Vieglatlēts ar bumbu rokā
Par Eiropas, pasaules
čempionu un medaļnieku trīssoļlēkšanā Māri Bružiku ir daudz runāts un rakstīts.
Viņš ir apbrīnots, slavināts un arī nopelts. Māris nebija ierindas sportists un
arī uzvedās citādāk nekā daudzi sporta funkcionāri to vēlējās, viņam līdzīgi
varētu būt Balderis, Valters, Olijars. Tie ir sportisti, kas parādās reizi
desmitgadē, iespējams simtgadē. Māra
Bružika sasniegumus un rezultātus, liekas, tuvākajā nākotnē Latvijā neviens
nepārspēs. Māris tagad visai klusi un neizkrītoši strādā basketbola klubā Ventspils, rūpējas par sportistu fizisko
sagatavotību. Nezinu, vai daudzi no basketbolistiem pat zina, kas viņus dīda
stadionā un sporta zālē, un cik paša izdzīvota ir katra trenera kustība, sprinta
solis un lēcieni.
– Tas bija vienkārši – no
vieglatlēta pārtapt par basketbolistu fiziskās sagatavotības treneri?
– Nemaz ne, jo kas tad ir basketbols un sporta spēles vispār? Tā pati
vieglatlētika, tikai ar bumbu rokās. Vai tad basketbolā neskrien, nelec,
nesprinto? Pamati tie paši, atšķiras vienīgi nianses. Ja teikšu, ka
vieglatlētika ir daudzu sporta veidu donors, daudzi iebildīs. Paklausies, kā
raud bobslejisti par sprinteru trūkumu Latvijā. Tāpēc man skumji, ka sporta
karaliene Latvijā nevis zeļ un plaukst, bet visai kusli klumburē, un viss
balstās tikai uz atsevišķu izcilu sportistu brīnumainiem sasniegumiem neticami
bēdīgos apstākļos, nevis tie ir mērķtiecīgas sistēmas galarezultāts.
– Tu pēc karjeras beigām
netrenē trīssoļlēcējus, bet basketbolistus.
– Es neredzēju jēgu palikt vieglatlētikā. Vai mums ir stadioni, ziemas
bāzes, pietiekamas finanses mūsdienīgai vieglatlētikas attīstībai? Vai treneri
saņem pienācīgas algas? Vai viņu darba sistēma veicina augstas klases sportistu
gatavošanu? Dzīvoju Ventspilī un skatos,
kā stadionā strādā treneris Juris Petrovičs, kuram ik pa brīdim izsprāgst kāds talants, kuru vajadzētu
lolot un atbalstīt. Bet vai viņam ir tam laika, ja grupā jābūt tik un tik
audzēkņiem? Man liekas, ka 90 procenti sportistu vieglatlētikā trenējas tāpēc,
ka viņiem citur nav kur iet. Atbalstu katru sportisku kustību, bet to nevajag
darīt uz augstas klases atlētu un viņu treneru rēķina. Tāpēc, kad pirms gadiem
astoņiem mani sazvanīja treneri Armands Krauliņš un Kārlis Muižnieks, izsakot
piedāvājumu trenēt basketbolistus fiziskajā sagatavotībā, es nevarēju atteikt.
– … un basketbolā ir citādāk?
– Nedomāju, ka viss ir ideāli, bet daudzas pamatlietas ir mūsdienīgi un
pienācīgi attīstītas. Teiksim, samaksa. Nevar šodien prasīt, lai sportisti (lai
arī kādi fanāti viņi būtu) ziedotu savus spēkus un veselību plika prieka pēc.
Nezinu, vai tas ir palicis no padomju laikiem, bet daudziem ir priekšstats,
ka sportā par naudu nevajag runāt: sporto, piedalies sacensībās, bet kas tev
par to būs, tas nav svarīgi. Paldies dievam, ka pēdējā laikā hokejisti, kas
spēlē NHL, daži futbolisti, basketbolists Biedriņš ar savu darbu un adekvātu samaksu
kaut ko maina mūsu uztverē.
– Tu arī ar to esi saskāries?
– Protams. Ja es par to nedomātu un necīnītos, daudz ko nebūtu saņēmis, ko,
manuprāt, biju pelnījis. Ko nozīmē, teiksim, divi treniņi dienā – katrs pa
stundām divām trim? Kādi veselības resursi vajadzīgi, lai to izturētu? Turklāt nevar
ēst, kas pagadās. Ēdienam jābūt sabalansētam, bagātam ar kalorijām. Tas,
protams, prasa naudu. Es savulaik rēķināju, ko maksā sena un pārbaudīta lieta –
relaksācija pirtī ar pēršanos, masāžu. Turklāt lielu slodžu laikā es to
izmantoju divas reizes nedēļā. Mēnesī sanāca summiņa, kuru par minimālo algu
nenosauksi. Lielais sports, it sevišķi individuālie sporta veidi, prasa lielas finanses,
un par naudu nevar nedomāt.
– Kā bija padomju laikā,
kad visi bija it kā amatieri un oficiāli neviens naudu ar sportu nepelnīja?
– Kurš gan nezin, ka tā bija acu aizmālēšana. Par izlases sportistiem
rūpējās valsts, un daudz nebija jādomā par treniņnometnēm, braucieniem, bija
kaut kādas stingri reglamentētas stipendijas. Bija ārzemju braucieni, kuri
sportistiem bija kā peļņas avots ģimenes uzturēšanai, automašīnu iegādei. Tagad
to sauktu par biznesu, bet toreiz tā bija oficiāli apkarojama spekulācija, ar
kuru visi klusi nodarbojās, un saprāta robežās tā bija pieļauta. Tā rīkojās
sportisti, treneri, oficiālās personas. Ja brauca uz Itāliju, bija jāņem līdzi
dzintars, ikri, mājās atgriežoties, vedām itāļu sintētiskos niekus, kuri
Padomju Savienībā bija grūti dabūjami un maksāja labu naudu. Par vienu
veiksmīgu braucienu varēja nopirkt lepnu autiņu žiguli. Protams, tas prasīja smadzeņu papildu darbību, viens bija
veiklāks un apķērīgāks, cits kūtrāks.
– Šāda darbošanās netraucēja
treniņus un sacensības?
– Tas bija dzenulis, lai nodarbotos ar lielo sportu, lai tiktu aiz dzelzs priekškara
un vismaz palūkotos, kā dzīvo citur. Šobrīd, kad visas robežas atvērtas un
bērnus jau no mazotnes vadā pa tuvām un tālām ārzemēm, šis stimuls zudis, un
sportā jāmeklē citi ceļi. Kad kārtslēcēja, pasaules rekordista Sergeja Bubkas
treneris aizbrauca strādāt uz Itāliju, viņam bija talantīgs audzēknis, kas varēja
labot Sergeja rekordu. Bet itāļu puisis tā īsti nemaz netrenējās, jo nāca no
bagātas ģimenes, neko viņam nevajadzēja un savu pašlepnumu apmierināja ar Itālijas
čempiona tituliem.
– Runājam par naudas
stimulu, figurē leģenda, ka tu esot teicis: dodiet
man miljonu un es kļūšu par čempionu…
– Skaisti izklausās, un daļa patiesības te ir, bet tieši tā neesmu teicis.
To kārtējo reizi izdomājuši žurnālisti. Man savulaik bijušas daudzas saķeršanās
ar preses darboņiem. Saprotu, ka mums it kā nav dzeltenās sporta preses, bet
tās manieres… Par miljoniem saruna bija Gēteborgā, kad man prasīja, cik vērts
ir brita Edvardsa 18
metru lēciens? Teicu, ka trīs miljonus, jo tas ir kā mākslas
darbs, kas maksā naudu, bet, ja Latvijā maksātu miljonu, es arī aizlēktu. Tā
arī aizgāja: Bružiks bez miljona nelēks
18 metru.
Tāpat kā Pučes teiktais: saule lec,
Bružiks gatavojas. Forši, saulīte uzlēkusi, rīts sācies, es gatavojos
startiem. Bet nevajadzētu jūsu amata brāļiem meklēt sensācijas, ņemt polšu un
lauzties pie manis mājās, lai iztincinātu par dopinga lietām.
– Tās bija?
– Ko nozīmē dopinga lietas? Kāds tīši rij tabletes un netrenējas? Astoņdesmitajos
gados antidopinga komisijas nebija, katrs darīja un meklēja, ko pa ausu galam
bija dzirdējis. Šodien sporta mediķi strādā profesionāli, labi pārzina
sportistu iespējas, atļautos medikamentus, vitamīnus. Ja mūsu laikos tā būtu!
Protams, daudzi arī tolaik pārlieku aizrāvās. Atceros, Janka Bojārs ienāca,
sauja pilna ar kaut kādām ripām, izņem puķes no vāzes, uzdzer ūdeni un saka, ja
šoreiz nebūs divdesmit viens metrs… Žēl, jo tagad Janka cieš. Viņš tā
trenējās, kā tagad citi var tikai sapņot. Janku varēja trenēt kaut vai ceļu policists,
un tāpat viņš būtu viens no labākajiem pasaulē. Tīrradnis, un visi tie dopingi
vairāk bija modes lieta. Nav tā, ka es visu noliedzu, bet nepiekrītu, ka augstvērtīgi
rezultāti bija tikai tāpēc. Es Kokneses vidusskolā uz asfalta lēcu
piecpadsmitarpus metru, tagad ar tādu rezultātu var vinnēt Latvijas čempionātu.
Nav kas trenē, un nav ko trenēt. Labākie aiziet uz hokeju, basketbolu, un
vieglatlētikā paliek tie, kam citur nav kur iet. Vieglatlētika tomēr ir pārāk
smaga un tehniska lieta, ātrus panākumus nevar gūt, bet smagi strādāt neviens
tā īsti negrib. Vieglāk ir iekļūt kādā komandā un tur turēties, jo nav skaitļu –
metri un sekundes, kas bezkaislīgi parāda kas
ir kas.
– Kāpēc nav pietiekami
daudz treneru?
– Treneri varbūt ir, bet nepietiek speciālistu. Latvijā pašlaik nav
kvalificētu treneru, kuri varētu profesionāli gatavot trīssoļlēcējus un
tāllēcējus. Daudzi var kaut kā ierādīt pamatkustības un trenēt fizisko
sagatavotību, bet mūsdienu sportā visu izšķir nianses. Nesaku, ka speciālistam
jābūt tieši trīssoļlēcējam. Arī mans treneris Tālivaldis Budēvičs trīssoli un
tālumu diez ko nelēca, bet kādi viņam bija audzēkņi! Tagad priecājamies par tāllēcējas
Inetas Radēvičas, neapšaubāmi talantīgas sportistes, 6,60 metriem, bet Anita
Stukāne pirms gadiem trīsdesmit lēca 6,80 metrus. Kā jau teicu, toreiz sportā
mūs vadīja citi mērķi, un panākumi ļāva izrauties pasaulē gan treneriem, gan viņu
audzēkņiem.
– Tomēr ar savu treneri
šķīries.
– Kopā nostrādājām astoņus gadus un, tāpat kā laulības dzīvē, var iestāties
pagurums – abi saprot, ka viens otram vairs neko nevar dot. Tālim esmu
pateicīgs par fizisko sagatavotību, mērķtiecīgo un plānveidīgo treniņdarbu.
Pienāca brīdis, kad sapratu: treneris tehnikā man neko jaunu vairs nevar dot,
un mūsu ceļi šķīrās. Nejūtam aizvainojumu. Es pie viņa iebraucu Jaunjelgavā,
atceramies vecos laikus. Kad aizgāju no sava trenera, devos uz Krieviju un par
savu naudu – 1000 dolāriem nedēļā – trenējos pie krievu speciālistiem, kas bija
un ir labākie speciālisti pasaulē. Bija laiks, kad pasaules 25 labāko sarakstā gandrīz
divdesmit trīssoļlēcēju bija no Padomju Savienības. Toreiz iemācījos sprintot
un nostabilizēt ieskrējienu. Astoņpadsmit metrus es tomēr neaizlēcu, lai gan
trīs reizes biju tuvu tam. Protams, žēl, bet par savām sporta gaitām nesūdzos.
Tas bija skaists laiks.
– Vai tagad fiziskām
nodarbībām atliek laika?
– Esmu baigi ātrs sēņotājs un pusstundā pielasu divus grozus ar baravikām.
Tas ir joks, lai gan ar mani neviens negrib iet kopā sēņot, neesot vienlīdzīgu
noteikumu. Protams, kustos – basketbolistu treniņos arī fiziskās sagatavotības vagaram
jāprot visu parādīt un pamācīt. Sevišķi grūti ir ar leģionāriem, kuri paveic
tikai minimālo darbu, lai saglabātu līgumu. Īpaši tas ir rudenī, jo vasarā viņi
neko nedara, un tad jāsāk viss no nulles. Mūsējie ir daudz apzinīgāki. Es pamētāju
arī bumbu, lai gan kā basketbolists esmu vieglatlētu līmenī.
– Piecpadsmit metrus
trīssolī tu varētu aizlēkt?
– Mierīgi, ja … kāds samaksās (smejas). Nē, pat nemēģināšu, jo tam, kas
reiz bijis virsotnēs un citos tālumos, vecumdienās nav jāķēmojas savā sporta
veidā. Kad redzu veterānu mačus, kļūst skumji, kad kādreizējie monstri lec uz
pusi tuvāk. Tad labāk eju sēņot un makšķerēt.
Māris Bružiks
trīsoļlēcējs
Dzimis 1962. gada 25. augustā Koknesē
Sasniegumi pieckārtējs Latvijas rekordists trīssoļlēkšanā – no 17,00
m (1984. g.) līdz 17,56 m (1988. g.), 19-kārtējs Latvijas čempions: trīssoļlēkšanā
– 16 reizes un tāllēkšanā – 3 reizes, pasaules labākā sasnieguma īpašnieks
telpās – 17,54 m (1986. g.), pasaules vicečempions telpās – 17,36 m (1993. g.),
divkārtējs Eiropas čempions telpās – 17,54 m (1986. g.) un 16,97 m (1996. g.),
divkārtējs Eiropas vicečempions stadionā – 17,33 m (1986. g.) un 17,20 m (1994.
g.), olimpiskajās spēlēs Barselonā 10. vieta – 16,80 m (1992. g.), 43
sacensībās lēcis tālāk par 17 metriem, 125 sacensībās – tālāk par 16,50
metriem, 168 reizes – tālāk par 16 metriem. Labākais rezultāts tāllēkšanā –
7,91 m, augstlēkšanā – 2,15 m.
Juris BĒRZIŅS-SOMS
Andra STAĢA statistika
