Treju riteņu braukšana

Dažāda un mainīga ir mūsu riteņbraukšana. Barselonā olimpiskajā saimē atgriezāmies, gavilējot par Daiņa Ozola bronzas medaļu grupas braucienā. Sidnejā pamatoti cerējām uz panākumiem trekā, Pekinā Māris Štrombergs kļuva par pirmo olimpisko čempionu BMX. Pēc nepilniem piecpadsmit mēnešiem Latvija atkal izripos olimpiskajās arēnās.
Par situāciju pirmsolimpiskajā sezonā Sports iztaujā Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidentu Ģirtu Rorbahu, izpilddirektoru Jāni Sniedzi un padomnieku Arvi Piziku.

— Cik spēlētāju tagad ir riteņbraukšanas laukumā Latvijā?
Ģirts Rorbahs: — Iestājoties Māra Štromberga aģentūrai, federācija tagad vieno 32 klubus un sporta skolas.
— Ja sadalām pa sporta veidiem?
— Gandrīz puse ir BMX klubi. Pēc sportistu skaita vairāk pārstāvēti šosejnieki un MTB braucēji.
Jānis Sniedze: — Pērn kopā bija vairāk nekā 300 licencētu riteņbraucēju, no tiem nepilna trešdaļa BMX. Šogad to skaits droši vien pieaugs.
Ģirts Rorbahs: — Starptautiskā federācija mums sāk pārmest par nekorektu rīcību, piemēram, SEB velomaratonos sporta grupās ļaujot startēt nelicencētiem sportistiem. Ja sacensības iekļautas nacionālā federācijas kalendārā, pēc UCI noteikumiem tajās drīkst startēt tikai licencēti sportisti. Tas neattiecas uz tautas braucienu distancēm.
— Tad jau federācija tiks pie lielas naudas!
Jānis Sniedze: — No tā mūsu ieņēmumi diezin vai pārsniegs tūkstoš latus. Jauniešiem un veterāniem licence maksā piecus latus, junioriem desmit, pieaugušajiem piecpadsmit, profesionāliem sportistiem, Pro Tour dalībniekiem 100 latu. Tādi mums ir tikai divi — Gatis Smukulis un Aleksejs Saramotins.
— Kas notiek ar šosejas riteņbraukšanu Latvijā? Tā grimst vai ceļas?
Ģirts Rorbahs: — Jauno talantu ir diezgan daudz. Labi, ka ir trīs komandas, kurās var startēt Latvijas U-23 puiši. Grimt gluži negrimstam, bet ar urā saucieniem uz priekšu arī nesoļojam. Vairākus gadus balansējam uz robežas.
Sporta skolās riteņbraukšanas grupas tiek likvidētas. Inventārs ir dārgs, treniņu process, kas prasa pavadošo automašīnu, arī. Turklāt uz šosejas ar velosipēdu drīkst rādīties tikai no divpadsmit gadu vecuma, kad bērni jau sen ir savākti florbolā, peldēšanā vai futbolā.
— Cik vietās tagad tiek kultivēta šosejas riteņbraukšana?
Jānis Sniedze: — Kuldīgā, Dobelē, Rīgā, Murjāņos — tie ir galvenie atbalsta punkti.
— Klubos arī attīstās šosejas riteņbraukšana?
Ģirts Rorbahs: — To dara tikai individuāli entuziasti.
— Riteņbraukšana no šosejām aizbēgusi mežā, kura ar MTB palīdzību kļuvusi patiesi populāra. Vai šajā riteņbraukšanas veidā arī tiek organizēti treniņi jauniešiem?
Ģirts Rorbahs: — Šķiet tikai Normunda Noreiko klubā. Vēl ir atsevišķi entuziasti.
Jānis Sniedze: — Tie paši šosejnieki brauc arī MTB maratonos.
Arvis Piziks: — Ja gribi kļūt par labu MTB braucēju, jāsāk ar šosejas riteņbraukšanu. Tās ir saistītas un pakārtotas lietas. Ne tikai starp šiem diviem riteņbraukšanas veidiem. Mazotnē jāsāk ar BMX.
— MTB olimpiskajās spēlēs izcīna tikai vienu medaļu komplektu?
Arvis Piziks: — Tikai MTB krosā. Pie mums brauc MTB maratonus, kas nav olimpiskā disciplīna. Kross risinās dažus kilometrus garā aplī, pa kuru pēc kopējā starta riņķo divarpus stundas. Ivandai Eidukai ir mērķis kvalificēties Londonas spēlēm. Puišiem pagaidām nav nekādu cerību.
— Kas jādara, lai Latvijas riteņbraukšana sāktu kāpt kalnup?
Ģirts Rorbahs: — Jākļūst banālam, sakot, ka nepieciešams daudz naudas un laika, kurā cilvēku prātos riteņbraukšana jāpadara populāra. Izšķirošas ir personības. Tādas, kāds bija Jānis Akmentiņš Smiltenē.
— Daudzās pārapdzīvotās Eiropas valstīs šosejas riteņbraukšana karstajās vasarās ir viens no vispopulārākajiem sporta veidiem!
Ģirts Rorbahs: — Tās ir tradīcijas. Jā, arī Latvijā uz ceļiem divriteņu parādās arvien vairāk. Bet nav sacensību tradīcijas.
Arvis Piziks: — Viņiem tas bruģakmens ir vēderā, un tiek mantots no paaudzes paaudzē. Cilvēku mūris stāv šosejas malā, vienalga no gaisa sniegs birst vai lietus līst.
— Mūsu MTB pedāļu minēji jau audzina šādu trako entuziastu masu. Igo Japiņa aģentūras rīkotos maratonus, tagad papildina Sportlat seriāls, vēl citi organizē atsevišķas tautas sacensības.
Arvis Piziks: — Braucēju masa gan ir viena un tā pati. Protams, prieks, ka Latvijas kalendārs ar sacensībām nopakots līdz pēdējai spraudziņai.
Jānis Sniedze: — Nacionālais sacensību kalendārs ir tāds, ka šosejnieku un MTB sacensības nepārklājas. Sešos mēnešos kopā ir vairāk nekā 80 sacensības.
— Tad jau jūsu pasākums nemaz nav tik bezcerīgs!
Jānis Sniedze: — Augsne ir, kaut kas izaudzis arī, bet graudu maz. Varbūt nemākam lobīt… trūkst speciālistu. Bijušas pašvaldības, kas gatavas attīstīt riteņbraukšanu, saka dodiet tik treneri! Bet mums nav, kur viņu ņemt.
— Pērn paziņojāt, ka tiek atjaunots Baltijas daudzdienu velobrauciens. Tātad veidojas aizmetnis pašmāju Tour de France…
Jānis Sniedze: — Sacensības sauksies Baltijas ceļš un notiks augusta beigās.
Ģirts Rorbahs: — Lietuvieši un igauņi sūrojas, ka neveicoties ar finansu piesaisti. Droši vien nāksies sākt ar ne tik plašu vērienu kā cerējām. Jau sākumā bija skaidrs, ka tas vismaz pagaidām nebūs velobrauciens no Viļņas uz Tallinu vai otrādi. Katrā valstī būs savs aplis. Kur un kāds — tas vēl tiek precizēts.
— Šosejas riteņbraukšana atšķiras no daudziem individuālajiem sporta veidiem ar savu starptautisko sacensību sistēmu, kurā neeksistē Pasaules kausa izcīņas seriāli. Kuras ir nākamās vērtīgākās sacensības pēc pasaules čempionāta?
Jānis Sniedze: — Mums Nāciju kausa izcīņa, kas U—23 vecuma riteņbraucējiem risinās vairākās kārtās.
Visaugstākā līmeņa sacensībās visā pasaulē piedalās tikai 18 profesionālās komandas, tikai to dalībnieki veido pasaules rangu. Mūs šajā kompānijā, startējot amerikāņu HTC—Highroad komandā, pārstāv vienīgi Gatis Smukulis, kurš pēc uzvaras Katalonijā patlaban ieņem 58. vietu, un Latvija nāciju vērtējumā ar viņa 6 punktiem ir astoņpadsmitā.
Nākamās ir kontinentālās tūres, kas atkal dalās vairākos līmeņos. Ir profesionālās kontinentālās komandas, kurās no mūsējiem startē vienīgi Aleksejs Saramotins (Cofidis), ir pusprofesionālās, kur Latviju pārstāv Alpha Baltic (potenciālie līderi Emīls Liepiņš, Andris Vosekalns, Kristofers Rācenājs, Reinis Andrijanovs), kā arī Marseļas La Pomme, kur kopā ar sešiem francūžiem, argentīnieti un spāni brauc ne tikai Toms Skujiņš, bet arī Toms Flaksis un vēl pieci latvieši. Savukārt Raivis Belohvoščiks cīnās par austriešu Team Vorarlberg krāsām. Vēl mums ir Rietumu Delfins komanda, kuru veido nacionālā U—23 izlase. Ir kontinentālās sacensības, kurās var startēt arī valstu izlases.
Profesionālās komandas var startēt visos Eiropas tūres mačos, pārējos pielaiž, vērtējot viņu kvalifikāciju un situāciju. Europe Tour sacensības apzīmē ar divu ciparu kodu. Ja tas sākas ar 1, tās ir viendienu sacensības, ja ar 2, — daudzdienu velobrauciens. Otrais cipars norāda kategoriju. Piemēram, 2.1. — 1. kategorijas daudzdienu velobrauciens.
— Rit olimpiskā atlase. Uz ko varam cerēt?
Ģirts Rorbahs: — Ja pasaules nāciju rangā Latvija ieņemtu 15. vietu, mēs varētu startēt ar četriem sportistiem, bet ar viena Smukuļa spēkiem tik augstu tikt nav iespējams.
Jānis Sniedze: — Svītra tiks pavilkta pēc šārudens pasaules čempionāta. Eiropas nāciju vērtējumā pirmās sešas valstis iegūs trīs ceļazīmes, nākamās desmit — divas. Varam cerēt uz vēl vienu vietu, izmantojot speciālos noteikumus. Trīs dalībnieki mums būtu veiksme. Tad divi vai viens varētu startēt individuālajā braucienā, visi kopā grupas braucienā. Punktu krāšanā būtisks būs U—23 izlases starts Nāciju kausa izcīņas kārtās. Starp citu, tos varēs pelnīt arī Latvijas čempionātā, kas arī ir UCI Eiropas kategorijas mačs un, piemēram, Jūrmalas Grand Prix, kur solās piedalīties arī La Pomme.
— Šosejas riteņbraukšanā olimpiskajās spēlēs izcīna tikai divus medaļu komplektus. Distancē ar atsevišķi startu katrs ir cīnītājs, bet, ko, teiksim, grupas braucienā divi mūsu vīri var iesākt pret piecu braucēju valstu izlasēm?
Arvis Piziks: — Olimpiskajās spēlēs ir mazliet citādāk. Tā ir viena atsevišķa sacensība. Mazie var trāpīt īstajā atrāvienā, jāzina tikai, kam braukt līdzi. Var arī vienoties par savstarpēju sadarbību.
Jānis Sniedze: — Dainim Ozolam Barselonā nebūtu olimpiskā bronza un Romānam Vainšteinam 2000. gadā pasaules čempiona tituls, ja viņu labā līdz pēdējam aplim nestrādātu Piziks. Grupas brauciens ir izteikts komandu sports.
Arvis Piziks: — (Smejas) Strādā visi, bet medaļu dod tikai vienam. Hokejā vari neiziet pat laukumā, ja pieteikumā tavs vārds ierakstīts, esi čempions.
Ģirts Rorbahs: — Smukulis savā komandā pagaidām ir melnā darba darītājs. Katalonijas velobrauciena pirmajā posmā viņam nebija dots speciāls uzdevums, un, kad Gatis nokļuva situācijā, kurā varēja izcīnīt uzvaru, komandas biedri viņam palīdzēja to izdarīt. Tagad viņam atkal jāstrādā citu labā. Bet viņš jau reiz sevi ir apliecinājis. Tas tuvina laiku, kad pārējie sāks strādāt viņa labā.
— Distancē ar atsevišķo startu mums joprojām lielākais speciālists ir Raivis Belohvoščiks?
Jānis Sniedze: — Pērn Latvijas čempionātā Aleksejam Saromotinam pietrūka tikai dažu sekunžu, lai uzvarētu. Domāju, ka Smukulis arī būs pielicis.
Raivis Piziks: — Šajā disciplīnā notiek maz sacensību un reti kurš tām ilgstoši gatavojas speciāli.
— Skumjš un sāpīgs jautājums par treka riteņbraukšanu. Vai ir kādas atdzimšanas pazīmes?
Jānis Sniedze: — Mājās atgriezies Ainārs Ķiksis, kurš izteicis vēlēšanos izveidot nelielu komandu, kuru gatavot sacensībām Paņevežas trekā un nākamgad arī atjaunot Latvijas čempionātu treka riteņbraukšanā.
Ģirts Rorbahs: — Paveras iespēja riteņbraukšanā turpināt karjeru tiem, kam neveicas BMX.
— Stāstam par treku Murjāņos beidzot pielikts punkts?
Jānis Sniedze: — Nē, tāds pats daudzpunkts kā pirms desmit gadiem.
Ģirts Rorbahs: — Izjauktais treks stāv zem jumta, projekts tā salikšanai ir gatavs. Treka īpašniecei Izglītības un zinātnes ministrijai jāatrod aptuveni miljons, lai šo darbu veiktu. Pagaidām tas ir nereāli.
— Zaudējumus cietis arī mūsu riteņbraukšanas karaļa — BMX galms…
Jānis Sniedze: — Pasaules čempionam un Pasaules kausa īpašniekam Mārim Štrombergam pērnruden gūto plaukstas lūzumu neizdevās sadziedēt tik ātri kā cerēts. Tikai marta beigās viņš tika vaļā no ģipša. Viņš ļoti cer, ka jūlija beigās Kopenhāgenā varēs aizstāvēt savu pasaules čempiona titulu. Pirms paša Eiropas čempionāta potītes trauma uz mēnesi no ierindas izsita Artūru Matisonu.
Ģirts Rorbahs: — Pēc divām Eiropas čempionāta kārtām Edžus Treimanis atrodas trešajā pozīcijā, septītais — Māris Gūtmanis. Šīs nedēļas nogalē Dienvidāfrikā sākas Pasaules kausa izcīņa superkrosā. Šiem vīriem tagad jāuzņemas līderu loma. Vēl Pītermaricburgā startēs Kristers Lejiņš, Rihards Veide un Sandra Aleksejeva.
— BMX Londonā mēs varētu būt vēl kuplākā skaitā nekā Pekinā?
Ģirts Rorbahs: — Ceram, ka kopā ar trim puišiem startēs arī Sandra Aleksejeva.
— Šovasar beidzot laikam patiesi Rīgas čempionāts varēs notikt Rīgā!
Ģirts Rorbahs: — Mežaparkā trases konfigurācija tika izveidota jau rudenī, visā drīzumā darbi atsāksies un droši vien dažu nedēļu laikā tiks pabeigti. Turklāt vēl vienu trasi gatavojas būvēt Mārupē.
Dainis CAUNE