Studente, amatiere Amerikā

Laikā, kad vieglatlēti gatavojas jaunajai
vasaras sezonai, uz sarunu par sportu un ne tikai sportu aicināju kādu Latvijas
vidējo distanču skrējēju. Viņa nav ne Inna Poluškina, ne Daniela Fetcere, ne
arī kāda cita vairāk vai mazāk dzirdēta mūsu vieglatlēte, tomēr arī viņa
spējīga ieņemt vietu valsts izlasē. Tā ir valmieriete Natālija Žarčenko.
Skrējēja, kura trenējas un mācās Nebraskā (ASV), gatavojas startēt ASV studentu
mačos un pēc pusotra gada saņemt divus bakalaura diplomus, kas apliecinās viņas
prasmes finansēs un grāmatvedībā.

– Tavs ceļš sportā plašākai publikai ir
nezināms.
– Es sāku vēlu. Man bija piecpadsmit gadu, kad
pēc kārtējām Valmiera rajona skolu krosa sacensībām pie manis pienāca treneris
Raitis Ravinskis un uzaicināja uz treniņiem. Ar vecākiem visu pārrunājām un
nolēmām, ka jāmēģina. Pēc sešiem mēnešiem iekļuvu Latvijas jaunatnes izlasē.
– Kā nonāi pie domas par Nebrasku?
– Kad mācījos vienpadsmitajā klasē, man
piezvanīja Viktors Lācis un jautāja, vai nevēlos trenēties un studēt uz ASV.
Teicu, ka labprāt. Man bija jāturpina cītīgi trenēties, jāuztur sevi labā
kondīcijā un labi jāmācās. Līdz šim zvanam prātoju trenēties tik ilgi, kamēr
mācos vidusskolā. Pēc tam doties uz Rīgu studēt un beigt trenēties. Pateicoties
labiem rezultātiem, iekļuvu Nebraskas universitātē un saņemu pilnu mācību
stipendiju.

– Treniņu iespējas droši vien izcilas?

-Nebraskas universitātes ēkas ir ļoti tuvu
cita citai. Šādas universitātes pilsētiņas ir raksturīgas Amerikas augstskolām.
Blakus mācību korpusiem ir arī futbola un vieglatlētikas stadioni. Mazliet
tālāk – sporta manēža. Sporta kompleksā ir gan baseins, gan basketbola laukums,
gan vieglatlētu ovāls. Ilgu laiku šis apjumtais skrejceļš tika uzskatīts par
labāko pasaulē. Tam ir automātiski paceļamas un nolaižamas virāžas, ļoti ātrs
segums. To varētu apstiprināt arī Dmitrijs Miļkevičs.

Treniņu apstākļi tiešām ir ļoti labi.
Nodarbības hallē uzmana gandrīz desmit cilvēki – sporta ārsti un citi
speciālisti, kas palīdz treniņā un pēc tā. Mums ir arī tādas kā burbuļu vannas,
kurās sagatavo ledainu ūdeni, un pēc treniņa varam nodoties procedūrām, kas
veicina muskuļu ātrāku atjaunošanos, kā arī palīdz izvairīties no traumām. Ja
nepieciešams, varam izmantot ledus pakas, masāžu, saņemt dažādus enerģiju
atjaunojošus dzērienus.

Zem milzīgā futbola stadiona tribīnēm izbūvēti
dažādi biroji un arī medicīnas procedūru telpas. Tajās var veikt pat
vienkāršākas operācijas. Ir baseins, kurā ierīkots skrejceliņš, un iespējams
elektroniski uzstādīt pretestību, lai veiktu noteiktas slodzes treniņu. Ir
burbuļu vannas. Viena ar auksto, otra ar silto ūdeni. Ir masieri,
fizioterapeiti, viss, kas nepieciešams labam treniņu darbam.

– Kas ir tavi konkurenti un treneris?

– Nebraskas universitātes vieglatlētikas
komandā ir aptuveni 150 sportisti. Mans treneris vairāk darbojas ar
gargabalniekiem. Ir treneri, kuri gatavo tikai sprinterus, ir treneri, kuri
nodarbojas tikai ar mešanas vai lēkšanas disciplīnu sportistiem. Mana trenera
pārraudzībā ir 17 puiši  un 13 meitenes.

– Tavi personiskie rekordi, pēc Latvijas Vieglatlētikas
savienības datiem, ir 2:08 800 metru skrējienā un 4:21 – 1500 m distancē. Kādi
plāni 2008. gada sezonai?

– Šķiet, varētu būt labi rezultāti. Nesen
treniņā 3000 metrus noskrēju deviņās minūtēs un 47 sekundēs. Ziemā piedalīšos
Amerikas studentu sacensībās vienas jūdzes skrējienā. Mans mērķis ir distanci
veikt ātrāk par četrām minūtēm un četrdesmit sekundēm. Ceru, ka izdosies.
Ziemas sacensības gan tiek uzskatītas kā sagatavošanās posms vasaras sezonai,
jo jau divas nedēļas pēc ziemas mačiem sākas sacensības stadionos. Sacīkšu
sezona sanāk ļoti īsa. Jau jūnija vidū tā ir beigusies. Mans mērķis šogad 1500
metros ir sasniegt rezultātu 4:15. Ja būs laba veselība, ja viss izdosies, būšu
apmierināta ar sezonu.

– Mazliet par ne īpaši patīkamām lietām –
dopingu un traumām.

– Traumas mani pagaidām īpaši nevajā, bet
bijis visādi: gan mikrotraumas un iekaisumi, gan kaulu plīsumi. Latvijā
ilgstoši ārstēju muskuļu vai saišu iekaisumu, bet beigās izrādījās, ka tas ir
kaula plīsums. Arī Amerikā ir meitenes, kurām bijuši pieci-septiņi kaulu
plīsumi. Tur šī trauma ir izplatīta. Amerikā neēd tik daudz piena produktu kā
Latvijā, un vēl viens mīnuss ir tas, ka viņi treniņos skrien pa asfaltētām
trasēm. Tas arī veicina traumu gūšanu.

Nebraskā, ja sāk sāpēt, piemēram, pēda, uzreiz
tevi sūta uz rentgenu, kurā redz gan mīkstos audus, gan to, kādā stāvoklī ir
kauls. Bet ar dopingu ir ļoti vienkārši – neviens students, kurš saņem
stipendiju, nevēlas riskēt to zaudēt. Turklāt dopinga pārbaudes notiek ļoti
bieži. Ārsts atsūta e-pastu, ka nākamajā rītā jānodod analīzes. Arī
universitātes vadība uzskata, ka pirmais uzdevums ir mācīties. Kamēr studē,
pirmkārt, esi students un tikai tad sportists 
amatieris!

– Pārskatot Latvijas vieglatlētikas izlases
kandidātu sarakstus 2008. gadam, U-23 kandidātu vidū redzams arī tavs uzvārds.
Vai esi domājusi par startu izlasē?

– Protams, ir patīkami, ka treneris piezvana
un aicina piedalīties sacensībās, pārstāvot Latviju. Arī universitātes treneris
neiebilst, ka braucu un startēju. Tomēr rodas jautājums: kad es atpūtīšos? Es
skrienu trīs sacensību ciklus gadā. Augusta beigās mums jau sākas pirmās
sacensības Amerikā. Ja  atbraucu vasaras
sākumā uz Latviju un ja vēlos labi startēt, man jātrenējas un laba forma
jāuztur visu vasaru. Bet Eiropas sacensības notiek tieši laikā, kad man ir īss
brīvais atslodzes brīdis no intensīviem treniņiem. To visu apvienot ir ļoti
grūti. Turklāt, atbraucot no Amerikas, man vajadzīgas vismaz trīs nedēļas
aklimatizācijai. Ja arī es tikšu iekļauta Latvijas izlasē, man būs jāatsaka, jo
fiziski nepietike spēka startēt.

– Savu nākotni pēc universitātes beigšanas
saisti ar sportu? Varbūt iesi   ceļu, kuru
jau veikuši vairāki Latvijas sportisti, pēc diploma iegūšanas ASV pievēršoties
karjerai?

 – Man
nekad nav bijis sapnis būt profesionālai skrējējai. Sports ir veids, kā
apmaksāt mācības labā universitātē. Saprotu, ka pēc universitātes beigšanas ar
galvu varēšu nopelnīt daudz vairāk nekā ar kājām. Sports ir nežēlīgs bizness.
Kad ir rezultāti, visi tev zvana, interesējas, kā tev klājas utt. Tiklīdz ir
trauma vai rezultāti nav tik labi, tā nevienam vairs neesi vajadzīga. Pat savam
trenerim ne. Šī problēma ir ne tikai Latvijā, bet arī Amerikā. Kad vajag, lai
kāds morāli atbalsta, pašas treneris vismazāk sniedz šo atbalstu. Treneri
uzreiz pievēršas citām komandas meitenēm, bet tu savas rētas dziedē pati.
Turklāt, lai ar sportošanu nopelnītu labu naudu, katru gadu jābūt pasaules
labāko desmitniekā. Esmu tipisks mājas cilvēks, nepatīk braukāt pa pasauli uz
sacensībām. Man tiešām patīk skriet, un to darīšu arī tad, kad vairs nestartēšu
sacensībās. Taču tik liela mīlestība uz sportu man nav, lai tam ziedotu visu
dzīvi.

Austris ĀBOLIŅŠ