Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Visi savējie

Vilnis Priedītis ir Latvijas Triatlona federācijas prezidents, pazīstams arī kā bijušā būvmateriālu koncerna Tapeks īpašnieks. Viņš ir sīksts vīrs — pats jaunībā sekmīgi skrēja garās distances, vēlāk — nodibinājis biznesus, iesaistījās Biatlona federācijas darbā un četros gados tajā investēja 60 000 latu. Bet nu jau trešo sezonu Priedīša izaicinājuma loks zīmē kontūras Latvijas triatlonam. Par spīti nestabilajai ekonomiskajai situācijai valstī, uzņēmējs šim sporta veidam katru sezonu spēj ziedot tik daudz laika un naudas, cik vidējais latvietis nenopelna pa visu gadu kopā…

Mēs tiekamies Doma laukuma kafejnīcā visnotaļ kosmopolītiskā kompānijā. Fonā uz lielā ekrāna rit EURO 2012 cīņa starp Horvātiju un Itāliju, kurā kā nohipnotizēti veras gan melnu, gan dzeltenu rasu pārstāvji. Taču futbols mūs pilnīgi neinteresē. Grasos ieslēgt diktofonu, bet Priedītis aptur manu roku: „Es neesmu uz šejieni atnācis prestiža dēļ.”

— Ko jums nozīmē būt par Triatlona federācijas prezidentu?

— Man nepatīk, ka mani sauc par prezidentu, jo tas skan iedomīgi. Es esmu federācijas vadītājs. Federāciju vadu kopš 2010. gada, šī man ir trešā sezona. Man tas nozīmē iespēju sniegt ieguldījumu kāda sporta veida attīstībā. Pēc dabas esmu tāds, ka niez nagi kādu atbalstīt. Pieredze sabiedriskajā darbā man ir diezgan liela, jo deviņus gadus esmu vadījis Latvijas Būvmateriālu asociāciju kā prezidents (smejas). Četrus gadus biju Latvijas Biatlona federācijas valdes loceklis. Vadīt Triatlona federāciju — tas nozīmē atbildību. Un, ja kaut kas nebūs kārtībā, vainīgs būšu es. Ir jādara lietas tā, lai visi būtu apmierināti, vismaz lielākā daļa triatlona sabiedrības.

— Kā nokļuvāt triatlona apritē?

— Jebkurš sporta veids, kas saistās ar izturību, man liekas interesants. Triatlona federācijā iesaistītie cilvēki mani aicināja kandidēt un vadīt federāciju. No biznesa aspektiem nebija tas vieglākais laiks un, pavērtējot, kādā situācijā bija šis sporta veids, piekritu. Lai arī vienmēr ir sajūta, ka vajag vairāk un neesmu neko izdarījis, ir patīkami, ka klāt nāk cilvēki un saka — paldies! Es neatceros tādu situāciju dzīvē, kad viss būtu izdarīts. Nezinu, vai tā ir laba sajūta…

— Ja jums patīk izturības distances, tad jau jūs arī kā vadītājs esat gana sīksts un izturīgs?

— Jā, nezāle esmu. Teiksim, kā ir (smejas).

— Cik ilgi Latvijā pastāv Triatlona federācija?

— (Pauze.) Es neesmu stiprs vēsturē, es esmu stiprs matemātikā. Ja man vaicā, kas bija federācijā devītajā gadā, es pat par to nevaru atbildēt. Mani neinteresē, kas ir bijis, mani interesē — kas būs! Pirmās triatlona sacensības Latvijā notika, ja nekļūdos, 1986. gadā. Sacensības risinājās manā dzimtajā Vaidavā. Tajā laikā es augstā līmenī nodarbojos ar vieglatlētiku, braukāju uz garo distanču mačiem pa Padomju Savienību, skrēju kavēkļu skrējienu. Triatlons vispār radās tikai nedaudz vēlāk. Tas strauji attīstījās visā pasaulē.

— Kas ir triatlona popularitātes pamatā?

— Tā ir daudzveidība. Triatlonā cilvēki grib sevi pierādīt tāpat, kā kāds grib uzkāpt Everestā vai apbraukt ar jahtu apkārt pasaulei, vai noskriet maratonu. Triatlons daudziem ir sevis apliecināšana. Jāatzīst, ka triatlons ir dārgs sporta veids. Lai trenētos, nepieciešams peldbaseins, divritenis, vieta, kur ar to braukt, un vēl skriet. Katrai disciplīnai vajadzīgs savs ekipējums, un tas viss maksā, ir jāvelta daudz laika treniņiem. Arī no organizatoriskā viedokļa triatlons ir dārgs. Ja, piemēram, volejbolā pašvaldība sporta zāli var iedot bez maksas un spēlei ir nepieciešami daži tiesneši, triatlonā tas nozīmē ceļu satiksmes slēgšanu, saskaņošanu, pilnīgi atšķirīgas situācijas.

— Kādi ir priekšnoteikumi, lai noorganizētu labas triatlona sacensības?

—Krosa triatlonu ar kalna divriteņiem var noorganizēt pavisam vienkārši. Lai savukārt uztaisītu šosejas triatlonu, ir jābūt asfaltētam 5 km aplim un ne tālāk par 200 m no ūdens tilpnes, lai pēc peldēšanas var nodrošināt riteņbraukšanu. Vēlams riteņbraukšanas laikā uz ceļa slēgt reverso satiksmes kustību, lai sacensības būtu drošas. Piemērotas vietas triatlona organizēšanai visos novados mums nav.

Cik šovasar triatlona sacensības gaidāmas Latvijā?

— Brīvā dabā būs septiņi triatloni. Sacensību organizēšanas izmaksas nevar nosegt nedz par dalības maksām, nedz atbalstītāju naudu. Tikai tad, ja mums nāk pretī pašvaldība ar finansējumu un infrastruktūru, ir iespējams noorganizēt triatlona sacensības, neliekot klāt naudu no savas kabatas. Personīgi man vieglāk ir nevis meklēt kādus atbalstītājus, bet labāk to laiku izmantot naudas nopelnīšanai un pašam iedot.

— Kā izdodas finansēt visas sacensības?

— Ir posmi, kurus organizē atsevišķi klubi. Nelielu atbalstu federācija var sniegt ar LOK un LSFP piešķirto finansējumu, nosedzot simbolisku daļu izmaksu. Vēl ir dalības maksa. Tad organizators runā ar savu pašvaldību un atbalstītājiem. Jāslēdz ne tikai satiksme, bet arī jānodrošina drošība trasē, tualetes, jāveic dažādi saskaņošanas darbi, nepieciešams muzikālais pavadījumu, par ko arī tagad jāmaksā (smejas). Lai savukārt Latvijā mēs noorganizētu starptautiskas sacensības, vajadzētu Triatlona federācijas divu gadu budžetus…

Vasara mums ir tikai 10 nedēļas gara, kad var peldēt atklātajās ūdens tilpnēs, un mēs varam, maksimums, uztaisīt 10 triatlonus gadā — katrā nedēļas nogalē pa vienam. Taču mēs nedrīkstam likt virsū mūsu mačus lielākajām Igaunijas un Lietuvas triatlona sacensībām, tāpat diez vai prātīgi būtu rīkot triatlonu Jāņos. Līdz ar to septiņus posmus var organizēt. Federācijas vadībai vasarā nedēļas nogalē brīvdienu nav (smejas). Tā ir.

Kad sāku strādāt federācijā, Latvijā notika pārāk maz sacensību. Izrādījās, ka pat Latvijas čempionāts notiek Lietuvā, un tad es arī apbalvošanā Kupišķos publiski pateicu, turpmāk Latvijas čempionāti olimpiskajā distancē notiks tikai Latvijā. Pagājušajā gadā vērienīgi un veiksmīgi to īstenojām. Jelgavā Latvijas čempionātā piedalījās dalībnieki no sešām valstīm! Arī šogad plānojam Latvijas čempionātu rīkot Jelgavā. Izmaksu un cenu dēļ šogad būs jāvienkāršo trase. Varbūt tā dalībniekiem būs pat ērtāk. To, kā finansiāli pietrūks, man nāksies piemest.

— Tātad galvenokārt viss turas uz jūsu pleciem?

— Nē, tā nevar teikt. Mēs varam atrast vietu ārpus apdzīvotām vietām — ezeru mežā, kur blakus ir asfalts, kas ir svarīgi, — tā ir lētāk. Taču neviens sacensības tur neredzētu. Triatloni notiek lielās pilsētās. Stādieties priekšā: Parīzes triatlonā sportistiem mikszona ir zem Eifeļtorņa, bet Sidnejā — pie Operas!

— Kur Latvijā būtu ideālā vieta triatlona sacensībām?

— Rīgā starp tiltiem. Daugavas krastmalā — peldēšana, braukšana un skriešana — caur Vecrīgu. Sportistu mikszonai būtu jābūt Doma laukumā. Tas gan būtu jāslēdz uz vairākām dienām. Lai mēģinātu rīkot tik lielas sacensības, tam jābūt vismaz Eiropas kausa izcīņas posmam.

— Vai kādreiz Latvijā izdosies sarīkot tādus triatlona svētkus?

— Lai uz kaut ko tādu pretendētu, mums jābūt elites līmeņa triatlonistiem. Pašreiz mums ir viens sportists — Viktors Vovruško, kurš var Eiropas čempionātā vai Pasaules kausa posmā olimpisko distanci veikt līdz galam… Ja sportistu apdzen pa apli, viņu noņem no trases. Starp citu, Viktors dzīvo Spānijā, un viņam ir pateicīgs darbs — viņš strādā Kanāriju salās sportistu viesnīcā, uz kuru brauc elites atlēti no visas pasaules trenēties. Viņš palīdz sagatavot velosipēdus, brauc grupās ar viņiem un trenējas baseinā kopā.

Ja runā par Rinaldu Slucki vai Ati Brikovski, kuri piedalās Ironman, — tas ir kaut kas pavisam cits. Protams, tas ir ārkārtīgi liels sasniegums, ka Rinaldam un Atim izdevās kvalificēties pasaules čempionāta finālam Havaju salās. Tomēr Ironman ir komerciāla rakstura garo jeb klasisko triatlona distanču sērija (3,8 km peldus, 180 km ar divriteni, 42 km skriešus), kura nav olimpisko spēļu programmā. Olimpiskajās spēlēs triatlona distance ir 1500 metru peldējums, 40 km riteņbraukšana un 10 km skriešana. Mēs visi esam triatlonisti, un federācijas uzdevums ir sagatavot sportistus olimpiādei.

— Par Londonu viss ir skaidrs, bet vai nākamajās olimpiskajās spēlēs kāds no mūsējiem varētu startēt?

—Protams, izredzes ir, bet tam nepieciešams milzīgs finansējums. Nu nevar to izdarīt ar velosipēdu, kas maksā tikai 500 latu… Tur ir nianses! Konkurētspējīgas tehnikas izmaksas ir tūkstošos, nepieciešami treniņi augstkalnē, baseini un brīvdabas treniņu peldvietas, nepieciešams gadā daudzus mēnešus pavadīt ārzemēs. Ir jāsakrīt uzņēmībai, talantam, gribai un finansēm. Lai izsistos izturības sporta veidā, nevar sākt trenēties 18 gadu vecumā. Ir gadu gadiem jākrāj kilometri un soli pa solim jāstiprina izturība — daudz specifiskā darba. Olimpiskajā distancē pēc peldēšanas un riteņbraukšanas labākie triatlonisti 10 km noskrien 29 minūtes. Cik Latvijā vispār ir vieglatlētu, kas var 10 000 m noskriet tik īsā laikā? Saprotiet, kas tas ir par līmeni!

Mums šobrīd ir jauniešu grupas, kas trenējas Dobelē, Daugavpilī un Jelgavā. Varbūt kāds no jaunajiem talantiem izaugs. Pielieciet klāt astoņus gadus — tad arī viņi būs… Rīgā jauniešiem nav iespējas atrast tādu sporta skolu, kurā var trenēties triatlonā. Tāpat Latvijā nav iespējams izmācīties par triatlona treneri. Kā lai jaunie izaug? Tas ir viens no maniem uzdevumiem, pie kā jāstrādā, lai to atrisinātu. Zinot mūsu valsts birokrātiskās struktūras, to izdarīt nav vienkārši…

— Kāda situācija ir Latvijas triatlona klubos?

— Rīgā Ironman.lv klubā trenējas pieaugušie. Cilvēki, kam ir nauda. Viņi algo treneri, kam ir pieredze un zināšanas triatlonā. Tāpēc arī sanāk labs rezultāts. Mārcis Pētersons varēja aizķerties elitē, taču diemžēl guva traumu un bija spiests beigt sportista gaitas. Tāpat Ventspilī ir triatlona klubs, kurā trenējas tikai pieaugušie. Ja nemaldos, Māris Babris piedalījās astoņās sacensībās garajās distancēs visā Eiropā. Tas ir ļoti labi, visi ir savējie — visi mēs esam triatlonisti —, taču no viņiem mums neveidojās olimpiskā rezerve. Es cenšos iesaistīt viņus (ironman triatlonistus) arī mūsu federācijas sacensībās, un viņi arī piedalās. Šobrīd visi runā par Latvijas olimpiādi un neviens nesaka, ka nestartēs — visi stiprākie ir teikuši, ka startēs. Jautājums — kurš kuru novadu pārstāvēs! Latvijas olimpiādē startēs aptuveni 100 triatlonistu. Tās būs ļoti interesantas sacensības.

— Rīga, Dobele, Daugavpils. Kur vēl var trenēties triatlonā?

— Valmierā ir četru jauniešu grupiņa, Salaspilī, Zīriņos, ir vēl vietas Rīgā, kur savācas puiši un kopīgi taisa treniņus. Darīt jau var, bet nav kur trenēties treneru pavadībā. Tas vairāk ir tāds pieaugušo pasākums, bet mūsu uzdevums ir strādāt pie tā, lai jaunatne izaug.

— Cik mums šobrīd ir triatlona treneru?

— Stingri pēc dokumentiem un likuma skatoties — neviena. Ja mēs tam pieejam birokrātiski, tad Latvijā triatlons ir beidzies… Reāli ir seši treneri — Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā, bet diviem dobelniekiem Raivim Veinbergam un Kārlim Kalniņam paralēli augstākajai sporta pedagoģijas izglītībai ir arī Starptautiskās Triatlona federācijas (ITU) treneru sertifikāti.

Pārējās manis minētajās vietās ir entuziastu grupas. Bet tur jau tā jaunietis no malas nevar atnākt un uzreiz iekļauties. Svarīgi ir jaunieti nenomocīt un ļaut viņam pamazām attīstīties, lai nepazūd interese. Tieši šobrīd mums notiek triatlona nometne jauniešiem. Nometnei ir piesaistīti mūsu labākie treneri — Anatolijs Ļevša no Daugavpils un dobelnieks Raivis Veinbergs. Nometnē strādā velosporta treneris, kas pamāca grupās braukt, specializēts fiziskās sagatavotības treneris. Nav vienas vienotas receptes, kā labāk trenēties, — vai pie viena vispusīgā trenera vai peldēšanā, riteņbraukšanā un skriešanā katrā pie sava speciālista. Galvenais ir rezultāts.

Jūnija pēdējā dienā Lietuvā, Kupišķos, būs viņu triatlona lielākais pasākums — Eiropas junioru kausa izcīņas posms. Kopējais dalībnieks sastāvs būs spēcīgs, un mūsējiem būs iespēja salīdzināt savus spēkus.

— Cik pavisam Latvijā ir triatlonistu?

— 2010. gadā Vaidavas triatlonā piedalījās vairāk nekā 400 dalībnieku, pērn bija nedaudz mazāk. Mūsu rīkoto kausu posmos pērn nevienā posmā nebija mazāk par 150 dalībniekiem. Kopš pagājušās sezonas nākuši klāt vairāki desmiti cilvēku, kuri ir sākuši trenēties. Masveidība ir.

— Vai Rinalda Slucka fenomenālais starts klasiskākajā Ironman distancē Havaju salās ar tam sekojošo rezonansi medijos sapurināja triatlonu Latvijā?

Ironman klubā, kurā trenējas Rinalds, ir ievērojams sportistu pieaugums. Pieļauju, ka pēc gada Havaju salās varētu startēt jau četri latvieši. Rinalds nepārprotami tika pamanīts. Piemēram, paskatieties uz šķēpmešanu! Ir viens čempions, tad ir vēl divi, un vēlāk vēl jau ir pieci seši sekotāji.

— Cik liels budžets nepieciešams, lai jaunietis varētu trenēties un piedalīties visos septiņos Latvijas čempionāta posmos?

— Nopietnam līmenim nepieciešams sporta velosipēds vismaz 1000 latu vērtībā, velokurpes, triatlona kopējais tērps, kas maksā, sākot no 50 latiem, hidrotērps — vismaz 200 latu. Plus dalības nauda 10—20 latu, vēl ir jānokļūst līdz sacensību vietai. Treniņu procesā dārgākā būs peldbaseina īre.

— Kādi ir Triatlona federācijas tuvākie lielie mērķi?

— Triatlona sporta skolas izveide bērniem un jauniešiem Rīgā. Ļoti pateicīga vieta ir Dobele, kur varētu izveidot internātu. Svarīgi, lai pirms un pēc sacensībām būtu publicitāte. Protams, informācija mūsu mājaslapā varētu būt bagātīgāka.

Mērķis ir arī starptautisku sacensību sarīkošana Latvijā. Solīt medaļas nākamajās olimpiskajās spēlēs neesmu gatavs. Tad visi teiks, ka esmu galvu saspiedis…

Ko jau ir izdevies paveikt?

— Ir izdevies izveidot sportistu reitinga sistēmu un divkāršot sacensību skaitu. Savukārt Slucka un Brikovska finišs Havaju salās ir tikai viņu pašu spēkiem gūts panākums, tas nav federācijas nopelns — viņi ir vairāk devuši federācijai nekā mēs viņiem. Ar Sportlat palīdzību, kur nodarbojos ar atsevišķu projektu organizēšanu, izdevies atjaunot ziemas triatlona sacensības. To es jums droši varu teikt — nevienā pasaules valstī ziemas triatlonā nestartē 160 dalībnieku.

— Kā izdevies panākt šādu popularitāti?

—Visu sistematizējot. Visos triatlonos ir vienādas vecuma grupas, ir skaidrs sacensību kalendārs, ir kopvērtējums, ir sezonas apbalvošana — gan individuālā, gan komandu. Ir atsevišķi pasākumi Baltijas kausa ieskaitē.

— Vai triatlonam Latvijā iespējams piesaistīt kādus sponsorus?

—Nav mums olimpisko čempionu, un nav mums tāda dalībnieku skaita, kas varētu konkurēt, piemēram, ar riteņbraukšanu. Iet uz 10 vai 20 uzņēmumiem pēc atteikumiem? Manā dabā ir pašam nopelnīt naudu.

— Pats arī sportojat?

— Es sāku trenēties, kad vēl mācījos 8. klasē, vieglatlētikā pie trenera Raita Ravinska Valmierā. PSRS jaunatnes sporta spēlēs dabūju 6. vietu kavēklī. Biju PSRS junioru izlases kandidātos, taču nedaudz pietrūka, lai tur aizķertos. Kad izgāju pieaugušo līmenī, vairs nevarēju konkurēt. Beigās gan vēl noskrēju maratonu — un uzreiz 2 h 43 min! 22 gadu vecumā beidzu sportot. Tad sāku nodarboties ar biznesu. Vairāk nekā desmit gadus biju novērsies no sporta. Atgriezos sportā 2005. gadā, nodibinājām Sportlat, un tā tas aizgāja.

Tagad vasarā ar riteni paminos, ziemā — paslēpoju. Nu, ja neminos 30 km, tad nav vērts ģērbties un kāpt uz velosipēda. Tā ir minimālā latiņa, ko esmu sev nolicis.

— Vai pats esat piedalījies triatlona mačos?

— Pāris reizes veselības klasē Vaidavā un Ventspilī. 300 m peldam, 20 km minamies un 3 km skrienam.

 

Vilnis PRIEDĪTIS

Uzņēmējs, Latvijas Triatlona federācijas prezidents

Dzimis: 1968. gada 7. maijā Valmierā

Izglītība: Valmieras 5. vsk. Nepabeigtas piecas augstākās izglītības

Ģimenes stāvoklis: sieva Evita, meita Ieva (20), Evelīna (9)

Sportā:  kopš14 gadu vecuma, trenējies vieglatlētikā

Vaļasprieki: orientēšanās, golfs, makšķerēšana

 

TRIATLONA DISTANCES

(peldus, ar velosipēdu, skriešus)

Bērniem: 100 m + 3 km + 0,5 km

Jauniešiem: 200 m + 7 km + 1,5 km

Veselības klase: 300 m + 12 km + 2,5 km

Olimpiskais supersprints: 400 m + 10 km + 2,5 km

Olimpiskā sprinta distance: 750 m + 20 km + 5 km

Sporta klase: 700 m + 30 km + 7 km

Olimpiskā distance: 1500 m + 40 km + 10 km

Ironman: 3800 m + 180 km + 42 km

 

TRIATLONA SACENSĪBAS LATVIJĀ

8. jūlijs — Latvijas olimpiāde (Liepāja)

14. jūlijs — krosa triatlons (Silakrogs, Ropažu nov.)

29. jūlijs — triatlona olimpiskā distance (Jelgava)

11. augusts — krosa triatlons (Jēkabpils)

19. augusts — Vaidavas triatlons — Sportlat balva (Vaidava)

25. augusts — triatlona sprints (Ventspils)

www. triatlons.lv