Vislielākā konkurence, visilgākā cīņa…
Olimpisko sacensību pirmajā dienā, kuru sāk riteņbraucēji ar 249,5 km grupas braucienu, briti lolo vislielākās cerības. Trase ir izdevīga viņu izcilajam sprinterim pasaules čempionam Markam Kavendišam, kuram gatavs asistēt ne mazāk izcilais Bredlijs Vigins un vēl trīs vīri. Pirms starta viņiem roku paspiest un veiksmi novēlēt no Bekingemas pils iznāk pat Lielbritānijas troņmantnieks Velsas princis Čārlzs un viņa Kamila. Tie, kam nākas startēt vienatnē, cer pieslēgties angļu vai citu valstu lielo komandu aktivitātēm.
Pēc 80 kilometriem prom no Londonas centra 144 sportistiem deviņas reizes jāriņķo pa 12 km apli ar divarpus kilometru garu kāpumu. Ja uz pilsētu atpakaļ atbrauks lielā grupa, skaidrs, ka vietas finišā sadalīs kolēģu aizvējā spēkus sataupījušie sprinteri. Tāpēc komandām, kurās nav sprinteru, apļos grupa jārausta gabalos un jābēg prom. Tādiem vientuļniekiem kā mūsu Aleksejam Saramotinam jācenšas uzminēt, kuri būs īstie darītāji, un viņiem jāpiebiedrojas.
Vai ir iespējams vēl trešais scenārijs? Izrādās, ka ir. Apļos laiku pa laikam kāda grupiņa atraujas, ap 150. kilometru — pat līdz trim minūtēm. Bet visus individuālistus, pat ja viņu ir vairāk par desmit, agrāk vai vēlāk grupa aprij. Visi pieci briti pedāļus min, kā vienā šņorē iesieti, ap 25.—35. pozīciju. Piektajā aplī mūsu Aleksejs pat kopā ar viņiem.
Pēdējais aplis, un vairāk nekā simt riteņbraucēju (desmiti jau izstājušies) draudzīgi uzņem kursu uz finišu Londonas The Mall pie Bekingemas pils. Vēl daži izmisīgi un neveiksmīgi atraušanās mēģinājumi, temps aug, grupas galvgalis viļņojas, kādi trīsdesmit desantnieki atdalās, iniciatīvu grasās uzņemties šveicietis Fabians Kančelara, kas Pekinā finišēja trešais, bet asā pagriezienā velosipēds izslīd, un slavenais braucējs lido skatītājos. Dīvaini, bet neviens īpaši neuztraucas par kazahu pārstāvja Aleksandra Vinokurova un jaunā kolumbieša Rigoverto Urana tandēmu, kas nepārprotami bēg prom. Laikam Astanas profesionāļa 38 gadi konkurentiem nešķiet pietiekami stiprs sabiedrotais viņa gribai un izturībai.
Līdz finišam paliek septiņi, seši, pieci kilometri… Grupas galvgalis rosās arvien aktīvāk — te viens, te otrs grasās organizēt pakaļdzīšanos. Bet kaut kā neiznāk. Kopējais ātrums gan aug, bet arī tandēma vīri, savstarpēji mainoties, strādā kā trekā. Un iznākums ir negaidīts. Par Londonas olimpisko spēļu čempionu kļūst Kazahstānas atlēts Vinokurovs, kurš Sidnejā izcīnīja sudrabu. Sveiciens Boratam! — joko kinomīļi. Pēc astoņām sekundēm klāt ir arī lielā grupa, kuras galvgalī bronzu sev par labu izspēlē norvēģis Aleksanders Kristofs. Aleksejs Saramotins šajā nepilnu sešu stundu ilgajā cīņā iegūst 56. vietu.
„Apļos mēģināju iet atrāvienā, neizdevās, sprinteru komandas visu kontrolēja,” stāstīja Aleksejs. „Beigās centos vismaz grupā saglabāt daudzmaz pieklājīgu vietu. Citiem mērķiem nevarēju atrast sabiedrotos.”
„Lūk, kādi pārsteigumi — priekšā nav ne spāņu, ne vāciešu, ne itāļu, ne francūžu, ne angļu, kurus ļoti uzmanīja Aleksejs, cerēdams, ka viņi izspēlēs atrisinājumu,” brīnījās Saramotina treneris Vitālijs Smirnovs. „Aleksejs bija aktīvs apļos, centās bēgt prom. Arī ceļā uz finišu viņa taktika bija pareiza. Ātrums bija milzīgs, daudzas slavenības to neizturēja, tāpēc arī nespēja atrast spēka rezerves Vinokurova ķeršanai.”
Vislielākā konkurence, visilgākā cīņa… Tāds liktenis riteņbraucējiem.
RITEŅBRAUKŠANA
Kungi. Grupas brauciens
1. Aleksandrs Vinokurovs (Kazahstāna) 5.45:57
2. Rigoverto Urans Urans (Kolumbija) 5.45:57
3. Aleksanders Kristofs (Norvēģija) 5.46:05
4. Teilors Finnijs (ASV) 5.46:05
5. Sergejs Lagutins (Uzbekistāna) 5.46:05
6. Stjuarts O’Greidijs (Austrālija) 5.46:05
56. Aleksejs Saramotins (Latvija) 5.46:37
