Agri sākt, ilgi rūdīties
Desmitcīņa Latvijā nav pati populārākā vieglatlētikas disciplīna, un ir maz sportistu, kas ar to nopietni nodarbojas. Tā ir bijis no laika gala, taču ik pa brīdim mums rodas pasaules klases atlēti. Atceramies pirmskara daudzcīņnieku Jāni Dimzu, kas piedalījās divās olimpiskajās spēlēs, piecdesmito un sešdesmito gadu meistarus Zigurdu Pakalnu un Jāni Lanku, atjaunotās Latvijas olimpiešus Roju Piziku, Jāni Karlivānu. Teicams desmitcīņnieks bija mūsu izcilais šķēpmetējs Jānis Lūsis, kas divreiz izcīnīja bronzas medaļu PSRS meistarsacīkstēs.
Šobrīd trešais labākais rezultāts Eiropā un septītais pasaulē pieder Edgaram Eriņam — 8312 punkti. Šo Latvijas rekordu viņš sasniedza jūnijā Valmierā. Augstas klases desmitcīņnieks ir arī Atis Vaisjūns, kas savulaik izcīnījis medaļas Eiropas junioru čempionātos. Kā izskaidrojama šī kvalitāte bez kvantitātes? Par to saruna ar mūsu vispieredzējušāko daudzcīņas treneri Andreju Iecelnieku, kurš jau 35 gadus Murjāņos audzina desmitcīņniekus.
„Es to izskaidroju pavisam vienkārši — desmitcīņa ir mūsu, nelielās tautiņas, sporta veids, tāpat kā šķēpmešana,” spriež Iecelnieks. „Tai ir liela pievienotā vērtība. Par desmitcīņnieku nepiedzimst, kā tas gadās ar afrikāņu skrējējiem, kuri kā skrien, tā aizskrien. Tumšādainajiem sprinteriem vai lēcējiem, parādi tik, kur ir dēlītis. Daudz un smagi jāstrādā, lai vienlīdz sekmīgi varētu skriet, lēkt, mest, grūst. Talants palīdz, bet bez izcilām darbaspējām desmitcīņā nekas nav iedomājams, lai arī cik daudz tev būtu devusi daba.
Pats brīnos, bet ik pa brīdim uzrodas džeki, kuri sapinas šajā daudzo veidu kamolā un kā apmāti to lietiņu turpina, kļūdami arvien atkarīgāki. Tās ir kā narkotikas, no kurām grūti tikt vaļā. Zēnus nevajag ne īpaši bīdīt, ne kontrolēt, jo viņi to vienkārši grib darīt. Viņi arvien vairāk izjūt to maģisko procesu, kur ļoti daudz jātrenējas, jādomā ar galvu, kur jāskaita punkti, kur jācīnās par katru centimetru, sekundi, jo tikai kopsumma dod rezultātu. Tu vari simt metrus skriet 10,0 sekundēs, lēkt tālumā 8 metrus, bet pietiek kārtslēkšanā dabūt nulli, lai būtu cauri!”
— Vai nav tā, ka desmitcīņā trenējas tie, kuri atsevišķos veidos neko izcilu nevar sasniegt?
— Nē, desmitcīņa nav 10 disciplīnu salikums, tā ir atsevišķa disciplīna, kas sastāv no desmit veidiem. Iespējams, katrs no maniem labākajiem audzēkņiem, ja būtu attiecīgi trenējies, sasniegtu ko augstu arī kādā citā disciplīnā, taču viņu spēks un azarts slēpjas daudzpusībā. Tas arī jāizmanto. Ja vienā veidā kaut ko zaudē, palaid garām, tad tev ir iespēja kaut ko sasniegt nākamajā disciplīnā. Es pēc dabas esmu demokrāts, un tie, kas pie manis trenējas, nav jāskubina, jo viņi paši veido tādu mazu kolektīviņu, kur viens otru pavelk, kaut ko pamāca, cits citu cenšas pārspēt.
Interesanti, ka man ik pa brīdim rodas tāda kā dūrīte, kur kopā trenējas trīs četri spēcīgi atlēti, kas cits citu dzen uz priekšu. Es to saucu par sniega bumbas efektu. Sāk ripot un kļūst arvien lielāki. Tagad man tādi ir Eriņš, Krēgers, Ķibermanis, Barkāns… Viņiem kopā ir interesanti. Kad sāku, mani pirmie audzēkņi bija tādi spēcīgi zēni kā Aleksandrs Stavro, Normunds Pildavs, Māris Reinsons, Ārijs Vucāns, Ronalds Arājs (sprintera Arāja tēvs). Viņi guva medaļas arī Vissavienības mērogā, un mani, vēl puiku vieglatlētikā, lielie krievu treneri aicināja uz savām nakts konferencēm, kur guvu daudz derīga, bieži bija jāklausās arī visgudras runas pie klātiem galdiem. Tā bija lieliska dzīves skola.
— Vai ir kāds ideāla tipa desmitcīņnieks?
— Stāsti ir dažādi. Daži ir tā sauktie spēka līnijas sportisti, kuriem labi padodas mešanas, bet viņi nav tik stipri skriešanas disciplīnās Citi ātri skrien un labi lec, bet viņiem nav pārāk lieli panākumi spēka veidos.
Labākiem daudzcīņniekiem visās disciplīnās ir visai sabalansēti rezultāti. Tāds bija Jānis Lanka, kurš īpaši neizcēlās nevienā disciplīnā, varbūt izņemot mešanas, taču kopsummā viņam bija augsti rezultāti. Vispusīgs bija Jānis Karlivāns, kuram Edgars tikko atņēma rekordu.
Trenerim, sportistam pašam jādomā, kā labot atpalicību dažos veidos. Brīžiem to nav jēgas darīt. Piemēram, ja sportists diez ko nevar pagrūst lodi, jo viņa svars nav liels, nav vērts palielināt muskuļu masu, lai lode lidotu tālāk. Uzreiz zudīs ātrums, veikumi lēkšanas disciplīnās un beigās lodes grūšanā iegūtie punkti nekompensēs zaudēto citās disciplīnās. Tīri cilvēciski katrs grib attīstīt to, kas viņam padodas, bet to netīkamo nobīda kaut kur sānis.
Tā ir smalka spēle ar daudziem saskaitāmiem. Cita lieta, ka jācenšas katrā veidā izmantot visas savas iespējas.
Kā jau visiem treneriem, arī man bijuši puiši, kuri ir dzimuši desmitcīņai, taču sava rakstura dēļ tā arī līdz virsotnēm nav tikuši. Bija man tāds baušķenieks Raimonds Gausiņš (17 gados — 7207 punkti) — nu, talantu talants! Rojam Pizikam, Ronaldam Blūmam bija krietni priekšā. Viņš pazuda savu unikālo dotumu dēļ —bija izskatīgs, lieliski zīmēja, viņam bija absolūtā dzirde, uz meitenēm viņam atlika tikai ilgāk paskatīties…
Reiz, kad Raimonds atkal (tad jau viņš bija PSRS izlasē) pazuda, kā mednieks gāju viņu meklēt. Biju dzirdējis, ka puisis esot redzēts Rīgā, toreizējā Planetārija (tagad Pareizticīgo katedrāle) rajonā. Tur bija ne tikai slavenā kafejnīca Dieva auss, bet arī izstāžu zāle, mākslinieku darbnīcas. Kā gāju, tā atradu — mākslinieku bohēmas vilinājums bija lielāks par stadiona gaisotni. It kā jau vienmēr atgriezās, bet pēc laika atkal ar meiteni pie sāniem pabrauca garām Murjāņiem. Žēl, Raimonds junioru gados tā arī beidza savas sportista gaitas.
Ronalds Arājs bija pretējs piemērs — atnāca sīks puišelis, bet izauga par labu barjeristu, daudzcīņnieku, jo daudz strādāja un domāja.
Edgars Eriņš mums ir ūnikums. Viņš 100 m skrien 10,7 s un 1500 m 4:14, lodi grūž pie 15 metriem (ar saviem 82 kg), disku met aptuveni 50 m, tālumā lec 7,67 metrus. Vienīgais, par ko brīnos, — augstlēkšanā viņš nevar pārlēkt divus metrus un augstāk, jo viņa stiegrainais, muskuļotais augums, šķiet, radīts lēkšanai augstumā (augums 1,89 m, svars 82 kg), bet lec tikai 1,90. Ar kārti arī vajadzētu tikt augstāk — veikt savus 5 metrus, nevis 4,50, kā tagad.
Edgars man arī nav vienkāršs. Kā es saku, viņš nekad nebūtu noturējies pionieros. Viņš man ir Edgars no Blaumaņa Purva bridēja. Straujš, reizēm neprognozējams, visādu stiķu pilns. Tikai tagad, pēdējos pāris gados, viņš ir palicis stabilāks savās domās un rīcībā.
Savulaik viņš vairākas reizes atskaitīts no visām izlasēm Murjāņos. Tad ņēmu viņu pie sevis, dzīvoja manā dārza mājiņā, reizēm dzīvoklī. Kā audžudēls. Citādi nevarēju, jo desmitcīņniekā tu katrā audzēknī ieliec tik daudz darba, ka ir gauži žēl zaudēt savus ieguldījumus.
Tagad stabilitāte sāk nest augļus, un tas man sagādā lielāku gandarījumu nekā sausie rekordrezultāta skaitļi. Tas jaunais rekords nekas īpašs nav, jo tikai tālumā un diskā viņam bija personiskie rekordi. Ja viss ritēs normāli un nebūs traumu (tās viņu bieži moka, arī man rūpīgāk jāseko visām nebūšanām un jācenšas tās novērst), tad Londonā varētu būt viņa zvaigžņu stunda. Viņam tikko palika 25 gadi, daudzcīņā var ilgi startēt.
Edgaram tagad sācies jauns posms, kur jāmācās cīnīties stiprā konkurencē, jo vienatnē Valmierā sasniegtais rekords vēl nav rādītājs. Pasaules čempionāts vieglatlētikā augusta beigās Korejā būs pirmais īstais pārbaudījums. Tur vajadzēs stabilitāti un cīnītāja raksturu (tas Edžum ir) ik veidā.
— Vai nav vērts augstas klases sportista sagatavošanā pieaicināt kādu attiecīgās disciplīnas speciālistu?
— Padomi noder vienmēr, bet visam jāzina robeža. Daudzcīņnieks nav robots, kuru var mehāniski ieprogrammēt. Viņš tāpat ir sportists ar savām īpatnībām, raksturu, noskaņojumu. To pilnībā zina tikai treneris, kas ar viņu kopā ir ikdienā.
Ir bijuši dažādi eksperimenti. Reiz izveidojām tādu treneru brigādi, kurā biju es, Hermanis Renga, kas ilgus gadus trenēja sportistus Krievijā un pieredzējušais daudzcīņnieks Normunds Rozenšteins. Liekas, tāda treneru brigāde kā kulaks, vēl ņēmām klāt meitenes daudzcīņnieces, bet eksperiments neizdevās. Nebija tā, ka nevarējām sastrādāties, bet sportisti pilnībā nespēja uzņemt šo trīskāršo informāciju. Katrs centās mācīt kaut ko savu. Arī puiši un meitenes nevar trenēties kopā pie viena trenera, to man teikuši arī igauņi, kuru zemi var dēvēt par daudzcīņas lielvalsti. Pārāk lielas atšķirības. Arī es, pieradis strādāt ar zēniem, meiteņu sportošanu pilnībā neizprotu.
Ne vienmēr spēks ir vienībā. To rāda arī Jāņa Karlivāna piemērs, kurš pēc olimpiskajām spēlēm Atēnās (2004. g.) pārgāja pie Ulda Kurzemnieka un tur viņu sāka trenēt pieci dažādu specialitāšu treneri. Protams, ka viņi visi bija spečuki savā veidā un gribēja Jānim dot to labāko, bet vai, nepārzinot visu kopumā, tu vari atrast pašu taisnāko ceļu? Šaubos, jo daudzcīņa nav desmit klucīši, kuri jāsaliek glītā piramīdā.
Desmitcīņniekam jātrenējas pie viena trenera! Lai man nāk virsū kaut visi pieci! Uzklausīšu un, ja kas liksies noderīgs, ņemšu to vērā.
Tā Jānis arī nomocījās ar mētāšanos pie dažādiem treneriem, ar lielo slodžu izraisītām traumām. Pa šiem gadiem starp olimpiādēm viņam izdevās tikai pāris kaut cik labi starti, bet spēlēs Pekinā viņš izstājās un 26 gadu vecumā arī beidza savu sportista karjeru. Žēl, jo Jānis bija ļoti talantīgs un viņa Latvijas rekordam (8271 punkti 2009. gadā) vajadzēja būt tikai pakāpienam uz daudz augstākiem rezultātiem.
— Bet vai tu visu vari zināt tādā smalkā lietā, piemēram, kā kārtslēkšana?
— Daudzcīņnieki, pateicoties savām fiziskajām dotībām, piecu metru augstumu pārvar sēdus. To pierāda amerikāņi, bet mums kaut kā nesanāk. Nezinu, vai mēs esam bailīgāki un pārlieku respektējam šādus augstumus?… Es arī ilgi sekoju līdzi padomju klasiskajai kārtslēkšanas skolai un visu centos panākt palēnām. Šeit Latvijā turos līdzi divām mūsu kārtslēkšanas nometnēm — Igora Izotova un Aleksandra Obižajeva. No abām daudz ko var paņemt, taču jāatceras, ka manējie nav kārtslēcēji. Vairāk uzklausu Sašu, jo viņš, manuprāt, šai lietai pieiet radošāk. Labprāt uzklausu viņa teikto, padomus. Lai būtu lielāks respekts, kādreiz ierosinu viņam pašam pamācīt manējos. Neesmu taču visos veidos visvarens.
— Ja runājam par izstāšanos no sacensībām — tā ir neveiksme, rakstura vājums?
— Katrs gadījums jāskata atsevišķi. Ja gūsti kādu savainojumu un nevari izdarīt to, ko esi iecerējis (sasniegt kādu normatīvu, konkrētu vietu), tavs starts neko citiem neizšķir, tad nav vērts saspringt, saasināt traumu — vari iet malā.
Cita lieta, ja tev viss kārtībā, bet nav paveicies kādā disciplīnā, tad gan cīnies līdz galam. Desmitcīņa jau nav tikai divu dienu sacensībās, tā ir arī rakstura, gribas pārbaude. Parasti mačos gan kāda trešā daļa izstājas.
Bet ir veči, kurus nedabūsi malā ne sitams. Tāds bija olimpiskais čempions (2000. g.) igaunis Erki Nols, pasaules rekordists un olimpiskais čempions (2004. g.) čehs Romans Šebrle. Viņiem beigt desmitcīņu bija goda lieta.
— Cik vietās Latvijā nodarbojas ar daudzcīņu?
— Nekur, izņemot Murjāņus. Visi palikuši gudri un trenē tikai vienas disciplīnās pārstāvjus. Esmu vienīgais treneris, kurš trenē tikai daudzcīņniekus. Vēl nesen bija Maigonis Pūliņš, kurš lielu uzmanību pievērsa daudzcīņai, bet viņš tagad savos 85 gados devies atpūtā. Žēl, jo vairs nav konkurences.
Daudzcīņas mačos jau startē daudzi, taču viņi vienkārši ir daudzpusīgi jaunieši, kurus īpaši neviens nav trenējis.
No tādiem arī rodas papildinājums Murjāņu sporta ģimnāzijai, jo katru gadu jau kādu uzņemam daudzcīņas grupā. Ir kaut kādi simboliski normatīvi, bet es pēc tiem daudz nevados, jo man galvenais ir redzēt jaunieti, parunāt ar viņa treneri, noskaidrot viņa mērķus sportā. Kad tik ilgi vienā disciplīnā, tad jau ātri vien
ir skaidrs, vai būs lietaskoks. Lai izdrāztu kaut vai Buratino, ir vajadzīgs izejmateriāls ar attiecīgām īpašībām.
— Kādu redzi daudzcīņas nākotni Latvijā?
— Kamēr Murjāņos būs iespēja strādāt, tikmēr desmitcīņnieki nekur nepazudīs. Tagad kodols ir, paies laiciņš, un, skat, atkal būs kāds, kuram gribēsies iepīties to daudzo veidu kamolā.
Apnicis runāt, bet bez ziemas sporta bāzēm vieglatlēti mocīsies. Nevar mācīt peldēt, ja baseinā nav ūdens. Tagad pa ziemu braukājam uz treniņiem pie igauņiem, jo viņiem vieglatlētika ir prioritārs sporta veids un lieliskas bāzes ir vai katrā miestā.
Ļoti gribētu, lai man būtu palīgs. Ir man kāds puisis, kurš studē un pats startē, viņā es jūtu to trenera domāšanu. Redzu, kā viņš prot palīdzēt saviem treniņu biedriem. Varētu būt lietaskoks, ja vien būtu štata vienība, pienācīgs atalgojums. Desmitcīņā tas divu dienu maratons ir pietiekami smags ne tikai atlētiem, bet arī viņu treneriem, kuri saules mūžu nedzīvo. Vajag agri sākt un ilgi rūdīties.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Andrejs IECELNIEKS
Dzimis: 1953. gada 4. decembrī Madonā
Izglītība: Barkavas astoņgadīgā skola, Varakļānu vidusskola, LVFKI
Sporta gaitas: trenējies volejbolā, vieglatlētikā — daudzcīņā un barjerskriešanā,
Sasniegumi sportā: bronzas medaļa Latvijas ziemas meistarsacīkstēs barjerskriešanā
Darba gaitas: vienīgā darbavieta Murjāņu sporta ģimnāzija, Latvijas daudzcīņnieku izlases galvenais treneris
Ģimenes stāvoklis: precējies sieva Mārīte, dēli Māris (33) un Lauris (28)
Vaļasprieks: atpūta ģimenes vasarnīcā, foreļu makšķerēšana piemājas dīķī
