Sapratne par tālumiem

Kad sacensības
50 kilometru soļošanā redzētas klātienē, rodas jautājums – kam tās ir
vajadzīgas? Ko tas dod labam amatniekam, topošajam finanšu speciālistam? Kāpēc
mocīt sevi četras stundas 37 grādu karstumā, lipīgā mitrumā, pilnīgā bezgaisā?
Kāpēc atdot visus (un vēl mazliet) spēkus bezgalīgā soļojumā? Turklāt
apzinoties, ka šajā reizē diez vai izdosies ne tikai uzvarēt, bet pat finišēt
labāko desmitniekā. Skaidri zinot, ka par to netiks samaksāts ne santīma. Atbildes uz šiem
jautājumiem labi vajadzētu zināt Igoram Kazakevičam, kurš pasaules čempionātā
no latviešiem vienīgais spēja finišēt 50 km distancē, vēlreiz apliecinot, ka ne
velti izpildījis A klases normu dalībai Pekinas olimpiskajās spēlēs

– Tātad – kāpēc?
– Nezinu. Par to bieži esmu domājis. Var jau formulēt vispārīgi
– tā ir cīņa ar sevi, tā var aizbēgt no problēmām, var izjust baudu, kad pilnīgā spēku
izsīkumā iekrīti gultā un ne par ko nedomā. Vienmēr esmu gribējis sev kaut ko
pierādīt. Daudziem būs taisnība, ja to nosauks par bezjēdzīgu nodarbošanos. Bet
man tas ir vajadzīgs.

– Kad pirmo
reizi redzēji kādu soļojam?

– Tas bija 13 gadu
vecumā Odzienas pamatskolā. Līdz tam man ļoti patika skriet un slēpot. Ne sprintu – jo garāka distance, jo labāk. Fizkultūras skolotāja un trenere
Brigita Krauze mūs, lauku puišeļus, apbrīnojami viegli prata piedabūt trenēties
no visas sirds, savstarpēji mačoties
un censties būt pirmajiem. Dzīvoju
kilometrus četrus no skolas, autobusi nereti saplīsa, un bieži nācās uz skolu
nesties skriešus. Mūzikas skola (mācījos flautas spēli) bija vēl tālāk – līdz
Pļaviņām 18 kilometri. Domājat, ka nekad nekātoju ar flautu padusē? Tas deva
gan fizisku rūdījumu, gan saprašanu par attālumiem.

Reiz redzēju, ka meitenes tādā dīvainā solī veic apli pēc
apļa. Īsti nesapratu, vai tā nav ākstīšanas? Pamēģināju paķēmoties līdzi. To
atzinīgi novērtēja trenere un pieteica mani rajona… soļošanas sacensībām
divu kilometru distancē. Daudz jau mēs tur nebijām. Sākumā turējos piektajā
vietā. Soļoju, kā nu mācēju, un vēroju priekšējos. Kad skola likās rokā, līdz
finišam bija atlicis kāds aplis. Tad nu mierīgi gāju garām vienam pēc otra.

Uzvarēju un sapratu,
ka soļošana man ir īstā nodarbošanās.

-Trenerei bija
liela nojauta par soļošanas tehnikas niansēm?

– Pamatprincipos,
jā, taču pie īsta soļošanas trenera netiku arī Koknesē, kur mācījos

vidusskolā. Tur
mani skoloja metēju treneris Igors Lulle. Negāja slikti, tiku pie balvām arī
Latvijas mērogā. Murjāņos sāku mācīties 11. klasē un tikai tad sāku
trenēties pie īstena soļotāja Aivara Rumbenieka. Beidzot
patiesi sāku saprast soļošanas tehniku.

– Kļuvi par
čempionu?

-Vienmēr biju otrais.
Tā sagadījās, ka vienā vecuma grupā man priekšā bija Māris Putenis, kas vēlāk
kļuva par Eiropas junioru čempionu, otrā – 
Aivars Kadaks, kurš arī bija spēcīgāks. Māris manā saprašanā bija
talantīgākais soļotājs jaunākajos laikos. Iespējams, viņam varēja veikties
labāk nekā Aigaram Fadejevam Māris ir divus gadus jaunāks par mani, bet jau
labu laiku nesoļo. Varbūt rakstura vājums bija tas, ka ļāva gūt pārsvaru citām,
ne tik slavējamām aizrautībām. Kadaks arī tā paagri beidza, lai gan gadu
jaunāks. Cik zinu, viņam bija veselības problēmas. Arī es
ilgu laiku nebiju soļotāju vidū. Pēc Murjāņiem iestājos augstskolā Jelgavā. Tad sasitu draudzenei
mašīnu. Ļoti vajadzēju naudu, sāku nodarboties ar remontdarbiem, krāsošanu, lai
ātrāk varētu to saremontēt. Kavēju gan mācības, gan treniņus. Punktu visam
pielika 1999. gada Latvijas meistarsacīkstes 50 km soļošanā. Es, jaunais, reāli
cīnījos par pirmo vietu, bet pēdējā aplī mani … noņēma. Tādā distancē tas ir
ārkārtīgi rets gadījums, it sevišķi Latvijā. Ja grib kādam piesieties, to mierīgi
var izdarīt distances sākumā, labi, vēl vidū, bet ne pāris kilometru pirms
beigām. Tas bija tik sāpīgi un aizvainojoši, ka pametu visu un 2000. gadā
aizbraucu uz Vāciju.

– Un kā ar
soļošanu? Tā mierīgi visu varēji pamest?

– Mierīgi? Ne, bet
es tobrīd jutos lieks. Man priekšā bija Fadejevs un Liepiņš,
junioros – Putenis un Kadaks. Nedomāju, ka es viņus varētu apsteigt. Turklāt
vēl manas sadzīves problēmas…
Vācijā darīju visu – krāsoju
mājas, strādāju par oficiantu, dārznieku, rāvu kokus ar visām saknēm. Man bija
mērķis, jo pirms tam pie Lielvārdes nopirku lauku mājas. Uz parāda, protams.
Dzīvoju ļoti pieticīgi un liku marku pie markas, lai divos gados visu atdotu.
Netieši biju pateicīgs arī soļošanai, jo tā man iemācīja pacietību un izturību.
Bieži strādāju pa 12-15 stundām un nejutu noguruma. Taupīšanas nolūkos bieži
ēdu baznīcas pajumtē.

– Jūs no
Latvijas bijāt vairāki?

-Es strādāju viens.
Sākumā vāciski nezināju vairāk par bitte un danke, bet tagad, šķiet, runāju labāk nekā
krieviski, lai arī tā ir mana dzimtā valoda. Vēl svešumā nedaudz apguvu spāņu
un horvātu valodu.

– Pēc runas spriežot,
man pat prātā nebija ienācis, ka neesi latvietis.

– Manī nav ne
pilītes latviešu asiņu, bet esmu mācījies tikai latviešu skolās un vairāk jūtos
kā latvietis. Kad gribēju, lai pasē ieraksta latviešu tautību, man atteica, jo
dzimšanas apliecībā es esot krievs. Nelīdzēja ne puķes, ne konfektes. Bet bija
arī savs labums. Kad puika būdams, gāju gar kareivīgām krievu grupiņām, tie
domāja, ka esmu savējais un neaiztika. Ar latviešiem bija tas pats. Nezinu, cik
ilgi būtu pa ārzemēm mētājies, taču biju sakrājis naudu arī mācībām un griezos
uz māju pusi. Tomēr iznāca aizķeršanās ar vēl vienu manu naudas pelnīšanas
veidu, ar dziedāšanu.

– Latviešu
trimdinieku korī?

– Es pa vakariem
dziedāju uz ielām – kā nekā biju gājis mūzikas skolā. Noliku priekšā kartona
gabaliņu ar uzrakstu Palīdziet Latvijas studentam, un tā lieta gāja.
Reizēm pa vakaru (uz Ziemassvētkiem, protams) nopelnīju pa 500 markām (apmēram
150 lati). Tiesa, dziedāju arī kādas stundas piecas. Repertuārs –
tikai latvisks, sākot ar iet Iet vilciens no Rīgas uz Valku, beidzot ar
Kalniņa un Paula dziesmām. Vācijā problēmu nebija, jo tā pret ielu muzikantiem
ir diezgan iecietīga. Brīžiem strādāju arī Šveicē un Austrijā, bet tur
bija jābūt daudz uzmanīgākam, jo bez atļaujām norādītās vietās dziedāt
bija nelikumīgi.  Liktenīgs bija pēdējā
vakara dziedājums Vīnē, jo policists mani iepriekšējā dienā bija brīdinājis, un
otrajā reizē ceļš veda tikai uz iecirkni. Ielika mani cietumā. Pirmajā dienā
kaut ko pajautāja, bet tad vairs sešas dienas nelikās ne zinis. Kļuva diezgan
neomulīgi, jo sabiedrība bija nopietna – gan parādu nemaksātāji, gan padrūmi
kriminālisti. Beidzās ar to, ka ieradās divi savam tautietim Švarcenegeram
līdzīgi policisti, aizveda mani uz lidostu un deportēja. Tikai šogad martā
beidzās man piespriestais piecu gadu aizliegums ierasties Austrijā. Atgriezos
mājās apmēram pēc četru gadu prombūtnes.

– Šajā laikā ar
sportu nemaz nenodarbojies?

-Reizēm paskrēju
krosiņus, bet tas arī viss. Par soļošanu pat nedomāju.

Rīgā iestājos Banku
augstskolā, jo gribu strādāt ar finansu lietām. Sākumā dzīvoju kopmītnēs, tagad
ar draugiem četratā īrējam trīsistabu dzīvokli. Sāku just, ka vakaros īsti nav,
ko darīt, un atsāku it kā pa jokam trenēties. Pēc mētāšanās pa pasauli biju
zaudējis treneri Rumbenieku un trenējos viens. Jau atsāku soļot, bet 2004.
sezona bija jāizlaiž traumas dēļ. Nākamajā gadā vinnēju studentu mačus un
nopietni gatavojos Latvijas meistarsacīkstēm 50 kilometros, bet par jau
notikušajām sacīkstēm uzzināju, labodams mājai jumtu. Nezinu kāpēc biju
iedomājies, ka sacīkstes notiks jūnijā, bet bija tikai aprīlis. Uzvarētāja
rezultāts arī tāds, kādu nebūtu grūti pārspēt. Izbīlī gandrīz
nokritu no jumta.
Vasarā, Prezidenta balvas izcīņā
(kas reizē bija arī valsts meistarsacīkstes) biju otrais 20 kilometros, kas gan
nav mana mīļākā distance, toties aiz manis palika gan Liepiņš, gan Fadejevs,
kas izstājās. Pagājušajā gadā pirmo (un pagaidām vienīgo) reizi kļuvu par
Latvijas čempionu 50 kilometros, bet Eiropas kausos šogad izpildīju augstāko
olimpisko normu un pirmo reizi nosoļoju pussimtu kilometru ātrāk par četrām
stundām.

Pavisam nesen
beidzās pasaules čempionāts Osakā.

– Un visu laiku
bez trenera?

– Tā nevar teikt. Pagājušā
gadā pēc Modra Liepiņa uzaicinājuma sāku trenēties viņa grupiņā. Sākumā bijām
vairāki, tad palikā tikai divi audzēkņi. Tā bija laba skola. Modris soļoja
līdzi, daudz runājām, spriedām. Šim laikam ir liels nopelns manos panākumos.
Modris mani konsultēja līdz jūlijam, bet tad mūsu sadarbība beidzās.

–
Sastrīdējāties?

– Neteiktu
vis. Bija mums domstarpības,
reizēm es varbūt kaut ko pateicu pārāk asi, un to pēc mirkļa jau nožēloju un
meklēju izlīgumu, bet nedomāju, ka tas bija iemesls. Neesmu diplomāts. Mums būtu
jāparunā, bet vēl nav iznācis.

– Ja ceļi tomēr
šķirsies, trenēsies viens? Varbūt iesi pie valsts izlases galvenā trenera Rumbenieka?

– Par to jādomā, jo
soļošana tomēr ir ļoti tehniska disciplīna un pats sevi taču neredzi. Pie Rumbenieka nav, ko meklēt –
viņam ir sava grupa, ir Janevics, arī dēls Arnis nākamgad būs saniedzis 20
gadus, kad var startēt olimpiādē 50 kilometros (vēl gan norma jāizpilda). Vai
nu viņam vajag konkurentus?

– Cik sportistu
olimpiskajās spēlēs var startēt no vienas valsts?

-Ja ir A norma, manuprāt,
tad var trīs. Pagaidām tā ir izpildīta Janevicam un man, bet vēl jau ir
Brūvelis, Rumbenieks jaunākais, arī Modris brīžiem nopietni runā par Pekinu.
Cīniņš būs. Katrā ziņā es soļošu, kaut vai viens. Nesen atcerējos: reiz
Murjāņos teicu, ka Pekinas olimpiāde būs manējā. Darīšu visu, lai tā būtu.
2009. gadā pasaules čempionāts būs Berlīnē – 
tas jau tikpat kā mājās. Arī tur gribētu startēt. Pērn pat akadēmisko mācību
gadu paņēmu, bet šogad augstskolu gan gribu pabeigt.

– Ja nav
noslēpums: no kā tu pārtiec,
jo par sportošanu naudu
nesaņem?

-Esmu absolūts amatieris.
Visā karjerā par soļošanu varbūt esmu dabūjis kādus 100 latus. Tiesa, pirms čempionāta Osakā
pirmo reizi biju valsts apmaksātā treniņnometnē. Arī olimpiskajā gadā man būs
iespēja trenēties ārpus Latvijas. Pirmo reizi saņēmu arī sporta čības. Līdz šim
tās pirku par savu naudu. LOV esmu medicīniskā aprūpē.

Dzīvoju no
ietaupījumiem. Kad varu, izraujos uz Vāciju pāris nedēļas pastrādāt. Mani jau pazīst.
Ciemā pie Minhenes esmu nokrāsojis vismaz četrdesmit mājas, bet pārāk
aizrauties arī nevar, jo trenējos 12-13 reizes nedēļā.

– Vēlreiz par
tiem piecdesmit kilometriem. Osakā tie nebija biedējoši?

-Bija karsti, laiks
sutīgs, bet tu jau zini, kāpēc to dari. Man veicas tieši ekstrēmos apstākļos –
vai nu lielā karstumā vai aukstumā. Ar Osaku kļūme, manuprāt, iznāca vadībai. Mēs
aizbraucām pārāk vēlu, un pietrūka laika atklimatizācijai. Runājām, ka uz
olimpiskajām spēlēm jādodas vismaz divas nedēļas iepriekš, jo Japānā mēs
iekritām tādā bedrē, ka Ingus Janevics un Jolanta Dukure pat neizķepurojās un
izstājās. Notikums ar Ingu izskatījās šausmīgs, tomēr tik traki nebija. Viņš
ātri attapās un, braucot uz viesnīcu, izskatījās labāk par mani. Tā arī īsti
nesapratu, kas pie tā ģībiena bija vainīgs – organisma atūdeņošanās, pārāk ātrs
temps vai vēl kaut kas. Ar to tempu soļošanā ir tā: par cik minūtēm pirmajā
pusē apsteigsi iecerēto grafiku, par tik, sareizinot ar desmit, finišā zaudēsi.
Vai vispār nebeigsi distanci. Es jau arī ap četrdesmito kilometru sāku sev
prasīt – ei, vecīt, ko mokies, varbūt izstājies? Nebija viegli, bet es neesmu
radis izstāties. Mocījos labu laiku, bet finišs stadionā atsver visu. Tu to
varēji!

– Par ko domā,
četras stundas soļojot?

– Dungoju
dziesmiņas soļojamā ritmā. Ja eju grupiņā, runājos. Zinu, ka daudziem tas
nepatīk un otrajā pusē parasti aizveros. Soļoju pēc sava grafika un
pirmos 35 kilometrus teorētiski vajadzētu nosoļot bez lielas piepūles, bet ne
viemēr tā izdodas. Ja esi pareizi
gatavojies, arī turpmāk problēmām
nevajadzētu būt. Taču tad sākas arī psiholoģiska cīņa – ar sevi, ar
pretiniekiem, un saprātu reizēm grūti saglabāt. Tas var būt liktenīgi, jo
organisms jau ir uz galējās robežas.

– Ceļā daudz arī
dzerat, aplejaties ar ūdeni, ledu liekat uz galvas. Tam ir liela nozīme?

– Protams, bet
visu vajag ar mēru. Ledus
karstumā palīdz, un Osakā es paspēlējos ar vārdiem. Presē tas izskanēja, ka
mazliet atsaldēti jau esam. Nu, tik traki jau nav, bet mazliet jau tādi
īpatnīši esam. Pie tā arī paliksim.

Igors Kazakevičs,

vieglatlēts

Dzimis           1980. gada 17. aprīlī Vietalvā

Augums,
svars        1,76 m, 67 kg

Izglītība         mācījies Odzienas pamatskolā, Kokneses vidusskolā, beidzis
Murjāņu sporta ģimnāziju, Banku augstskolas 4. kursa students finanšu
specialitātē

Pirmie treneri  Brigita Krauze, Igors Lūsis, Aivars
Rumbenieks, trenējas patstāvīgi (2006. gadā treneris – Modris Liepiņš)

Lielākie
sasniegumi           28. vieta pasaules meistarsacīkstēs Osakā
2007. gadā, Latvijas čempions 50 km soļojumā 2006. gadā, izpildīta A klases
norma dalībai Pekinas olimpiskajās spēlēs 50 km soļojumā

Ģimenes
stāvoklis neprecējies

Vaļasprieks  mūzika,
slēpošana

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS