Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Vieglatlēti visās frontēs

Sporta
karalienes pavalstnieki olimpiskās sezonas gaidās ir it kā privileģētā
stāvoklī, jo pēdējā kvalifikācijas normu izpildes diena datēta ar 26. jūliju,
nepilnas divas nedēļas pirms olimpiādes atklāšanas. Tad nu jāsteidz… Labas
vēstis saņēmām no Slovēnijas pilsētas Mariboras, kur abas mūsu daudzcīņnieku
izlases Eiropas kausu izcīņas otrajā līgā izcīnīja tiesības nākamgad (ja
nemainīsies sacensību priekšraksti) startēt pirmajā līgā. Sievietēm
pirmo reizi sezonā pēc pilnas septiņcīņas programmas startēja mūsu pagājušā
gada atklājums – Eiropas junioru čempione Aiga Grabuste. Aiga stastīja, ka
galvenais bija pārliecināties par pašas fizisko varējumu visās disciplīnās.
Kaut arī līdz personiskajam rekordam (6019) nedaudz pietrūka – 5974 punkti -,
uzvarai ar to pietika. Tas ir arī labs apliecinājums gatavībai Pekinas
karstajām cīņām, kad beidzot vajadzētu trūkties septiņus gadus vecajam Līgas
Kļaviņas valsts rekordam – 6279 punkti. Aigai atlikušajā laikā vajadzētu
pastrādāt pie barjerskriešanas, augstlēkšanas, labas iespējas uzlabot savu
sniegumu ir tāllēkšanā. Tas jau ir daudzcīņas pluss, ka, nedaudz pieliekot
katrā veidā, iespējams savākt krietni augstāku punktu summu. Pēdējās
divas sezonas veselības stāvokļa dēļ nestartē otra mūsu labākā daudzcīņniece
Jesēnija Volžankina (personiskais rekords 5996), pateicoties Lauras Ludevikas
pūlēm (4982) – 9. vieta, un juniorei Baibai Celmai (4644) – 15. vieta,
Latvija tikai nedaudz zaudēja Šveicei un kopvērtējumā ierindojās otrajā vietā.

Spēcīgi
nostartēja mūsu vīri. Kaut arī mūsu līderis Jānis Karlivāns (2007. gadā
sasniedza valsts rekordu – 8271, kas ir olimpiskā A norma) pēc pleca operācijas
pērnā gada decembrī tikai maijā atsāka nopietnus treniņus, tomēr izdevās savākt
7668 punktus un izcīnīt ceturto vietu.

Labāk
veicās B normas īpašniekam Edgaram Eriņam, kas uzvarēja ar 7789 punktiem. Lai
droši iekļūtu olimpiskajā sastāvā, viņam vajadzēja A normu (8000 punkti), jo B norma
neder, ja kāds izpildījis A normu. Vēl gan ir iespējas sacensties, jo
desmitcīņnieku zemē Igaunijā pēc dienām desmit notiks lielas sacensības, kur
par olimpiskajām normām cīnīsies paši igauņi. Edgars gan vislabāk zina, ka
daudzcīņa nav sprints, kur var sacensties katru nedēļas nogali. Bet Pekinu arī
gribas redzēt…

Vēl
Mariborā uzvaru palīdzēja kaldināt Atis Vaisjūns, kas ar 7471 punktiem palika
sestais. Arī Atis pērn izpildīja B normu (7737), bet šogad dažādu iemeslu dēļ
augstāk nav izdevies tikt. Vēl startēja Egons Lācis, kas tika līdz 110 m/b, bet
tad bija spiests izstāties.

Kopvērtējumā
mūsējie uzvarēja, pārliecinoši apsteidzot Šveici un Austriju.

Pēc
atgriešanās Rīgā par saviem pirmsolimpiskajiem nodomiem lūdzu pastāstīt Jānim Karlivānam.

– Pēc atgriešanās ir vairāk
prieka vai sarūgtinājuma?


Rezultāts pats par sevi nav nekāds dižais, bet man svarīgi bija pārliecināties,
vai varu veikt pilnu programmu. Izdevās, un ar to esmu apmierināts. Protams, kā
vienmēr, skatos, ka šur un tur varēju nostartēt labāk. Piemēram, augstlēkšanā,
atsperoties ar otru kāju (par labo vēl nejūtos drošs), es pieveicu tikai 1,83
metrus, kaut gan mans personiskais rekords ir 2,06 metri. Starp citu, ar otru
kāju esmu pārlēcis arī divus metrus. Tur vien es zaudēju kādus divsimt punktus.
Ja veselības stāvoklis nepasliktināsies, es Pekinā ceru uz kādiem 8000 līdz
8200 punktiem.

– Vai nebiedē doma, ka izlases
treneri var izšķirties tevi pasaudzēt un uz olimpiādi sūtīt Eriņu?


Nedomāju, kaut gan visu īzšķirs mans veselības stāvoklis. Es jau piedalījos
Atēnu olimpiskajās spēlēs un tikai aizbraukt uz spēlēm nav mans pašmērķis. Ar
minēto punktu summu es varētu pacīnīties par vietu pirmajā divpadsmitniekā.
Tāpēc atlikušajos pusotros mēnešos mērķtiecīgi gatavošos, lai pēc piespiedu
dīkstāves sasniegtu savu labāko sportisko formu. Ja jutīšu, ka nevaru, tā arī
pateikšu.

– Vai līdz olimpiādei vēl
paredzēti kādi starti?


Tikai atsevišķās disciplīnās – Prezidenta balvas izcīņā, Latvijas
meistarsacīkstēs. Kārtslēkšana, augstums (ar to otro kāju), disks, varbūt
barjeras. Bet pamatā trenēšos – man vajag vairāk spēka, ātrumizturības,
jāpilnveido tehnika. Ceru, ka viss izdosies un šķēršļu ceļā uz Pekinu nebūs.

Pēc desmit gadiem

Latvijas
jauniešu un junioru meistarsacīkstēs beidzot tika notraukti putekļi
trīsoļlēkšanas sacensībās. Sprinteris Elvijs Misāns lika tiesnešiem pašmāju
sacensībās parādīt krietni aizmirstu skaitli – 16,10 metri. Latvijā sešpadsmit
metrus pēdējo reizi (arī Valmierā) tālajā 1998. gadā lēca Eduards Noreiķis –
16,05 m. Elvijs laboja valsts junioru rekordu, kas kopš 1984. gada piederēja
Dainim Bērziņam – 16,03 m.

Žēl,
ka šo rezultātu Elvijs sasniedza nedaudz pēc tam, kad bija beigusies pasaules
junioru čempionāta kvalifikācija un nākamās nedēļas cīņas Bidgoščā, pasaules
junioru čempionātā mūsu rekordistam ies secen. Tiesa, Elvijs ir izpildījis
normas 100 un 200 metru skrējienā, bet startam šajās disciplīnās nav gatavs.
Par radušos situāciju lūdzu pastāstīt puiša trenerei Mārītei Vizlai:


Mēs esam satriekti. Sprintu Elvijs neskries, jo viņa (kājas vai muguras trauma –
ārstiem domas dalās) savainojums neļauj ar pilnu spēku skriet, bet, kā izrādās,
lēkt var.

– Elvijs pirms pāris gadiem sāka
kā trīssoļlēcējs, bet tad guva labus panākumus sprintā – divreiz Eiropā bija
ceturtais. Kāpēc trīssoļlēkšanā neatgriezāties agrāk?


Tās pašas traumas dēļ. Likās, ka skriet ir vieglāk nekā lēkt. Treniņos
daudzsoļus gan lēkājām, bet startēt trīssolī neriskējām. Žēl, jo Elvijs
rekordlēciena laikā ieskrējās no nepilna ieskrējiena. Domāju, ka jau šobrīd
labos apstākļos viņš varētu aizlēkt vismaz 16,50 metrus. Pats Elvijs ir
apņēmības pilns un uzskata, ka dažu rekordi agri vai vēlu jālabo…

Ja
uz pasaules junioru meistarsacīkstēm nekādu zaļo karti nedabūsim, tad
Prezidenta balvas izcīņā vai Latvijas meistarsacīkstēs kaut ko parādīsim gan.

(Starp
citu, Pekinas B kvalifikācijas norma ir 16,80 metri un to var pildīt līdz 26.
jūlijam – red.)

Arvien
ātrāks solis kļūst barjeristam Kārlim Daubem, kas gatavojas cīņām Bidgoščā.
Kaut arī puiši ir gana lieli, pasaules junioru meistarsacīkstēs viņiem jāpārvar
7 centimetrus zemākas barjeras nekā pieaugušajiem – tikai metru augstas.
Latvijā tādas sacensības notiek reti, un Kārlis, skrienot tikai otro reizi šogad,
sasniedza 13,82, kas tikai nedaudz atpaliek no Staņislava Olijara valsts
junioru rekorda (13,71). Par barjerista plāniem stāsta viņa treneris Edvīns Krūms:


Kārlis pie manis trenējas kopš deviņu gadu vecuma. Sākumā pat nedomāju likt
viņam skriet barjeras – viņš bija saviem gadiem gana ducīgs, bet pamazām izauga
un tagad viņam ir visas iespējas sekot Olijaram.

Kārlis
ir ļoti centīgs, apzinīgs (izlaidis varbūt tikai pāris treniņus) un apveltīts ar
lielām darbaspējām. Mani kā treneri iepriecina tas, ka viņš daudz domā un
iedziļinās treniņprocesā. Es viņam uzticos un, ja viņš kādu vingrinājumu negrib
veikt, par visu varu to darīt nelieku – pats zina, kas šoreiz noder, kas ne.

Kārlis
nācis no inteleģentas ģimenes, ar labām sekmēm beidza vidusskolu un gatavojas
studēt medicīnu. Iespējams, ka nākotnes nodomos būs vēl kādas korekcijas. Katrā
ziņā sportu pamest viņš negrasās, bet pasaules junioru meistarsacīkstēs mēs
ceram pacīnīties par finālu.

Sacensību
karuselis turpinās – jaunnedēļ pasaules U-20 meistarsacīkstes Polijā, tad
Prezidenta balvas izcīņa Valmierā, valsts meistarsacīkstes un virkne
starpatautisku sacensību, kur var kārtot olimpiskos rēķinus.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS