Florbola stirnu buks no Tamperes
Lai gan iespējamais ceļazīmju sadalījums 2020. gada pasaules florbola čempionātam, kas decembrī notiks Helsinkos, bija viegli prognozējams jau pirms kvalifikācijas turnīra Liepājā, Latvijas vīriešu florbola izlases un Somijas kluba Koovee galvenais treneris Arto Rīhimeki no valstsvienības tik un tā spēja izspiest maksimumu, ar stabili dominējošu sniegumu izlasi aizvedot līdz mērķim. Rīhimeki pats ir Somijas čempions trīs dažādos sporta veidos, un viņam bija visas izredzes kļūt par profesionālu hokejistu. Milzīgu iespaidu uz Arto karjeru atstāja tēvs, kurš ir Tamperē mīlēts jauniešu treneris. Un nu šis mantojums jaunā kvalitātē ieplūst arī Latvijas florbola apritē.
Latvijas izlasi Rīhimeki vada kopš 2017. gada vasaras. Iepriekšējā pasaules čempionātā Prāgā somu speciālists aizveda Latvijas izlasi līdz 5. vietai, tobrīd ikdienā trenējot spēcīgās Šveices elites līgas klubu. Pēc pagājušās sezonas Rīhimeki atgriezās dzimtajā Tamperē, lai uz 1. divīziju jeb Divari līgu izkritušo Koovee iestūrētu atpakaļ Somijas elites līgā. Šim nolūkam soms kaujā sauca divus Latvijas labākos florbola talantus — cēsnieku Pēteri Trekši un ķekavieti Klāvu Jansonu, kuri gan komandu velk uz priekšu, gan paši jau acīm redzami ir progresējuši. Par visu pastāstīt sīkāk žurnāls Sports Liepājā aicināja pašu Arto Rīhimeki, sarunā ietverot arīdzan somu pirts tradīcijas, militāro dienestu un jaunības elkus.
IZCĒRTOT IEMĪTO TAKU
— Pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā komanda izšķirošās spēles nospēlēja teju nevainojami, vienīgo zaudējumu piedzīvojot pret titulēto Čehiju, kad ceļazīme jau bija kabatā. Ko šis turnīrs parādīja?
— Šo projektu ar Latvijas izlasi sākām pirms divarpus gadiem. Kad ierados Latvijā, valstsvienība spēles taktiku balstīja uz pretuzbrukumiem, vairāk cīnoties aizsardzībā un mazāk kontrolējot bumbu. Pirms piekritu kļūt par Latvijas izlases treneri, noskatījos daudzus spēļu videoierakstus — redzēju, ka Latvijas izlasē ir daudz talantīgu spēlētāju, taču spēles modeli vēl var mūsdienīgi pilnveidot, turpinot iesākto ceļu, ko Latvijas Florbola savienība aizsāka 2009. gadā.
— Toreiz pie Latvijas florbola izlases stūres stājās tavs tautietis Īro Parviainens, kurš bija pirmais ārzemnieks pie valstsvienības stūres.
— Viņš ieviesa taktiku spēlēt aktīvi ar bumbiņu neatkarīgi no tā, kurš ir mūsu pretinieks. Līdzīgi tagad nospēlējām pret Franciju — 95 procentus spēles laiku bumbiņu kontrolējām mēs, nedodot francūžiem nekādu izredžu. Viens no mērķiem ir saglabāt stipru komandas aizsardzību, kamēr mums ir bumba, un pret francūžiem tas izdevās.
— Rezultāts bija 17:0. Ar kāda līmeņa komandu francūžus var salīdzināt?
— Francija pēdējos divos gados tiešām ir ļoti progresējusi — redzams, ka viņi ļoti cenšas spēlēt. Viņu labākais piecnieks varētu spēlēt Somijas 2. divīzijā (pēc spēka 3. līgā), bet pārējo spēlētāju līmenis ir daudz, daudz zemāks — tur meistarības ziņā ir milzīga plaisa starp komandas labāko un vājāko spēlētāju. Savukārt par Austriju to nevaru teikt: austrieši joprojām spēlē no aizsardzības — nedomāju, ka tas ir pareizais ceļš, lai komanda reāli attīstītos, jo šādi neattīstās spēlētāji. Tas ir tāpat, kā mēs nevaram būt apmierināti ar 5. vietu Prāgā — mēs gribam iekļūt TOP4. Ja nevēlies cīnīties par labāko četrinieku, tev šeit nav jābūt!
— Pret Austriju vajadzēja būt 10:0, bet vienīgos vārtus zaudējāt nieka piecas sekundes pirms spēles beigu svilpes.
— Spēlē pret Austriju mums bija jauna pieredze, spēlējot pret aizsardzību, kas novietota tik zemu pie saviem vārtiem. Pēdējais periods vienmēr jānospēlē vislabāk. Un pret Austriju tas izdevās. Kad zaudējām vienīgo golu, vārtu priekšā paši neizdarījām darbu līdz galam un tika nozīmēts bullītis. Es vienmēr spēlētājiem saku — ja kļūdies, man ir vienalga. Ja atkārtoti pieļauj vairākas līdzīgas kļūdas, tas ir veids, kā mēs mācāmies…
— Zinot, ka divas reizes pasaules čempionātos esam Vācijai zaudējuši visizšķirošākajās spēlēs, graujoša uzvara 6:1 mačā, kas var atnest ceļazīmi, vismaz man bija patīkams pārsteigums.
— Spēle pret vāciešiem bija ļoti laba. Kad otrajā periodā viņi sāka segt pa visu laukumu, lietas vairs neizdevās tik perfekti. Pirms mača runājām, kā pārvarēt šādu vāciešu spiedienu — mums bija tam sagatavoti ieroči, taču, tā kā šajā turnīrā visu laiku bijām spēlējuši ar bumbu, nevarējām to uzreiz izpildīt. Toties trešajā periodā atkal nospēlējām teicami.
— Tātad taktika strādā?
— Jebkurā gadījumā panākumu atslēga ir tā, ka mēs visu laiku spēlējām ar bumbu — pirmajā periodā vācieši bumbiņai pieskārās tikai dažas reizes. Līdz ar to šādā situācijā pretiniekam ir grūti ieiet spēlē. Spēles plāns strādāja perfekti, spēlētāji ļoti labi to izpildīja.
— Ar vāciešiem, ļoti iespējams, nāksies spēlēt pasaules čempionātā. Vai šī Latvijai neērtā komanda ir pajukusi?
— Grūti spriest, kas notiek ar viņu spēli — viņiem ir seši jauni spēlētāji, lai gan tas ir tāpat kā mums — arī mums ir atjaunots sastāvs.
VISPIRMS SPĒLES MODELIS, TAD SPĒLĒTĀJI
— Čehus arī trenē somu treneris, bet komandā pirms kāda laika izcēlās skandāls un to pameta komandas dvēsele Matejs Jendrišāks, kopā ar — ja var ticēt čehu presei — 15 spēlētājiem. Toties viņiem tagad ir jauns ļoti motivēts sastāvs, tāpēc izskatījās, ka turnīra finālspēlē, kas neko neizšķīra, vairāk uzvarēt gribēja čehi — zaudējums 3:5.
— Iepriekšējā izlases treniņnometne bija tikai septembrī, tādēļ pirms turnīra Liepājā bija īsā laikā bija jāpaveic daudz vairāk, kas izpaudās nogurumā. Čehiem tā gluži nebija… Tādēļ es esmu gandarīts par sniegumu. Spēles laikā guvu vairākas atbildes, kā varam attīstīt savu spēli, kad komanda ir nogurusi. Mēs izveidojām pietiekami daudz momentu, lai atgrieztos spēlē.
— Kāds ir nākamais solis, kas Latvijas izlasei jāsper?
Mums bija divi mērķi šajā turnīrā — izcīnīt ceļazīmi uz pasaules čempionātu Helsinkos un uzvarēt turnīrā. Prāgā čehus uzvarējām — jau pirms divarpus gadiem teicu, ka mūsu mērķis ir iekļūt TOP4. Virsmērķis ir — attīstīt Latvijas florbolu kopumā. Protams, tas ir grūti, ikdienā Latvijā nedzīvojot. Tomēr redzam, ka valstsvienības spēlētāji izlasē apgūtos vingrinājumus ievieš treniņos savos klubos Latvijā un izmanto arī mūsu spēles modeli. Tas daudz palīdz. Piemēram, Lielvārde pērn centās spēlēt tāpat kā Latvijas izlase un izcīnīja Latvijas čempionu titulu, arī Talsu komanda, kuras spēlējošais treneris ir izlases kapteinis Artis Raitums, un Lekrings sākuši spēlēt nedaudz līdzīgi kā Latvijas izlase.
— Sākums jau nebija viegls…
— Kad sāku darbu ar Latvijas izlasi, manā rīcībā bija tikai videomateriāli. Lai pārbaudītu visus spēlētājus, kuri var būt noderīgi Latvijas izlasei, bija nepieciešams pusgads. Tikai tad varējām sākt attīstīt spēles modeli. Tādēļ gatavošanos 2020. gada pasaules čempionātam bija nesalīdzināmi vieglāk sākt, jo jau zināju 20 spēlētājus, ar kuriem cīnījāmies Prāgā. Tādēļ šobrīd soli pa solim strādājam pie tā, lai atrastu vispiemērotāko spēles modeli. Daži treneri, kad sāk strādāt ar jaunu komandu, vispirms vērtē, kādi spēlētāji ir pieejami, bet pēc tam — kāds ir spēles modelis. Es uz to skatos uz no otras puses — uz Latviju atvedu 37 lappušu spēles grāmatu, kurā ir iekļauti dažādi spēles modeļi, lai atrastu piemērotāko pret katru no pretiniekiem. Mums jāmācās no nomaiņas uz nomaiņu, kurš spēles modelis ir piemērotākais konkrētajā dienā. Un tikai tad es skatos uz spēlētājiem — lai piemeklētu piemērotākos spēlētājus konkrētajam spēles modelim.
PLĀNĀ TRENIŅI AR ORIENTIERISTIEM UN HOKEJISTIEM
— Jūsu vadītajā Koovee komandā spēlē divi Latvijas izlases jaunie talanti — kluba rezultatīvākais spēlētājs ir Pēteris Trekše, kurš sevi pieteica Liepājā arī kā izlases uzbrukuma līderis, un Klāvs Jansons, kurš ir kluba ceturtais rezultatīvākais spēlētājs, bet komanda Divari turnīra tabulā ieņem 2. vietu.
— Es iepriekš piecus gadus dzīvoju Šveicē, bet šosezon atgriezos dzimtajā Tamperē, kur esmu arī uzaudzis. Arī Koovee man ir pilnīgi jauns projekts, kura plāns ietver arī Latvijas florbolistu attīstīšanu, — klubs pērn izkrita no elites līgas. Saņēmu zvanu: “Hei, mēs dzirdējām, ka tu atgriezies!” Man piedāvāja kļūt par galveno treneri.
— Kā latvieši iejutās somu komandā?
— Latviešiem bija viegli iejusties, jo viņi mani pazīst, un spēles modelis būtībā ir tāds pats kā izlasē, turpretī klubā esošajiem spēlētājiem spēles modelis bija jaunums. Viņi zina, ka sastāvā neņemu nekādus iesācējus, bet spēlētājus, kas var pastiprināt komandu, tādēļ vietējie spēlētāji man uzticas. Tā ir lieliska iespēja Pī (Pēterim) un Klāvam augt kā spēlētājiem un sasniegt jaunu spēles līmeni, par ko varējāt pārliecināties šajā turnīrā Liepājā. Viņi arī klubā uzņemas lielu atbildību. Daudzi domā, ka somi ir noslēgti cilvēki, taču mēs esam ļoti atvērti, īpaši jaunā paaudze. Patīkami, ka Pī un Klāvs mācās somu valodu, šobrīd ģērbtuvē daudz izmantojam angļu valodu, lai saprastos. Somijā ir viegli iedzīvoties — mēs ļoti ceram, ka arī citi jaunie Latvijas spēlētāji pēc vidusskolas absolvēšanas kā, piemēram, Armands Savins, dosies uz Somiju, mēs palīdzam jaunajiem spēlētājiem atrast piemērotāko vietu, kur doties, — tas nav vienkārši aizbraukt spēlēšanas pēc kaut kur uz Somiju: svarīgi ir dabūt spēles laiku un piemērotu ikdienas dzīvi.
— Ko tieši Somijā Pēterim un Klāvam ir izdevies uzlabot savā meistarībā?
— Galvenais — spēles taktisko izpratni un kā pareizi trenēties. Pērn Klāvs Latvijā pavisam nospēlēja ap 100 (!) spēlēm, jo viņš cīnījās četrās komandās — Ķekavas virslīgas komandas sastāvā, jauniešu nacionālajā čempionātā, Latvijas nacionālajā izlasē un junioru izlasē, taču neaizvadīja nevienu atjaunošanās treniņu. Kad augustā Klāvs atbrauca pie mums un fizioterapeits uzmeta viņam aci, viņš teica — what the fu*k? Vispirms mums ir jāsaved kārtībā viņa fiziskā sagatavotība. Tādēļ Klāvs divas reizes nedēļā no rītiem aizvadīja speciālos treniņus — no pulksten astoņiem līdz deviņiem ar mani, tad no pulksten deviņiem 45 minūtes strādāja fizioterapeita vadībā. Vēl ir četri treniņi kopā ar komandu un spēles. Mēs visu laiku sekojam līdzi spēlētāju fiziskajai formai un skatāmies, kādu slodzi katrs spēlētājs var izturēt. Jā, viņi varētu noskriet pat maratonu, bet svarīgi, lai viņi varētu saglabāt fizisko formu un negūtu traumas. Viņi var uzlabot spēli aizsardzībā, spēli ar bumbiņu — katru sezonu varam spert platu soli uz priekšu, bet šosezon viņi ir spēruši milzīgu soli.
— Koovee ir milzīgs sporta klubs — klubā ir vairāk nekā 4000 biedru, sporta organizācijā bez florbola ir arī cīņas, beisbola, petanka, riteņbraukšanas, orientēšanās sporta, daiļslidošanas, peldēšanas un skrituļslidošanas sekcijas, kādreiz bija arī hokejs. Kā uz šī fona izskatās florbols?
— Florbolā ir visvairāk dalībnieku — mums ir vairāk nekā 800 florbolistu, klubā ir ļoti daudz florbola komandu. Klubu aktīvi attīstām — esmu izveidojis jaunu programmu Treneru stratēģija, kas paredzēta nākamajiem diviem līdz četriem gadiem, tāpat esam izveidojuši programmu spēlētāju attīstībai Spēlētāju ceļš. Tā ir spēlētāju akadēmija, kas darbu sākusi līdz ar 2020. gadu un paredzēta jauniem spēlētājiem, lai viņi trenētos kā īsti sportisti, arī kopīgi brokastojot un ēdot pusdienas. Mums ir paredzēts, ka nākamajā sezonā fiziskās sagatavotības treniņi notiks kopā ar orientieristiem, tāpat papildus jautrībai notiks nodarbības kopā ar hokejistiem. Starp citu, Tamperē ir Somijā vecākā ledusarēna Hakametsä, kas celta 1965. gadā. Protams, šī 7000 skatītāju ietilpīgā arēna ir vairākkārt renovēta, pēdējoreiz — 2014. gadā.
REZULTATĪVĀKAIS HOKEJISTS
— Kā veidojās tava karjera — kāda bija tava bērnība?
— Biju ļoti laimīgs bērns. Mans tēvs ir jauniešu hokeja un futbola treneris ar 30 gadu stāžu, viņš trenēja arī mani hokejā un futbolā. Pēc skolas pavadīju daudz laika ārā, spēlējot dažādas sporta spēles. Florbolam tobrīd vēl nebija ziedu laiki, taču to sāku spēlēt 18 gadu vecumā pēc dienesta armijā. Nospēlēju 11 gadus Somijas elites līgā, tad sāku trenēt citus. Man piezvanīja tēvs un teica: “Oho, tu esi sācis trenera karjeru! Atceries visu, ko tu stāsti spēlētājiem, bet uzdevumi, ko veicat, tev spēlētājiem ir jāpaskaidro — kādēļ tas nepieciešams.” Apsolīju tēvam to, un solījumu turu līdz šai dienai.
— Minēji, ka esi dienējis armijā!?
— Somijā ir obligātais dienests. Armijā pavadīju nepilnus desmit mēnešus, biju bruņumašīnas vadītājs.
— Ko iemācījies armijā tādu, kas noderēja sportā?
— Armija nebija tik daudz par sportisko pusi, vairāk — saprast, ka mamma ēdienu katru dienu uz galda tev priekšā nenoliks. Armija palīdzēja kļūt par vīrieti. Tas bija gads, kurā nezināju, ko gribu darīt sportā. Pirms dienesta pieliku punktu hokejista karjerai, bet divas dienas pēc dienesta sāku trenēties florbolā — sāku uzreiz ar elites līgu.
— Hokejā spēlēji uzbrucēja vai aizsarga pozīcijā?
— Es biju viens no rezultatīvākajiem spēlētājiem, viens no visrezultatīvākajiem!
— Tātad uzbrucējs.
— Jā.
— Ja jau Somijā biji viens no komandas rezultatīvākajiem puišiem, tātad biji tuvu profesionāla hokejista karjerai. Kādēļ nolēmi beigt spēlēt?
— Man jāteic, ka biju ļoti noguris. Hokejā ir jāstrādā ļoti daudz papildus individuāli, lai ko sasniegtu. Bet es nebiju morāli gatavs brīvajā laikā aizvadīt profesionālus fiziskās sagatavotības treniņus vai veikt citu individuālo treniņu darbu, ko tagad mācu saviem puišiem.
— Izklausās pēc klasiska stāsta jauniešu sportā — talantīgs sportists ir ilggadējs līderis, līdz brīdim, kad viņam vairs nav interesanti un sports tiek mests pie malas.
— Man bija interesanti, taču ne pietiekami, lai būtu gatavs smagi strādāt. Labi, ka tā notika, jo tas man palīdzēja atrast dzīvē aizraušanos, ko mīlu vēl vairāk, — trenera darbu.
— Bet kādēļ pārlēcāt no hokeja uz florbolu?
— Draugi man vienkārši sacīja: “Klau, mēs zinām, ka tu biji meistarīgs hokejists, nāc spēlēt florbolu!” Tas bija 1991. gads, kad florbols vēl nebija tik ļoti attīstījies, tādēļ bija viegli ielēkt florbolā.
— Sanāk, ka spēlēji vienkārši plika prieka pēc?
— Jā, mēs visi, lai gan tā bija elites līga… Tieši tad florbols sāka ļoti strauji attīstīties. Aptuveni četrus gadus, pirms beidzu spēlēt, nolēmu kļūt par treneri. Uzreiz ieguvu iespēju sākt trenera karjeru jaunam trenerim pateicīgā vietā — 1. divīzijā jeb pēc spēka otrajā spēcīgākajā Somijas līgā. Sākām jaunu projektu un pēc diviem gadiem iekļuvām elites līgā. Tad kļuvu par Somijas izlases galveno treneri, kas bija pozitīva pieredze un kur iemācījos daudz ko jaunu. Karjeru turpināju Koovee, tad pārcēlos uz Zviedriju, pēc tam uz Šveici, vēlāk nāca piedāvājums no Latvijas un atgriezos Koovee. Šī trenera pieredze man ir devusi tik daudz — esmu bijis tik daudzās vietās un man ir milzīgs gandarījums attīstīt šos puišus: tas ir tas, ko patiešām gribu darīt savā dzīvē.
— Sportā vēl ir tik daudz citu profesiju, kur realizēt sevi. Kādēļ tieši treneris?
— Kad trenējos pie tēva, redzēju, ka visa komanda viņu mīl. Viņš sarunājās ar visiem spēlētājiem un ikvienam paguva pavaicāt, kā viņam klājas. Ir spēlētāji, kuri spēlē ir nepieciešami tikai vienu minūti, tādēļ ir būtiski likt cilvēkam justies novērtētam, apliecināt, ka trenerim viņš rūp. Ja treneris runā tikai ar dažiem komandas spēlētājiem — kapteini un viņi palīgiem. Tā nav līderība! Es gribu būt moderns treneris — līderis, nevis diktators, tie ir 50 procenti no panākumu atslēgas.
KAD KAIMIŅŠ IR HOKEJA ZVAIGZNE
— Vai tev vēl ir kāds paraugs sportā?
— Nē, jo trenera darbs katru dienu ietver mācīšanos — tu nekad neesi gatavs. Es cenšos kaut ko iemācīties no katra trenera — lielākā ietekme un mācīšanās notiek, sarunājoties ar citiem treneriem.
— Bet kad biji mazs puika, kurš aizrautīgi sportoja, tev noteikti bija kāds elks?
— Hokejisti. Īpaši — Raimo Helminens, kurš Somijas izlasē nospēlēja vairāk nekā 300 spēļu (pasaules un valstsvienības spēļu rekordists— 331 spēle, izlases rekordists arī pēc gūtajiem punktiem — 207). Viņš bija mūsu kaimiņš, un Ziemassvētkos vienmēr mums bija kopīgas aktivitātes.
— Kas ir tavas būtiskākās vērtības?
— Sportā — tās saistās ar kopīgu komandas darbu, ko ar Latvijas izlasi būvējam divarpus gadu garumā. Attiekties pret cilvēkiem vienlīdzīgi un godīgi. Latvijas izlases kapteinis Artis Raitums man ir ļoti svarīgs, bet komandas jaunākais spēlētājs Armands Savins — tieši tikpat svarīgs. Dzīvē, protams, tā ir mana ģimene — sieva, bērni un mani vecāki, kuri joprojām dzīvo, kas man ir ārkārtīgi svarīgi.
— Zinu, ka ģimenē lolojat savu jaunās paaudzes sporta zvaigzni…
— Manam dēlam ir 15 gadi, un viņš ir supertalantīgs florbolists, viņš būs ļoti labs spēlētājs, aktīvi dzīvoju līdzi.
— Redzot tavus ierakstus sociālajos tīklos, jūtams, ka esi arī F-1 fans.
— Jā, bet tikai Kimi Raikonena fans, ne Valteri Botasa, jo viņš ir pārāk mīksts trasē (abi ir somu piloti). Bet Raikonens ir spēcīga personība.
— Jūs, somi, esat lieli pirts cienītāji.
— Jā, es arī. Kā jau visiem somiem, arī man mājās ir pirts. Pirtī lielākoties eju viens pats, sešas reizes nedēļā, pietiek ar 10—15 minūtēm, lai relaksētos. Pēc tam uz balkona atvēsinos un sāk raisīties domas — tad ņemu rokās pildspalvu un papīru un lieku uz tā radušās idejas.
Arto RĪHIMEKI
Latvijas florbola izlases galvenais treneris, Somijas kluba Koovee galvenais treneris
Dzimis: 1974. g. 29. maijā Tamperē
Augums, svars: 178 cm, 90 kg
Ģimenes stāvoklis: precējies, dēls (15 g.) un meita (16 g.)
Iepriekš trenējis: Kloten-Bülach Jets (NLA), Zug United (NLB), JIK (Zviedrijas superlīga), Koovee, Somijas junioru izlasi, Somijas studentu izlasi
Lielākie sasniegumi: kā trenerim — 2012. g. Somijas elites līgas bronzas medaļa (vadot klubu Koovee), 2012. g. sudraba medaļa PČ studentiem; kā spēlētājam — Somijas vicečempions florbolā, Somijas junioru čempions hokejā, futbolā un 5 km taku skriešanā
Citi sporta veidi: golfs (handikaps 13)
Filma: Rokijs, Invictus (par Nelsonu Mandelu)
Aktieris: Rasels Krovs
Mūzika: somu reps
Artis RAITUMS, Latvijas izlases kapteinis:
“Man kā kapteinim patīk, ka Arto nevis vienpersoniski pieņem lēmumus, bet konsultējas un prasa viedokli — tāpēc viņš spēj pieņemt lēmumu, balstoties uz reālo situāciju. Vienlaikus viņš spēj noturēt robežu starp komandas treneriem un spēlētājiem, nepozicionējot sevi kā augstāk stāvošu. Mums ir ļoti laba sadarbība, viņš ļoti ciena un respektē spēlētājus. Arto nav tipisks soms — viņam patīk būt uzmanības centrā, visu zināt.”
Pēteris TREKŠE, Latvijas izlases un Koovee rezultatīvākais uzbrucējs:
“Arto ir īpaša domāšana un spēles filozofija. Neviens cits treneris pirms Arto tā nebija pasniedzis taktiku — ir specifiskas zonas laukumā, epizodes, kuras tiek pastiprināti izceltas, bet viņš spēj to visu paskaidrot tā, kas tas iesakņojas spēlētāju galvās. Pie Arto esmu mainījis domāšanu laukumā — spēlēju vairs ne tik skaisti, cik vienkārši un bez riska. Jau pēc pāris mēnešiem Somijā uz laukuma jau jutu, ka esmu gatavs šim līmenim — Divari līgā ir daudz augstāks līmenis nekā Elvi virslīgā.”
Klāvs JANSONS, Latvijas izlases un Koovee uzbrucējs:
“Treniņi Somijā ir ļoti atšķirīgi, kādus biju pieradis aizvadīt Latvijā. Sākumā bija ļoti grūti pierast pie spēles ātruma un treniņu intensitātes. Trenējamies septiņas reizes nedēļā, ko nekad vēl nebiju piedzīvojis. Arto visu savu pieredzi cenšas ielikt spēlētājos pēc iespējas saprotamākā veidā, visus procesus analizē, kā arī ļoti interesējas par spēlētājiem individuāli, arī par spēlētāju izjūtām komandā.”
