Tīrs domās, vārdos un darbos
Viņa
atnāk un noskrien! Tā jau gadiem runā par Zandu Gravu vieglatlētikas
sacensībās. Turklāt Valmieras meitene skrien tik ātri, ka sprintā un 100 m
barjerskrējienā 21 reizi izcīnījusi Latvijas čempiones titulu.
Mūsu sarunas
fonā skan kauslīgu zvirbuļu čiepstēšana, gaisā virmo dažādu ziedu smarža un no
siltumnīcas plūstošais tomātu stādu aromāts. Tas viss – pašā Valmieras centrā.
Sportistes vecmāmiņas māja tiek pārbūvēta, un te neviens vēl nedzīvo, toties
dzīvo dārzs, kurā ir arī ar sprinteres Zandas Gravas rokām raktas dobes.
Vieglatlētikas sezona sākusies labi – tikko uzvarēts 100 m barjerskrējienā
Rīgas čempionātā vieglatlētikā, iegūta trešā vieta gludajos 100 metros.
Igaunijas vieglatlētikas čempionu līgas – Kuldliiga – sacensību otrajā
posmā Tartu izcīnīts sudrabs savā iecienītajā 100 m barjerotajā distancē.
Vienīgi rezultāts neesot bijis tas labākais – Zanda varot daudz ātrāk. Viņas
personīgais rekords ir 11,88 sekundes 100 m sprintā un 14,02 sekundes 100 m
barjerskrējienā.
Šajās
dienās Zanda pošas ceļā, lai pārstāvētu Latviju Eiropas čempionātā komandām,
kas notiks Slovākijā no 20. līdz 21. jūnijam.
Treniņi
reizi… mēnesī
Atšķirībā
no citiem sportistiem, kuri jau skolā sākuši čakli kustēties, Zanda atzīst, ka
līdz 8. klasei bijusi slima un lēna. „Tētis
nevarēja pārdzīvot, ka neko fizisku nedarām, un vadāja mani kopā ar brāļiem uz
orientēšanos, bet tā mani nesaistīja," atceras Zanda. „Tad
pēkšņi kaut kas notika – 1995. gada rudenī visu klasi apskrēju 60 metru sprintā,
skolotājs vēl sākumā domāja, ka viņam hronometrs sabojājies, tik izbrīnīts
bija. Tam sekoja rudens kross, kur 500 metros paliku otrā. Pēc tam mani
uzaicināja Valmieras sporta skolā uz treniņiem, pirmie treneri bija Līga un
Uldis Dzeņi."
Tomēr
šai meitenei bijusi savdabīga attieksme pret treniņiem, jo, būdama, kā Zanda
pati saka, spītīga, unikāla un vēl visādi citādi neierobežota, uz treniņiem
gājusi regulāri… reizi mēnesī! „Man viss
tik viegli sanāca pats no sevis, ka es neredzēju jēgu trenēties," Zanda
vienaldzīgi parausta plecus. „Cik reižu man Dzenis neteica, ka
viņš jau sen mani būtu aiztriecis ratā, bet nedarīja to jo, par spīti slinkošanai,
es skrēju ātri. Kaut arī ignorēju treniņus, nepārtraukti startēju visās
iespējamajās sacensībās un vienmēr Latvijā biju pirmajā trijniekā. Tas ir kopš
1996. gada. Valmierā bija vēl citas meitenes, kuras cītīgi trenējās un samērā
labi skrēja, bet viņām nebija viegli, jo es sacensībās tā vienkārši uzrados un viņas
noskrēju. Tas šausmīgi nepatika citiem," atceras sportiste.
Dejotāja
akadēmijā
Nopietni
trenēties Zanda Grava sāka tikai tad, kad iestājās Sporta pedagoģijas
akadēmijā. Kāpēc Zanda izvēlējās šo augstskolu? Viņa smejas, ka vienīgais, ko
viņa mākot, ir skriet, un gribējies strādāt ar bērniem. „Pirmsskolas
pedagogu studijas mani nevilināja, īpaši tāpēc, ka iestājeksāmenos bija
dziedāšana un es negrasījos komisijas priekšā dziedāt… Vados pēc tā, ka viss
notiek tā, kā tam jānotiek, bet, ja kaut kas nenotiek tā, kā gribas, tad
nevajag."
LSPA
Zandas Gravas lielās cerības izsprukt no treniņiem nepiepildījās, jo
augstskolai bija savas prasības. Tā kā meitenes specializācija bija
vieglatlētika, tad nebija citu variantu, kā regulāri doties uz stadionu, un te Zandas
spītība netika ņemta vērā.
Sprinteres
trenere bija Sandra Škutāne. „Divus gadus nomācījos klātienē,
pēc tam pārgāju uz neklātieni." Kāpēc? Neklātieni Zandai vajadzēja dejošanas
dēļ, jo citādi viņai bija par grūtu izbraukāt uz mēģinājumiem. „Pirmdien
no rīta uz Rīgu, vakarā atpakaļ uz mēģinājumu Valmierā, ceturtdienās atkal
Valmierā deju mēģinājumi. Tomēr augstskolu pabeidzu laikā. Pēc tam gadu
nostrādāju Rubenes skolā par sporta skolotāju, vēlāk man bija iespēja pāriet uz
bērnudārzu, kurš atradās Valmierā, turpat pie mājām. Pašlaik man ar bērniem ir
28 dažādu garumu nodarbības nedēļā." Pirms Zanda nokļuva pie pašreizējā trenera
Edvīna Krūma, viņa Valmierā paspēja patrenēties pie Baibas Kaufmanes.
Pretsāpju
filozofija
Pagājušajā
vasarā Zanda Grava jau klusiņām tika norakstīta, jo, kā viņa pati saka: „Man
neskrējās, nebija labu rezultātu, dažās sacensībās 100 m sprintā pat finālā
neiekļuvu. Bet tad es sasparojos un nolēmu, ka man jāturpina skriet, lai
pierādītu sev un citiem, ka es vēl varu." Treneris Edvīns Krūms teic, ka tam
bijuši divi iemesli – viņš ieteicis ziemā trenēties bobslejā, domādams, ka tas
palīdzēs, bet tā nav noticis. Otrs iemesls bijusi veselība. „Sešas
nedēļas izbraukāju bobslejistēm līdzi pa Pasaules kausa posmiem kā rezerviste,
arī startēju Kēnigzē, kur palikām deviņpadsmitās," stāsta Zanda. „Man
patika būt stūmējai, bet ne tik ļoti, lai es to gribētu turpināt. Galu galā
pagājušajā rudenī finansiālu apsvērumu dēļ sieviešu bobslejs Latvijā izbeidzās."
Savukārt
veselība ir tā, par kuru Zanda ļoti negrib publiski runāt, vienīgais cilvēks, kurš
par to labi informēts, ir viņas treneris Edvīns Krūms. Tuvākie cilvēki zina par
smagiem acu iekaisumiem, dažreiz kāds ir dzirdējis, ka Zandai grūti, jo sāp
locītavas, bet patieso diagnozi Zanda neizpauž.
Viņa
atzīst, ka veselība traucējusi iepriekšējā vasarā noturēt labus rezultātus.
„Neko
izārstēt nevar, var tikai noņemt sāpes, tāpēc mana attieksme pret šo slimību ir
apzināti nevērīga," stingri nosaka sportiste. „Šobrīd
man nekas netraucē, tāpēc negribu par to runāt." Uz manu bažīgo jautājumu, vai
Zandai drīkst būt tik liela slodze, treneris atbild, ka ārsti neiesaka
intensīvi sportot, bet viņa esot pieaudzis cilvēks un varot pati lemt par savu
dzīvi. Zanda šīm bažām pretī liek savu filozofiju: „Es zinu, ka būs tā, ka es nevarēšu skriet, bet vēl to varu.
Un kāpēc neko nedarīt un gaidīt, kad būs slikti, jo slikti taču būs tik un
tā… Līdz tam taču varu darīt to, kas man patīk."
Dejot un
skautus mācīt
Sprinteres
dienas ir piepildītas līdz minūtei. „Pirmdienās
pēc darba bērnudārzā seko treniņš Valmieras stadionā, pēc treniņa – dejošana
tautas deju ansamblī Gauja, kas notiek no 20.00 līdz 22.00," par savu nedēļas
režīmu stāsta Zanda. „Otrdienās pēc darba treniņš, trešdienās man darbs beidzas
11.40, tad es braucu uz Rīgu uz treniņu pie Edvīna Krūma, ceturtdienās darbs,
pēc tam bērnudārzā tautiskās dejas mazajiem, ko mēs ar mammu vadām, pēc tam
sporta zālē trenažieri, pēc tiem seko dejošana vēlu vakarā. Piektdienās man ir
savs treniņš stadionā, sestdienās no rīta mazskautu nodarbības, kam seko treniņš.
Svētdiena ir vienīgā, kas pieder man." Treniņi siltajā laikā notiek Valmieras
stadionā, bet ziemā zem tribīnēm izbūvētājā četru celiņu 60 metru
koridorā.
Zanda
Grava dejo kopš četru gadu vecuma, iesāka bērnudārzā, pēc tam turpināja
Valmieras tautas deju ansamblī Gauja. „Parasti
es dejoju tikai līdz decembrim, bet šogad sanāca līdz pat martam. Atsākšu dejot
septembrī, bet mēģinājumi nav joka lieta un notiek divas reizes nedēļā pa divām
stundām."
Skautu
kustībā sprintere iesaistījusies kopš 1994. gada un šobrīd ir Latvijas Skautu un Gaidu Centrālās organizācijas Valmieras
4. skautu vienības mazskautu vadītāja. „Mazskautos
darbojas bērni no 3. līdz 5. klasei," skaidro Zanda. „Parasti
viena nodarbība mums ir teorētiskā, kurā mācāmies mezglus siet, pārrunājam
Latvijas vēsturi, visādas praktiskās lietas, kas viņiem jāzina. Seko nodarbības
sporta zālē, veicam dažādas stafetes, spēlējam sporta spēles, atkārtojam
ierindas mācību. Reizi mēnesī ejam uz mežu, mācāmies orientēšanos, ugunskurus
kurināt. Skautisma pamata moto ir veidot pasauli labāku, skautam dienā ir
jāizdara viens labs darbs. Skautiem ir 10 likumi, piemēram, skauts ir patiess;
skauts ir pieklājīgs, možs grūtībās; skauts ir dabas draugs; skauts ir tīrs
domās, vārdos un darbos."
Nelieciet
piķēt!
„Kāpēc
jāskrien – tā vietā var pa puķu dobēm parakāties…" klusām spriedelēju,
vērodama dārza skaistumu, bet Zanda sadzird un uzreiz komentē: „Es jau
uzraku vienu dārza pleķīti, un man pietiek. Skrienu tāpēc, ka man vienkārši
patīk. Ja es ilgstoši neesmu bijusi uz treniņiem, tad kļūstu bīstama
apkārtējiem – man vajag izskrieties."
Ja
skriešana ir darbs, kuru nedarot,
Zanda kļūst bīstama, tad ir vēl pretēja lieta, kuru darot,
sportiste var kļūt daudz bīstamāka… „Mani
vecāki audzē dažādus stādus un pārdod, tad nu pavasaros ir daudz jāpalīdz.
Lielākoties palīdzu stādus laistīt. Kad reiz man lika piķēt, tad tas stādiem
beidzās gandrīz letāli. Ar katru puķi es aizvien vairāk uzvilkos, un kopš tā
laika visi zina, ka piespiest piķēt – tas ir lielisks veids, kā mani nokaitināt.
Mamma saka – piķēšana viņu nomierina, mierīgi kaut ko domā un automātiski
dara, bet es gāju pa gaisu."
Zandas
Gravas mīļākā disciplīna ir barjerskriešana. „Barjerās
mazāk jūt, ka kaut kas sāp, domas vairāk aizņemtas ar ritmu, ar to, ka pēc trim
soļiem, kas ir starp barjerām, jātrāpa uz nākamo." Garākas distances gan Zandai
nav pie sirds: „Agrāk reizēm 200 m skrēju, bet man nepatika, jo bija par
garu. Lai būtu jautrāk, es reizi gadā 400 m stafeti noskrienu. Krosus sāku
skriet, kad sāku trenēties pie Edvīna, līdz tam pamanījos tos vienmēr pastaigās
pārvērst," atzīstas sportiste. Mērķi? „Varbūt
reizēm es klusiņām sev kādus mērķus izvirzu, bet skaļi nesaku, jo arī tas manī
ir no skautiem – nepatīk solīt to, ko es nevaru izpildīt. Vienmēr uz mačiem eju
ar domu, ka man jāizdara maksimāli labākais, ko varu."
Treneris
Edvīns Krūms atzīst, ka Zanda ir talantīga sprintere, kura spītīgi grib būt
labākā un pati labi zina, kā jāstrādā, lai to īstenotu. „Viņa
grib sev vairāk uzmanības, grib, lai dzirdu, ko viņa saka, bet es tēloju, ka
nedzirdu. Saku – šoreiz tu paklausies… Bet kopumā nav ne vainas!"
Trīs
vajadzīgas aizraušanās
Vai
talantīgajai skrējējai nav doma no kaut kā atteikties, lai ikdiena būtu
vieglāka? „Nav, no kā!" Zanda noplāta rokas. „Darbu
vajag, dejošana man patīk, bet skauti tā ir vienkārši neatmetama sastāvdaļa, jo
tā ir dzīves filozofija un dzīvesveids. Piemēram, kaut ko runāju un nodomāju –
skauts taču ir patiess! Vai arī skauts ir vienmēr tīrs domās, vārdos un darbos.
Protams, līdz tam ir vienmēr ko augt un augt…"
Cik ilgi
Zanda skries? „Kamēr varēšu paskriet," sprintere atsaka. „Agrāk es
teicu, ka skriešu, kamēr būšu pirmā, bet tagad domāju, ka skriešu tikmēr, kamēr
būšu trijniekā. Kad beigšu trenēties, tad gan nepiederēšu pie tiem, kuri no
brīva prāta dosies pusstundu skriet…" brīdina Zanda.
Par
koncertiem un ballītēm maz laika domāt. „Parasti
vienīgajā nedēļas brīvajā dienā – svētdienā – negribas pilnīgi neko –
tikai gulēt un skatīties televizoru, lai visi liek man svētu mieru. Ja ir
laiks, lasu grāmatas. Nesaprotu tos cilvēkus, kuriem ir tikai treniņi un darbs
vai skola un kuri žēlojas, ka nespēj ar visu tikt galā…"
Iveta
DAINE
Zanda Marta Grava
sprintere, sporta skolotāja
Dzimusi: 1982. gada 29. Jūnijā
Izglītība: Valmieras Viestura vidusskola (2001),
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija (2006)
Darbs: Rubenes pamatskola (sporta skolotāja), Valmieras
pilsētas 2. PII Ezītis (pirmsskolas izglītības fiziskās attīstības
skolotāja)
Augums, svars: 1,66 m, 61 kg
Sasniegumi sportā: 21 reizi Latvijas čempione: 100
m (3 x) – 2000., 2006. un 2007. g; 4 x 100 m (6 x) – 2000.-2003., 2007. un
2008. g.; 100 m/b (2 x) – 2005., 2006. g.; 4 x 400 m (1 x) – 2007. g.; 60 m
telpās (3 x) – 2003., 2004. un 2007. g.; 200 m telpās (2 x) – 2002. un 2003. g.;
60 m/b (4 x) – 2004., 2005., 2007. un 2009. g.; 34 reizes startējusi Latvijas
izlasē; 3. vieta 4 x 100 m – 2007. g. Eiropas kausu izcīņā
Treneris: Edvīns Krūms
Vaļasprieki: dejošana, literatūra
