Skolotāja gars

Viņa dzīve, iespējams, būtu izveidojusies citādāka.
Ja viņš būtu turpinājis spēlēt volejbolu meistarkomandā, ja būtu palicis Batumi
spēlēt futbolu, ja būtu aizbraucis uz Āfriku trenēt vieglatlētus vai – kļuvis
par sporta skolas direktoru.Nikolajs Preobraženskis par
šiem dzīves zigzagiem daudz domāja, bet tomēr palika savā pirmajā un vienīgajā
darba vietā – Rīgas 10. vidusskolā. Viņš ir sporta skolotājs jau piecdesmito
gadu.
– Kurā brīdī iedomājāties, ka būsiet skolotājs?
– Daudz nebija jādomā. Esmu
dzimis skolotāju ģimenē. Mans tēvs ģimnāzijā bija latīņu valodas skolotājs,
māte arī visu mūžu bija skolotāja. Tēvs prata septiņas valodas, māte – piecas. Skolotāja
gars mājās valdīja no manas agras bērnības.Sākumā domāju kļūt par
vēsturnieku, bet tomēr izvēlējos Rīgas Pedagoģisko institūtu un beidzu Dabas
zinību fakultātes Fiziskās audzināšanas nodaļu. Kad mātes draudzene mani 1958.
gadā uzaicināja uz Rīgas 10. vidusskolu, man pat prātā nenāca, ka tā būs mana
vienīgā darba vieta.
– Kas mainījies šo piecu gadu desmitu laikā?
– Dzīve. No pēckara
trakulīgās sportiskās aizrautības – skrienam, lecam, spēlējam, kad sports likās pašsaprotama un dabiska lieta, jo lielas izvēles nebija, – līdz mūsdienu
prātnieciskajam: kas man par to būs? Vai vērts sportot? Es nevienu paaudzi nenosodu
– katram ir savas prasības. Nekad neesmu teicis: kad mēs augām, tad… Padomju
laikos, piemēram, gāja visādi. Septiņdesmitajos gados skolās valdīja laba un,
domājot par jauniešu vispārējo fizisko sagatavotību, arī mērķtiecīga kustība,
kad tika kārtotas GDA (Gatavs darbam un
aizsardzībai) normas. Tās bija visai vienkāršas, bet vispusīgas skriešanā,
mešanā, izturībā. Bērniem šīs normas bija obligātas, un tās deva vēlamos rezultātus.
Daudzi lepojās ar savām GDA nozīmītēm, kuras bija dažādas vērtības. Nerunāju
par to, ko šis darbs prasīja no skolotājiem, – vispirms jau birokrātisku papīru
kārtošanu.

– Tagad skolās taču arī ir dažādas sporta normas,
kas nosaka atzīmi? Tas nestimulē?

– Sports jeb fiziskā
kultūra nav noteicošais skolas mācību programmās un turpmākajās mācību gaitās. Formāli
prasības ir pareizas un izpildāmas – dažādi dokumenti cirkulē vai katru dienu.
Taču man pamatprincips (un domāju, ka tas ir katram patiesam sporta skolotājam)
ir viens – radīt bērnos vēlmi kustēties, sacensties, domāt par savām fiziskajām
iespējām un to pilnveidošanu. Mūsdienu komforts prasa aizvien mazāku fizisko
piepūli, un palaisties slinkumā ir tik viegli.

Es sportotājus sadalītu
trīs kategorijās: ir jaunieši, kuri nopietni izvēlējušies kādu sporta veidu un
cītīgi trenējas, domājot par iespējamiem labumiem nākotnē. Tas visvairāk
attiecas uz jaunajiem hokejistiem, kuru galvās (vairāk gan vecāku) vīd NHL miljoni,
arī uz basketbolistiem, futbolistiem. Otrie ir tie, kuri cenšas uzlabot auguma
un varēšanas proporcijas – atlētiskā vingrošana, dažādas cīņas, aerobika. Trešie
ir tie, kuri uz sporta stundām nāk pienākuma vadīti, un skolotājiem jādara
viss, lai no tā būtu vismaz minimāla jēga.

– Kā šo gadu laikā mainījusies sporta programma?

– Pamatprincipi paliek – galvenā
ir vieglatlētika, vingrošana, sporta spēles. Ziemas sporta veidos ne viss
notiek, kā iecerēts. Protams, nāk klāt tādi sporta veidi, kuru agrāk nebija.
Piemēra, florbols, kas ir pietiekami vispusīgs un bērniem patīk. Arī frisbijs
(šķīvīšu mešana), ar ko labprāt nodarbojas meitenes. Sportošana tomēr paliek
formālāka, un es nebrīnītos, ja ar laiku neliktu vairs atzīmes, bet kārtība
būtu vienkārša: biji stundā – ieskaite, nebiji – neesi attestēts. Ceru, ka
nepiedzīvošu laiku, kad sporta stundas būs fakultatīvas: gribi – sporto,
negribi – nenāc. Vismaz skolas gados sports dod to, kas vēlāk noder dzīvē:
neatlaidību, sevis piespiešanu, izturību, māku uzvarēt (un arī zaudēt),
sapratni par organisma fiziskajām iespējām.

– Audzēkņi, nonākot pieaugušo kārtā, teikuši
paldies?

– Man ir labas attiecības
ar daudziem bijušajiem skolēniem, no kuriem virkne tagad ir arī visai slaveni. Humorists
Mihails Zadornovs par mūsu skolas godu cīnījās daudzos sporta veidos. Kādā savā
grāmatā viņš atceras, ka pirmajā klasē es esot uzlicis latiņu un parādījis, kā
jālec augstumā. Tas bijis tik saistoši, ka viņš esot centies mani atdarināt. Miša
tiešām kļuva par labu augstlēcēju un ar pārvēlienu pieveica 1,70 metrus, kas
pirms flopa izgudrošanas prasīja labu tehniku. Žurnālists (savulaik arī
deputāts) Valērijs Karpuškins nodibinājis sava kausa izcīņu futbolā, par kuru skolā
sacenšamies jau sesto gadu. Notiek arī handbola kausa izcīņa, jo mūsu skolā ar
rokasbumbu daudzi ir nodarbojušies. Kausa izcīņa man ienāca prātā pirms
vienpadsmit gadiem, kad domāju, kā labāk iesaistīt bērnus sporta dzīvē.
Nodibināju Preobraženska kausa izcīņu, kas risinās četras dienas. Trofeja tiek iegūta
volejbola un basketbola spēļu kopvērtējumā. Klašu komandās jāspēlē gan zēniem,
gan meitenēm. Tas vienmēr ir interesanti, un skolā sacīkšu dienās virmo lielas
kaislības.

– Vai mainījusies arī skolēnu attieksme pret jums?

– Protams. Kad sāku
strādāt, man bija tikai divdesmit viens gads. Vecākie skolēni mani uztvēra kā
savējo. Tā kā biju aktīvs sportists, skolēni vienmēr sekoja līdzi manām sporta
gaitām un aktīvi atbalstīja. Mūsu skola ir blakus bijušam Dinamo stadionam. Nekad neaizmirsīšu kādas sacensības (es pat
neuzvarēju), kad pēc trīssoļlēkšanas beigām liela līdzjutēju grupa pēkšņi sāka
skandēt manu uzvārdu un apsveica ar puķēm. Čempionam to bija daudz mazāk. Līdz
gadiem trīsdesmit pieciem es vienmēr piedalījos skolas sarīkojumos, mācīju
jaunākās dejas. Skolēniem biju elks. Vēlāk attiecības mainījās, bet domāju, ka
cieņa ir palikusi.

– Kā varējāt savienot savas sportiskās nodarbes ar
darbu skolā?

–   
Skolas vadība
vienmēr man nākusi pretī. Esmu pārdzīvojis sešus direktorus, bet sportu ir
atbalstījušu visi. Man bija iespēja trenēties un startēt sacensībās, pārstāvēt
valsts izlasi. Sportā, iespējams, varēju sasniegt vairāk, ja būtu nopietnāk
trenējies. Parasti vairāk par trim treniņiem nedēļā nesanāca. Mazliet žēl, ka trīssolī
neaizlēcu sešpadsmit metru, pietrūka septiņu centimetru (Starp citu, šobrīd
Latvijā daudzus gadus neviens nav aizlēcis tik tālu. – Red.), bet manas sporta gaitas tomēr bija veiksmīgas. Gribēju kļūt
par sporta meistaru un kļuvu, gribēju būt Vissavienības kategorijas tiesnesis
un biju. Tikai formālu iemeslu dēļ neizdevās kļūt par Latvijas Nopelniem bagāto
skolotāju (direktoram šāda titula vēl nebija, un vai tad fizkultūras skolotājam
to vrēja dot?..). Reizēm esmu domājis par darba vietas maiņu. Kad visai
nopietni nodarbojos ar volejbolu, bija iespēja strādāt šā sporta veida sistēmā.
Man piedāvāja spēlēt futbolu Batumi, kad kādā mačā izpalīdzēju kā vārtsargs, –
solīja gan naudu, gan dzīvokli.  Mans treneris
Genādijs Fridrihs strādāja republikas sporta vadībā un rosināja braukt uz kādu
Āfrikas valsti par vieglatlētikas treneri. Ilgi domāju, bet tomēr atteicos.
Nekad neesmu gudrojis, vai rīkojos pareizi? Skolotāja gars vienmēr ir ņēmis
virsroku. Vai ilgi vēl strādāšu? Nezinu. Kamēr mani priecēs skolēnu dzirkstošās
acis, iešu uz skolu. Jau piecdesmito gadu.

Vizītkarte

Nikolajs Preobraženskis,

sporta skolotājs

Dzimis 1937. gada 2. martā

Izglītība Rīgas 26. vidusskola, Rīgas Pedagoģiskais institūts, sporta pedagoģijas
maģistrs

Sasniegumi sportā      divpadsmitkārtējs Latvijas čempions augstlēkšanā,
tāllēkšanā, 4×100 m stafetē, trīssoļlēkšanā (deviņas reizes), seškārtējs
Baltijas valstu čempions,

trīskārtējs valsts
rekordists trīssoļlēkšanā – rekordu labojis no 15, 75 līdz 15,83m, personiskie
rekordi: trīssoļlēkšanā – 15,93 m, tāllēkšanā – 7,25 m, desmitcīņā – 6794
punkti, spēlējis volejbolu RRR
meistarkomandā, futbolu – Batumi Dinamo

Strādā Rīgas 10. vidusskolā

Ģimene           sieva Natālija, meitas Tatjana (48 gadi) un
Anastija (20 gadi)

–   

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS