Salauzto siržu kalnā
Māra Jurševica
Par spīti lietum un vējam otro gadu pēc kārtas Bostonas maratonā otro vietu izcīnījusi Latvijas skrējēja Jeļena Prokopčuka. Tas ir izcils sasniegums, zinot, ka vēl mēnesi pirms došanās pāri okeānam tika spriests, vai maz vērts posties tālajam ceļam.
Skaidrojums pavisam prozaisks. Mūsu slavenā sportiste mēnesi pirms maratona saķēra gripu. Viņa nevis gatavojās pēc pilnas programmas gaidāmajam startam, bet centās pēc iespējas ātrāk atveseļoties. It kā izdevās, taču par ātru. Atkal nācās likties gultā, zaudējot laiku, kas bija paredzēts treniņiem. Lai nu kā, tika nolemts – braukt. Viņas cīnītājas raksturs visiem zināms.
Nu Jeļena nešaubīgi saka:
– Bija vērts. Esmu apmierināta. Kāpjot lidmašīnā, pat domās nepieļāvu iespēju tikt uz goda pjedestāla. Lieliski zinu Bostonas maratona trasi, un, gatavojoties skrējienam, treniņos svarīgi skriet kalnos augšup un lejup. Man tā visa šoreiz nebija, un par treniņu trūkumu varēju pārliecināties sacīkšu laikā.
– Laikapstākļi sportistus nelutināja.
– Lija, bija stiprs pretvējš visas distances garumā. Bet es diezgan labi paciešu sliktu laiku, man patīk lietus. Pat sacīkšu uzvarētāja Lidija Grigorjeva atzina, ka vienubrīd brāzmas viņu sanesušas nostāk no izvēlētā ceļa. Ja es būtu tādā fiziskajā formā kā pirms rudens maratona, man nebūtu nekādu grūtību jau no paša sākuma skriet priekšgalā un, iespējams, arī uzvarēt. Katrā ziņā Kenijas skrējējām šie laikapstākļi nebija pa prātam.
– Nebija absolūtas pārliecības par saviem spēkiem?
– Kad startēju, sapratu, ka konkurentes izvēlējušās tādu pašu taktiku kā es. Tā kā man nebija tik daudz spēka, domāju pirmajā distances pusē skriet aiz stiprākajām sāncensēm, otrajā pusē paveikt visu, ko spēki atļauj. Visas nolēma rīkoties tieši tāpat. Viņas apmierināja lēns temps, toties es lēni skriet nespēju. Mana tehnika to neļauj. Organisms noskaņots ātram skrējienam. Uzņēmos vadību, pāris reižu stiprākajām konkurentēm liku saprast, sak', varbūt kopējiem pūliņiem atrausimies no galvenās grupas, taču viņas nesaprata. Otrajā distances pusē pieņēmu lēmumu – vienalga, kura būšu finišā, skriešu savā ritmā un tempā. Ja izdosies, izcīnīšu labu vietu. Tā arī notika. Nolēmu kļūt par līderi un darīt visu, ko spēju.
– Kas notika pēdējos desmit kilometros?
– Līdz finišam atlika astoņi kilometri, un tieši tobrīd sajutu, ka neesmu treniņos paveikusi spēka veicināšanas darbus. Funkcionāli jutos normāli, toties kājām nepietika spēka pārliecinoši pieveikt atlikušos kilometrus. Tie bija paši grūtākie. Tādēļ esmu apmierināta ar paveikto. Ja būtu izdevies uzvarēt, tas būtu brīnums. Tiesa, skrējienos brīnumi nenotiek, un katra saņem pēc nopelniem.
– Vai, salīdzinot ar pagājušo gadu, trase atšķīrās?
– Bostonas maratons notika jau 111. reizi un laikam ir vienīgais pasaulē, kurā stingri tiek ievērotas tradīcijas. Vienīgi šogad bija kāda nianse: starts tika dots 9.35 no rīta, par divām stundām agrāk nekā ierasts. 110 reižu nav bijuši skrējienā zaķi, kas uzdod tempu, nebija arī 111. un nebūs 112. reizē. Trase arī tā pati.
– Starta pārcelšana uz agrāku laiku sagādāja grūtības?
– Man patīk agri starti Amerikā. Vietējiem noteikti ir sarežģīti piecelties piecos no rīta, bet cilvēkiem no Eiropas nav nekādu problēmu, jo laika starpība ir astoņas stundas. Ja nebūtu pārmaiņu, starts tiktu dots divpadsmitos. Pirms trijiem gadiem sākām skriet +24 grādos, beidzām +28. Tas bija grūti.
– Uzvarētāja Grigorjeva pēc finiša teica, ka jau trīsdesmit piektajā kilometrā viņa zinājusi, ka uzvarēšot. Jums tobrīd arī tā šķita?
– Tobrīd visām bija grūti. No malas skatoties, nevarētu apgalvot, ka kāda no mums būtu stiprāka par pārējām. Tomēr pēc brīža redzēju, ka viņai salīdzinoši viegli izdevās pat nedaudz kāpināt tempu. Neapgalvoju, ka beidzu cīnīties. Vienkārši skrēju savā tempā – sekot viņai nebija reāli, jo muskuļi to vairs neļāva.
– Jums mēdz būt nāves punkts?
– Laikam jau bija, jaunībā. Nāves punkts distancē mēdz būt tad, ja cilvēki nav pietiekami sagatavojušies startam. Ja ir lieliska sportiskā forma, to nejūt.
– Finiša spurtu izjauca Salauzto siržu kalns?
– Nebija pārliecinošu izjūtu, kā, teiksim, kad skrienu Ņujorkā. Agrāk Bostonas kāpumus izmantoju kā iespēju, kad var atrauties no konkurentēm. Šoreiz kalnā jutu, ka nespēju izdarīt to, ko citkārt varētu. Ja būtu labākā sportiskajā formā, rīkotos drosmīgāk. Turklāt sāncenses tik sliktos laikapstākļos nedomāja par rezultātu, bet par izcīnīto vietu.
– Sacensību nogurums ilgi nepāriet?
– Jau trīs dienas pēc maratona esmu pilnībā atguvusies, varu skriet, dejot. Tiesa, kāpjot pa kāpnēm, kājas vēl nežēlīgi sāp.
– Kādi svarīgi starti jums šosezon?
– Pēc trim nedēļām Edinburgā skriešu desmit kilometrus. Pasaules čempionātā Japānā – tikpat garu distanci. Par maratonu tur pat nedomāju, jo zinu, ka būs karsts, un tas nozīmē: jau stājoties uz starta, zaudēju kenijietēm jau par procentiem četrdesmit. Rudenī būs jāizvēlas, kurā maratonā piedalīties – Berlīnē, Čikāgā vai Ņujorkā. Protams, piedalīšos vēl citās sacīkstēs, bet šīs būs galvenās.
– Ar mums, žurnālistiem tiekaties BMW tirdzniecības centrā. Tas laikam kaut ko nozīmē.
– Teikšu godīgi -par sadarbības piedāvājumu ilgi nedomāju. Sportistiem ar mašīnu veidotājiem ir daudz līdzīga. Mums jābūt stipriem, izturīgiem, skaistiem. Tiesa, pati pie stūres vēl nesēžos, taču tas ir laika jautājums.
Māra JURŠEVICA
