Šķēpi pār Pekinu
Četras zelta medaļas (Inese Jaunzeme, Elvīra
Ozoliņa, Jānis Lūsis, Dainis Kūla), divas sudraba (Jānis Lūsis, Vadims
Vasiļevskis) un bronza (Jānis Lūsis). Tā līdzšinējās olimpiādēs veicies
latviešu šķēpmetējiem. Vai šķēpraižu cīņās Pekinā nesīs metālisku atblāzmu?
Arī šoreiz šajā veidā
mums būs lielākā pārstāvniecība, vērtējot atsevišķas disciplīnas. Vīriem
olimpisko kvalifikācijas normu izpildījuši pieci sportisti – Vadims Vasiļevskis
(90,73 m), Ēriks Rags (83,35 m), Ainārs Kovals (82,23 m), Voldemārs Lūsis
(80,58 m) un Kārlis Alainis (77,91m). Izpildot A normatīvu (81,80 m),
maksimālais skaits vienā disciplīnā ir trīs sportisti no katras valsts.
Praktiski tas nozīmē, ka mūsu olimpiskais trijnieks ir noteikts un atliek tikai
gatavoties startiem Pekinā.Sievietēm situācija
pagaidām risinās B normatīva (56,00 m) robežās. Līdere ar pagājušās sezonas
rezultātu ir Linda Brīvule – 59,69 m, otrā Madara Palameika – 57,98 m (2006.),
trešā ar šogad sasniegtajiem 57,55 m ir Sinta Ozoliņa. Ar B normatīvu varēs
braukt tikai viena, A normatīvs ir 60,50 m, un var braukt kaut trīs.Trenerei Valentīnai
Eidukai pieci sportisti ir izpildījuši olimpiskās prasības. Kursējot starp
treniņvietām Murjāņos un Rīgā, trenerei izdevās atlicināt laiku nelielai sarunai.- Vispirms jāsaka, ka
patiesi olimpiskajām spēlēm gatavojas tikai Vadims, Ainārs un Sinta, jo
Voldemārs beidzis sportista gaitas, bet Linda mācās Amerikā un, kā noprotu,
viņai trūkst trenera – šķēps šogad lido tikai knapi pāri piecdesmit metriem
(51,74 m). Žēl, jo viņai bija visas dotības, lai mestu tālu. Cik zinu, viņa uz
Latviju šosezon nemaz nebrauks.
– Salīdzinot gatavošanos olimpiskajām spēlēm
Atēnās un Pekinā – vai ir atšķirība?
– Kā trenere nejūtu lielu atšķirību. Toreiz
trenēju pēc labākās sirdsapziņas un arī tagad daru visu ko protu un māku.Tagad mums ir labāki
treniņapstākļi un materiālais nodrošinājums. Beidzot pilnvērtīgi pašu mājās
varējām trenēties ziemā – Olimpiskā centra šķēpmešanas sektors ļoti noderēja,
nebija slikti arī Kuldīgas manēžā, lai gan tur nevar trenēties ar naglenēm.Arī finansiālais
atbalsts Vadimam ir reizes piecpadsmit lielāks nekā pirms Atēnām – tad vidēji
mēnesī viņam iznāca ap 60 latiem. Daži jau priecājās, ka ir tik mazu naudiņu
var izcīnīt sudraba medaļu un vairāk nemaz nevajag.
– Vadims sezonu īsti nemaz nav sācis – viens
starts ar metieniem zem astoņdesmit, atteikšanās no Zelta līgas sacensībām.
Kāda ir Vadima sportiskā forma?
– Vadims ziemā labi pastrādāja, taču uz pavasara
pusi atkal lika manīt trauma, kas pagājušo gadu neļāva mest ar pilnu spēku.
Nācās sezonas sākumu atlikt uz vēlāku laiku. Arī starptautiskā arēnā nav vērts
iziet ar samocītiem metieniem.
Tagad Vadims jūtas
labi, atsācis skriet krosiņus, jo svara drusku par daudz, bet tos liekos piecus
kilogramus nost dabūsim. Treniņos (Vadimam labāk patīk trenēties Murjāņos)
šķēps jau no nepilna ieskrējiena lido pāri astoņdesmit. Bet negribam sasteigt,
tāpēc par tuvākajiem startiem vēl neko nevaru pateikt. Katrā ziņā pēdējās divās
sezonās man problēmu ar Vadimu nav, liekas, par labu nācis tas, ka viņš
apprecējies un kļuvis daudz līdzsvarotāks.
Vēl viens pluss –
viņš pie manis sāka trenēties no bērna kājas un pati visu esmu viņam mācījusi.
Ar audzēkņiem, kas nākuši no citiem treneriem, ir problēmas, jo katrs treneris domā
citādi un šķēpmešanas tehnika ir tik dažāda.
– Vai visu prasītā medaļa un arī Atēnu
panākums neuzliek pārlieku lielu sogu?
– Ja tā mierīgi uz
visu paskatās, tad neko daudz jau tas nesarežģī. Ja veselība būs daudzmaz
kārtībā, tad rezultātam jābūt. Domāju, ka arī vietai, jo neuzvaramu šķēpmetēju
jau pašlaik nav.
– Par Aināru Kovalu – viņš sasniedza labu
rezultātu pirms diviem gadiem Eiropas meistarsacīkstēs Gēteborgā (85,95 m),
taču pērn tā neveicās. Šogad būs labāk?
– Cik viegli ar
Vadimu, tik grūti ar Aināru. Viņš ļoti daudz domā pats un tas ne vienmēr
atbilst manām domām par to, kā jāmet šķēps. Pavasarī Portugālē, kad labi
patrenējāmies, viņš treniņos meta ap 86 metriem. Nopriecājos, beidzot puisis
kaut ko sapratis.
Vēlāk atkal viss kaut
kur pazuda – ieskrējiens lēns, bet Ainārs uzstāj, ka ātrāk nevarot, jo tad
nevarot pareizi izpildīt pēdējās fāzes. Jāmeklē vidusceļš. Tāpat par veselību
jādomā vairāk – jālieto sabalansēti vitamīni, no kā Ainārs izvairās, mazliet
vairāk jātrenējas ar svaru stieni. It sevišķi tagad pēc samērā muļķīgiem
komercmačiem Grieķijā, kur nebija ne apstākļu, ne rezultātu. Saprotu puišus, kam
vajag nedaudz nopelnīt, taču negribas, ka tas notiek uz sportiskās formas
zuduma rēķina.
Ceru, ka viņa domas
palīdzēs sakārtot LOV psihologa kosultācijas, kas ir īsti reizē.
Paskatīsimies, ka
Aināram veiksies olimpiādē Ventspilī un tad būs jāpiestrāda pie fiziskā. Ainārs
var mest tālu un pacīnīties par labu vietu Pekinā, ja vairāk spēs piemēroties
dzīves realitātei.
– Sezonas līdere ir tava Sinta Ozoliņa, kurai
tikko palika divdesmit gadu un kura progresē katru gadu. Izdosies tikt uz
olimpiādi?
– Ceru. Bet vēl jau
nav metusi Madara Palameika, kas arī cer to pašu. Jāmet A norma (60,50 m) un
tad galva nesāpēs – lai brauc abas.
Liekas, ka Sintai ir viss,
lai mestu tālāk, bet šķēps ap tiem 56, 57 metriem vien lido. Arī viņa par daudz
prāto – te par iekrējiena garumu, te par pēdējiem soļiem. Mazliet vairāk vajag
klausīt trenerei. Ja būs sešdesmit un tālāk, priecāšos, bet nebrīnīšos, jo tas viņas
spēkos ir jau tagad.
Par Lindu Brīvuli.
Viņa divas sezonas nomocījās ar elkoņa traumu, kas beigās pārauga psiholoģiskā
problēmā. Tagad viņa mācās Amerikā, bet rezultāti ir metrus desmit zem viņas spējām.
Sākumā sarakstījāmies – neesot treneru, neizdevās tas un tas, bet kad mēģināju
viņu uzkurināt, laikam apvainojās un vairs neraksta.
Par vēl vienu manu
audzēkni, valsts rekordisti Ingu Kožarenoku – viņai bija viss, gan sportisks
raksturs, gan dotības. Inga jau sen varēja mest 65 metrus, bet tās traumas…
Tagad būs elkoņa operācija, un ceru, ka viņa sportā vēl atgriezīsies.
– Kad dosieties uz Pekinu?
– Nedēļas trīs pirms
starta (priekšsacīkstes 21. augustā), mēģināsim mierīgi patrenēties un
aklimatizēties. Turklāt LOV mediķi Līga Cīrule un Mareks Osovskis būs jau tur
un Vadimam drošāk, ja vajadzības gadījumā būs pieejama palīdzība.
Ceru, ka viss būs
labi. Ja kaut kas neizdosies, būs vēl olimpiādes. Manējie jau vēl jauni.
Juris BĒRZIŅŠ- SOMS
