Šķēpa meistarklase
Kaut arī oficiālā un panākumiem bagātā šķēpmetēju sezona beigusies, rīki
nav nolikti maliņā. Sākusies gatavošanās jaunajai sezonai, kurā savu vārdu grasās
teikt virkne jauno sportistu. Viens no soļiem ir Šķēpmetēju kluba iniciatīva – skolēnu
brīvdienās sarīkotā treniņnometne virknei jauno šķēpmetēju. Kluba prezidents Anrijs Lūsis teic,
ka šādas meistarklases tiek rīkotas regulāri. Ik pa brīdim jaunieši sabrauc
kopā un pieredzējušu treneru vadībā apgūst šā sporta veida tehniku attiecīgā
speciālista izpratnē. Pēdējā laikā notikušas nometnes Aizkrauklē, Kuldīgā,
Jēkabpilī. Savu padomu nav liedzis olimpiskais čempions Jānis Lūsis, Ināra Aperāne
un citi treneri. Tikko notikušajā nometnē savā
pieredzē dalījās divu olimpisko vicečempionu trenere Valentīna Eiduka. Olimpiskajā centrā Rīgā bija
pulcējušies jaunie šķēpmetēji, kas gatavojas nākamā gada atbildīgajām
sacensībām Eiropā un pasaulē,- septiņas meitenes un divi puiši. Viņi ikdienā
trenējas dažādās Latvijas pilsētās. Treneri nav gluži šķēpmešanas speciālisti,
taču, pateicoties Šķēpmešanas kluba mācībām un pašu treneru atvērtībai, līdz
zināmam rezultātu līmenim savus audzēkņus var aizvadīt, arī godprātīgi
trenējot. Šādās nometnēs svarīgas ir ne tikai vērtīgas pamācības, bet arī
apziņa, ka tev pievērsta mūsu labāko speciālistu uzmanība – tātad ar tevi
rēķinās. Skaidrs, ka, beidzot skolu, par turpmākajām gaitām jādomā nopietni.
Trenere Valentīna Eiduka:
– No bērniem, kurus te redzam, kāds
noteikti varētu domāt par augstiem rezultātiem nākotnē, diemžēl Rīgā nav tik
spožu treniņu iespēju, kā gribētos. Protams, ja vien arī turpmāk mēs vēlamies sevi
uzskatīt par šķēpa mešanas lielvalsti.
Ideāli būtu, ja kluba paspārnē
jaunieša ceļš no treniņiem pie sava pirmā trenera līdz nodarbībām augstākās klases
speciālistu vadībā veidotos bez pārrāvumiem. Diemžēl, cik mēs te Rīgā treneru
esam, tik esam. Tīri fiziski treniņus turpināt visiem nav iespējams, un tā dažs
labs talants pazūd. Ceru, ka nākotnē radīsies iespējas nodarbināt vairāk
treneru.
– Bet vai tu redzi kādu iespējamo treneri, kas varētu turpināt mūsu
medaļnieku gatavošanas tradīcijas?
– Grūti atbildēt, ja nav
iespēju sevi pierādīt. Kāds jau nu noteikti varētu būt, bet viens nodarbojas ar
sportu nesaistītām lietām, cits gribētu, bet nav ne vietas, ne pienācīga
atalgojuma. No saviem audzēkņiem es kā iespējamo treneri nākotnē redzu Vadimu
Vasiļevski, bet viņam pašam jau vēl pāris olimpiādes priekšā.
– Taviem brīvdienu audzēkņiem šīs dienas Rīgā noteikti paliks atmiņā.
Ko paguvi viņiem iemācīt?
– Ko nu piecās dienās vari
izdarīt? Galvenais – izprast pamatprincipus. Žēl, ka nodarbībās nepiedalās viņu
treneri (tiesa, pēdējās dienās treniņos piedalījās Guntars Markss – smilteniešu
šķēpmetēju treneris – red.), tiem jau
vairāk vajadzētu. Vispār man brīžiem liekas, ka mēs katrs dzīvojam savā ciemā,
kur visi gudri. Uz maniem treniņiem var nākt visi, kas vien vēlas, bet nevienu
tā īsti neesmu redzējusi. Domāju, ka paskatīties, kā trenējas Vadims, Ainārs
vai Sinta, dažam labam būtu interesanti.
Tagad arī vēroju, ka jaunajiem
īsti nav skaidrs tas, ka viens no galvenajiem trumpjiem ir spēcīga mugura.
Šķēpu jau nemet tikai ar roku (tas gan ir interesantāk). Jo stiprāki muguras
muskuļi, jo mazākas iespējas dabūt liekas traumas. Pie tā krietni pastrādājām.
– Ko dara lielie?
– Vēl ir tāds kā atelpas brīdis
pēc smagās sezonas, bet drīz jau pošamies uz dienvidiem, kur palēnām
gatavosimies sezonai, nākamgad taču pasaules čempionāts. Prieks, ka ziemā varam
trenēties Rīgā, jo olimpiskā centra šķēpa mešanas sektors ir gana labs. Ceru,
ka gan mani medaļnieki Vadims un Ainārs, gan valsts rekordiste Sinta
iepriecinās mūs arī nākamsezon.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
