Rīdzenes spēka stāsts
Ainārs Čukste praksē apgāzis teoriju, ka trenera darbā nav vēlams dzīties pakaļ vairākiem zaķiem, izšķiežot spēkus starp iesācējiem un meistariem. Viņa CV vienlīdz rotā gan pieredze Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības un TTT Rīgas galvenā trenera statusā, gan sporta skolas jaunāko grupiņu meiteņu trenēšanā. „Darba stundas īpaši neskaitu. Cik vajag un varu pagūt, tik strādāju,” Ainārs neslēpj, ka darbs vienlaikus ir arī vaļasprieks. Viņa veikums novērtēts Latvijas Olimpiskās komitejas un Swedbank konkursā, kurā Ainārs Čukste atzīts par labāko jaunatnes treneri olimpiskajos sporta spēļu veidos.
NO IESĀCĒJĀM LĪDZ EIROPAS BRONZAI
Plašāka sabiedrība par treneri Čuksti pirmo reizi izdzirdēja 2001. gada vasarā, kad viņa vadībā Latvijas U-16 meiteņu izlase Eiropas čempionātā izcīnīja piekto vietu. „Aināram ir ķēriens,” parasti uz komplimentiem skopais jaunatnes basketbola metodiskā centra vadītājs Imants Pļaviņš uzteic jauno kolēģi un piebilst, ka Ainārs kā treneris augtu vēl ātrāk, ja netraucētu dažādi blakuspienākumi.
„Blakuspienākumi bija galvenā tiesneša darbs Jaunatnes līgā un kādu brīdi arī LBL,” pats Čukste atceras, ka dzīves proza piespiedusi enerģiju likt lietā arī citos virzienos. Sirds gan visu laiku vairāk vilkusi pie trenera darba, un, tiklīdz radās tāda iespēja, galvenā tiesneša amata atribūti tika nolikti plauktā.
Kopš 1993. gada trenera Čukstes pamata darbavieta ir sporta skola Rīdzene. „Pabeidzu Sporta pedagoģijas akadēmiju un meklēju, kur strādāt. Rīdzenē bija vajadzīgs meiteņu treneris,” atceras Ainārs Čukste. „Sāku komplektēt grupas, pirmās audzēknes bija 1984./1985.gadā dzimušās meitenes. Kad sākām spēlēt Jaunatnes līgā, bija pamatīgas cīņas ar Maijas Kubliņas trenēto TTP komandu. Tad Imants Pļaviņš acīmredzot mani pamanīja un izvilka saulītē, uzticēdams vadīt 1985. gadā dzimušo meiteņu izlasi. Ar viņu nav ieteicams diskutēt, piemēram, par taktiku. To arī nedarīju — uzklausīju, bet darīju pa savam. Galvenais, lai būtu uzvaras. Tās bija, tiesa, ar šābrīža metodēm rezultāti varēja būt vēl labāki. Nākusi saprašana, kā var izdarīt racionālāk un gudrāk.”
Četrus gadus pēc pirmās pierakstīšanās Eiropā Aināra Čukstes vārds noskanēja vēl skaļāk. Astoņdesmit piektās viņa vadībā Latvijai izcīnīja pirmās bronzas medaļas Eiropas U-20 čempionātā! No tā sastāva savu vārdu Latvijas valstsvienībā teikušas Elīna Zīke, Santa Dreimane, Aija Brumermane, Elīna Babkina, arī Anita Teilāne un Lāsma Jēkabsone.
TALANTI EKSPORTAM
„Pazīstami vārdi ir, taču mazāk, nekā varēja būt,” Ainārs iezīmē Latvijas basketbola realitāti. Ceļš no talantīgas juniores līdz pieaugušo basketbola zvaigznes statusam ir tik šaurs un grumbuļains, ka to visā garumā spējušas veikt tikai dažas izredzētās. Īpaši smagi ir pēdējie soļi, kad jaunatnes trenera ietekme faktiski jau beigusies un atliek tikai noskatīties, vai ilgus gadus slīpētais talantiņš izmantos lielo iespēju vai ne.
„Daļai meiteņu augstāko līmeni traucē sasniegt veselības problēmas. Daudzas izvēlas dzīvē citus ceļus. Pēc studijām paliek Amerikā vai spēlē otrajās līgās kaut kur Eiropā. Dzīvo sakārtotā vidē un nemaz nealkst zvaigžņu slavas, kam līdzi nāk gan lielāka fiziskā slodze, gan psiholoģiskais spiediens,” stāsta treneris. „Rupji rēķinot, patlaban mums Amerikas augstskolās ir trīs komandas ar dažāda līmeņa spēlētājām. Taču no sportiskās izaugsmes viedokļa Amerika nebūt nav labākais variants. Jā, acu priekšā bija veiksmes stāsti — Gunta Baško, Ieva Kubliņa, Zane Tamane, Liene Jansone, kuras atgriezās un kļuva par zvaigznēm Eiropā. Taču vairāk ir neīstenoto iespēju piemēri. Meitenes tik un tā brauc prom, jo Latvijā nevaram piedāvāt alternatīvu. Tas ir visskumjākais. Kad aizbrauca manas pirmās audzēknes, sazinājāmies katru nedēļu. Tagad jau pierasts. Bet žēl tik un tā.”
Par to, ka puiši parasti ir sportiski mērķtiecīgāki un ka darbā ar tiem, iespējams, būtu lielākas izredzes sagaidīt gandarījumu, treneris saka: „Zēnu basketbolā pagaidām man bijusi tikai individuāla darba pieredze. Domāju, ka varētu strādāt, tiesa, vajadzētu sākt no pašas apakšas, nevis ar lielo komandu. Taču pagaidām mani apmierina tas, ko daru.”
BEZ KAZARMĀM, BEZ DEMOKRĀTIJAS
Kad pirmās paša izaudzinātās basketbolistes izvadītas lielajā dzīvē, Ainārs atgriezies pie iesācējām. Garlaicīgi neesot bijis, tomēr esot labāk, ja paralēli basketbola pamatu mācīšanai ir darīšana ar grupām, kurās jau var gūt prieku no paša iemācītā. Tagad tā arī notiekot — Rīdzenē trenera Čukstes pārziņā vēl bijušas 1991.gadā dzimušās dāmas, tagad ir 1994., 1998. un 1999. gada komandas.
Horoskopus viņš nepētot, bet komanda komandai nelīdzinoties gan. „Tagad mazās ir daudz brīvākas, familiārākas nekā savulaik. Man nav nekādu iebildumu — ārpus laukuma kazarmas nav vajadzīgas. Bet treniņzālē un spēles laikā gan nekāda demokrātija nevar būt. Tad esmu stingrais treneris. Galvenais, vienlīdzīgi jāizturas pret visām spēlētājām.”
Pēdējos gados pierasts, ka Rīdzenes meiteņu komandas gandrīz visās vecuma grupās ir starp Swedbank Latvijas Jaunatnes līgas līderēm. Un ne jau tāpēc, ka vistalantīgākās basketbolistes dzīvo tieši Rīgas centrā.
„TTP sporta skolas vārds meiteņu basketbolā ilgus gadus bijis skanīgāks. Kad apstaigājam skolas, uzrunājot meitenes, izrādās, ka kolēģes daudzviet jau bijušas priekšā. Varbūt tikai pēdējā laikā kādu mazo atved speciāli pie Čukstes. Mums nekāda noslēpuma nav — daudz strādājam. Turklāt visi treneri sadarbojas, ir vienota spēles sistēma, kuras pamatā ir laba aizsardzība. Nevienai Rīdzenes komandai nav viegli iemest. Pašam ļoti patīk individuālais darbs — tehnikas slīpēšana. Ļoti interesants process — ja zini anatomiju un saproti, kā darbojas cilvēka ķermenis. Diemžēl mūsu spēkam pēdējā laikā parādījies arī negatīvs efekts — pretinieces mums mēdz zaudēt jau pirms spēles sākuma un laukumā nevar parādīt visu, ko prot. Gadās ļoti pārliecinošas uzvaras, par kurām nekāda lielā prieka tomēr nav. Konkurencei vajadzētu būt daudz asākai — tā būtu labāk visiem.”
AUGSTĀKAJĀ LĪMENĪ
Pēdējos 10 gados treneris Čukste izmēģinājis roku arī Latvijas sieviešu basketbola piramīdas pašos augstākajos stāvos, vairākus gadus būdams TTT Rīgas galvenais treneris, kā arī 2006. gadā vadīdams valstsvienību Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Ērkšķu bijis vairāk par rozēm, tomēr apetīte neesot zudusi.
„TTT Rīgas stāsts nebija veiksmīgs vairāku iemeslu dēļ,” analizē Čukste. „Uz Latvijas fona budžets šķita ļoti liels, taču Eirolīgai naudas bija par maz. Ārzemniecēm nepatīk līgumi uz pussezonu, viņas jutās kā pagaidu darbā, turklāt uz mūsu piedāvātajiem noteikumiem nekādas superzvaigznes nevarējām dabūt. Mūsu izcilnieces ārzemēs pelna vairāk un nealka atgriezties, bet nākamā līmeņa spēlētājas nebija gatavas Eirolīgas līmenim. Turklāt vēl spiediens sabiedriskajā telpā… Vajag īpašu raksturu, lai to izturētu. Negribu teikt, ka man nepatika, bet, kad pagājušās sezonas sākumā piedzīvojām vairākus smagus zaudējumus, vienojos ar kluba vadību, ka paiešu malā.
Izlasē darba posms bija krietni īsāks, bet esmu ļoti priecīgs, ka bija tāda iespēja. Situācija toreiz bija riskanta. Komanda bija atgriezusies no Eiropas čempionāta ar sesto vietu, bet nākamajā kvalifikācijas turnīrā mūsu grupā bija trīs spēkos līdzvērtīgas komandas, tikai viena droša ceļazīme, turklāt mums bija lielas problēmas ar saspēles vadītājām. Neviens negribēja riskēt. Man savā ziņā bija visvieglāk, jo nebija, ko zaudēt. Gāja raibi, visās četrās spēlēs uzvarētājas izšķīrās galotnē, un trīsreiz uzvarējām. Pirms finālturnīra LBS prezidents Ojārs Kehris vienojās ar Ainaru Zvirgzdiņu, un paliku strādāt par vienu no viņa palīgiem. Bija interesanti un noderīgi, tomēr pirms Pekinas spēlēm mūsu ceļi šķīrās.
Izlasē vēl noteikti gaidīšu otro iespēju. Jā, pēc Rīgas čempionāta man jau piedāvāja šo darbu, taču psiholoģiski smagā brīdī — tikko biju aizgājis no TTT Rīgas. Manuprāt, man bija vajadzīga pauze, lai atgūtu sevi, savu rokrakstu. Tagad redzu, ka viss ir kārtībā un noteikti gribu mēģināt vēlreiz.”
KONFLIKTĀ VAR UZVARĒT ABAS PUSES
Trenera Čukstes diplomāta iemaņas un allaž korektā stāja palīdzējušas tikt pāri daudzām zemūdens klintīm, tomēr ne visas domstarpības ir atrisināmas mierīgā ceļā. Tā, piemēram, pirms trim gadiem paskaļu rezonansi izraisīja konflikts starp TTT Rīgas vadību un toreizējo komandas seju Elīnu Babkinu, kas beidzās ar perspektīvās basketbolistes atbrīvošanu no komandas sezonas izšķirošo spēļu priekšvakarā.
Pats Ainārs gan norāda, ka tas neesot smagākais konflikts viņa profesionālajā karjerā. „Manas un Elīnas domas atšķīrās konkrētā jautājumā, un pieļauju, ka šajā ziņā joprojām esam palikuši katrs pie sava. Viņa gribēja spēlēt, bet objektīvu iemeslu dēļ nevarēja to darīt nepieciešamajā līmenī. Es gribēju, lai viņa nopietnāk trenējas un profesionālāk izturas pret savu organismu. Taču, manuprāt, tas konflikts iedeva pozitīvu grūdienu visai viņas karjerai. Nākamajā gadā satikāmies U-20 izlasē, strādājām kopā bez mazākajām problēmām un viņa nospēlēja spoži. Komandas bronzas medaļās viņas nopelns bija milzīgs. Neesam nekādi draugi, taču savstarpējā saskarsmē tagad ir pozitīvas emocijas. Esmu pārliecināts, ka arī šovasar Eiropas čempionātā viņa būs viena no tām, kura nevairīsies no atbildības.”
STARP DAUDZIEM KRĒSLIEM
„No sportiskā viedokļa, protams, izskatās jocīgi, bet viss loģiski atbilst reālajai dzīves situācijai,” treneris Čukste divas stundas pirms Latvijas Sieviešu basketbola līgas ceturtdaļfināla spēles sākuma bija pilnīgi mierīgs par iznākumu. Uzvara viņam bija garantēta, un šai sajūtai nebija nekā kopīga ar sportā riskanto pašpārliecinātību. Patiesībā situācija bija unikāla, jo laukumā savā starpā tikās divas komandas, kurās Čukste sezonas garumā darbojās kā galvenais treneris: TTT Rīga/Juniores un Rīga/TTT/Kadetes.
„Sezonas gaitā bija četras savstarpējās cīņas, tāpēc sistēma jau noslīpēta — spēles laikā pats vadīšu kadetes, bet junioru komandu diriģēs mans palīgs Edijs Eglītis. Jaunums būs tikai tas, ka pirmsspēles sapulce abām komandām notiks kopā. Tik un tā nekādu noslēpumu nav un nevar būt — visas meitenes labi zina gan manas prasības, gan taktiskos pamatprincipus. Spēle ir spēle — kuras konkrētajā dienā laukumā būs labākas, tās arī uzvarēs. Taču, lai kā tas beigsies, jau tagad esmu pārliecināts, ka sezona mums bijusi veiksmīga. Attaisnojās divu komandu pieteikšana LSBL čempionātam, jo daudzām meitenēm iznāca pietiekami laba spēļu prakse. Tas jau ir pats galvenais.”
Guntis KEISELS,
www.basket.lv
Ainārs ČUKSTE
Basketbola treneris
Dzimis: 1966. gada 24. novembrī
Izglītība: LSPA, kvalifikācija — sporta skolotājs un fizioterapeits
Darba gaitas: treneris sporta skolā Rīdzene; Latvijas sieviešu valstsvienības galvenais treneris 2006. gadā — 20 spēlēs 13 uzvaru, 7 zaudējumi (1. vieta Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra grupā; 3—1); Latvijas sieviešu valstsvienības treneris (2007.—2008.); Eiropas jaunatnes čempionātos vadījis Latvijas U-20 izlasi — 2004. gadā (23. vieta), 2005. gadā (3. vieta), 2009. gadā (3. vieta), U-18 izlasi — 2002. gadā (16. vieta), U-16 izlasi — 2001. gadā (5. vieta), 2010. gadā (25. vieta)
