Sprinta strēlnieka stāsts
Cik reižu jāizšauj gaisā, lai tas atnestu 50
pasaules rekordu? Cik gadu tam jāveltī? Aba (labdabīga iesauka vieglatlētu
vidē) uz to var atbildēt pavisam īsi – 50 gadus jāšauj gaisā pusotra miljons
reižu. Latvijas eksrekordists sprintā, astoņkārtējs Latvijas čempions,
olimpisko spēļu starteris Ābrams Avsisčers jau 50 gadu ir savā startera vietā. – Īsa pamācība startera karjeras veidošanā – kas
vajadzīgs, lai kļūtu par starptautiskas klases starteri? – Starterus iedalu
divās kategorijās – mehāniskie un tie, kam ir izjūta. Nav jau nekas sarežģīts: Ieņemiet vietas, uzmanību un bliukšs!
Bet līdz tam ir jāizaug. Man jāizjūt situācija, jāpazīst sportisti (un viņiem
vēlams pazīt mani), un tikai tad starteris sportistam būs palīgs. Uzskatu, ka
starterim jābūt sportistam. Es, dodot startu, domāju kā sprinteris – zinu, ko
nozīmē mokošās sekundes pēc komandas Uzmanību!,
zinu, ka nav viegli būt nekustīgam, gaidot šāvienu. Izšaut nedrīkst ne par
ātru, ne par vēlu. Tagad daudz palīdz elektronika, katrs pāragrs starts tiek
fiksēts, un starterim vairs nav vienpersoniski jāpieņem liktenīgi lēmumi. Pēc
pēdējiem noteikumiem pāragri startēt var tikai vienu reizi, tad katrs nākamais
pārkāpējs tiek noņemts. Agrāk katram bija divi mēģinājumi, tad starts varēja
ievilkties bezgalīgi. – Jūs startējāt pirmselektronikas laikmetā.
Vai tagad viss notiek nevainojami? – Katrs var
kļūdīties, arī elektronika. Lielajos mačos viss tiek rūpīgi pārbaudīts, varētu
teikt piešauts, bet mazākos kļūdas gadās. Vietas jau vairāk vai mazāk var
noteikt precīzi, bet rezultātos kādreiz gadās misēkļi. Protams, to ir mazāk
nekā tad, kad laiku fiksēja ar rokas hronometru, vadoties pēc starta pistoles
uguns vai dūmiem. Turklāt tiesneši reti ir gados jauni un ar reakciju tā ir, kā
ir. Pašam, kad noskrēju valsts rekorda ātrumu (10,4), viens hronometrs rādīja
10,3, divi – 10,4. Citreiz atšķirības bija vēl lielākas, un tiesnešiem nereti vajadzēja
vienoties, cik tad dot.
– Vai startera darbā sportistus esat kaut kā
iedalījuši – ar to būs viegli, ar to grūtāk – viņš tāds nervozs?
– Starterim jābūt
neitrālam, mierīgam un nosvērtam. Kaut šaut sāku, vēl būdams aktīvs spotists,
man īstā skola bija sadarbība ar leģendāro starteri Nimrudu Tomasu. Viņš bija
maskavietis ar grieķu izcelsmi, nevis igaunis, kā daudzi domāja. Sadarbojāmies
tik cieši, ka bieži viens šāva, otrs vēroja, vai nav pāragrs starts un deva
atsauksmes šāvienu, pēc tam mainījāmies. Runājot par sportistiem, daudzus (it
sevišķi slavenības) pazinu, zināju viņu ieradumus. Man nekad nebija problēmu ar
Valēriju Borzovu, olimpisko čempionu. Viņš bija mērķtiecīgs un nosvērts, ar milzīgām
darba spējām. Tāpat domstarpības neradās ar mūsu Juri Silovu, olimpisko
medaļnieku. Atceros, kad sāka Staņislavs Olijars, gadījās ķibeles. Vienu reizi
pat viņu no sacensībām noņēmu. Tagad viņš palicis nosvērtāks un tamlīdzīgi
gadījumi nav atkārtojušies.
– Vai pašam arī gadījies kļūdīties?
– Neviens nav bez
kļūdām, bet ceru, ka nevienam tās nav bijušas liktenīgas. Vairāki misēkļi
gadījušies ar ieroci un patronām. Ir svarīgi, kur tās ražotas. Vislabākās ir
vācu patronas, sliktākas ir čehu. Tās bieži nesprāgst, dažkārt tik ļoti dūmo,
ka ierocis nepārtraukti jātīra.
Savulaik patentēju
ieroci un patronas. Parastai mazkalibra pistolei lodēju ciet stobru, no
patronām bēru ārā pulveri un ievietoju savu maisījumu. Tas bija veselas
disertācijas vērts darbs. Starp citu, strādādams Rīgas civilās aviācijas
institūtā par docentu, sarakstīju daudz zinātnisko darbu par sportu un fizisko
kultūru. Darbu institūtā beidzu tikai līdz ar institūta likvidēšanu 90. gadu
beigās.
– Vai esat šāvis ar īstām patronām?
– Esmu, bet ne jau
sacensībās, tikai šautuvē. 90. gadu beigās pats sadomāju saņemt atļauju turēt
ieroci, bet tās bija vairāk klapatas nekā drošība. Baidījos, ka seifu (tā bija
obligāta prasība), kur ieroci glabāju, kāds varētu atmūķēt un ka man par to būs
jāatbild. Pēc trim gadiem atviegloti ieroci nodevu.
Man pietika
izšaudīties sacensībās.
– Vai, tik bieži dzirdot šāviena troksni,
necieta dzirde?
– Paldies tiem, kas
man ieteica jau jaunībā likt austiņas. Neteikšu, ka man ir ideāla dzirde, bet
ko var gribēt 75 gados.
– Jūsu darbības lauks bija plašs. Kā visu
paspējāt? Bijāt gan treneris, gan pasniedzējs, gan tiesnesis.
– Nebija viegli. Savos
ziedu laikos skrēju kā vāvere ritenī. Sezonā dažkārt bija ap 30 sacensību, vajadzēja
izbraukāt gan Padomju Savienību, gan ārzemes. Neaizmirstamas bija olimpiskās
spēles Maskavā, kaut arī boikota dēļ tās varbūt nebija gluži pilnvērtīgas. Lai
tur nokļūtu, bija jāiziet cauri veselam atlases sietam daudzu gadu garumā.
Daudz ko noteica arī cilvēciskās īpašības – man nekad nav bijušas domstarpības,
vienmēr esmu centies izturēties pret kolēģiem ar cieņu un draudzīgi.
– Vai atceraties visus pasaules rekordus, kas
dzimuši pēc jūsu starta šāviena?
– Tad jāsēž
bibliotēkā, jo to ir ap 50. Dažus gan labi atceros. Piemēram, Isakovas rekordu Rīgas
Dinamo stadionā 80 metru
barjerskrējienā. Pēc tā sievietes pārgāja uz 100 metru barjeru distanci.
Daudzi rekordi tapa
dažādās stafetēs, un tos atcerēties grūtāk.
– Jūs esat piedzīvojis veselu stadiona segumu
evolūciju – no izdedžiem līdz mūsdienu sintētikai. Kādreiz esat domājis, ka tagad
gan noskrietu pussekundi ātrāk?
– Negribas domāt par
lietām, ko nevaru pārbaudīt. Protams, ka skrejceļi mainījās, tāpēc arī aug
rezultāti. Manā laikā, kad skrējām pa izdedžiem, tā bija liela māka sagatavot
teicamu segumu. Atceros, ka vislabākais un ātrākais bija skrejceļš Kijevas Dinamo stadionā. Tur meistari iemanījas
izdedžiem likt klāt samaltas metāla skaidiņas. Segums kļuva ciets un daudz
elastīgāks. Nedod dievs, krist uz tāda, man tā gadījās stafetē, vēlāk divas
nedēļas strutoja roka, un pušumi negribēja dzīt.
Lielisks bija arī
Rīgas Dinamo stadions, kur par
kvalitāti rūpējās Georgs Straupe. Viņš savukārt tikai sev zināmās porcijās lika
klāt mālu, kas arī veicināja atsperīgumu.
Mūsdienās viss notiek
rūpnieciskāk un zinātniskāk. Galvenajās sacensību arēnās segums ir daudzmaz
vienāds, kas sportistiem ļauj prognozēt sacensību apstākļus. Tomēr arī tagad
dzird runas, ka Oslo, piemēram, ir ātrs skrejceļš, bet Minhenē lēnāks.
Iespējams, jo daudz ko nosaka valdošie vēji, seguma vecums, temperatūra.
Domāju, ka noskrietu
gan ātrāk, jo arī naglu kurpes, tērps ir cita veida, bet kāda tam nozīme?
– Jūs pats esat skrējis Latvijas rekorda
ātrumā, startu nācies dot visdažādākās ādas krāsas sportistiem. Vai tiesa, ka
melnās rases pārstāvjiem ir anatomiskas priekšrocības?
– Tā saka, bet nevaru
apgalvot. Ir labi jāzina cilvēka anatomija. Stāsta, ka viņiem ir citādi
muskuļi, Ahileja cīpslas. Katrā ziņā Amerikas, Kubas, Jamaikas un citu valstu
pārstāvji ir dinamiskāki, un pēdējos gados finālskrējienu skats liecina, ka
tumšādainie ir ātrāki. Borzovs, itālis Menea, mūsu Silovs tomēr ir izņēmumi.
– Tas nozīmē, ka Latvijā sprintot nav vērts, jo nēģeru jau mums nav?
– Kādam ir jāskrien,
vismaz jauna Latvijas rekorda līmenī. Cita lieta, ka mums trūkst treneru,
ziemas sporta bāzu. Pēdējais, ko atceros kā talantīgu sprinteri, bija
ludzānietis Sergejs Inšakovs, kas 1997. gadā laboja Silova rekordu – 10,28.
Tagad ātrs ir Arājs, 200 metros arī Misāns, bet viņus zinu mazāk.
– Vai ir kāds sprintera tips, kas vislabāk
piemērots īsajam sprintam?
– Pieredze rāda, ka
visātrākie ir vidēja auguma un ne pārāk kalsni sprinteri. Protams, ir izņēmumi
– esmu redzējis arī divmetrīgus un pavisam sīkus ātrus skrējējus. Daudz ko
nosaka treneri, apstākļi, tradīcijas.
– Vai tagad bieži iznāk dot startu?
– Vēl jau šauju, bet
dzīve diktē savus noteikumus. Dzīvoju Carnikavā, un cik maksā aizbraukt uz
Rīgu? Sacensību tiesnešiem jau maksā kapeikas, tāpēc jauno šajā, manuprāt,
interesantajā nodarbē ir maz. Tāda tiesnešu plejāde, kurā savulaik bija
Bernsons, Jaunzeme, Kuļikovskis, Baltiņš un daudzi citi, tik ātri neradīsies. Toreiz
tiesāt bija prestiža lieta, par naudu neviens daudz nedomāja, jo tramvajs
maksāja trīs kapeikas.
Mūsu stadioni bija kvalitatīvi
visā lielajā Padomju Savienībā. Ir interesanti tad, kad atbrauc slavenības, un mūsējie
ar tām sacenšas. Kā kādreiz nāca skatīties Jāni Lūsi! Saprotu, ka jaunu sporta
bāzu izbūvē un sportistu piesaistē jāiegulda nauda.
Vēl jau labprāt
pašautu, bet laiks arī prasties. Ja mani aicinās, neatteikšu, jo bez dūmu
smakas dzīvē kaut kā pietrūkst.
Leģenda
Ābrams Avsiščers
vieglatlēts,
pasniedzējs, starteris
Dzimis 1934. gada 29. maijā Baltkrievijā
Izglītība absolvējis Ļeningradas fiziskās
kultūras un sporta tehnikumu
Latvijas Valsts
fiziskās kultūras un sporta institūtu
Darbs bijis docents Rīgas Civilās aviācijas
institūtā, strādājis par treneri
Labākie sasniegumi Latvijas čempions 8 reizes (100 m, 200 m, 4 x 100
m stafete)
vairākkārtējs
Vissavienības sporta biedrības Darba
Rezerves čempions
četrkārtējs Balstijas
valsts maču uzvarētājs
Personiskie rekordi 60 m – 6,8, 100 m – 10,4, 200 m – 21,7
starptautiskas klases
sporta tiesnesis
Latvijas pilsonība
piešķirta 1997. gadā par īpašiem nopelniem Latvijas valsts labā
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
