Teniss, skolotājs, skolnieki…
Krievijas
treneris Šamils Tarpiščevs ir viena no autoritatīvākajām personībām pasaules
tenisā. Viņš simts reižu cīņā vadījis Deivisa un Federācijas kausa izlases –
tas ir nebijis gadījums šā sporta veida vēsturē. Šamils Tarpiščevs cieši
saistīts arī ar Jūrmalu un Latvijas tenisu, jo agrāk te savas treniņnometnes un
Deivisa kausa izcīņas spēles aizvadīja PSRS izlase. Tagad treneris katru vasaru
vismaz nedēļu ciemojas pie draugiem Latvijā. Mūsu saruna ir par tenisu un tā
attīstību ne tikai Krievijā un Latvijā.
Šamils Tarpiščevs
ir unikāls cilvēks ne tikai tenisa sabiedrībā. Viņš bijis Krievijas prezidenta
Borisa Jeļcina padomnieks, šādā statusā darbojies arī Maskavas mērijā. Jau
daudzus gadus Tarpiščevs ir Starptautiskās Olimpiskās komitejas loceklis,
strādājis dažādās SOK komisijās. Viņš lieliski orientējas pasaules un Krievijas
tenisā, labi pārzina arī citu sporta veidu specifiku. Teniss ir Tarpiščeva
sirdslieta. 25 gadu vecumā viņš kļuvis par jaunāko valsts izlases treneri
pasaulē. Līdz tam veiksmīgi spēlējis PSRS izlasē, uzvarējis 11 starptautiskos
turnīros, 1973. gadā no 1. janvāra līdz 1. augustam nav piedzīvojis nevienu
zaudējumu.
Toreiz tenisu PSRS
gremdēja, jo tas nebija olimpiskais sporta veids un tika uzskatīts par tādu kā
imperiālistu aizraušanos. Uz ārzemēm labākie brauca reti un, nesaskatījis
perspektīvu, Šamils Tarpiščevs 25 gadu vecumā beidza spēlēt. Varbūt tenisa
pasaule zaudēja izcilusportistu, taču tā noteikti ieguva lielisku tenisa
stratēģi un psihologu.
Slidas pirms
tenisa
– Esat teicis,
ka atšķirībā no daudziem citiem profesionālajiem sportistiem neviens tenisists
pēc karjeras veigām nepazudīs. Kāpēc tā ?
– Teniss ir unikāls
sporta veids, jo ar katru sitienu pa bumbiņu cilvēks veido arī sevi kā personību.
Katrā mačā ir vismaz piecas septiņas stresa situācijas, kuras spēlētājam
jāpārvar. Jebkurš tenisists pierod atbildēt par sevi, un tā arī tiek attīstīta
personība. Tas ir labs atspēriens dzīvei. Taču visi tenisisti ir ļoti
egocentriski, arī spītīgi. Dzīvē tas palīdz izturēt un pārdzīvot ļoti grūtas
situācijas.
– Kā tenisā
sasniegt virsotnes, kas ir treniņu metodikas pamatā?
– Krievijā līdz četrpadsmit
gadu vecumam nav problēmu sagatavot augstas klases spēlētājus, vienīgi reizēm daži
apstākļi traucē to izdarīt. Tagad pētām
organisma iespējas gēnu līmenī, nosakot optimālo treniņu procesu. Ja zina, kas
ir ielikts gēnos, var arī konkrēti strādāt. Tenisā vajadzīgs ļoti liels ātrums.
Ja tā nav, bērnam varbūt lietderīgāk nodarboties ar basketbolu vai hokeju. Ļoti
svarīgi jau bērnībā organizēt pareizus treniņus, jo ātruma īpašības vislabāk
attīstās septiņu līdz deviņu gadu vecumā, lai arī pie mums līdz bērnu
divpadsmit gadu vecumam tam nepievērsa uzmanību. Taču, ja šo posmu palaiž garām
un nākamajam sportistam ātruma īpašības nav iedzimtas, tās vēlāk ir ļoti grūti
attīstīt.
Tenisā ātrums un
izturība ir ļoti svarīgi nosacījumi, taču visbiežāk šīs abas īpašības nesadzīvo
kopā. Ja cilvēks ir izturīgs, viņš parasti nav ātrs, un otrādi. Ģenētiski
varbūt tikai viens no pieciem tūkstošiem atbilst šīm prasībām, taču ar pareizu
treniņu metodiku var attīstīt abas īpašības. Zinātniskajā pieejā tenisā mēs
esam tālu apsteiguši citus sporta veidus.
– Kādā vecumā sākt trenēties tenisā ?
– Es ieteiktu
bērniem piecu gadu vecumā ziemā nodarboties ar daiļslidošanu, tā
nostiprina muskuļu
saites, veido lielisku koordināciju. Vasarā vajag peldēt, bet tenisu var sākt
spēlēt aptuveni sešu gadu vecumā, agrāk nav īpašas nozīmes.
– Kad sākt
spēlēt turnīros un mēģināt kļūt par profesionāli, ja tam ir
atbilstošas
dotības ?
– Ir dažādi
jaunatnes turnīri, var spēlēt savā vecuma grupā, var arī pret
lielākiem, bet tas
viss atkarīgs no psiholoģijas un nervu sistēmas. Garā stiprie var visu, bet
viegli ievainojamiem jāspēlē saudzējošā režīmā, tāpat arī jātrenējas. Var jau
treneris nez ko prasīt no sava audzēkņa, bet jaunais cilvēks nākamajā dienā var
neatnākt uz treniņu. Ja ir stipra nervu sistēma, agri var sākt spēlēt pret
pieaugušajiem, ja tā ir labilāka un koncentrēšanās spējas nav tik lielas, ilgāk
jāspēlē pret jauniešiem.
Krievijas Eiropas
daļā, Skandināvijā, Baltijas valstīs jaunieši attīstās divus trīs gadus lēnāk
nekā viņu vienaudži dienvidu zemēs, un šo attīstību var arī ģenētiski noteikt.
Es desmitajā klasē biju viens no mazākajiem savā klasē, bet pēc gada – jau pats
garākais. Nekad neesmu īpaši koncentrējies uz gada skaitļiem, taču parasti 18 –
23 gadu vecumā notiek lielākā attīstība un arī tenisā var strauji progresēt.
Prioritāšu
izvēle
– Esat redzējis
Ernestu Gulbi spēlējam, un kādas varētu būt viņa
izredzes
profesionālajā tenisā?
– Protams, esmu
redzējis, mēs pērn viņam iedevām wild card Sanktpēterburgas ATP turnīrā. Viņš ir liels
talants, ja jau savos 18 gados ir pasaules pirmajā simtniekā. Ja runā par
iespējām, tas vairāk atkarīgs no viņa paša un trenera. Trīsdesmit labāko
tenisistu vidū Gulbim būtu jātiek, bet neko konkrētāk es pateikt nevaru. Man
viņš tuvāk jāiepazīst, jāizpēta ģenētiskais fonds.
– Vai Ernestam
būtu visu laiku jāsadarbojas ar vienu treneri – Nikiju Piliču?
Varbūt labāk kaut
ko pamainīt?
– Piličs ir labs
stratēģis, taču es neko nezinu par abu savstarpējām
attiecībām. Ja
sportists ārpus tenisa pēc dabas nav līderis, iespējams, vajag stingrāku
treneri, kurš var labāk noskaņot spēlei, tādu kā, piemēram, čehs Tomašs Šmīds. Tiesa,
nav svarīgi: treneris ir ļoti mierīgs vai arī despotisks, būtiskāks ir cits
aspekts – tenisistam vienmēr jātiecas
pie sava trenera, jāprasa padoms, viņš jārespektē. Šai saiknei jābūt šādai,
nevis otrādai, jo daudzi treneri noteikti gribētu strādāt ar pasaules pirmā
simtnieka spēlētājiem, tomēr izvēle jāizdarasportistam.
Esmu par to, lai
jaunie tenisisti aptuveni četrpadsmit gadu vecumā brauc stažēties ārzemju
tenisa akadēmijās, jo tas tikai sekmē progresu. Katrā attīstības posmā ir
vajadzīgi citi treneri. Nikijs Piličs ir ļoti daudz devis Ernestam, izveidojot
viņu par augstas klases tenisistu, bet –
kā tālāk, neņemos spriest. Akadēmijas veicina attīstību pusaudžu vecumā, taču,
ja tenisisti pēc skolas beigšanas aizbrauc studēt uz ASV augstskolām, viņi
lielajam sportam parasti ir zuduši. Tomēr tā ir lieliska iespēja par velti
iegūt labu izglītību. Ja cilvēks orientēts uz profesionālo sportu, vispirms ir
jāspēlē un pēc tam jāmācās. Katrā attīstības posmā jāizšķiras par prioritātēm.
Daudz naudas –
daudz talantu!
– Kurā virzienā
pasaulē attīstās teniss?
– Teniss pēdējos
desmit gados ir ļoti attīstījies, kļuvis ātrāks par aptuveni 20 procentiem,
spēlētāja organismam jāiztur ārkārtīgi liela slodze. Stīgas un raketes kļūst
modernākas, ātrums pieaug, prasības lielākas.
Metodiski teniss ir
nepareizs sporta veids – profesionāļiem gadā jāspēlē vismaz astoņpadsmit
individuālajos turnīros, vēl klāt nāk komandu sacīkstes. Tas ir pretrunā ar
jebkuru loģisku treniņu procesu: pārāk daudz spēļu, turklāt vēl jācīnās dažāda
seguma laukumos, dažādos kontinentos.
Es noteikti gribētu
nedaudz saīsināt sacensību kalendāru, jo būtiski palielinās savainojumu skaits.
Muskuļi, saites, mugurkauls, plaukstas, pleci, – viss ir pakļauts milzīgām
slodzēm, organismā rodas arī pārāk daudz pienskābes. Plaukstu locītavām ir ļoti
liela slodze, jo raketes kļūst vieglākas, bumbas lido ātrāk, un plaukstām tas
rada papildu slodzi. Nedaudz nokavēji, netrāpīji ar raketes centru, un
trieciens locītavām ir milzīgs.
Sacensību režīms
tenisā ir nežēlīgs. Tikai zvaigznes var atļauties spēlēt lielākajos turnīros,
pārējiem jākrāj vērtīgie ranga punkti. Es dažkārt pat pasmīkņāju par
futbolistiem, kuriem divas spēles nedēļā jau esot ļoti daudz. Ko lai saka
tenisisti, kuri nedēļā bieži aizvada četras piecas spēles, turklāt dažas var
ilgt arī piecas stundas? Protams, jo vairāk naudas, jo vairāk talantu. Tas gan
ir nosacīti, jo futbolistiem ir daudz naudas, bet tik un tā viņi pie mums ne
īpaši labi spēlē…
– Kas tenisa
dzīvē notiek Krievijā?
– Krievijas Tenisa
federācijas gada budžets ir trīs miljoni dolāru, neskaitot naudu Deivisa un
Federācijas kausu izlasēm. Kremļa kausa izcīņai atsevišķi ir 6,25 miljoni
dolāru. Par budžeta naudu mēs uzturam vairāk nekā 400 sporta skolas, radām
jaunas akadēmijas, organizējam sacensības. Jau tuvākajos gados būs jauni tenisa
centri reģionos – Rjazaņā, Saranskā, Kazaņā, Hantimansijskā, Tjumeņā un citviet.
Maskavā top 32 jauni centri. Pirms desmit gadiem visā valstī bija tikai 94 apjumtie
tenisa laukumi. Toties tagad jaunatnes sacīkstes notiek vairāk nekā 400 šādos
laukumos, turklāt ir vēl daudzas privātās halles. Teniss Krievijā strauji
attīstās, un pašlaik pēc nodarbināto skaita tas valstī jau ieņem otro vietu aiz
futbola. Spēlē visi, sākot no bērniem un beidzot ar biznesmeņiem. Vakara
stundās Maskavā viena stunda zālē var maksāt pat 70 dolārus, taču atklātajos
laukumos cenas no jūsējām daudz neatšķiras.
– Agrāk krievu
jaunajiem tenisistiem vasarās treniņu nometnes bija
Jūrmalā. Kur viņi
tagad darbojas?
– Jūrmalā var
lieliski trenēties un izpildīt par aptuveni 20 procentiem lielāku darba apjomu
nekā citviet. Blakus jūra, smiltis, priežu mežs, svaigs gaiss. Šādos apstākļos
organisms ātrāk atjaunojas. Jūrmala pēdējos gados diemžēl kļuvusi pārāk dārga,
un tagad mūsu jaunie brauc trenēties uz Horvātiju, kur ir līdzīgi apstākļi,
taču lētāka dzīve. Jums tomēr ir lieliskas iespējas tenisa attīstībai, vajag
radīt vienu lielu nacionālo centru, labi organizēt treniņu darbu, un panākumi
būs. Jau tagad jums ir viena tenisa zvaigzne un vēl daži perspektīvi tenisisti.
Ja Ernests Gulbis sasniegs augstākas virsotnes, tas būs lielisks stimuls tenisa
attīstībai.
Bez dopinga
sērgas
– Ilgstoši
treniņi, tieksme pēc uzvaras par katru cenu vedina uz domām par
stimulatoriem…
– Dopinga jautājums
tenisā nav pārāk aktuāls, lai arī daži noteikti domā
savādāk. Teniss ir
ļoti sarežģīts sporta veids un arī īpatnējs – tajā nav limitēts spēles laiks.
Vienreizēja dopinga lietošana nav izslēgta, pret to neviens nav nodrošināts,
bet ilgtermiņā – ne. Pārāk grūti prognozēt spēles laiku, jo vīriešiem cīņa var
ilgt no pusotras līdz piecām stundām, vēl pa vidu iespējami pārtraukumi lietus
dēļ. Kā tad sadalīt dopinga devu, jo pēc tā lietošanas tomēr ir arī kāds krituma
brīdis? Tenisā liela nozīme tehniskajam izpildījumam, nervu sistēmai, un
dopings nevar atrisināt visas problēmas.
– Slodzes tomēr
ir milzīgas, un kaut kādi medikamenti taču ir jālieto.
-Noteikti, un tie
jāiedala divās grupās – medikamentos un uztura
bagātinātājos.
Krievijā šo jautājumu pētām ļoti nopietni, un tagad katram vadošajam sportistam
gatavojam savu uztura bagātinātāju devu. Jāņem vērā katra sportista organisma
īpatnības, piemēram, Maratam Safinam
būtu jāēd daudz zivju, bet viņš lielākoties lieto gaļu. To mēs varam
kompensēt ar dažādiem uztura bagātinātājiem. Esam noslēguši līgumus ar vairākām
ASV firmām, lietojam tikai pārbaudītas preces. Tā jau ir bioķīmija. Katram
cilvēkam ir savi prioritārie produkti. Es savulaik šo problēmu pētīju un gandrīz
aizstāvēju doktora disertāciju par uztura bagātinātājiem. Ja uzrodas talants,
viņam piemeklējam šos bagātinātājus. Pārtika profesionālajā sportā ir ļoti
svarīga – tai ātri jāpārstrādājas, jānodrošina augsta koncentrācija un
vienlaikus arī labs miegs.
– Jūs slavē kā
izcilu stratēģi un arī diplomātu. Krievijas
izlasē tiešām nav nav konfliktu ?
-Domstarpības ir
vienmēr, taču lielākoties saprotamies labi. Arī Marijas Šarapovas konflikts ar
pārējām tenisistēm vairāk ir uzpūsts. Nesaprašanās bija starp Anastasiju
Miskinu un Šarapovas tēvu. Marija agri vai vēlu Krievijas izlasē spēlēs, tāpat
kā pārējās zvaigznes.
Interesanti, ka
neviens no augstas klases tenisistiem tomēr nav attecies no Krievijas
pilsonības. Davidenko gan gribētu Austrijas pilsonību, taču mūsu tenisam viņš
tāpat nebūs zudis, jo Deivisa kausā viņam paliks Krievijas pilsonība. Tas
vienkārši ir sadzīves jautājums. Astoņdesmitajos gados pētīju psiholoģiskās
problēmas. Ja pazīsti savus spēlētājus un konkurentus, nostrādā arī intuīcija.
Izlasē visu nosaka komandas kopējais darbs.
Māris RĪMENIS, LTV Sports
