Veseru rekordi

Vieglatlētika ir savāds
sporta veids. Lai sasniegtu rekordus, vajadzīgi labvēlīgi laikapstākļi,
sportiskās formas virsotne un citi savdabīgi nosacījumi, tāpēc arī mūsu valsts
rekordu sarakstā ir visdažādāko gadu ieraksti. Izņēmums ir vesera mešana, kur
ierindā ir visi pašreizējo rekordu īpašnieki un rekordu dzimšanas gads ir 2009.
Arī tikko notikušajās sezonas slēgšanas sacensībās Salaspilī jauns ieraksts –
14 gadus vecā rīdziniece Eva Rudzīte 3 kg smago rīku raidīja 47,25 m tālu, par
diviem metriem labojot pašai piederošo Latvijas rekordu meitenēm. Šogad visās
vecumu grupās kopā tas ir jau divdesmitais valsts rekords vesera mešanā.

Pārsteidzoši,
jo slidenais sektors (gaisa temperatūra ap nulli) nepavisam nesolīja
rekordmetienus. Tā vīru konkurencē mūsu vienīgais astoņdesmitmetrinieks Igors Sokolovs (70,27 m) tikai pēdējā metienā
pārspēja izlases otro numuru Aināru Vaičulenu (69,89 m). Jauniešu konkurencē (5
kg smags veseris) uzvarēja Edgars Timmermanis – 64,27 m, junioriem (6 kg) Edgars
Gailis – 57,37 metri. Sieviešu konkurencē pirmā bija Laura Igaune (abas
meitenes trenējas pie Vladimira Kuzņecova un Viļņa Sudāra) – 56,56 metri.

Vīru
treneris Jānis Kolidzejs par rezultātiem neraizējas, jo rudens treniņos
paveiktais vēlreiz tiks pārbaudīts 27.-28. novembrī Baltkrievijā, uz kurieni
dosies krietns pulks mūsējo.

Izvērtējot
sezonu, Jānis īpaši uzteic Igoru Sokolovu, kurš maijā Rīgā veseri raidīja 80,14
m tālu, kas šogad ir ceturtais labākais rezultāts pasaulē. Pēc nosacītas
neveiksmes pasaules čempionātā (17. vieta) Igors izcīnīja otro vietu IAAF
pasaules atlētu finālsacensībās – 79,32 metri. Lielisko personisko rekordu sezonas
sākumā sasniedza arī Ainārs Vaičulens – 74,76 metri. Abi vīri cītīgi gatavojas
nākamā gada Eiropas meistarsacīkstēm. Igora uzdevums ir nostabilizēties ap 80
metriem, bet deviņus gadus jaunākā (dzimis 1983. gadā) Aināra mērķis ir šīm
robežām tuvoties. Jānis stāsta, ka puiša metienu tehnikā veiktas pamatīgas
pārmaiņas, kuras ļaus pilnīgāk izmantot Aināra raženo augumu (1,92 m), un
rezultātam jābūt.

Pasaules
junioru meistarsacīkstēm gatavojas arī Edgars Gailis, kurš nepieciešamo
normatīvu (66 m) jau izpildījis – 66,39 metri. Uz junioru sacensībām mērķē arī
Eiropas Jaunatnes olimpisko dienu bronzas medaļas īpašnieks Edgars Timmermanis,
kurš nākamgad tikai sāks mest par kilogramu smagāku veseri.

Treneris
Vladimirs Kuzņecovs ir pārliecināts, ka centīgajam puisim tas būs pa spēkam.
Jācenšas arī Laurai Igaunei, kaut gan norma dalībai Eiropas čempionātā (68 m)
pašreiz liekas visai patālu – meitene šogad pirmo reizi pārsniedza 60 metru
robežu (60,84 m). Tiesa, Laura šogad vēl startēja junioru kārtā.

Meitenes trīs apgriezieni

Viss
ir saprotams – talantīga meitene 14 gadu vecumā labo valsts rekordu meitenēm,
taču, redzot nelielā auguma pusaudzi, pat prātā nenāk, ka viņa ir rekordiste…
vesera mešanā. Taču tā tas ir – Eva Rudzīte, Rīgas 69. vidusskolas 8. klases
skolniece, trenera Vladimira Kuzņecova un Viļņa Sudāra audzēkne, otro reizi
šogad labojusi Latvijas rekordu savā vecuma grupā – 47,25 metri.

– Kā tev ienāca prātā mest
tādu smagu rīku kā veseri?

–
Kas teica, ka man ienāca prātā? Kad dzīvojām Kundziņsalā, trenējos burāšanā,
laiva tepat, treneris – pazīstams. Vēl spēlēju basketbolu, kas man
joprojām ļoti patīk, taču tad mamma un vectēvs mani aizveda pie vesera metēju
trenera Jāņa Kolidzeja, vēlāk – pie Valda Kuzņecova. Mums tāda sportiska
ģimene: tēvocis Roberts joprojām met veseri, viņa dēls, mans brālēns Edgars,
ieguva medaļu Eiropā jauniešiem. Sākumā īsti nesapratu, ko no manis grib, taču
tad uztvēru vesera iegriešanas pamatkustības, un tā lieta aizgāja. Pavasarī vēl metu aptuveni 35 metrus tālu, bet tikko būtu
varējusi aizmest 50 metrus, ja nebūtu slidens aplis. Vēl jau būs sacensības
Baltkrievijā…

– Cik bieži nedēļā tu
trenējies?

–
Ziemā ne pārāk bieži – trīs četras reizes nedēļā. Es dzīvoju Imantā, turpat ir
skola, kura beidzas ap četriem, tad braucu uz Daugavas stadionu un mācīties
varu tikai ap astoņiem deviņiem vakarā. Cenšos mācīties labi, reizēm gan jūtos
ļoti nogurusi. Vasarā, kad skolas nav, treniņi notiek daudz biežāk.

– Kam tu treniņos pievērs
galveno uzmanību?

–
Tas jāprasa trenerim. Liekas, pagaidām es vairāk aprodu ar rīku, mācos pareizi
griezties, jo tādi nopietni fiziskie treniņi (svaru stienis, smagumi) vēl nav
sākušies – esmu par jaunu. Patlaban metu ar trim apgriezieniem, kad sākšu ar
četriem, tad fiziskā spēka vajadzēs vairāk. Treneris neko neforsē, jo laika vēl
daudz. Mans brālis Kristaps, kuram tikai 12 gadi, arī trenējas, pagaidām met
divdesmit metrus tuvāk.

– Ko par to saka tavi skolas
biedri?

–
Sākumā brīnījās, daži pat nezināja, ko īsti daru, bet tagad jau apsveic,
apvaicājas par rezultātiem. Mums ir tāda sportiska klase.

– Kādi ir tavi nākotnes
plāni?

–
Neko daudz nedomāju, jo zinu, ka rezultātus var sasniegt tikai trenējoties, kas
reizēm ir apnicīgi un nogurdinoši. Kad sacensībās izdodas aizsniegt kādu jaunu
robežu, atkal rodas spīts un vēlme trenēties. Vēl šogad gribu aizmest tos
piecdesmit metrus. Nākamgad skatīšos tālāk.

Kad
nāks lielais veseris (Eva met 3 kg smagu veseri, pieaugušo rīks ir par 1 kg
smagāks, un to sāk mest, sākot no 16 gadu vecuma), tad jau atkal būs jaunas
robežas. Arī rekordi.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

Vesera hronika

Uz
šķēpmetēju spožā fona mazāk pamanāmi liekas vesera metēju sasniegumi, taču
tieši šajā disciplīnā vērojams vislielākais progress – šogad laboti valsts
rekordi gandrīz visās vecumu grupās.

Īss
ieskats vesera mešanas vēsturē. Pirmsākumi meklējami Britu salās, kur vesera
mešana bija skotu un īru nacionālais sporta veids. 1828. gadā skotu kalējs
Ādams Vilsons sasniedza pirmo reģistrēto rekordu – 91 pēda jeb 27,74 metri.

Ilgu
laiku vesera mešana bija tikai kalēju niekošanās
ar sava amata rīku, bet XlX gs. (1882. g.) Britu vieglatlētikas asociācija pieņēma
noteikumu par rīka svaru – 16 mārciņas (7,257 kg), trīsstūrveida roktura
stieples garumu (ne vairāk par 1,22 m), apļa izmēru – 7 pēdas (2,13 m). Līdz
mūsu dienām nekas būtiski nav mainījies – vienīgi apļa segums (noblietētas
smilts vietā ir betons), kā arī obligāts ir sektora siets, kura atvērums
drošības dēļ ir sarucis no 90 līdz 35 grādiem.

Pirmos
pasaules rekordus laboja īri (tiesa, viņi emigrēja uz ASV un pārstāvēja šo
valsti) – 1899. gadā 50 m robežu pārsniedza Džons Flenegans – 50,01 metrs. Viņš
kļuva arī par trīskārtēju olimpisko čempionu.

Pirmo
IAAF oficiāli reģistrēto rekordu 1913. gadā sasniedza īrs (arī ASV) Pats
Raijens – 57,77 metri. 60 m pirmais pārsniedza čehs Jozefs Čermaks (1952. gadā
– 60,34 m), 1960. gadā amerikānis Hals Konolijs veseri aizmeta 70,33 m tālu.
Pagāja 18 gadi, līdz 1978. gadā krievs Boriss Zaičuks pārsniedza 80 m robežu –
80,14 metrus. Interesanti, ka Borisa rekorda tapšanā savu roku pielicis arī
Maskavā strādājošais latviešu treneris Vladislavs Vaivads.

Latvijas
pirmais rekords fiksēts 1905. gadā, kad vispusīgais atlēts Oskars Līts (skrējis
arī sprintu un lēcis) sasniedza 21,20 metrus. Tiesa, pirmskara Latvijā pasaules
klases atlētu šajā disciplīnā mums nebija. 40 m robežu pirmais pārsniedza
Pēteris Bruģis – 1936. gadā viņš veseri aizmeta 40,86 m tālu un par 16,91 m
atpalika no pasaules rekorda. 1946. gadā Bruno Selga rīku aizmeta 51,15 m (no
pasaules rekorda trūka 7,85 m).

1957.
gadā Daugavas stadionā, Rīgā, Vladislavs Vaivads pārsniedza 60 m – 60,32 m (no
pasaules rekorda atpaliekot par 8,22 m). Vistuvāk pasaules tālākajam raidījumam
1970. gadā nokļuva Austris Upelnieks, kurš veseri raidīja tieši 70 m tālu
(pietrūka 6,40 m).

Tikai
pēc 37 gadiem (zīmīgi, ka arī 30. maijā) Igors Sokolovs pārsniedza nākamo
robežlīniju – 80,14 m (līdz pasaules rekordam 6,60 m). Tas bija Igora 12.
valsts rekords un šogad ir ceturtais labākais rezultāts pasaulē.

Kaut
arī vesera metējus trenē tikai pieci seši treneri visā Latvijā, labus panākumus
var gaidīt ne tikai no pieredzējušā Igora Sokolova, bet arī no Aināra Vaičulena
(74,76 m), nesenā juniora Jevgēņija Veršeļa (61,75 m), kā arī no juniora Edgara
Gulbja (6 kg veseris – 66,36 m) un jaunieša (junioros sāks startēt nākamgad)
Edgara Timmermaņa (5 kg veseris – 71,49 m).

Sievietes
4 kg smago rīku met tikai gadus divdesmit. 11 rekordus (līdz 58,59 m) laboja
Vaira Kummermane (Godmane), taču tad sezonu izlaida, jo piedzima bērniņš.
Vairas prombūtnē izvirzījās jaunā Laura Igaune, kura pirmā pērn pārsniedza 60 m
robežu – 60,84 metrus.

Kaut
arī eksrekordiste šogad sektorā atgriezās, viņa zaudēja gan Laurai, gan arī
talantīgajai 16 gadus vecajai aizkrauklietei Santai Karlušai, kura sasniedza
55,79 metrus. Santa (treneris Igors Lulle) Eiropas Jaunatnes olimpiskajās
dienās Tamperē izcīnīja 9. vietu. Savā vecuma grupā meitenei ir sestais
labākais rezultāts pasaulē. Šo trīs sievišķīgo vesera metēju konkurencē valsts
rekords varētu strauji augt.

Kaut
arī vesera metēju rezultāti un sasniegumi jau ir Eiropas un pasaules klases
līmenī, tomēr viņus ne īpaši atbalsta vieglatlētikas sacensību kalendāra
veidotāji, arī sporta bāzēs āmura metējus
ne labprāt grib ielaist (lai nesagandētu
futbola laukuma segumu). Galvenā treniņu (arī sacensību) vieta ir Daugavas
stadiona rezerves laukums, neatbilst pat minimālajām drošības prasībām. Labi,
ka sacensībās Valmierā, Aizkrauklē un Koknesē vesera metēji var sacensties
pamatlaukumā.

Jāsaprot,
ka mēs nekad nevarēsim mēroties spēkiem ar Āfrikas skrējējiem vai Jamaikas
sprinteriem, tāpēc lielāku uzmanību aicinu pievērst tām disciplīnām, kuras mums
padodas.

Andris
STAĢIS