noskriet, tā ir labi. Kā visspilgtāko atceros Līgatnes etapu — priecājos, ka šogad Stirnu buks atkal lēks Līgatnē, arī Madonā un Tērvetē daudzveidības dēļ un, pateicoties brīnišķīgajiem skatiem, kas pavērās distances gaitā, man patika trases. Iespējams, lomu nospēlēja arī labie laikapstākļi. Vienmēr ar smaidu atceros Tērvetes šampanieša dzirdīšanas punktu. Es nezināju, ka tāds būs… Izslāpusi skrēju garām un nodomāju, kāpēc tik mazās glāzītēs ūdens saliets — vai tad ūdens žēl!? Un iztriecu vairākas… Sareiba galva, un gandrīz novēlos no kalna (smejas). Tiesa, neskatoties uz dullumu galvā, finišā ieskrēju pirmā.

— Un kurās sacensībās tu nekad vairs negribētu piedalīties, ja tādas ir?

— Domāju, ka iepriekš pieminētajā autentiskajā maratonā Grieķijā — diezgan vienmuļās trases dēļ, kas ved no Maratonas pilsētas uz Atēnām. Gabals kalnains, šķita — tikai kāpumā jāskrien, tikai pēdējie kilometri veda uz leju. Finišēju kopā ar vienu vietējo, kurš atzina, ka pat viņam mājas trase ir visgrūtākā. Un tomēr tā ir vēsture — vieta, kur dzima pirmais maratons, tāpēc priecājos, ka to noskrēju. Sacensību organizētības līmenis gan bija perfekts — citu maratonu rīkotāji no grieķiem var tikai mācīties. Otras sacensības, kuras es nevēlētos apmeklēt, ir riņķošana trijās priedēs Dream Of The Last Night sacensībās Igaunijas mežā — 12 stundas no vietas. Pēc 115 noriņķotiem apļiem, vēl tagad atceros katru pagriezienu un taisni, katru koku un celmu. Aizverot acis un iedomājoties, joprojām galva griežas (smejas).

— Piedod par nepieklājīgu jautājumu, bet, redzot tavus rezultātus ultramaratonos, rodas jautājums, vai tev kā sportistei fiziski un fizioloģiski 35+ ir paši spēka gadi? Vai tā tomēr ir pieredze?

— Neatceros, kurš to teica — jauns esi tu pats un visi, kas jaunāki par tevi. Noteikti izturība un pieredze ar gadiem nāk klāt un nekur nepazūd. Ar ātrumu gan ir citādi — tas tagad stāv uz vietas pagaidām nemainīgs, pirms kādiem gadiem to bija daudz vieglāk pieaudzēt.

— Zinu, ka tu aizraujies ar toršu gatavošanu. Kā uzliekot ķirsīti uz kūkas šai sarunai, vaicāšu: kāda ir tava iecienītākā torte?

— Viennozīmīgi — tā ir Cielaviņa. Gatavoju to uz lielākiem svētkiem. Kūkas pagatavošanas process aizņem trīs dienas. Lai arī galarezultātā manu Cielaviņu knapi var dabūt iekšā ledusskapī, pašai sanāk nogaršot mazu kriksīti. Zinātāji jau vienmēr prasa, gaida un ģībst pēc tās.

 

Vita DEVJATŅIKOVA

Garo distanču skrējēja, Euroaptieka farmaceite

Dzimusi: 18. novembrī 1982. gadā, Rīgā

Augums, svars: 158 cm, 52 kg

Sportā: kopš skolas vecuma

Treneris: nekad nav bijis

Lielākie sasniegumi: 1. vieta 12 h skrējienā Dream Of The Last Night, Igaunija (2016. g.),5. vieta OPAP Limasolas maratonā, Kipra (2017. g.),1. vieta LČ 100 km šosejā, Daugavpils (2017. g.),1. vieta Lisabonas Eco maratonā, Portugāle (2018. g.), 1. vieta skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera 107 km (2018. g.)

Citi sporta veidi: peldēšana

Vaļasprieki ārpus sporta: cept kūkas, kubiks-rubiks

Filmas, ko citiem iesaki: Hidden Figures (2017. g.), Into The Wild (2007. g.)

 

RĪGA—VALMIERA SKRĒJIENSOĻOJUMS

107 kilometrus garais skrējiensoļojums Rīga—Valmiera aizsākās trešās atmodas laikā kā manifests cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu. Par gladiatoru pastaigu dēvētās sacensības sākotnēji notika piecas reizes — no 1989. gada līdz 1993. gadam. Dalībnieku numurus rotājis dzelžains vēstījums — Brīvību Latvijai!. Kā saka tagadējie sacensību organizatori, tie ir teiksmām apvīti nostāsti par kedās un džinsos tērptiem skrējējiem, kurus trases malās nesavtīgi atbalstījuši vietējie iedzīvotāji. Gulēšana notikusi autobusu pieturās. Kopš 1992. gada nepārspēts palicis leģendārā ultramaratonista Georga Jermolajeva trases rekords — 8 stundas 1 minūte un 38 sekundes. Skrējiensoļojums Rīga—Valmiera savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu, kura lepojas ar neatkarīgās Latvijas pirmo olimpisko spēļu medaļnieku Jāni Daliņu. Skrējiens sākas pusnaktī pie Brīvības pieminekļa, pirms starta zem Mildas trim zvaigznēm kopīgi nodziedot Latvijas valsts himnu. Šoseja, tumsa, kravas auto, nogurums un Sīmaņa baznīcas vilinājums. 107 kilometri ir veikti, kad sportisti finišā pieskaras Sv. Sīmaņa baznīcas kliņķim.

***

2014. gadā skrējienu atjaunoja. Sacensības organizē biedrība Ultrataka kopā ar Valmieras pilsēta domi, ziedot.lv, rehabilitācijas centru Poga un LVS, kā arī virkni sponsoriem. Vakar tā bija gladiatoru pastaiga, šodien — labdarība: skrējēju dalības maksa kopš sacensību atjaunošanas tiek izlietota cēliem mērķiem. 2015. gadā saziedotie 2000 eiro Undīnei palīdzēja piecelties no ratiņkrēsla, bet pēc gada pie Sīmaņa kliņķa Undīne ieradās pati uz savām kājām.