Tā nav traģēdija

Lieldienās Latvijas sieviešu tenisa izlase Federācijas kausa play-off mačā par iekļūšanu pasaules elites grupā — labāko astoņniekā — Rīgā zaudēja Vācijai ar rezultātu 1:3. Abu komandu sastāvos slimības vai savainojumu dēļ nebija valstsvienības līderu — attiecīgi bez Anastasijas Sevastovas un Angelikas Kerberes ierindā sabalansētāks un meistarīgāks sastāvs tomēr izrādījās Vācijai. Zaudējums gan nav nekāda traģēdija — nākamgad paredzēts pasaules elites grupu paplašināt līdz 16 komandām.

Formāli gaidāmās izmaiņas vēl jāapstiprina Starptautiskajai Tenisa federācijai (ITF), bet patiesībā viss jau esot tikpat kā nolemts. Tāpat lielas pārmaiņas būs Deivisa kausa izcīņas formātā tenisā vīriešiem. Oficiāls apstiprinājums gan gaidāms septembrī ITF kongresā.

Līdz šim Latvija bija 12. vietā pasaules sieviešu tenisa reitingā un šo pozīciju nosargāja.

VARĒJA, BET NEIZDEVĀS

Latvijai robs sastāvā bija jūtamāks, jo komandā arī līdz šim bija divas pasaules klases tenisistes. Savukārt vācietēm labāko simtniekā ir daudz vairāk spēlētāju — līdz ar to sāncensēm variācijas iespējas plašākas. Februārī pret Slovākiju izlases līdere bija Anastasija Sevastova, tagad šī loma neapstrīdami bija jāuzņemas Aļonai Ostapenko. Viņa vienīgā no mūsējām reāli vienspēlēs varēja gūt divas uzvaras, vismaz tā izskatījās pirms mača. Varēja izcīnīt, tomēr tas neizdevās…

Andrea Petkoviča pirmajā dienā parādīja gana saturīgu spēli un uzvarēja Aļonu divos setos. Spēles gaitā pirmajā setā Ostapenko bija izvirzījusies vadībā ar 5:3. Tomēr tad sekoja neveiksmīgs spēles nogrieznis — ne tikai zaudēts setā ar 5:7, bet otrajā setā pretiniece tika līdz 5:1 savā labā. No pēdējiem desmit geimiem Aļona uzvarēja tikai vienā… Jā, pēc tam bija gana sekmīga atspēlēšanās, bet ne līdz pašam galam. Simboliski, bet spēli Ostapenko pabeidza ar dubultkļūdu un zaudējums 4:6 arī otrajā setā.

“Laukums bija ļoti lēns, vairāk piemērots pretinieces spēles stilam,” — tā savu zaudējumu pēc spēles komentēja Aļona. “Pirms tam biju spēlējusi uz māla, tagad pārlidojums, biju augstkalnē, aklimatizācija, jutos nogurusi, pārāk daudz kļūdu.” Ostapenko bija dusmīga par savu neveiksmi un arī visai pretrunīga izteicienos. Patiesībā māla segums ir daudz lēnāks par jebkuru hard laukumu (tāds bija Arēnā Rīga), un pirms tam medijiem sportiste sacīja, ka pēc augstkalnes tieši būs laba fiziskā forma un izturība.

Kopumā Petkoviča nospēlēja gudrāk un vairāk variēja ar savu spēli. Nevarētu teikt, ka viņai pēdējā laikā ir diži panākumi, bet nu pamazām tenisiste atgūstas un reitingā jau ir 71. pozīcijā (karjeras rekords bija 9. vieta pirms nepilniem astoņiem gadiem). Petkoviča nebija īpaši gatavojusies vienspēlēm, pirms nedēļas aizvadījusi fiziski ļoti smagus treniņus. Bet pēdējā brīdī slimības dēļ uz Rīgu nevarēja doties izlases līdere Angelika Kerbere, un Petkovičai nācās noskaņoties spēlei pret Latviju.

MARCINKĒVIČA IZTUR

Sākums nebija labs, toties cerīga izskatījās Diāna Marcinkēviča pret Vācijas līderi Rīgā Jūliju Gergesu. Pirmais sets zaudēts, otrajā toties uzvara, pretiniece bija pārāka tikai izšķirošajā setā. Marcinkēviča spēlēja labi un gana agresīvi — veiksmīgi padevās serves, arī uzbrukumi ar forehand sitienu no labās puses. Jā, dažkārt Gergesa apliecināja savu meistarību un dažās viltīgās izspēlēs uzvarēja, bet kopumā līdzīga cīņa — kā jau Federācijas kausa izcīņā, kur valda pavisam cita gaisotne un psiholoģiskais noskaņojums pašām spēlētājām, salīdzinot ar individuālajiem turnīriem.

Precīzi apstiprinājās Rafaela Nadala rakstītais viņa autobiogrāfijā: “Ja jūs skatāties, ka treniņā divi spēlētāji spēlē uz punktiem un jūs viņus nepazīstat, pat nevarēsit tā nekļūdīgi pateikt, kurš ir desmitais, kurš 500. pasaules reitingā.” Tik tiešām —sniegums starp spēlētājām, kuras reitingā šķir vairāki simti pozīciju, nav tik atšķirīgs. Un tik atšķirīgs tas nebija arī Gergesas (WTA reitingā 17. vieta) un Marcinkēvičas (267. pozīcija) mačā. Izšķīra dažas nianses, dažas veiksmīgākas izspēles svarīgajos brīžos. Komandu mačos jau daudzkārt notikuši brīnumi šādu sacensību vēsturē. Neiespējams tas nebija, arī kapteiņa padoms un uzmundrinājums laukuma malā īsajās atpūtās ik pēc diviem geimiem daudz ko var dot, kamēr individuālajos mačos šāda mācīšana ir iespējama tikai tā dēvētajā trenera pauzē. Vīriešu turnīros šādas opcijas vispār nav.

Nevarētu teikt, ka pēc spēles Marcinkēviča bija stāvā sajūsmā par savu sniegumu (tam vajadzētu uzvaru), bet tas tomēr bija viens no viņas labākajiem mačiem karjerā. Pirmo reizi vienspēlēs tik lielā arēnā ar daudziem skatītājiem, pirmo reizi karjerā ar iespējamo video atkārtojumu vienspēlēs strīdīgās situācijās (zemāka ranga turnīros tādu nav). Cīņu ar satraukumu Diāna uzvarēja, kaut arī viegli nebija. “Es vienmēr koncentrējos tikai uz savu spēli, nedomāju par pretinieci, — šajā ziņā nekāda spiediena nebija. Vienmēr domāju tikai par savu mērķi, kā parādīt labāko sniegumu laukumā, nekāda īpašā psiholoģiskā spiediena nebija, vajadzēja vien vēl vairāk ticēt, ka varu uzvarēt,” tā Diāna sacīja pēc mača.

Treniņi arēnā ļoti atšķiras no reālās maču gaisotnes, jo tribīnēs nav skatītāju. Pavisam citas izjūtas ir spēlējot. Vēl būtiski, ka ir pavisam atšķirīga akustika, kas ļoti svarīgi tenisā, lai noteiktu pretinieka raidītās bumbas griezienu vai lidojuma ātrumu. Diāna savulaik turnīrā Francijā pirms pusotra gada pārspējusi arī pasaules tagadējo 30. raketi rumānieti Mihaelu Buzarnesku, ir vēl dažas itin nozīmīgas uzvaras — tā ka iesācēja tenisā viņa nav, ir gana liela pieredze arī Federācijas kausa mačos, īpaši vēl zemākajā līmenī. Sportistei vasarā paliks 27 gadi, tādēļ pie jaunām un perspektīvām viņu gluži vairs nepieskaitīsim.

Savukārt Danielai Vismanei gan viss vēl priekšā — vasarā paliks 19 gadi.

PRETĒJI REITINGAM

Pēc pirmās dienas, kurā bija zaudētas abas spēles (0:2), tikai vislielākie optimisti varēja cerēt uz uzvaru kopvērtējumā. Latvijas izlases kapteinis Adrians Žguns gan vēlreiz uzsvēra, ka viss vēl nav beidzies un zaudēts ir tikai tad, kad pretinieces gūst trešo uzvaru. Otrajā dienā bija jācer uz brīnumu, bet tas nenotika. Turklāt Vācijas kapteinis pēdējā brīdī izdarīja grozījumus sastāvā un pret Ostapenko laukumā sūtīja nevis Jūliju Gergesu, bet Monu Bartelu.

Aļona atkal zaudēja divos setos — šoreiz piekāpjoties spēlētājai, kura pasaules reitingā ir 90. pozīcijā, un viss bija beidzies. Par daudz pašas kļūdu, atkal nestabilas serves. Toties pretiniecei šī bija viena no labākajam spēlēm sezonā, ko viņa pati atzina arī preses konferencē. Bartela pat sākumā nebija iekļauta izlasē, viņa jau gatavojās spēlēm māla laukumos, bet pēdējā brīdī tika izsaukta uz Rīgu saslimušās Kerberes vietā. Bartela nežēlojās par lēno laukumu vai seguma maiņu viņas pašas sacensību un treniņu kalendārā. Vāciete izmantoja savu iespēju atgriezties izlasē pēc sešu gadu pārtraukuma, turklāt demonstrēja labu sniegumu ar teicamām servēm. Bertela upurēja iespēju spēlēt Štutgartes WTA turnīra kvalifikācijā, jo tā sakrita ar spēlēm Rīgā.

Dubultspēlei patiesībā vairs nebija nekādas nozīmes, bet tajā vismaz izdevās uzvarēt. Aļona Ostapenko spēlēja kopā ar jauno Danielu Vismani un negaidīti pārliecinoši pieveica Petkoviču un izteikto Vācijas dubultspēļu speciālisti Annu Lēnu Gronefeldi. Jā, protams, vācietes pēc uzvaras kopumā visā mačā jau bija atslābinājušās, mūsējām bija sportiskais niknums un gribējās gūt kaut vienu panākumu prestižam. Interesanti, kā būtu bijis, ja dubultspēle izrādītos izšķirošā visā mačā!? Katrā ziņā Gronefelde laukumā izskatījās pavisam nevarīga — viņas sniegums nu nekādi neatbilda augstajam reitingam tieši dubultspēlē. Ostapenko beigās piebilda, ka pašas sniegums pamazām uzlabojas un arī rokas savainojums sadziedēts, bet: “Noteikti man jābūt pacietīgākai laukumā, māla laukumos tas būs īpaši svarīgi, man patīk spēlēt uz māla, un patiesībā tur man ir arī lielākie panākumi,” sacīja Aļona.

IZMAIŅAS NĀKAMGAD

Federācijas kausā tenisā gaidāma reforma. Kā jau minēts, sākot no nākamās sezonas, paredzams, ka pasaules elites grupā spēlēs nu jau 16 labākās komandas, nevis astoņas (kā tagad). Ja šo jauno nolikumu Starptautiskā Tenisa federācija apstiprinās, Latvijai tas būs ļoti izdevīgi. Kopumā šogad Federācijas kausa turnīrā cīnās 109 izlases dažādos līmeņos, un būt elites grupā tik tiešām ir prestiži. Pārmaiņas gaidāmas arī analogā turnīrā vīriešiem — Deivisa kausa izcīņā. Sākot no nākamā gada, lielais fināls pasaules labākajām 18 komandām būs paredzēts novembra nogalē. Pirmais šāds turnīrs notiks nākamgad Madridē. Jauno formātu izstrādājusi ITF kopā ir investīciju grupu Kosmos, ko vada bijušais FC Barcelona futbolists Žerārs Pikē. Idejai bija arī pretinieki, jo tiek radīts pilnīgi jauns formāts, bet vēsturiskais (ar mājas vai izbraukuma spēlēm) aiziet nebūtībā — visu noteica merkantili apsvērumi. Vairāk naudas un lielāka atsaucība no pasaules top spēlētājiem, kuriem nu būs jāvelta spēlēm viena nedēļa gada nogalē, nevis vairākas reizes gadā. Turnīra rīkotāji sola daudz vairāk naudas. Vīriešu turnīrā kopējais balvu fonds sasniegšot 20 miljonus dolāru sezonā, līdz šim spēlētājiem par Deivisa kausa spēlēm ITF neko nemaksāja. Nauda pienācās federācijām, kuras varēja rīkoties pēc saviem ieskatiem, prēmējot spēlētājus, novirzot naudu tenisa attīstībai, bērnu sportam, tenisa kompleksu celtniecībai, tāpat arī sedzot izdevumus šo spēļu laikā (ceļošana, dzīvošana, apdrošināšana, treniņi, medicīniskie pakalpojumi u. tml.).

Prēmijas paredzētas arī Federācijas kausa izcīņā sievietēm. Kopumā te ir līdzīgi kā vīriešu tenisā — lielās nācijas ir vairāk par pārmaiņām un jauno formātu. Jau šogad Federācijas kausa spēlēm ITF atvēlēja divtik naudas nekā pērn — 3,2 miljonu eiro vietā nu ir 6,4 miljoni. Vēl viens svarīgs iemesls, lai spēlētu savas valsts sastāvā komandu mačos, ir kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm. Pēc ITF nolikuma ik olimpiskajā ciklā — četru gadu laikā — sportistiem ir jābūt savu izlašu sastāvos vismaz divreiz. Šo nolikumu no sievietēm nav izpildījušas tādas divas izcilas spēlētājas kā Marija Šarapova no Krievijas un Karolīna Vozņiaki no Dānijas, tādēļ viņām būs liegts piedalīties Tokijas olimpiskajās spēlēs. Šādi gadījumi bijuši arī iepriekš, tāpēc šis nosacījums (arī lielākas naudas balvas) arīdzan ir viens no stimuliem spēlēt savas valsts izlasē jau tā smagajā un garajā tenisa sezonā.

VIRSOTNE VAI JAUNA CEĻA SĀKUMS?

Vai Latvija šobrīd ir sasniegusi savu augstāko virsotni Federācijas kausa izcīņā vai progress vēl gaidāms — uz to grūti atbildēt. Tas atkarīgs ne tikai no mūsu abu līderu sportiskās formas tuvākā un tālākā nākotnē, bet arī no vēlēšanās spēlēt izlasē. Sevastova jau šoreiz uz Rīgu neatbrauca, jo pēdējā laikā mocījās ar muguras savainojumu, bet… Jau nākamajā nedēļā, otrdien, pēc Federācijas kausa spēlēm Rīgā Sevastova spēlēja WTA Štutgartes turnīrā, kur turklāt pirmajā kārtā tikās ar Aļonu Ostapenko. Tiesa, jāņem vērā, ka ķermenim tā ir milzīga un pat radikāla atšķirība spēlēt uz hard seguma vai uz māla, kā tas bija Štutgartē. Māls ir slidenāks, ķermenim jāsaskaras ar mazāku pretestību.

Liepājniece uzvarēja trijos setos, turklāt izšķirošajā setā bija pat 6:0. Lai kādi arī būtu kritumi un kāpumi abu spēlē, kopumā daudz stabilāka bija Sevastova, ko pierāda mača iznākums, arī fiziski viss jau bija kārtībā.

Komandas kapteinis Adrians Žguns gan nepieļāva, ka Sevastova būtu izvairījusies spēlēt Rīgā. “Mēs daudz runājām ar viņu pirms tam, Nastjai bija muguras savainojums, viņa kādu laiku nespēlēja turnīros, un vienubrīd šķita, ka pat vajadzēs ķirurģisku iejaukšanos. Par laimi, viss ir nokārtojies, savainojums izārstēts, viņa atkal var spēlēt, bet žēl, ka nevarēja mums palīdzēt Rīgā.”

Ja pasaules elites grupā turpmāk tiešām būs 16 komandas, iznākumam spēlē pret Vāciju tikpat kā nebija nekādas nozīmes, ja nu vienīgi tā varēja par dažām pozīcijām mainīt Latvijas reitingu sieviešu tenisā. Izrādījās, ka zaudējums pat ļāva mūsējām saglabāt to pašu 12. pozīciju. Veselībai primāra nozīme, un ar to nevēlas riskēt neviens no profesionāļiem, tālab Rīgā nebija nedz Sevastovas, nedz Kerberes. Svarīgi, lai arī nākamajā sezonā izlasē spēlētu abas mūsu līderes, jo bez viņām šajā līmenī kādu uzvarēt būs grūti. Sevastovas līdzdalība Rīgā vēl nebūtu garantējusi panākumus cīņā pret Vāciju — vismaz tā izskatījās pēc redzētā.

Ostapenko nu kļuvusi par rekordisti uzvaru ziņā valstsvienībā, bet pēdējā laikā viņas sniegums profesionālajā tenisā vairs nav tik žilbinošs. Sportiste pārtraukusi sadarbību ar savu iepriekšējo treneri Glenu Šāpu. Tagad viņas vienīgā padomdevēja būs māte un sparinga partneris Krišjānis Stabiņš. Raudzīsim, kāds būs viņas sniegums profesionālajā tūrē, jo no tā arī zināmā mērā ir atkarīga spēlēšana valstsvienībā. Ar vienu līderi mēs kalnus negāzīsim, bet divām — dažkārt būt kopā vienā komandā arī nav viegli, it īpaši sieviešu tenisā. Aļona allaž uzsvērusi, ka viņai patīk spēlēt izlasē, Anastasija saka to pašu, taču dažkārt pēdējās sezonās viņa nav bijusi kopā ar komandu. Par laimi, tas gan neattiecas uz pašām galvenajām spēlēm ceļā uz virsotni līdz šim (spēles ar Krieviju un Slovākiju, pirms tam vēl kvalifikācija Tallinā).

Pēc savstarpējās spēles Štutgartē, atsveicinoties pie tīkla, Ostapenko gan kaut ko laikam ne visai glaimojošu pateica savai sāncensei. Jācer, tas tikai cīņas iespaidā, jo konflikti komandā mums nav vajadzīgi, abas līderes — gan.

FEDERĀCIJAS KAUSS TENISĀ. PASAULES GRUPAS PLAY-OFF. LATVIJA — VĀCIJA 1:3

Aļona Ostapenko — Andrea Petkoviča 5:7, 4:6

Diāna Marcinkēviča — Jūlija Gergesa 4:6, 6:4, 1:6

Aļona Ostapenko — Mona Bartela 4:6, 3:6

A. Ostapenko/D. Vismane — A. Petkoviča/A. Gronefelde 6:1, 6:3