Smalkāka un grūtāka par franču valodu

Baiba Kaimiņa. Tas ir vārds, kuru Latvijas sporta (un ne tikai!)
sabiedrībā dzirdējuši pat tie, kuri par mākslas vingrošanu zina visai maz. Jo
Baiba Kaimiņa – tā ir mākslas vingrošana. No matu galiem līdz kāju pirkstiem.
Aizrautīga, pārņemta, apsēsta… Visu mūžu.
Viņa ir viena no nedaudzajām personībām, kurai bez sevis pašas un savām
audzēknēm vienmēr rūpējusi arī pati mākslas vingrošana. Tās popularizēšana,
iedzīvināšana, tālāk virzīšana. Ar Baibu Kaimiņu runājam lielo jubileju gada
nogalē, kad Kaimiņai palika 70, Latvijas mākslas vingrošanai – 60.

Ja tu to nevari, tevis nav vispār
Kad piektdienas vakarā (viņa tikko atgriezusies no treniņa Jelgavā) pavēlu
ierodos uz norunāto tikšanos, viņa mātišķi sabužina spilvenus man atvēlētajā
krēslā, uz galda tējas krūzes, cienasts. Kaimiņas kādreizējās audzēknes,
jūrmalnieces, atceras, kā pēc sacensībām galvaspilsētā, kad pēdējais Jūrmalas
vilciens jau nokavēts, trenere viņas bieži vedusi pie sevis uz Teikas māju.
Vienmēr skaista, koķeta, bet ap viņu vienmēr valdījis haoss –  absolūti nesaimnieciska. Tomēr šai haosā
divos naktī ceptās siermaizes bijušas neaprakstāmi garšīgas. Un kur vēl garās,
interesantās sarunas par vingrošanu, baletu, mākslu. Šais nakts stundās citkārt
bargā un nelokāmi prasīgā trenere it kā atmaigusi. Tāda viņa šķiet arī šovakar.
Līdz brīdim, kad sākam runāt par mākslas vingrošanu.

– Mākslas vingrošana itin bieži ir tā,
kuru izvēlas mazo meitenīšu vecāki, gribot redzēt meitu skaistu, graciozu, elegantu,
bet pēc pusgada, gada – viss. Bērns sūdzas – viņam kājas laužot, mugura
sāpot… Ko jūs vecākiem tādās reizēs atbildat?

– Attieksme var būt dažāda, bet sava deva
nežēlības, protams, ir. Trīs špagati ir vajadzīgi, un ja mazam to neiemācīsi,
vēlāk vingrošanā vairs nav ko darīt. Ja tu to nevari, tevis nav vispār.
Vingrošana pilnveidojas, prasības aug, bet ķermeņi neattīstās. Tāds kā tizlums
mūs pārņem. Gan pieaugušos – šodien pat, braucu no Jelgavas, skatos, busiņā no piecpadsmit
cilvēkiem neviena normāla, visi pārēdušies, – gan arī bērnus, īpaši Rīgā. Kā
tādi tuntuļi, ar mašīnu tiek pievesti, ar mašīnu aizvesti.

-No kā tas tizlums –
pārēšanās, mazkustīgums, vai bērnībā nav īstais pamats ielikts?

–   
Tieši bērnībā pamats būtu jāieliek, skolā. Vingrošana ir
sporta pamats, bet no skolu programmām to gatavi svītrot. Neprāts! Sporta
spēles – to jā! Bet vingrošana ir arī sporta spēļu pamatā. Tā nodarbina visas
muskuļu grupas, līdz pat pirkstu galiņiem. Katru treniņu izejam attīstošo
vingrojumu sistēmu, sagatavojam ķermeni pašam galvenajam – kompozīcijai. Bērns
iemācās sajust, pārvaldīt ķermeni – kā bērns, kad ēd krūti, sajūt mammu. Un tas
ir ļoti svarīgi. Vai, basketbolu spēlējot, kāds domā par savām rokām,
pirkstiem. Tur ir taktika, stratēģija, izturība. Vai soļojot kāds domā par kāju
pirkstgaliem, pleciem, galvu, kā ķermeni turēt? Tik uz priekšu! Kādreiz vismaz
bija soļošanas skates, ar dziesmu soļoja. To nav viegli apgūt. Teātrī ir
pamats, lai spēlētu, un arī sportā ir pamats. Tā ir vingrošana. Iemāciet bērnam
vingrot! Vai skolās vēl ir baļķi un līdztekas? Atceros, Kārļa Ulmaņa laikā
lauku skoliņā bija triju augstumu baļķi. Vingrošana obligāta! Tas taču ir
galvenais, kas jāiemāca. Gadās problēmsituācijas, kurās nepieciešams trenēts vestibulārais
aparāts. Man daža meitene trīcēdama baidās uzkāpt uz baļķa. Baidās rāpties
kokos. Bērns savu ķermeni nespēj pārvaldīt.

-Kad atnāk maza
meitenīte, jūs ar savu aci uzreiz redzat – būs vingrotāja vai ne?

– Tagad maksas grupās un sporta skolās ņem
pretī visus, kas vien grib. Jo nav jau tik daudz to gribētāju. Īpaši lielākas
meitenes vairs nav gatavas regulāriem treniņiem. Pienācis laiks, kad bērns
pasaka — nē! Ir citas skriešanas, citas intereses: puiši, draudzenes, kā labāk
sapucēties, kādu garšīgāku recepti uztaisīt – visi sieviešu žurnāli par to vien
raksta. Tas viss šķiet tik svarīgi. Tu domā, vai vispār ir vērts kaut kam
vienam ziedoties. Taču citādi nevar. Jānāk cilvēkam, kurš ļoti mīl to lietu,
kam vingrošana ir viss.

- Kā potenciālajai vingrošanas zvaigznītei ģenētiski vajadzētu būt veidotai?

– Svarīgi, lai mīkstas rokas un kājas.
Ja mani pirkstu gali, muskulīšus taustot, satiekas, zinu – ir materiāls, ko
veidot. Sliktāk, protams, ja mazai meitenei tas mīkstais ir dibens. Latvietes
no krievietēm uzreiz var atšķirt. Krievietes mākslas vingrošanā joprojām ir
vadošās pozīcijās Latvijā. Smalkas, žiperīgas, bezkaunīgas, sevi triekt, dzīt,
lamāt gatavas. Latvietes ar lielākām pēdām, lieliem kauliem, vairāk domā, kā
tikt mājās pie skaisti klāta ģimenes vakariņu galda. Kūtras!  Es labāk nestartēšu, tāpat tikai
patrenēšos, nedod, Dievs, vēl izblamēšos. Bet krieviete lūdzas: Ja hoču
vistupiķ! (Es gribu startēt!) Un trenerim tā ir medus maize.

– Kā treneris šais laikos
tiek galā ar bērnu visatļautības bacili, kad katrs mazs ziķeris, līdzko viņam
kas lāga nepatīk, pārliecinoši zina stāstīt par savām bērna tiesībām?

– Mums ir priekšrocības –
viņi ātri saprot, ka bez trenera šai sporta veidā nekas nesanāks. Izmet vingrošanas
priekšmetu, bet jāmāk to arī noķert, citādi pa galvu dabūsi. Uztaisi tiltiņu,
bet tev jāmāk arī piecelties. To var iemācīt tikai treneris. Dažs jau atnāk,
iztaisās par nezin ko, bet tur nekas nesanāk. Drīz vien ir melns un maziņš,
jo stūrgalvību var ātri dabūt laukā. Tas nav kā skolas solā sēdēt un ar
skolotāju konfliktēt. Vingrošana ir ļoti grūta, angļu, franču valodu ir desmit
reižu vieglāk iemācīties nekā apgūt kustību valodu.

Latiņa ir par zemu

Baiba Kaimiņa ir traka sieviete, atzīst viņas kādreizējās audzēknes. Labā
nozīmē, protams. Par viņas fantastiskajām darba spējām, milzu enerģiju,
bezierunu prasīgumu pret sevi un citiem klīst leģendas no paaudzes paaudzē.
Apbrīnojama vienmēr bijusi Kaimiņas spēja iedvesmot mērķim.

Reiz Minskā pirms PSRS čempionāta vienai no izlases meitenēm bijusi
traumēta potīte. Nosaldēta tā vēl sāpējusi. Lai nezustu cīņas spars, lai
saglabātu ticību saviem spēkiem, Kaimiņa savu audzēkni aizvedusi… pie Uzvaras
pieminekļa Minskas centrā. Pie pieminekļa cīnītājiem. Lai saprastu, ka šoreiz
jācīnās Latvijas vārdā, lai nepagurtu. Ja reiz esi Latvijas labāko vingrotāju sešniekā,
tev jāsaņemas un jācīnās. Tāpēc trenerei grūti saprast un neiespējami pieņemt
inertumu un pašapmierinātību, kas šodien pārņēmusi Latvijas mākslas vingrošanu:

– Šogad pasaules čempionātā Grieķijā no 30
valstīm Latvijas izlase palika 27. vietā. Es kā veterāne, kura šim sporta
veidam atdevusi 50 dzīves gadus, nespēju to saprast. Ja Latvijas izlase ir trīs
vietas no beigām, mūsu valstī šis sporta veids ir plika nulle.

– Kāpēc? Nav talantīgu meiteņu,
nav labu treneru?

– Nupat Emīlijas Krūmiņas kausa izcīņā
vēroju: daudz bērnu, daudz vecāku jūsmo, treneru daudz. Tāda kā savstarpēja
atrādīšanās. Treneris atrādās vecākiem, meitene – vecākiem, trenerim un
tiesnešiem. Problēma tā, ka rezultāts nav tik svarīgs kā atrādīšanās. Nav
mērķa, nejūt tiekšanos pēc tā. Padomju laikā ar vienu, diviem skuķiem dzināmies
uz PSRS izlasi, cietām pazemojumus, lai tik izsistos. Šodien visas
durvis atvērtas, paši varam braukt – uz Eiropu, uz pasauli. Mums ceļš nav
jāizcērt, ir tikai normāli jāstrādā. Agrāk par to vien sapņot varējām. Un lai
neviens treneris, neviena meitene man nesaka, ka nevar. Ja  patiešām grib, ja ir šis fantastiskais mērķis
– iziet Eiropā un pasaulē, jāvar. Viss atkarīgs tikai no pašas.

– Ko nozīmē normāli
strādāt, kā jūs savulaik ar savām zvaigznītēm Nadeždu Gromovu, Ingu Bomīti,
vēl citām strādājāt?

– No rīta līdz vakaram, vienas vienīgas
treniņnometnes. Kā mēs cīnījāmies, kā mēs rāvāmies, lai sasniegtu vēlamo
rezultātu! Tagad ir iespaids, ka mākslas vingrošana snauž. Treneri dzīvo
mierīgu dzīvi, četras stundas nostrādā, iet mājās. Visu izdara pēc grafika, bet
rezultāts ir nulle. Neviens negrib individuāli strādāt ar labākajām meitenēm. Nemaz
nerunājot par grupu vingrojumu, kur sešas meitenes jāuztrenē. Tas Latvijā
seniorēm jau miris septiņpadsmit gadus. Neviens negrib uzņemties atbildību,
trenēties divas reizes dienā. Labāk mājās paēst brokastis, pusdienas, vakariņas
un Latvijas čempionātā ietikt trijniekā. Latiņa ir daudz par zemu. Absolūti
nekas nenotiek. Kad man saka: mūsu mērķis ir sporta skolās nodarbināt bērnus,
visiem prasu, – kā jums tas neapnīk, kā jums ar to var pietikt?

– Ar savu piecdesmit
gadu pieredzi redzat, kas šobrīd būtu darāms?

– Jānāk jaunam trenerim. Vienam ir
jāuzņemas, jo viss ir tikai no cilvēkiem atkarīgs. Tas ir liels darbs – valsts
izlasi izvest pasaulē, Latvijai ir jātiek atpakaļ agrāk izcīnītajās pozīcijās.
Sporta princips visur ir vienāds: ja no aprites esi ārā, ar tevi neviens vairs
nerēķinās. Arī par to ir vērts aizdomāties. Nepietiek aizbraukt uz ārzemēm un startēt.
Ir jāizpilda mājas darbs. Kurzemē, Zemgalē, Latgalē, visur jāiegulda, par
nākotni domājot.

Šodien ir strupceļs, priekšā grāvis, bet
grāvis jāizārda un jātaisa šoseja. Visi ir iekārtojušies, visi grib mierīgu
dzīvi. Tāpat kā valstī kopumā. Bet sportā tā nevar, ja gribi mierīgu dzīvi un
mierīgas vecumdienas, no sporta jāiet projām. Jo citādi tu kavē arī pārējos.
Kad es tā plosos, man saka: tev skauž. Mans laiks ir pagājis, es vienkārši
vairs nevaru skaust. Bet man sāp. Es vienu vakaru pat raudāju, lūdzu dievu. Par
mākslas vingrošanu, lai tā Latvijā izdzīvo.

Babija, brauc mājās!

Baiba Kaimiņa vienmēr, arī tālajos padomju laikos, Latvijas vārdu pasaulē
nesusi ar paceltu galvu. Viņa bija ļoti latviska, latviete līdz sirds
dziļumiem, un to neslēpa, vienmēr mācēja pateikt starp rindiņām, – atceras
Kaimiņas audzēknes. Visas viņas meitenes – Andrejeva, Civčiša, Jurgelāne, vēl
citas  visas runāja latviski. Viņa
iemācīja. Vaicāta, kā pati jūtas šodienas Latvijā, viņa nevaid un nesūdzas,
bet, kā vienmēr, ir ļoti tieša:

– Jūtos bagāta dvēselē, jo daudz varu dot un gandarījumu saņemu pretī.
Bet materiāli jūtos kā ubadze, absolūti nenodrošināta. Kas esmu bijusi? Padomju
laiku izlases trenere. Pēdējais starts ar valsts izlasi bija 1990. gadā. Toreiz
Maskavā no aizejošajām valstīm atvadījās ar banketu un lielu kristāla
kausu. Mums mācēja pateikt paldies.

Šodienas Latvijā paaudzei, kas iznesa padomju laika smagumu, vairs nav
nekādas vērtības. Piecdesmit gadu esmu nostrādājusi, tak' ne jau priekš sevis,
tomēr šobrīd man nav nekā, tikai 100 latu pensija. Lavijā miljons jūtas kā
ubagi. Ja valsts ir nekaunīga pret cilvēkiem, cilvēki tādi kļūst viens pret
otru. Reizēm arī man gribas kapā gulties, uznāk depresija – kam tas viss. Tā
visā sabiedrībā pulsē, kā vīruss izplatās. Ja pat es ar savu nebeidzamo
optimismu to uztveru, tas ir nopietni. Tomēr bērniem mācu ticēt, cerēt un mīlēt
– tas ir svarīgi. Tikai un vienīgi.

– Kad likvidēja Daugavas sporta skolu, jūs labu laiku strādājāt
Vācijā. Tagad nenožēlojat, ka tomēr atgriezāties?

– Tur man būtu darbs, tur es justos cienīta. Bet mazdēlam Robertam tolaik
bija seši gadi. Vēl tagad atceros, kā viņš telefona klausulē raudāja – Babija,
brauc mājās, man tā tevis pietrūkst! Arī uz Krieviju mani sauca strādāt, uz
Ukrainu. Manas meitenes tagad kā treneres ārzemēs tālu tikušas, vismaz viņu
darbs tur ir novērtēts.

– Vai muguru nelauž, kājas nesāp, kā citiem ap septiņdesmit?

– Nesāp. Tas nav man raksturīgi. Šodien treniņā varbūt par daudz meitenēm
līdzi savingrojos, mazliet gūžas smeldz. Jelgavā līdz šim vingrošanas nebija,
bet gada laikā jau divpadsmit skuķi izaudzināti. Nav viegli izbraukāt, bet es
domāju: varbūt izaugs kāda meitene, kas pēc tam tur gribēs mākslas vingrošanu
attīstīt. Jādomā uz priekšu! Cilvēks taču attīstās mērķtiecīgā darbībā, nevis
guļot.

– Par jūsu lielo algu – laimes un gandarījuma brīžiem. Kuri no tiem
bijuši spilgtākie?

– Kad viduvēju meiteni, bez jebkādas koordinācijas un talanta, izdevies
sagatavot tā, ka redzi – skaista meitene, skaisti vingro. Tas ir milzīgs
gandarījums, un man šādu meiteņu bijis daudz. Un vēl mani pārņem laimes sajūta,
kad redzu kādu tiešām skaistu kompozīciju, īpaši ar tādu liriski dinamisku
priekšmetu kā bumba vai aplis. Kad redzu pasaules klases meiteni. Zinu, ka tās
ir astoņas deviņas stundas darba katru dienu. Tikai tad kaut kas tāds
rodas. 

Tā, lai dvēsele pukst!

Ilgus gadus viņa bija Latvijas pirmā trenere, izlašu trenere, čempionu
trenere. Nežēlīgajā cīņā par uzvarām Baiba Kaimiņa nekad nav piemirsusi galveno
– baudīt mākslas vingrošanu. Pati mīlēdama, viņa vienmēr gribējusi, lai mākslas
vingrošanu mīl arī citi – skatītāji, vingrotājas, bieži vien inertā un kaprīzā
Latvijas mākslas vingrošanas sabiedrība:

– Mākslas vingrošanai apritējuši 60 gadi. Es atceros 50. jubleju,
Znatnaja laikā Lielupes hallē. Kā mēs visi gatavojāmies, kā svinējām, kā
ciemiņus uzņēmām. Tagad man brīžam šķiet, ka es vienīgā zinu, ka šis ir mūsu
jubilejas gads. Man grūti saprast, kā var strādāt, ja dvēsele nepuks. Un uz 60
vajadzēja likt, tas ir labs skaitlis.

– Mākslas vingrošana pēc gadiem 50, simts… Kāda tā būs, kādā virzienā
pilnveidosies?

– Par to vēl nebiju domājusi. Pilnveidosies? Tikai un vienīgi mākslas
virzienā. Horeogrāfija, kāju un priekšmetu tehnika – kā cirkā, lai priekšmets
ar ķermeni saaug. Būs ļoti skaista mākslas vingrošana… (Baiba, veroties
tālumā, dziļdomīgi smaida, tā kā to prot darīt tikai viņa vien.-A.A.) Lai Dievs
dod, arī Latvijā.

Arta ANDERSONE

Kaiba Kaimiņa

Dzimusi         1937. gada 7. decembrī Igatē

Aktīvās sporta
gaitas        kopš 1950. gada Rīgas Sporta skolā pie treneres Emīlijas
Krūmiņas

Karjera          Jūrmalas Mākslas vingrošanas skolas pamatlicēja
(1957.),

50 gadus mākslas
vingrošanas trenere, 25 no tiem trenējusi Latvijas izlasi.

no 1980. līdz 1984.
gadam vissavienības arodbiedrību sporta biedrības Trud vadošā trenere, tagad
trenere Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un Jelgavā

Ģimene    meita
Liene Kaimiņa, savulaik titulēta mākslas vingrotāja; mazdēli: Artuss Kaimiņš –
aktieris, Roberts Mūrnieks – apguvis grieķu-romiešu cīņu, tagad nodarbojas ar
smagatlētiku