Šķembas un akmeņi tenisa ceļā
Mums tenisā ir Ernests Gulbis. Viņa panākumi radījuši mazu tenisa bumu Latvijā. Tā notiek daudzās valstīs, kur parādās kāda zvaigzne. Tomēr svarīgi skatīt tenisa piramīdu visā pilnībā, jo viens izcils spēlētājs var būt izņēmums, bet daudzus rada sistēma. Savulaik Borga fenomens sistēmu radīja Zviedrijā — tā deva vairākus ekstra klases tenisistus. Borisa Bekera un Štefijas Grāfas fenomens — tenisa bumu Vācijā. Tolaik pat šīs valsts futbola bundeslīgā spēļu sākumi nedēļas nogalē dažkārt tika mainīti, lai tie nesakristu ar Bekera spēlēm televīzijā lielo turnīru pusfinālā un finālā.
Teniss ir viens no populārākajiem individuālajiem sporta veidiem pasaulē. Tas ir neapgāžams fakts, tāpat kā daudzu vecāku cenšanās ievirzīt savas atvases tenisā. Tā notiek visā pasaulē, taču konkurence profesionālajā tenisā ir milzīga. Tajā nenotiek brīnumi, un ar tenisu mūsdienās jāsāk nodarboties jau agrā bērnībā, vislabāk jau pirmsskolas vecumā — tikai tā var iegūt nepieciešamās pamatiemaņas un attīstīt kustību koordināciju laukumā. Lai kļūtu par pasaules zvaigzni, padsmit gadu vecumā sākt trenēties ir par vēlu, citi būs tālu priekšā. Tenisā bez lielas naudas virsotni gan nevar sasniegt. „Cilvēks var būt talantīgāks par pašu Rodžeru Federeru, bet bez lielas naudas viņš topā nekad neiekļūs,” saka bērnu un jaunatnes treneris Ivars Mellups. Viņš zina, ko runā, savulaik profesionālajā tenisā virzījis savu dēlu Jāni, pašā sākumā trenējis arī Kārli Lejnieku.
GODMANIM TAISNĪBA
Augstais mērķis sasniedzams ar daudzu gadu smagu darbu jau no bērnības. Vēlāk jāspēlē sacensībās U-10, U-12, U-14, U-16 vecuma grupās un tikai pēc tam var sākt mēģināt ko izdarīt profesionālā tenisa zemākajā jeb Future līmenī. Ir jābūt tuvu spicei visu laiku, lai gan pat pirmā pozīcija jaunatnes reitingā neko vēl negarantē nedz Latvijas, nedz pasaules līmenī. Var nosaukt daudzus tenisistus, kas bijuši labākie pasaulē 16 vai 18 gadu vecumā, tomēr vēlāk profesionālajā tenisā neko nav spējuši sasniegt. Dažkārt savainojumu, taču pamatā psiholoģijas dēļ. Ceļa sākumā jāprot samierināties ar zaudējumiem, jo uzvaras gājienam jaunatnes līmenī vienmēr seko vairākas neveiksmes pieaugušo tenisā. Viens no labākajiem teicieniem pieder mūsu valstī labi pazīstamam politiķim, tenisistam kopš agras jaunības Ivaram Godmanim: „Tenisā jums jātrenējas katru dienu, septiņas dienas nedēļā un pat tad nav garantijas, ka jūs kaut ko sasniegsiet…”
Kā panākt, lai nopietni trenēties varētu visi talantīgākie, ne tikai turīgo vecāku bērni? Runāsim par aptuveni 12 gadus veciem jauniešiem, kuri tenisa ābeci jau apguvuši un kam tagad vajadzīgas lielākas investīcijas, lai ko sasniegtu. Ko tas nozīmē un cik aptuveni maksā, to tūdaļ aplūkosim.
CENAS BIEDĒ
Cik tad maksā laukums, tā īre vienai stundai? Skaidrs, ka lielāka cena ir slēgtajās hallēs ziemas periodā. Mūsu platuma grādos šis periods ir ilgs, reāli no oktobra līdz maija sākumam. Tātad vismaz septiņi mēneši. Palūkosim vidējās cenas septiņos lielākajos tenisa kompleksos Rīgā un tās tuvumā — tenisa centros Lielupe, Enri, Concept, Jaunmārupe, ACB, Centrālajā tenisa klubā Baldones ielā un Ādažu tenisa centrā. Vienreizējs apmeklējums vienmēr ir dārgāks. Tie, kas trenējas, izvēlas abonementu, bet arī tā īpašniekiem cenas nav nekādas mazās. Īrēt laukumu uz vienu stundu laikā līdz četriem pieciem pēcpusdienā vidēji maksā ap 20 eiro, vakarā vēl dārgāk. Nedēļā jaunajam censonim laukumā jāspēlē vismaz 12 stundas. Pat dalot izmaksas uz pusēm ar otru partneri (tā vecākiem), sanāk īrēt vismaz sešas stundas. Tie ir 120 eiro nedēļā, mēnesī ap 500.
Laukuma īre nav vienīgie izdevumi. Klāt nāk maksa trenerim un iespējamam sparinga partnerim. Labi, ja jaunietis trenējas kopā ar meistarībā līdzīgu vienaudzi, kam arī lieli mērķi. Ja katru reizi jāmaksā par sparingu, tad izdevumi palielinās par 15—20 eiro stundā. Maksa treneriem tāpat nav nekāda mazā. Trenējoties sporta skolā, šādi izdevumi atkristu, bet… Ja gribas ko sasniegt, jābūt individuālai pieejai un ļoti kvalificētam trenerim. Nesalīdzināsim ar cenām Rietumos, bet arī pie mums labākie treneri nav lēti.
Vēl klāt nāk inventārs — raketes, to stīgošana, bumbas, tāpat apģērbs un apavi. Par apģērbu un apaviem gadā jaunajam tenisistam noteikti izies vairāki simti eiro, tenisā apavu zolēm ir milzīga slodze, ilgi nepaspēlēsi, turklāt katram segumam (cietais jeb hard, paklājs, tāpat māla laukumi) ir vajadzīgi apavi ar atšķirīgu zoli. Arī raketes nav lētas, un jaunietim, kas vēl neko dižu nav sasniedzis, pavisam reti kāda kompānija (tās tirgotāju pārstāvji Latvijā) piedāvās inventāru par brīvu. Gadā noteikti būs vajadzīgas kādas trīs raketes. Rēķinot vidējo cenu, tie būs ap 400—450 eiro. Turklāt raketes regulāri jāpārstīgo. Pat visai parastas, ekonomiskā segmenta stīgas ar pārstīgošanu maksā ap 10—15 eiro, mēnesī raketes būs jāpārstīgo trīs četras reizes, tātad vēl kādi 50—60 eiro.
Bumbiņas maksā ap 10 eiro par vienu kārbu (4 bumbiņas). Nopietni trenējoties, nedēļā katram vajadzēs nopirkt divas, tas būs ap 80 eiro mēnesī. Parasti gan treniņos izvēlas lielos iepakojumus, simtiem bumbu, tad katras cenas iznāk mazāka, taču kopumā nauda par šo gumijas-filca izstrādājumu tāpat nebūs maza.
Visu sasummējot, ierēķinot vēl transporta izdevumus, ūdeni un vitamīnu dzērienus, tonizējošas šokolādes vai augļus, mēnesī iznāks vismaz 800—1000 eiro. Tas vēl bez braukšanas uz turnīriem, kas jāsāk vismaz no 12 gadu vecuma, ja ne agrāk. Tiem nepieciešami gluži tādi paši izdevumi, kā braucot tūrisma ceļojumā pa Eiropu.
Baidos, ka, to visu sarēķinot, absolūtais vairākums teiks, ka dēlus daudz lētāk sūtīt trenēties hokejā, nerunājot par citiem sporta veidiem. Turklāt hokejā Latvija un tās speciālisti pasaulē kotējas visai augstu — kļūt par profesionāli ir reālāk nekā tenisā.
MILJONĀRI, BET TIKAI PAŠI LABĀKIE
Tenisā vīriešiem ļoti bagāti ir četri pašlaik labākie spēlētāji pasaulē — Rafaels Nadals, Novāks Džokovičs, Rodžers Federers un Endijs Marejs. Vēl ir piektais — japānis Kei Nišikori, kura galvenais ienākumu avots ir reklāmas savas valsts milzīgajā tirgū. Arī četriem līderiem lielāko ieņēmumu daļu sastāda ieņēmumi no reklāmām, kaut miljonāri viņi būtu arī, pateicoties laukumā nopelnītajam.
Jautājums, kā līdz tam nonākt, ir komplicēts… Daudziem no pašlaik top 50 tenisistiem ir bijuši turīgi vai pat bagāti vecāki. Ernests Gulbis nav vienīgais. Bet tikai nauda arī vēl negarantē panākumus. Bieži vien pat otrādi, bremzē jaunieša nodošanos ar visu sirdi šim skaistajam, bet ļoti grūtajam sporta veidam.
Būsim atklāti — tenisā nauda apgrozās arī pie mums Latvijā. Palūkojiet kaut vai lepnos automobiļus pie populārākajiem tenisa kompleksiem un cilvēkus, kas šo spēli spēlē. Bet, ja kāds filantrops atnāk un uzliek uz galda miljonu, sakot — tas jauniešu tenisa attīstībai! Vai drīz būtu redzami šā ieguldījuma augļi? Sistēma ir, bet droši, ka ne līdz galam izstrādāta. Gulbis diezin vai būtu ko sasniedzis, ja 12 gadu vecumā nebūtu aizbraucis uz Nikija Piliča akadēmiju Minhenes apkaimē. Mazā dīķī lielai zivij ir grūti.
Par iespējamiem attīstības veidiem, dažādiem zemūdens akmeņiem stāsta paši tenisa treneri. Patiesībā viņu domas tik kardināli neatšķiras. Visos stāstos saklausāma viena sāpe — tenisā bez naudas neko nevar sasniegt, bet arī tā, kā zinām, vēl neko negarantē…
ATLASE UN DARBS
Daiga Juška,
Latvijas sieviešu izlases un U-14 meiteņu izlases trenere
Problēma ir pašā sākumā — ja agrāk mēs atlasījām bērnus, tad tagad nav, no kā izvēlēties. Daudzi jaunie aizbraukuši, bērnu ir maz, tas attiecas uz visiem sporta veidiem. Senāk mēs ar vīru Jāni Jušku pirmo grupu, 11 spējīgākos, atlasījām no apmēram diviem tūkstošiem bērnu. Vēlāk viņi visi labi spēlēja, vairāki audzēkņi bija PSRS izlasēs.
Nesaprotu, kā varēja likvidēt specializēto tenisa skolu. Strādāja septiņi treneri, tagad viss ir individuālais darbs, faktiski algu treneriem nav. Toties daudzviet Rietumos specializētās tenisa sporta skolas pastāv, īpaši labi tās attīstītas Francijā. Pie mums trenēties bez naudas nevar. Pierādīts, ka ļoti situēti cilvēki jau parasti ar sviedriem naudu nepelna, tos sportistus dod vidējais slānis. Vecākiem arī reizēm ambīcijas par lielu, reizēm paši nezina, ko īsti grib.
Ar tenisu jāsāk nodarboties agri, tas vēl nenozīmē, ka uzreiz jāmēģina spēlēt. Jāattīsta kustības, tā bērns ātrāk iegūst iemaņas. Vislielākais talants man bijusi Agnese Blumberga, kaut viņa sāka nodarboties tikai, mācoties otrajā klasē. Ziemā tolaik labi ja sanāca trenēties divarpus trīs stundas dienā, vasarā — divreiz pa divām stundām dienā. Tolaik bērniem bija ļoti liela motivācija, apkārt nebija tik daudz iespēju kā tagad.
Visi jau nebūs lielajā profesionālajā tenisā, te nav komandu kā futbolā vai hokejā, kurās maksā. Tenisā pašam jāpelna, bet galvenais, lai bērni neblandās pa ielām, ir nodarbināti, vēl kaut kur aizbrauc uz ārzemēm, vēlāk labākie var tikt mācīties par velti prestižās ASV augstskolās, un tas ir liels bonuss.
Agrāk trenējās tie, kas grib strādāt. Tagad daži ir tādi, kuriem vecāki uzstāj, bet paši varbūt to tik ļoti nevēlas. Laukumi citur bieži vien lētāki, mums viss ir Eiropas cenās, izņemot algas.
Ja ir līdzekļi, derīgi braukt uz tenisa akadēmijām Rietumos, bet tas atkarīgs no rakstura, visi to nevar izturēt. Piemēram, Spānijas akadēmijās viss balstīts uz izdzīvošanu. Mēs arī dažkārt ar labākajiem bērniem turp braucam. Maksa atkarīga no programmas, piemēram, divarpus stundas tenisa treniņš no rīta vēlāk pusotru stundu fiziskā sagatavotība, vakarā vēl pusotra stunda tenisa. Nedēļā tas ir 456 eiro, bez dzīvošanas un ēšanas, mēs parasti īrējam apartamentus, pati gatavoju, lai iznāk lētāk.
Akadēmijā bez sava trenera arī grūti, tas tāpat ir konveijers, naudas pelnīšana īpašniekiem. Audzēkņu daudz, visiem ļoti lielu vērību nepievērsīsi, tā ir kā fabrika. Jābrauc ar savu treneri, bet tas maksā vēl dārgāk. Lielākā priekšrocība, ka ir labi apstākļi un daudz dažādu treniņpartneru.
AKADĒMIJA NAV IZKLAIDES CENTRS
Ivars Mellups,
bērnu un jaunatnes tenisa treneris
Sākt nodarboties ar tenisu piecu sešu gadu vecumā būtu ideāli, ja vecāki gatavi iesaistīties. Sākumā divreiz nedēļā pa stundai, ar spēlēm, rotaļām, jo tajā vecumā vēl grūti ilgi koncentrēties, nav vēl arī iemaņu. 12 gadu vecumā jau vajadzētu trenēties vasarā divreiz dienā, piecas sešas dienas nedēļā, ziemā kaut reizi dienā. Tajā vecumā sākas arī oficiālie turnīri Eiropā, noteikti gan jāsāk savā valstī un tuvākajā reģionā — Lietuvā, Igaunijā. Ir jāgūst pārliecība, jāsalīdzina sevi ar citiem. Kad jaunietis ir labāko četriniekā Latvijā, tad var braukt tālāk uz nopietnākiem turnīriem.
Naudai tenisā ir liela nozīme, bet jāmāk arī to pareizi ieguldīt, es savulaik arī ar to esmu kļūdījies. Ja ir iespēja, noteikti vajag braukt patrenēties tenisa akadēmijās ārzemēs, bet tas nav viegli, kaut vai vienu mēnesi pavadīt prom no mājām tādā treniņnometnē. Bez sava trenera grūti izturēt arī psiholoģiski, Marija Šarapova arīdzan bieži teikusi, kāds tur bijis terors no citu audzēkņu puses, to pašu rakstījis Andrē Agasi. Jāskatās individuāli — dažs ļoti labi jūtas svešā vidē, ātri pielāgojas, dažam tas sagādā mocības. Kāda zinoša trenera skats no malas, padomi gan vienmēr ir ļoti vērtīgi.
Ja mums tenisā atkal būtu sporta skolas, rastos konkurence. Tieši konkurences šobrīd ļoti pietrūkst, jo nav jau no kā atlasīt, izvēlēties. Parasti sāk nodarboties tie, kurus atved vecāki, turklāt viņiem jābūt situētiem. Treniņu process, braukāšana, spēlēšana turnīros ir ļoti dārgs prieks. Viss kopā ir ļoti sarežģīti, un tas ir vesels komplekss — vajadzīgi līdzekļi, labi treneri, spēcīgs raksturs un veiksme. Par profesionāli var kļūt tikai retais, tāpēc arī jāmāk pareizi novērtēt savas spējas, spēlēt atbilstošos turnīros, krāt pieredzi un iet soli pa solim. Tikai tad var tā īsti pateikt, vai ir vērts visu likt uz vienas kārts un iet līdz galam — profesionālajam sportam.
TRENERUS PROFESIONĀLAIS SPORTS NEINTERESĒ
Kārlis Lejnieks,
Latvijas vīriešu izlases treneris Deivisa kausa izcīņā, pašlaik strādā Gintera Bresnika akadēmijā Vīnē
Atgriežos Latvijā maijā un noteikti jau šovasar sākšu strādāt, līdz tam vēl jāpabeidz pirmais kurss Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Domāju, ka ar laiku attīstīšu Mārupes tenisa skolu. Ir doma radīt tādu akadēmiju kā Rietumos, bet pašā sākumā vēlos ar visu iepazīties, iekārtoties un apskatīties, kas un kā. Man pašam jau pašlaik ir daudz ideju, vēlme radīt kaut ko jaunu un paliekošu. Būtībā Latvijā pašlaik teniss nav pārāk attīstīts, nav tādas konkrētas sistēmas. Mans viedoklis ir nedaudz skarbs, tāpēc to varētu izstāstīt nedaudz vēlāk tiešā intervijā aci pret aci.
Nezinu, vai šobrīd Latvijā vispār varētu būt tāda konkrēta tenisa sistēma, tas tomēr ir ļoti specifisks individuālais sporta veids. Nemāku teikt, vai Latvijas Tenisa savienībai pašlaik ir pietiekami daudz naudas, lai varētu nodrošināt atbilstošus apstākļus treneriem un audzēkņiem. Ja mēs gribētu veidot kādu noteiktu sistēmu, tad labākajiem treneriem un audzēkņiem vajadzētu darboties federācijas paspārnē. Jautājums, vai mums Latvijā ir speciālisti, kas zina, kā izaudzināt augsta līmeņa tenisistus. Šobrīd no labākajiem treneriem daudzi nemaz nemēģina iet profesionālajā sportā. Varu saprast, jo jāpelna iztikai.
Lai veidotu kādu sistēmu, ir jābūt savai bāzei. Treneriem jāmaksā, audzēkņiem jātrenējas par brīvu. Pašiem labākajiem tenisistiem vēl paralēli jāmeklē sponsori, lai atvieglotu izdevumus vecākiem.
TOMĒR ZVAIGZNĪTES UZSPĪD
Jānis Viņķis,
Latvijas U-16 jauniešu izlases treneris
Pirmais, ko vajadzētu, — radīt valstī savu tenisa centru, kurā visiem labākajiem trenēties, jo arī Lielupe savā būtībā nav valsts tenisa centrs jaunajiem sportistiem. Audzēkņiem faktiski nav nekādu privilēģiju, nav nekādas īpašas atlaides. Mums tā ģeogrāfija ir tāda, ka būtībā vairums tenisistu ir no Rīgas vai tās apkārtnes un šim centram arī te būtu jābūt, mums šajā ziņā nav problēmu. Kā man nesen teica poļu kolēģis, viņiem valsts liela, to mazo centru tik daudz, ka nekāda centralizācija nesanāk. Mums tenisā nav tādas masveidības. Ja mums vienā vecuma grupā ir četri puslīdz labi spēlētāji, tas jau ir daudz. Būtu tāds centrs, tad vēl centralizēti varētu meklēt sponsorus, dot lielas atlaides laukumiem.
Piemēram, U-14 gadu vecumā mēneša budžets ir ap 1000 eiro, Igaunijā labākie paši maksā aptuveni pusi, mums ikdienā viss uz vecāku pleciem, tikai oficiālos komandu mačos izdevumus sedz federācija. Uzskatu, ka sākt trenēties četru piecu gadu vecumā ir nedaudz par agru, pieņemami ir ap sešiem gadiem. Sākumā vairāk jāpievēršas vispārējai fiziskajai sagatavotībai, spēlēm, kustībām, nekāds teniss laukumā jau vēl nesanāk. Vēlāk braukāšanai uz turnīriem — vajag spēlēt gan tuvākajā reģionā, gan pamēģināt izbaudīt gaisotni kādā lielākā pirmās kategorijas turnīrā, ja pēc reitinga tiek klāt. Tikai tā var saprast īstās spējas.
Problēma noteikti pašlaik ir arī atlasē, teniss nekad nebūs tautas sporta veids, un tāpēc tādas atlases kā senāk skolās gandrīz vairs nav iespējamas. Ko es teikšu bērniem, ja viņi grib trenēties, bet vecāki nevar to atļauties? Mums jāstrādā ar tiem, kas atnākuši (vecāku atvesti). Krievijā katrā grupā sākumā ir vismaz 100 jauniešu, izdzīvo stiprākie, un paliek kādi divi trīs. Mums varbūt pat jaunākajās grupās nav daudz vairāk par šiem trim četriem, jācenšas viņus noturēt tenisā. Lai kāda arī nebūtu sistēma tagad, tas līmenis mums nemaz nav tik slikts, jo regulāri jaunatnes turnīros kādā vecuma grupā Latvijai ir labi rezultāti Eiropā un pasaulē.
