Viktora Lāča dzīves kaislība
Viktoram Lācim vēl nav 40, taču viņš ir pietiekami zināms un cienīts vīrs sporta aprindās. Un ne tikai vieglatlētikā, kur viņam jau 16 gadus pieder Latvijas rekords 400 barjerskrējienā. Viktors kā basketbolistu fiziskās sagatavotības treneris ir strādājis ar Latvijas sieviešu izlasi, tagad šajā jomā trenē Latvijas vīriešu komandu, konsultē un trenē hokejistus, tenisistus, vairāku citu sporta veidu pārstāvjus. Viņa audzēkņi Dmitrijs Miļkevičs, Poļina Jeļizarova ir startējuši olimpiskajās spēlēs, guvuši panākumus starptautiskās sacensībās un, tāpat kā viņu treneris, joprojām ir Latvijas rekordisti.
Šobrīd Lāča sporta skolā trenējas Latvijas rekordiste 800 m telpās Līga Velvere, tāllēcējs Dairis Rinčs, vairāki daudzsološi jaunie sportisti. Vieglatlētika joprojām ir Viktora īstā aizraušanās, kas nes augļus daudziem citiem sporta veidiem. Viktors par vieglatlētikas dominanti izsakās īsi — paskaties uz vieglatlētu! Kāds augums, kādi muskuļi, vai tam var līdzināties hokejista, basketbolista, futbolista stāja un augums? Sporta karaliene.
Viktors LĀCIS
Dzimis 1977. gada 28. jūnijā Maltā.
AUGUMS, SVARS
Toreiz: Augums 1,92 m, svars ap 80 kg.
Tagad: Augums tāds pats, svars ap 95 kg.
STATUSS
Toreiz: Trenējos, mācījos Amerikas Savienotajās Valstīs, brīvajos brīžos šur tur piestrādāju iztikai — ēdnīcā, vingrošanas zālē, remontdarbos celtniecībā.
Tagad: Tagad galvenais darbs ir Lāča sporta skolā, kura visu laiku aug, un tagad jau esam pieci treneri. Mūsu galvenais virziens ir vieglatlētika, kā arī sportistu fiziskās sagatavotības trenēšana dažādos sporta veidos. Pats esmu arī Latvijas vīriešu basketbola izlases fiziskās sagatavotības treneris un kopā ar asistentiem strādājam TTT sieviešu basketbola komandā.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Amerikā, kur 21 gadu vecumā iestājos Vičitas universitātē (studēju kinētiku, psiholoģiju, ķermeņa kustību), tas bija ļoti smags. Uz ASV aizbraucu ar 33 dolāriem kabatā, naudu biļetei arī aizņemos. Neko par tālāko nezināju, nebija, pat kur gulēt.
Sešos no rīta pirmais treniņš, tad darbs — divas trīs stundas klājām galdus universitātes kafejnīcā, tad mācības un pēcpusdienā otrs treniņš, vakarā darbs trenažieru zālē. Sākumā uzraudzīju kārtību trenažieru zālē, vēlāk dabūju paaugstinājumu un varēju jau stīgot tenisa raketes, izsniegt inventāru. Brīvdienās ik pa brīdim pie draugiem piestrādāju celtniecībā. Tur nopelnīju daudz vairāk nekā universitātes darbiņos. Tas nebija viegli, reiz pat smagi saindējos, 40 grādu karstumā krāsodams istabas. Par iekrāto naudu sagatavojos un arī aizbraucu uz Sidnejas olimpiskajām spēlēm.
Tagad: Man ļoti svarīgs ir astoņu stundu miegs, tāpēc darba diena man reti sākas agrāk par desmitiem. Darbs skolā, trenēju bērnus, pēcpusdienā pieaugušos, tā līdz astoņiem vakarā. Darbs ar basketbolistiem parasti ir vasarā, kad gatavojamies čempionātam. Sāku ar vīriešiem, tad ar sievietēm, taču no sieviešu izlases pērn atteicos, jo visu savienot bija par grūtu. Vieglatlētikas treniņu process prasa daudz vairāk laika, jo grupa paliek lielāka, līdz ar to jāizvēlas prioritātes.
INVENTĀRS
Toreiz: Mani pirmie treniņi dzimtajā Maltā notika kedām kājās, ar tām skrēju pat sacensībās. Tas tolaik likās pašsaprotami. Tikai Murjāņos tiku pie pirmajām naglenēm.
Tagad: Bērniem tagad ir pieejams viss, ko vēlies. Tas nav lēti, tāpēc, mana sporta skola cenšas palīdzēt tiem, kuru vecākiem inventārs nav pa kabatai. Man ir labi atbalstītāji, un pa visiem galā tiekam. Palīdzēt cenšos visādi, arī ar treniņnometnēm, kas nebūt nav lēti.
IESPĒJAS
Toreiz: Kad no Maltas nokļuvu Murjāņu sporta ģimnāzijā (daļēji palīdzēja tēva pazīšanās, jo pēc testiem Murjāņos nebūtu ticis, augums bija tikai 1,67 m, svars ap 44 kg), tad viss likās kā pasakā. Treniņi divreiz dienā, laba dzīvošana, ēdināšana. Es nebiju talants, varbūt puisis ar dotībām, un tikai ar lielu darbu man vēlāk izdevās nokļūt līdz olimpisko spēļu pusfinālam. Sākumā ļoti palīdzēja treneri Gints Bitītis, Arnis Bisenieks, Jānis Hasners, kas ielika pamatus visam turpmākajam. Viņi mani izaudzināja arī kā cilvēku.
Trenējāmies Murjāņos. Varbūt tur nebija ideāli apstākļi, taču pietiekami labi, lai talantīgākie un centīgākie vēlāk startētu visaugstākajā līmenī.
Tagad: Šobrīd Rīgā stāvoklis ar sporta bāzēm ir diezgan bēdīgs, taču vieglatlētikā tāpat trenējas bērni, jaunieši, pieaugušie. Skaidrs, ka ar tādiem treniņu un sacensību apstākļiem nekas daudzsološs nevar attīstīties un turpināties. Ļoti ceru, ka tagadējās pārmaiņas vieglatlētikas vadībā nesīs lielas pārmaiņas sporta veidā, kas tomēr ir visu citu sporta veidu pamats.
Rīgā būtu tikai normāli, ja uzceltu kādas četras ziemas bāzes, katru savā rajonā, labu sacensību stadionu, vairākus treniņu stadionus. Tas nav nereāli, ja mērķtiecīgi strādā. Ir grūti, pat neiespējami, ja visu laiku sēdi ofisā un ceri uz kādiem piedāvājumiem no malas — varbūt jums vajag jaunu manēžu, stadionu? Brīnumi nenotiek, ja paši pie tā mērķtiecīgi nestrādājam.
Šobrīd Latvijā vieglatlētika kopumā ir lūdzēja lomā. Trūkst jaunu motivētu treneru. Vieglatlētikas savienībai būs daudz jāstrādā, lai piesaistītu jaunus trenerus. Treneriem jāredz izaugsmes iespējas sportā, lai kļūtu par izcilību. Hokejā, basketbolā mūsu speciālisti strādā ārzemēs, vada komandas. Vai ir dzirdēts, ka mūsu vieglatlētu treneri strādātu kādā no vadošajām vieglatlētikas valstīm un saņemtu konkurētspējīgu atalgojumu? Pie visa ir jāstrādā, jārada apstākļi, lai trenera specialitāte vieglatlētikā būtu goda lieta. Ticu, ka izaugsme ir iespējama. Esmu pārliecināts, ka tāda būs! Zemāk nav, kur krist…
PROBLĒMAS UN TO RISINĀŠANA
Toreiz: Nezinu, no kā tas man ir — laikam no mammas, ka nekad neesmu baidījies no darba, esmu darītājs. Ja vajag, varu rakt zemi, krāsot griestus. Tad arī problēmas nav neatrisināmas. Amerikā sākumā nebija viegli, viss bija vienā neziņā. Bet viss sakārtojās, un tieši tur pavadītie gadi pierādīja, ka nekas nav neiespējams. Tas viss man palīdz arī šobrīd.
Tagad: Problēmu netrūkst, bet visu uztveru mierīgi. Ja tu esi profesionālis, tad viss ir risināms. Domāju, ka godīgums, profesionālisms, darba spējas tiek augstu vērtētas. Izlasē man jāstrādā ar lielām zvaigznēm, esmu pazīstams ar Porziņģi, Bertānu un esmu pārliecināts, ka reiz viņi piebiedrosies izlasei un man problēmu ar viņiem nebūs. Ja tic tavam darbam, tad godīgi jāstrādā jebkurai zvaigznei, un viss notiks.
Iespējams, ka mans godīgums, spēja teikt visu, ko domāju, reizēm rada arī šķēršļus. Amerikā mums bija treneri, kas ar aizspriedumiem izturējās pret tumšādainajiem treneriem. Arī mans treneris nebija baltais, bet es nekad nevienam nebaidījos teikt, ka viņš ir lielisks speciālists un es treneri nemainīšu. Pēc olimpiskā pusfināla vienam otram rasistam bija mute ciet. Profesionālisms nav atkarīgs no ādas krāsas. Mums arī tagad ir ļoti labas attiecības ar treneriem, kas ļauj tikt pie darba piedāvājumiem Amerikā jebkurā laikā. Bet visam ir savs laiks, gribas attīstīt vieglatlētiku Latvijā vispirms!
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Noteikti Murjāņi! Ja nebūtu to sešu gadu, tagad nebūtu nekas. Paveicās arī Amerikā, kur tiku pie laba trenera, labiem draugiem. Tas viss veidoja manu nākotni.
Tagad: Lielākā veiksme man bija satikt Dmitriju Miļkeviču, kuram joprojām pieder Latvijas rekords 800 m skrējienā. Darbs ar viņu man radīja pārliecību kā trenerim. Man trenera filozofija sakrita ar Dmitrija vajadzībām kļūt par izcilu sportistu. Divreiz bijām ceturtie pasaulē, vienreiz Eiropā, Dmitrijs skrēja divās olimpiskajās spēlēs, Atēnās iegūstot 14. vietu. Tagad esam kolēģi, draugi.
Darbs manā sporta skolā. Sāku viens, bet tagad esam jau pieci. Audzēkņu vecāki novērtē manu darbu un iesaka citiem, tāpēc manu audzēkņu skaits visu laiku aug. Ar laiku ceru, ka mums būs atsevišķas grupas daudzcīņniekiem, sprinteriem, lēcējiem, garo distanču skrējējiem. Tāda sistēma ir Amerikā.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Tas pats Dmitrijs Miļkevičs. 2006. gadā Eiropas čempionātā Gēteborgā viņam vajadzēja izcīnīt vismaz medaļu, taču finiša taisnē sākās grūstīšanās un uzvarētājs holandietis Brams Soms pat ieskrēja zālienā. Iesniedzām protestu, taču tiesneši neko nemainīja, Dima palika ceturtais.
Pie neveiksmēm pieskaitāma arī pēdas cīpslas trauma, kas man lika 25 gados beigt sporta gaitas. Pāragri, bet tad arī varēju sākt trenera gaitas Amerikā.
Tagad: Ne vienmēr viss izdodas ideāli, bet par neveiksmēm to negribu saukt. Profesionālisms, godīgums ļauj uz visu skatīties citādāk, katru neveiksmi var izskaidrot. Neveiksmes ļauj paskatīties uz daudzām lietām citādāk un palīdz izdarīt jaunus secinājumus. Tad jau gluži bēda tā nav.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Studēdams Amerikā, apprecējos ar tāllēcēju Inetu Radēviču. Drīzāk sareģistrējāmies, jo kāzu ierastajā izpratnē mums nebija. Vēlāk pēc četriem kopdzīves gadiem izšķīrāmies un tagad esam laimīgi katrs savā ģimenē, tomēr saglabājām labas attiecības. Tagad arī profesionālajā jomā, jo Inetu tikko ievēlēja par Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidenti. Ticu viņai, ka kopā ar jauno komandu izdosies vieglatlētikā paveikt lielas lietas! Būšu tam visam klāt!
Tagad: Esmu precējies ar fantastisku sievieti Kristīni Lāci. Tikko nosvinējām 10 gadu kāzu jubileju, mums ir divi bērni — Katrīnai Greisijai ir 10 gadi, Robertam — pieci. Man ar sievu ir ļoti paveicies, jo viņa izprot manu aizrautību, nav greizsirdīga uz vieglatlētiku, kas arī ir mana dzīves lielā mīlestība. Meita trenējas vieglatlētikā, puika sāka nodarboties ar futbolu. Es neko neuzspiežu un ticu, ka viņi paši atradīs savu īsto aizraušanos. Meita pati izvēlējās vieglatlētiku, domāju, ka viņa ir ļoti piemērota šim sporta veidam. Varbūt skries barjeras…
VAĻASPRIEKS
Toreiz: Amerikā man patika spēlēt golfu, taču pārāk daudz brīva laika man nebija toreiz un nav arī tagad
Tagad: Patīk būt kopā ar ģimeni, ceļot, staigāt pa jaunām takām. Bet vienalga es visam tam pieeju profesionāli, skatos, ka tur varētu labi skriet kalniņā, šeit atkal nodarboties ar spēka vingrinājumiem. Mans lielais vaļasprieks, darbs un reizē kaislība joprojām ir vieglatlētika, ar to guļu un mostos.
