Skrien, baltais, skrien!
Bija 3. jūlija pēcpusdiena Itālijas pilsētā Donnā. Risinājās plašas starptautiskas sacensības vieglatlētikā. Viņam sezona bija sākusies ne pārāk veiksmīgi, un uz neko īpašu puisis necerēja, speciāli šim startam arī negatavojās. Stadions bija neliels, skrejceļš ne pārāk izcils, taču valdīja pacilājoša gaisotne, pūta neliels, normas robežās atļauts pavējš.
Starts, un 100 m skrējēji aiztraucās distancē! Jau ar pirmajiem soļiem viņš pārņēma vadību. Spēcīgs solis, labs ritms, skrējiens — ātrs. Finišā gan mazliet priekšā izvirzījās dienvidafrikānis, bet viņš zaudēja pavisam nedaudz. Rezultātus uzreiz nepaziņoja, tiesneši ilgi pētīja fotofinišu, apsprieda vēja rādītājus un pēc sportistiem ilgstoši mokošām minūtēm informators beidzot paziņoja, ka uzvarējis Tuso Mpuangs (DĀR) — 10,16 sekundes, bet otrais ir viņš, Latvijas sprinteris Ronalds Arājs — 10,18. Tas bija jauns Latvijas rekords, kas par veselu sekundes desmitdaļu pārspēja iepriekšējo — Sergeja Inšakova — 14 gadus veco valsts rekordu! Mūsu sprinteris izpildīja pasaules čempionāta un Londonas olimpisko spēļu A normatīvu, sasniedza piekto labāko rezultātu pasaulē starp baltajiem skrējējiem un iekļuva Eiropas desmit labāko sprinteru skaitā.
Ronalds izskatās mazliet apmulsis, taču saviļņots un apmierināts. Ne tikai par sasniegto rezultātu, bet arī par to, ka ilgstošie treniņi, nemitīgā vēlme sev pierādīt, ka es varu ātrāk, arī vecāku uzticība (un materiālais atbalsts) beidzot ir īstenojušies lieliskā rekordā.
Ronalds Arājs gan uzreiz piebilst, ka viens skrējiens vēl neko nākotnē nesola, tas ir tikai labs stimuls turpināt pirms gadiem četrpadsmit iesākto, apliecinājums savām iespējām.
— Tavi vecāki ir bijuši labi vieglatlēti, arī vecākais brālis un māsa.
Vieglatlētika — ģimenes tradīcija?
— Var teikt arī tā. Kad trešajā klasītē sāku trenēties pie Maigoņa Pūliņa, man nekā sveša stadionā vairs nebija. Kā jau visi, kas trenējās pie mana trenera, sākumā nodarbojos ar daudzcīņu, taču jutu, ka vislabāk man patīk sprints, liekas, ka arī mana ķermeņa uzbūve tam radīta. Vēlāk nedaudz savainoju kāju, kas man neļāva lēkt, un tā viss atrisinājās.
Daudz man devis katrs treneris, visi likuši skatīties uz augstiem mērķiem, vienmēr censties visu izdarīt ar pilnu atdevi un pēc labākās sirdsapziņas.
— Treneris Edvīns Krūms, pie kura tu sāki trenēties pirms nepilniem diviem mēnešiem, par taviem sprintera trumpjiem izteicās lakoniski — spēks un ritms, taču zemtekstā varēja saprast, ka tavam jaunajam rekordam ilgs mūžs nav plānots, pašam vien būs jālabo. Kad nolēmi mainīt treneri?
— Oho, man viņš neko tādu nesaka, trenējamies, un viss.
Neteikšu, ka treneri mainīju. Kad Amerikā absolvēju universitāti, man nesavtīgas trenera uzmanības nebija, jo mācību iestādes godu vairs aizstāvēt nevarēju. Latvijā man daudz palīdz tētis (arī Ronalds), taču viņam ir savs darbs un laika visam nepietiek.
Uz mājām šogad jūnijā atbraucu noguris pēc bakalaura eksāmeniem, nebiju lāgā trenējies, tāpēc arī divreiz zaudēju Elvijam Misānam (neapšaubāmi talantīgs sprinteris, taču, manuprāt, vēl perspektīvāks tāllēcējs un trīssoļlēcējs), likās — esmu nonācis pie robežšķirtnes. Sāku domāt, vai maz ir vērts trenēties? Varbūt veltīt laiku vienīgi mācībām? Bet būtu ļoti žēl 23 gadu vecumā tā visu pamest, pievilt vecākus, kas tik daudz ziedojuši manis dēļ, apbēdināt tos, kuri man tic.
Mans tētis, kā arī barjerists Kārlis Daube, kas ir man labs draugs — viņš trenējas pie Edvīna Krūma — iedrošināja mani, un es nolēmu trenerim pavaicāt, vai nevaru trenēties pie viņa, jo man kaut kā neiet. Edvīns pavisam vienkārši atbildēja — labi, pirmdien ierodies uz treniņu.
— Ko Edvīns Krūms tev sacīja par tavu trenētību, skriešanas tehniku?
— Izskatās, ka viņš manu iepriekšējo pieredzi nolicis malā. Mēs uzreiz sākām strādāt pa jaunam, analizējām soli, katru kustību, piestrādājām pie starta tehnikas. Edvīns uzreiz teica, ka vajag skriet daudz plašāk, jo biju iesācis kaut kā kapāt ar spēku, bet sīkiem solīšiem, un ātruma nekāda.
Edvīns lieliski orientējas skriešanas tehnikā, seko līdzi visam jaunajam pasaules sprintā. Viņš ir lielisks treneris un cilvēks. Rudenī, kad būšu Amerikā (gribu studēt maģistrantūrā), tāpat sazināšos ar Edvīnu, konsultēšos, ņemšu vērā viņa treniņu plānus. Amerikā, kur sprinteru ir pārpārēm, smalkumos daudz neielaižas. Biji pirmais — labi, ne — nākamreiz skrien ātrāk!
Man liekas, ka viņa nesteidzīgā pieeja man sakārtojusi arī galvu. Tagad es visu cenšos darīt ļoti mierīgi. Agrāk pirms starta daudz klausījos gangsteru repu, uzlādējos, sevi uzkurināju, domāju par augstiem rezultātiem, bet, kāpdams starta blokos, jau biju sadedzis. Tagad sevi vairs lieki nededzinu, nedomāju par konkrētām lietām, mierīgi iesildos, galvā nerosās izmisīgas domas. Arī treniņos man ir konkrēti uzdevumi, kurus cenšos izprast un mierīgi un atraisīti izpildīt. Ar Edvīnu visu apspriežam arī tad, ja viss ir izdevies labi.
— Ko tu domā 100 m distancē, kurā pavadi tikai desmit sekundes?
— Ideāli būtu, ja es neko nedomātu. Redzēju kādu filmu, kur ļoti precīzi bija raksturots starts, tiesa gan — peldēšanā, bet to tikpat labi varētu attiecināt uz sprintu. Tu gaidi starta šāvienu, bet tas nav tikai distances sākums, tas dod brīvību — tu traucies izdarīt to, kam esi gatavojies. Mani šī doma ļoti saista, jo starts nav mana stiprākā puse, parasti es sevi ļoti uzkurbulēju — kaut tikai starts izdotos! Protams, ka tas sasaista. Rekordskrējienā es biju ļoti mierīgs, varbūt tieši tāpēc tas bija viens no maniem labākajiem startiem, jo šāvienu gaidīju vien kā atļauju skriet.
Distancē neko nedomāju, mazliet par skrējiena zīmējumu, ritmu, soļu plašumu.
Diemžēl vēl ar acu kaktiņiem sekoju sāncenšiem, bet tas ir lieki, jo jāskrien tā, kā tu vari, tas nav maratons, kur jāizvēlas taktika un līdzskrējēji. Arī Itālijā skrēju ļoti atbrīvoti, tikai tad, kad blakus pienāca dienvidafrikānis, nedaudz saspringu, kļuvu kokaināks, tas arī neļāva uzvarēt. Pilnīga atbrīvotība vēl jānoķer.
— Kura distance tev tuvāka — 100 vai 200 metru?
— Tomēr simtnieks, kaut gan ceru arī 200 metros savu personisko rekordu (20,75) pabaidīt. Garākā distancē mazliet citādāk jātrenējas — vairāk jāskrien, pauzes ir īsākas, jo jātrenē ātruma izturība pēdējiem 50—60 metriem. Jātrenē arī virāžas tehnika — tur nedaudz jāgāžas iekšā ar pleciem.
— Amerikā tu daudz trenējies, startē kopā ar tumšas ādas krāsas sportistiem. Vai tiešām viņi tik ļoti atšķiras no mums — baltajiem?
— Interesanti, ka man visi draugi Amerikā ir tumšādainie, mēs kaut kā vairāk saderam. Viņi ir atvērtāki, vienkāršāki, draudzīgāki. Arī mana draudzene, ar kuru kopā esam jau ceturto gadu, ir meksikāniete.
Tas nav mīts — viņi tiešām atšķiras. Vispirms ar muskuļu uzbūvi, elastību, viņiem ir garāka Ahilleja cīpsla. Mēs trenējamies kopā, cilājam svarus, viņi var darīt daudz mazāk, bet lietderīgums, spēka pieaugums ir krietni lielāks.
Tiesa, viņi trenējas mazāk, reizēm viņi jāpierunā izdarīt to vai ko citu. Es parasti pirmais atnāku uz treniņu, bet pēdējais aizeju. Nedomāju, ka man būtu kāds īpašs talants, Latvijā noteikti ir talantīgāki sportisti, taču daudz ko izšķir tavs ieguldījums, darba ētika. Visu cenšos darīt pēc labākās sirdsapziņas, neko nemēģinu tikai atstrādāt, lai ievilktu ķeksīti.
— Viņi tevi respektē?
— Vispirms viņi ciena mani kā cilvēku, tikai tad kā sportistu. Un tur ādas krāsai nav nekādas nozīmes. Lai gan zinām, ka daba viņiem devusi sprintam piemērotākas īpašības, viņi mani tikai uzmundrina, iedrošina. Lai pierādu, ka arī baltais cilvēks var būt ātrs. Draudzīgi uzmundrina — skrien, baltais, skrien!
— Vai francūža Kristofa Lemetra, ātrākā baltā cilvēka (9,95), piemērs arī tevi iedrošina?
— Protams, jo viņš pierāda, ka nav vērts sprintu jau iepriekš atdot vienai rasei. Tad jau daudzus sporta veidus vajadzētu sadalīt pēc sportistu ādas krāsas un koncentrēties tikai uz sev atvēlētajiem. Vai tāpēc nespēlēt galda tenisu, ka tur toni nosaka aziāti? Tad jau baltajiem atliek vien hokejs vai sēdēt pie televizora un ēst čipšus…
Lemetrs ir ļoti talantīgs sportists — gara auguma, ar plašu soli, viņam nepiemīt tieksme respektēt favorītus. Nupat viņš Boltam 200 m tik daudz nemaz nezaudēja — 20,03 pret 20,21. Ja viņš uzlabos startu, gūs lielāku pieredzi, tad tā starpība var sarukt pavisam. Tas mūs iedrošina — mēs varam!
Esmu reiz skrējies ar Kristoferu. Toreiz Barselonā pusfinālā smagi zaudēju, tagad ceru, ka būs citādi. Ar viņu sveicināmies, ceru tikties skrejceļā.
— Pekinā tu redzēji arī Useinu Boltu…
— Nezinu, man ir dalītas jūtas. Viņš ir fenomenāls, taču reizēm liekas, ka līdz galam tur kaut kas nav izprotams. Varbūt laiks rādīs, kā tas viss bijis. Katrā ziņā šādu neparastu cilvēku parādīšanās tikai veicina vieglatlētikas attīstību, jo mēs varam apjaust un tiekties pēc jaunām robežām
Nedomāju, ka kādreiz iekļūšu pasaules ātrāko trijniekā, piecniekā, taču manī ir liels spīts un griba pierādīt, ka arī es, baltais puika no Tukuma, varu ko sasniegt. Dot cerību tiem jaunajiem latviešu zēniem, kas apsver savas iespējas vieglatlētikā, ka arī mēs varam skriet sprintu. Pateicoties smagam darbam un milzīgai vēlmei skriet. Ātri skriet!
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Ronalds ARĀJS
Sprinteris
Dzimis: 1987. gada 29. novembrī Tukumā
Augums, svars: 183 cm, 83 kg
Izglītība: mācījies Tukuma 1. vidusskolā, Rīgas 6. vidusskolā, absolvējis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, Elpaso Coronado High School, Cathedral High School, Teksasas universitāti Elpaso (ASV) — biznesa un komunikāciju nozares bakalaurs, Tukuma bērnu mūzikas skolu, Rīgas 1. mūzikas skolu (klavieres un saksofons)
Sporta gaitas: vieglatlētikā trenējas kopš 9 gadu vecuma
Treneris: pirmais treneris Maigonis Pūliņš, vēlāk — Jānis Gailišs, Valentīna Gotovska un Vladimirs Stepanovs, treneris ASV — Endrū Tainss (Bahamu salas), pašreiz — Edvīns Krūms, vienmēr treniņos palīdzējis tēvs Ronalds Arājs
Lielākie sasniegumi: Latvijas rekords 100 m — 10,18 (2011. g.), 13. vieta pasaules junioru meistarsacīkstēs Pekinā (2006. g.), 48. vieta olimpiskajās spēlēs Pekinā (2008. g.), 15. vieta Eiropas čempionātā Barselonā (2010. g.)
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene Andželika Floresa (dzīvo ASV)
Vaļasprieks: mūzika
