Stalts cilvēks dzīvē
Regīna Ābeltiņa šonedēļ sastopama puķu dārzā… Rīgas
Vieglatlētikas skolas trenere smaidoša rāda bērnu rūpīgi rakstītos apsveikumus
nesen aizvadītajā dzimšanas dienā. Jau 73 mūža gadi aiz muguras, bet, ja
aiziešot pensijā, tad iznīkšot… Bērni esot dzīves eliksīrs.Regīnas sportistes karjera gan sākās nevis vieglatlētikā,
bet distanču slēpošanā.- Māsa vainīga… – savu nokļūšanu ziemas sportā ar
smaidu mēģina taisnoties Regīna Ābeltiņa. – Mēs esam sešas māsas un visas –
pedagoģes. Viena no māsām mācījās Fizkultūras institūtā, viņa uz brīvdienām
atbrauca ar ļoti smukām slēpēm, un man tā iepatikās, ka viņa tik skaisti slēpo!
Nodomāju – es arī gribu!Jau mācoties Vaboles vidusskolā, sāku sportot. Pēc tam
gāju uz toreizējo Rīgas pedagoģisko institūtu mācīties par anatomijas un
fizkultūras skolotāju. Kad šo augstskolu likvidēja, pārgāju uz Fiziskās
kultūras institūtu, kur mana trenere bija Vera Zālīte. Slēpošanā veicās ļoti
labi, jo es ātri iemanījos un kļuvu gan par vairākkārtēju republikas čempioni,
gan par vienu no pirmajām sporta meistarēm Latvijā. Sporta meistara titulu
piešķīra tikai tad, ja apdzina piecus citus sporta meistarus. Tā kā Latvijā
tādu toreiz nebija, tad atlika braukt uz PSRS čempionātiem.– Šķiet, rets sportists būs piedalījies četrās PSRS Tautu
spartakiādēs kā jūs distanču slēpošanā…– Tā ir. Visas četras reizes stafetēs slēpoju pirmo piecu
kilometru posmu. Ceturtajā reizē man jau bija 33 gadi un mēs no 55 komandām
izcīnījām ceturto vietu. Vai esat manījuši vieglatlētikā kādu reizi stafetēs 55
komandas? PSRS Tautu spartakiādēs konkurence bija sīvāka nekā mūsdienās Eiropas
čempionātos. Bija labas treniņu iespējas, jo toreiz mums sporta nometnes bija PSRS
ziemeļu rajonos, izbraukājām valsti no viena gala līdz otram – no Sverdlovskas
līdz Murmanskai.– Ko darījāt pēc institūta beigšanas?– Sportoju, sporta biedrībā Dinamo strādāju arī
par slēpošanas treneri. Mani augstu vērtēja, iedeva dzīvokli Juglā, aicināja
arī uz Maskavu par jauniešu vecāko treneri, bet es tikai sadarbojos ar
maskaviešiem, jo manas meitenes bija Latvijas izlasē.- Vai nebija grūti tik daudzus gadus trenēties?– Nē, nemaz nebija grūti. Tajā pašā laikā slodzes ir
gandrīz nesalīdzināmas. Ja tagad vienkāršam jaunietim liktu izturēt tikai pusi
no manas toreizējās slodzes, tad viņš beigts būtu, bet es uzskatu, ka man tas
bija jauki un jautri.– Kāpēc tagad šādas slodzes liktos tik smagas?– Tagad ir cita attieksme pret piepūli, jauniešiem ir
slikta veselība. Ja mēs novilktu taisnu svītru – tas būtu mans sportošanas
režīms – un ar citu atspoguļotu jauniešu režīmu šobrīd, tad viņi atpaliktu
aptuveni tādu te loku (Regīna zīmē dziļu uz leju ejošu līkni zem uzvilktās
svītras…), var teikt arī,
ka viņi atpaliek fiziskajā ziņā no mana toreizējā līmeņa noteiktā vecumā par
pieciem gadiem.Būdama slēpošanas trenere, padomju gados gāju uz vairākām
vidusskolām meklēt audzēkņus. Skolotāji uzreiz izvēlējās 4-5 meitenes, un īsā
laikā viss mežs man bija pilns, visas meitenes spēcīgas, trenēties gribošas,
tāpēc bija viegli strādāt. Tā es astoņus gadus nostrādāju par slēpošanas
treneri, man apkārt bija silti cilvēki.– Jūs vairāk pazīst kā vieglatlētu treneri?– Viss sākās ar valsts mēroga krosa sacensībām Ogrē, kur
manas slēpotājas vinnēja gan jauniešu, gan junioru, gan sieviešu konkurencē.
Tajā pašā Dinamo darbojās arī vieglatlētikas skola. Skolas direktore
Irma Jaunzeme mani pierunāja pāriet pie viņiem. Viņa jautāja, vai man neesot
apnicis staipīt slēpes un savu lielo rūtaino koferi, kas bija pilns ar slēpju
smēriem un klīsteriem… Tā es sāku trenēt vieglatlētus, šķēršļu skrējējus,
sprinta, garo un vidējo distanču skrējējus, un man gluži labi padevās.– Garajās distancēs tāpat kā slēpošanā vajadzīga liela
izturība…– Jā, bet tagad jaunieši ir kūtri, viņi negrib
piepūlēties un garos gabalus skriet. Tad nu lielākoties man ir labi sprinteri,
un, godīgi sakot, man tieši ar sprinteriem patīk strādāt vislabāk.– Kā jūs vērtējat to, ka bērniem un jauniešiem treniņi
vieglatlētikā ir bez maksas, salīdzinot ar daudziem citiem sporta veidiem?– Tas ir labi, jo citādi bērni ļoti maz nāktu. Ja prasītu
maksu, tad būtu jānodrošina labāki treniņu apstākļi. Ziemā ir īpaši grūti, kad
rīdziniekiem jātrenējas pārblīvētā sporta manēžā.– Daži jaunieši jums paspējuši lielu prieku sagādāt…– Katru gadu un katrā paaudzē man ir bijuši kādi
izcilnieki – nav bijis tā, ka visi tikai kaut ko muļļā, bet nekur uz priekšu
netiek. Šo 47 darba gadu laikā esmu sagatavojusi aptuveni 10 sporta meistaru,
aptuveni 150 meistarkandidātu un neskaitāmus pirmās klases sportistus. Manam
audzēknim Jānim Iesalniekam ir bijis PSRS rekords divu kilometru šķēršļu
skrējienā – 5:37. Ainārs Rutkis Ostravā startēja pasaules čempionātā 200 metru
skrējienā, Didzis Kalniņš Hamiltonā Kanādā pasaules čempionātā izcīnīja 5.
vietu 800 metru skrējienā, Raivo Robežnieks startējis gan Eiropas, gan pasaules
jaunatnes čempionātos. Pērnruden bijām uz Eiropas jaunatnes spēlēm Brno, kur
Reinis Kreipāns izcīnīja divas zelta medaļas: 60 metru sprintā un 300 metru
skrējienā. Šogad viņš – cik startē, tik ir pirmajā vietā. Lai gan Reinim
ir tikai 14 gadu, viņš startēja Latvijas pieaugušo čempionātā 4×200 m stafetē
un izcīnīja 2. vietu. Katrā paaudzē vienmēr ir kāds zelta grauds.Žurnāls ir par mazu, lai visus rezultātus atspoguļotu.
Pie manis 17 gadus trenējās Edvīns Krūms, kurš tagad ir Latvijas vieglatlētu
izlases galvenais treneris. Viņš ir kā mans bērns un arī zina, kā trenēt, jo,
kad liku kaut ko izpildīt, tad vienmēr paskaidroju, kāpēc to vajag darīt. Līdz
ar to viņš gandrīz otru augstskolu pie manis ir izgājis. Mārtiņš Alksnis 1999.
gadā laboja 30 gadus vecu Latvijas rekordu 3000 m skrējienā, distanci
pieveikdams 8:00,67 – arī mans puisis.Manējie ir arī Guntis Mārtiņjānis (100 m, 200 m, 400 m),
Raitis Bunka (1500 m), Evija Šeifere (300 m, 60 m), Deivids Bondars (400 m, 600
m, 800 m), Gints Kukulis (800 m, 1500 m) un Māris Krickis (1500 m, 3000 m).– Ar kādām izjūtām jūs vērojat savu audzēkņu dalību
mačos?– Pēc sacensībām esmu izšauta kā plinte. Iekšēji pati
katram skrienu līdzi. Ja startē astoņi mani audzēkņi, tad katrā viņu skrējienā
esmu iekšā, tāpēc iznāk, ka viņš ir skrējis vienu reizi, bet es – astoņas… Un
esmu pēc tam kā bez spēka.– Kā mācāt savus sportistus koncentrēties atbildīgajam
startam?– Galvenais – nesadalīt savu enerģiju. Sportistam nav
jāskatās, kas viņam atrodas blakus, nav jāreaģē uz citu darbībām, bet,
piemēram, ja tas ir sprints, jākoncentrējas uz savu celiņu un savu skrējienu.
Es arī mācu, lai vidējās distancēs negroza apkārt galvu, skatoties, cik kurš
tālu aizmugurē. Iesildoties nevajag pļāpāt, nevajag skatīties, kas sēž tribīnēs
un meklēt mīļoto meiteni, lai viņai pamātu, jo tā tiek izšķiesta startam
vajadzīgā enerģija.– Vieglatlētikas skolā uzņem visus bērnus, kas vien to
vēlas. Kā jūs varat atšķirt, kuram ir īpašas spējas?– To var ātri pamanīt pēc ādas krāsas, pulsa un
elpošanas. Piemēram, lieku noskriet 3 x 30 metrus gaitā. Citam vislabākais
rezultāts ir trešajā skrējienā, toties cits pēc otrās reizes jau ir piekusis.
Godīgi sakot, ir slikti ar bērnu fizisko attīstību un stāju.– Kāpēc? Liekas, ka bērni kā bērni…– Viņus sabojā tie paši neskaitāmas reizes pieminētie
iemesli – dators ar internetu un televizors. Vecākiem liekas, ka bērns
pietiekami izkustas, bet patiesībā to dara krietni par maz. Turklāt mūsu
izglītības sistēma ir tāda, ka bērnam dienā nākas 6-9 stundas sēdēt, pieskaitot
arī laiku, ko viņš mājās pavada pie mājasdarbiem. Nav svarīgi, vai bērns ir
resns vai tievs, bet viņam ir jātrenē savs ķermenis, lai tas būtu gan garīgi,
gan fiziski spēcīgs; lai cilvēks augtu veselīgs un dzīvespriecīgs.Savus mazdēlus es izdresēju jau bērnudārza vecumā, ka
mugurām jābūt taisnām, galvai augšā, skatienam uz priekšu, un, kad viņi sāka
mācīties Juglas vidusskolā, kāda puikas skolotāja man teica, ka vēloties savam
bērnam tādu pašu stāju, vai nevarot viņu ņemt uz treniņiem. Pie sportistu
stājas es strādāju visu laiku, arī saviem audzēkņiem treniņā bieži uzsitu ar
plaukstu starp lāpstiņām, atgādinot, ka mugura jātur taisna. Kad tāds sportists
iziet manēžā uz sacensībām, tad citiem ir prieks uz viņu skatīties.– Droši vien vieglāk arī plaušām uz sirdij?– Stāja atstāj iespaidu ne tikai uz iekšējiem orgāniem,
bet arī uz visu cilvēka dzīvi, jo stalts cilvēks, kurš skatienu vērš uz
priekšu, nekad nesagums un nesašļuks problēmu priekšā. Viņš izsliesies un
lūkosies pēc risinājuma. Man ir reāli piemēri, kad mani audzēkņi ir veiksmīgi
tālākajā dzīvē. Tāllēcēja Marija Lavrinoviča tagad Zviedrijā mācās bioloģiju
doktorantūrā. Lauris Leja ir jurists un Latvijas Universitātes profesors. Arī
kopumā tiem cilvēkiem, kuri ir trenējušies, pēc tam jebkurā darbā tas palīdz.
Viņi var izturēt lielas slodzes, jo viņiem ir rūdījums. Ir tādi brāļi Arnis un
Guntis Dagili, katram no viņiem ir savs bizness un viņi man ir paldies teikuši.– Vai mācāt, kā sportistiem ēst?– Tur jau nekā jauna nav. No rīta vajag iedzert auzu
pārslu tumi vai putru ieēst. Nevis desmaizīti. Baltmaize ar desu ir tukšs
ēdiens, tas ir tikpat kā salmus apēst. Kas ir desa? Tajā ir 5 % gaļas, pārējais
ir sojas pupas un citi brīnumi.– Kā jūs pati uzturat možu savu ķermeni un garu?– Ar lielu sauju dzērveņu katru dienu un medus
produktiem. Pret aptiekas vitamīniem esmu skeptiska, jo esmu pati veikusi
eksperimentus, nopērkot konkrētus vitamīnus un speciāli lietojot 10 dienas mazliet
palielinātās devās. Efekta nevienā no maniem eksperimentiem nav bijis.Vingroju no rītiem. (Regīna norāda uz hantelēm istabas
stūrī.) Kamēr mani bērni, skrienot krosu, pazūd aiz līkuma, tikmēr visu
laiku vingroju. Un uzturos svaigā gaisā. Mēs neatkarīgi no tā, vai ir ziema vai
vasara, 40 minūtes treniņa laika katru dienu pavadām ārā. Visvieglāk to
izdarīt, kad trenējamies 20. vidusskolā, jo tur blakus skolai ir mežs. Šoziem
piecas reizes man ir izdevies uzkāpt uz slēpēm.– Vai, būdama distanču slēpotāja, jūs no kalniem arī
laižaties lejup?– Reiz pirms pāris gadiem ar ģimeni aizbraucām uz
Siguldu, manējiem bija līdzi smalkas slalomenes,
bet man piecdesmit gadu vecas somu distanču slēpes, kas gadu gaitā izdreijātas
un iet kā čūskas. Tā nu mēs četras stundas slēpojām pa to kalnu, man nebija
nekādu problēmu ar distanču slēpēm līku loču braukt lejā. Kad vajadzēja pēc tam
maksāt, saimnieki paskatījās manu vecumu pasē, pasmaidīja un teica, ka
skatījušies un brīnījušies, kā es slēpoju, un man nekas nav jāmaksā…Mazdēli arī man ir kustīgi. Viens trenējās vieglatlētikā
un bija perspektīvs, pēc tam viņš pārgāja uz hokeju. Trenējās arī vecākais mazdēls,
bet tagad ir tādi laiki: ja beidz vidusskolu un grib sportot, tad tas neiet
kopā ar vēlmi kļūt par labu biznesmeni. Tomēr viņš izvēlējās biznesu.– Kā jūs atpūšaties?– Atvaļinājumos kaut kur dodos kopā ar meitu ārpus
Latvijas. Tomēr ilgi nevaru izturēt, gribas atgriezties pie saviem audzēkņiem.
Cik ir iespējas, rušinos Jūrmalas mājā pa puķu dobēm – lociņus un dilles
neaudzēju, bet rozes gan!
Regīna Ābeltiņa
trenere
Dzimusi 1936.
gada 15. martā
Izglītība Daugavpils
rajona Vaboles vidusskola, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts (1960)
Darba vietas sporta
biedrība Dinamo, Dinamo specializētā vieglatlētikas sporta skola,
Rīgas Vieglatlētikas sporta skola
Sasniegumi sportā vairākkārtēja
LPSR čempione distanču slēpošanā, piedalījusies četrās PSRS Tautu spartakiādēs
distanču slēpošanā
Sasniegumi pedagoģiskajā darbā 2002. gadā 6. vieta Latvijas
vieglatlētikas treneru reitingā, 2008. gadā nominēta balvai Gada treneris.
Neskaitāmi goda un atzinības raksti
Vaļasprieks ziedu
audzēšana
