Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Katrs reiz bijis vieglatlēts

Viņa vārds vēl atrodams Latvijas visu laiku labāko 3000 metru
šķēršļu skrējēju sarakstā, lai gan sportot beidzis pirms gadiem divdesmit. Viņš
ir firmas īpašnieks un direktors. Tomēr vieglatlētiku, tāpat kā pirmo mīlestību,
aizmirst nevar un jau otro gadu Raimonds Kairis ir Latvijas Vieglatlētikas savienības
augstu sasniegumu komisijas vadītājs.

Kādi ir komisijas galvenie
uzdevumi?
– Ja es citēšu sava darba pienākumus, tas būs gari un garlaicīgi. Īsi sakot,
manis vadītā komisija, kurā ir divdesmit 20 cilvēki (galvenokārt treneri),
rūpējas par valsts izlasi, sākot ar junioriem (U-18) un beidzot ar pieaugušajiem,
kuri gatavojas olimpiskajām spēlēm. Kad sāku šo darbu, īsti vēl nepārredzēju
milzīgo vieglatlētikas laukumu, bet tagad ar pilnu atbildību varu teikt, ka
sporta karaliene Latvijā izmisīgi taujā pēc pārmaiņām. Manuprāt, galvenais
iemesls ir vieglatlētikas attīstības plāna trūkums. Ir panākumi, ir medaļas,
kuras gūst pieredzējušu treneru talantīgi sportisti, bet sasniegumu varētu būt
nesalīdzināmi vairāk, ja populārāko sporta veidu Latvijā sakārtotu pēc prioritātēm,
veidotu vieglatlētikas atbalsta centrus, rūpētos par talantīgu jauniešu turpmāko
izaugsmi. Tā ir nopietna problēma, jo mūsdienu dzīve prasa vērā ņemamas finanses.
Daudzi bijušie godalgoto vietu ieguvēji, pārejot pieaugušo kārtā, sportu diemžēl
pamet vai intensīvi netrenējas un ir spiesti domāt par sadzīves problēmām.

– Kur rast risinājumus? Valsts,
kā zināms, finansiāli atbalsta tikai tos sportistus, kuri sasnieguši īpašiem
kritērijiem atbilstošus rezultātus un iegūtās vietas (tā parasti ir pasaules klase).

– Tas ir saprotams, bet mani satrauc vairāku vieglatlētikas līderu nemitīgā
žēlošanās par finansu trūkumu, par neatsaucību sporta bāzu celtniecībā, par sponsoru
trūkumu. Tās ir lietas, kas jārisina pašu spēkiem. Pārdroši teikts, bet arī
bēdīgi slaveno Daugavas stadionu vajadzētu
pārņemt nevis futbolistiem vai Rīgas domei, bet Vieglatlētikas savienībai. Taču
tad jāmaina domāšana, jāsaprot, ka lielais sports nav sportiska brīvā laika
pavadīšana. Mūsdienās tā ir komercija ar visām lielā biznesa iezīmēm. Lai
savestu kārtībā lielāko Latvijas stadionu, jābūt stingri iezīmētām nākotnes
vīzijām. Tikai tad var runāt par sponsoru piesaistīšanu. Nebūs tā, ka kāds dos
lielu naudu, lai tu izkarinātu viņu firmas logo, vai televīzijā traucētu
sacensību skatīšanos ar izmisīgu reklāmas raidīšanu. Ko man dod Latvijas mežu
reklāma bobsleja pārraides laikā? Pēc tās iešu pirkt bērzu malku? Sponsoram
jāredz, kur var rast abpusēju izdevīgumu. Daugavas
stadionā varētu būt futbola, vieglatlētikas laukumi, sporta organizāciju
biroji, rehabilitācijas centri, arī sporta preču ražotnes, kuru izvietošanā
vistiešāk būtu ieinteresēti sponsori.

Neliela atkāpe. Par vienu no lielākajiem sasniegumiem savā neilgajā
komisijas vadīšanas laikā uzskatu vienošanos ar japāņu lielo sporta koncernu Mizuno par Latvijas vieglatlētu
nodrošināšanu ar sporta ekipējumu. Kopā ar nu jau bijušo Vieglatlētikas
savienības ģenerālsekretāri Ilondu Lūsi (kopš decembra šis postenis ir brīvs)
mēs, pēc bijušā trīssoļlēcēja Māra Bružika ierosmes (viņš rekordus sasniedza
tieši ar Mizuno naglenēm), kontaktējāmies
ar japāņiem un parakstījām līgumu. Japāņi četrus gadus bez atlīdzības apgādās
mūsu sportistus ar pilnu ekipējumu. Tiesa, pērn atsevišķus tērpus vēl nesaņēmām
(Mizuno ir milzīgs mehānisms, kas
lēni iekustas salīdzinoši nelieliem pasūtījumiem), toties šogad viss rit raiti.

Mizuno ražo ne tikai sporta
ekipējumu, bet nodarbojas arī ar sporta būvju celtniecību. Ieminoties, ka
Latvijā ir stadions ar lielu teritoriju, kas steidzīgi prasās pēc
rekonstrukcijas, viņi par to ieinteresējās. Ko es varu atbildēt? Ka viss tīts
neziņas miglā? Saprotu, ka bakstu ar pirkstu mākoņos. Konkrēti var runāt tikai
tad, kad ir reāls plāns, skaidra koncepcija. Tās Vieglatlētikas savienībai diemžēl
nav.

– To var saistīt arī ar
tavu komisijas darbu. Taču stadiona likteni acīmredzot lems citos līmeņos. Ko
vēl esat veikuši savā komisijā?

– Strādājām arī pie vieglatlētikas treniņometnēm atvēlēto finansu
saprātīgas sadales. Nedomāju, ka viss ir ideāli, tomēr kārtību ieviesām. Treneri
un sportisti agrāk saņēma naudu šim mērķim un paši meklēja iespējas trenēties
labākos apstākļos (pavasaros, rudeņos).Taču radās liels juceklis: kādam bija
jāpārmaksā, citam pietrūka naudas. Turklāt, ne visi, kuri pelnījuši, saņēma
iespēju trenēties ārpus Latvijas. Kopā ar valsts izlases galveno treneri Edvīnu
Krūmu izstrādājām konkrētus nosacījumus treniņnometņu naudas saņemšanai. Tas
apmierināja trenerus un sportistus, jo radās iespēja rēķināties ar konkrētu
naudas summu, ja ir izpildīta noteiktā normu. Tas stimulē. Protams, šī sistēma
nemitīgi ir jāpilnveido.

Diemžēl kavējas mūsu izstrādātā plāna realizācija – sportistiem trenēties
modernā bāzē mediķu uzraudzībā. Pasaules čempionāta normas izpildīja divreiz
vairāk sportistu nekā aizbrauca uz sacensībām. Labos nodomus izjauca traumas.
Nav pieļaujams, ka pieaudzis augstas klases sportists trenējas tā, kā to varēja
darīt pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit. Nedrīkst balstīties tikai uz treneru
pieredzi, sportistu izjūtām. Jābūt medicīnas kontrolei, kas konstatē atlēta
patieso fizisko stāvokli, iesaka trenerim palielināt vai samazināt sportistam slodzi.
To vislabāk var kontrolēt, esot treniņnometnē, kur pieejami visi mūsdienu labākie
zinātnes sasniegumi.

Daudzi vadošie pasaules klases sportisti trenējas Kanāriju salās vai netālu
no Romas. Itālija vairāk atbilst mūsu materiālajām iespējām. Tur temperatūra
pat ziemā nav zemāka par plus 15 grādiem. Saņēmām viņu izcenojumus, un varējām
turp aizvest piecdesmit sportistus, trenerus un mediķus. Tā ir pilna valsts
izlase, ieskaitot labākos juniorus un jauniešus. Visu plānu neizdevās īstenot,
jo daudzi treneri un sportisti savas finanses jau bija izlietojuši citām
nometnēm. Žēl, jo tas būtu noderīgi un mums rastos iespēja slēgt ilgtermiņa
līgumu, kas noteikti samazinātu izdevumus.

– Treneru un
vieglatlētikas dzīves vadītāju vidū acīmredzot nav vienotas rīcības?
– Treneri bieži dzīvo
savu dzīvi un nemaz nezin, kas notiek savienības birojā. Steidzīgi jāpilnveido
elektroniskie sakari. Neapmierinoši strādā vieglatlētikas mājas lapa – pat mūsu
sportistu rezultātus ātrāk var uzzināt igauņu vai lietuviešu mājas lapās. Šādu,
it kā salīdzinoši sīku lietu, ir daudz. Pašreiz notiek pieteikšanās brīvajai
ģenerālsekretāra vietai, kas, manuprāt, Vieglatlētikas savienībā ir galvenā
persona, kura pārredz visu laukumu un
prot koordinēt darbus. Jāveido komanda, kas kontrolē visus procesus. Pieteikušies
daudzi. Ceru, ka valde, kas vērtēs un apstiprinās jauno ģenerālsekretāru, spēs
atturēties no draugu būšanas un izvēlēsies spēcīgāko pretendentu, kas
vieglatlētikas dzīvi pratīs organizēt pēc mūsdienu principiem.

Ar pretendentu loku visi iepazīties nevar (neesmu valdē), bet, manuprāt,
lieliska kandidatūra būtu bijušais vieglatlēts Elmārs Priede (pierunāju viņu
iesniegt vajadzīgos dokumentus), kurš savulaik bija PSRS izlases treneris
Latvijā. Vēlāk, dzīvojot Vācijā, viņš daudz mācījies un apguvis nozares, kas
saistītas ar sportistu fizisko un psiholoģisko sagatavotību. Elmāra pēdējais
veikums ir līdzdalība mūsu bobslejistu izcilajos panākumos Eiropas
meistarsacīkstēs, jo viņš jau otro gadu rūpējas par izlases sportistu fizisko sagatavotību,
kā arī dibina kontaktus ar slaveno firmu Singer.
Pateicoties Elmāram, Latvijas komandas rīcībā ir šie lieliskie bobi.

Neatzīstu apgalvojumu, ka Latvijā par maz talantu. Talantu ir daudz, tie
tikai jāatrod, jāizaudzina, jāieinteresē. Katrs skolnieks ir potencionāls
vieglatlēts, jo skriešana, lēkšana, mešana vai grūšana ir gandrīz katra sporta
veida pamatā. Tam arī jābūt Vieglatlētikas savienības rūpju lokā.

Šobrīd neviens precīzi nezina, cik sportistu aizbrauks uz olimpisko Pekinu.
Nešaubos, ka teju vai puse būs vieglatlēti. Ceru, ka Vieglatlētikas savienība
pratīs augt laikam līdzi un šo īpatsvaru saglabās arī turpmāk.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS