Suitu zemes ātrās kājas

Pagājušā gada augustā aculiecinieki pasaules
vieglatlētikas čempionātā Osakā, radi un draugi pie televīzijas ekrāniem
Latvijā ilgu laiku bija šokā. Mūsu ātrāko soļotāju aiznesa uz nestuvēm. Kas
notika? Ir pagājis laiks un notikušo ar smaidu atceras pats 50 kilometru soļotājs
Ingus Janevics.

– Ko atceries no Osakas neciešamā karstuma – plus
33 grādiem pēc Celsija?
– Neko īpašu. Jutos labi,
sāku labi, turējos pirmajā desmitā, bet divdesmitajā kilometrā palika mazliet
grūtāk, kājas it kā vairs neklausīja. Tie, kuri mani tobrīd redzēja, stāsta, ka
es ar acīm esot meklējis zaļu zālīti, kur apgulties. |Žēl, ka es to neatceros.
Atjēdzos tikai medpunktā. Runāja, ka es esot atvests ar ratiņiem. Izskaidrojums? Saules
dūriens, organisma atūdeņošanās un filma,
pašam nemanot, pušu. Acīmredzot mums pietrūka pieredzes, kā startēt tik
ekstremālos apstākļos, kad parastā dzeršana un atvēsināšanās vairs neko nedod.

-Pekinas olimpiskajās spēlēs vēsāks nebūšot.

– Pirmkārt, laicīgi
brauksim uz sacensību vietu -nedēļas trīs ātrāk. Otrkārt, jādomā par īpašām
cepurītēm, kur glabāsies ledus, kas atvēsinās galvu. Tas daudziem palīdzēja. Treškārt,
zinu, kas mani sagaida, jo pirms mačiem Osakā tādā karstumā nebiju startējis.

– Otrs Latvijas soļotājs Osakā Igors Kazakēvičs
ledu lietoja un beidza distanci. Viņš smaidot teica, ka soļotāji jau tā esot
mazliet atsaldēti un ledus neko
traucēt nevarot…

– Cik nu atsaldēti, bet dzīvē, iespējams, ir
mierīgākas nodarbes par pussimts kilometru soļošanu. Tas gan ir fakts.

– Kā tev, suitu zemes puikam, ienāca prātā soļot,
nevis spēlēt basketbolu vai volejbolu – augums gana slaids?

– Nezinu, soļotāji Alsungā
laikam nav bijuši. Kā manam sporta skolotājam Edgaram Brūverim ienāca prātā
parādīt soļošanu? Viņšjau arī nekad nav soļojis. Parādīja, un 2000. gadā
veiksmīgi nosoļoju Kuldīgas rajona sacīkstēs. Nākamajā gadā jau startēju Latvijas
jaunatnes meistarsacīkstēs. Vēl pēc laiciņa pārstāvēju valsts jaunatnes izlasi
Baltijas mačos. To redzēja Latvijas izlases treneris Aivars Rumbenieks, un
desmito klasi es jau sāku Murjāņu sporta ģimnāzijā.

– Tomēr: kāpēc tieši soļošana?

– Varbūt mani iespaidoja Aigara
Fadejeva panākumi, varbūt man bija soļošanas talants? Nezinu, bet neko citu
neesmu mēģinājis. Sākumā man likās drusku jocīgi gorīties un soļot, bet
Murjāņos jau viss aizgāja pa īstam.

– Kāpēc izvēlējies pašu grūtāko distanci – piecdesmit
kilometrus?

– Sākumā jau gāju īsākas
distances: 3, 5,10, 20 kilometrus. Tikai tad pārgāju uz piecdesmit. Sprintā man
nebija pietiekama ātruma, lai gūtu lielus panākumus. Soļot piecdesmit
kilometrus nav viegli. Tādā gabalā daudz jādomā ar galvu, jāprot sadalīt
spēkus. Laikam jau raksturu arī vajag.

– Kā sadali spēkus supermaratonā?

– Parasti līdz
kilometriem trīsdesmit, trīsdesmit pieciem jau viss iet viegli, īstā cīņa sākas
tikai tad. Paliek arvien grūtāk. Vissmagāk ir tikt līdz četrdesmit pieciem
kilometriem, tad saproti, ka atlicis vairs piecītis, un paliek vieglāk. Laikam
sākas otrā elpošana.

– Ko domā soļojot? Dziedi kā motobraucējs Vinters
tuksnesī?

– Nedziedu, neko sevišķu
arī nedomāju, katrā ziņā nepar līzingiem, jaunām džinsām vai ko tamlīdzīgu.
Soļoju un viss.

-Sacensībās bieži esi izstājies?

– Pie pilnas apziņas
tikai vienu reizi. Tas bija Latvijas čempionātā, kas notika aukstā laikāaprīļa
sākumā. Pārsalu un izstājos. Citas reizes mokos līdz galam.

– Esat tādi kā īpatnīši. Tavējie saprot šo nodarbošanos?

– Tā īsti ne. Viens saka,
ka nobraukt ar mašīnu piecdesmit kilometru nemaz neesot viegli, bet tu soļo… Mamma
arī galvu vien nogroza.

– Kas tev liek soļot? Ar to bagāts taču nepaliksi?

– Zinu tikai to, ka soļošanu
tagad pamest nevarētu. Tuvākos gadus tikai soļošu. Esmu izvēlējies tādu dzīves
veidu.

– Sev arī kaut ko gribi pierādīt?

– Sev ne tik daudz, bet,
protams, gribu tiekties pēc panākumiem. Tas dzīvi virza uz priekšu. Par naudu
nav ko runāt. Treniņnometnes, dzīvošana Murjāņos, ēšana – tas viss ir, bet
naudu pensijai neatlieku.  Esmu Latvijas Olimpiskās
vienības C sastāvā, palīdz Kuldīgas rajons, Alsungas pašvaldība. Kamēr mācos, neko
vairāk vajag.

– Kā paiet tavas dienas ierastajā treniņgrafikā?

– Ja nav treniņnometnes,
obligāti viens treniņš dienā – citreiz no rīta, citreiz vakarā. Neizlaižu arī
svētdienas. Treniņi ilgst no stundas līdz piecām, atkarībā no uzdevumiem. Garos
treniņus aizvadām reizes divas nedēļā. Tad nosoļojam kilometrus piecdesmit.
Protams, ne sacīkšu ātrumā. Treniņnometnēs kustamies divreiz dienā.

– Kur trenējaties?

– Dažkārt stadionā, bet lielākoties
uz šosejas.

– Auto braucēji jūs saprot?

– Virsū nebrauc. Kādreiz
uzpīpina, pamāj ar roku. Ikdienas braucēji uz Valmieras šosejas mūs jau pazīst.

– Kādā grupiņā trenējaties?

– Pie Aivara Rumbenieka esmu
es, Arnis Rumbenieks. Jolanta Dukure, Ilmārs Vaivods, Modra Ignāte un vēl daži
jaunie.

– Kā veicas mācībās akadēmijā?

– Tā kā studēju klātienē,
katru dienu iznāk ar autobusu, jo mašīnas man vēl nav, braukt no Murjāņiem uz
Rīgu. Autovadītāja tiesības vēl neesmu ieguvis. Ceļos septiņos, braucu, mācos,
pievakarē treniņš. Tad parasti iestājas tāds lūziens, ka citam vairs neatliek
laika. Pie draudzenes pat īsti neesmu ticis.

– Soļotāji nereti ir ilgdzīvotāji sportā. Esi domājis, cik ilgi soļosi?

– Tik tālu nedomāju.
Pietiek gūt nopietnu traumu, un viss. Ja kādā citā vieglatlētikas disciplīnā
var sašpricēt un saspringt uz mirkli, piecdesmit kilometrus  ar sāpēm nenosoļosi. Rudenī Itālijā simts
kilometros dabūju pēdas saites iekaisumu un treniņus četrus mēnešus dabūju
izlaist.

– Kur saskati sava progresa iespējas?

– Noteikti izturībā.
Pieredze arī nāk ar gadiem.

– Cik kilometru gadā nosoļo?

– Jārēķina. Parsti
nosoļoju līdz tūkstotim kilometru mēnesī, ziemā mazāk, tā ka seši septiņi
tūkstoši gadā sanāk.

– Cits tik daudz pat ar mašīnu nenobrauc. Kilometrāžu
domā vēl palielināt?

– Visam ir savas robežas.
Svarīgāka ir kvalitāte nevis pliki skaitļi. Ar tehniku man nav īpašu problēmu.
Treneris saka, ka man no dabas dotas tādas kājas, ka nepareizi nemaz nevaru nolikt. Tiesneši mani ignorē.

– Dopinga pārbaudītāji arī?

– Pārbaudes esmu izgājis
daudzas reizes, bet – pa nullēm. Pēc uzvaras Slovākijā tagad katru reizi
jāiziet dopinga kontrole.

– Distancē ne jau pliku ūdeni dzerat.

– Bet ne jau dopingu. Katram
ir kaut kas savs. Cik nu mūsu LOV dakteri atļauj, tik lietoju – minerāļsāļus,
mikroelementus. Uzrakstu plānu, un sacensībās dzeršanas vietās man ir nolikti
dzērieni, kurus esmu izvēlējies. Te liela nozīme pieredzei: kas kurā kilometrā
vislabāk derējis.

– Šis gads aizrit Pekinas olimpisko spēļu zīmē. Kādi
mači gaidāmi līdz braukšanai uz Ķīnu?

– Tā kā līdzdalības normu
jau esmu izpildījis, līdz spēlēm man nekas īpaši nav jāpierāda un jāsasniedz.
Varu mierīgi trenēties un startēt. Piedalīšos vairākās sacensībās. Ja viss būs
kārtībā, rezultātiem jābūt labiem.

– Līdz olimpiskā vicečempiona Augara Fadejeva
rekordam 50 kilometros pietrūkst kādu desmit minūšu. Nepilnās četrā stundās tas
it kā nav daudz. Ar Aigaru, kurš tagad pievērsies maratonam, esi cīkstējies?

– Vienu reizi Valmierā
divdesmit kilometros. Aigaru personiski nepazīstu, jo viņš beidza soļot, kad es
tā pa īstam sāku. Rekordam ir jānobriest. Nejaušībām nav vietas. Katra minūte,
ko sākumā soļosi ātrāk par savu grafiku, beigās var pārvērsties par desmitkārtēju
zaudējumu finišā. Rekorplānu vēl nevaru izvirzīt.

 – Varbūt
Pekinā?

– Iespējams, bet līdz tai
vēl jāizsoļo. Ja viss notiks kā līdz šim, domāšu arī par rekordu. Tagad jādara
viss, lai vairs nenokļūtu uz nestuvēm.

Ingus Janevics

soļotājs

Dzimis 1986. gada 29. aprīlī Alsungā

Augums, svars            1,91 m, 71 kg

Izglītība           Alsungas vidusskola,
Murjāņu sporta ģimnāzija, studē

Latvijas Sporta
pedagoģijas akadēmijā

Sasniegumi     Eiropas U-23 čempionātā (2007.g.)
4. vieta, Eiropas U-20 čempionātā (2005.) 7. vieta, Eirpas meistarsacīkstēs
Gēteborgā (2006.) 13. vieta, deviņkārtējs Latvijas čempions

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS