Ne vārda par skeletonu

Kopā ar vecāko brāli Tomasu gūstot spožu dubultuzvaru Eiropas čempionātā Siguldā, Martins Dukurs devīto reizi virs galvas varēja celt arī kopvērtējumā izcīnīto Pasaules kausu. Šaubu nav — divkārtējais olimpiskais vicečempions pilnā nopietnībā gatavojas savām piektajām spēlēm un vienīgajam titulam, kura viņam vēl nav.

Pie panākumiem Martins Dukurs mūs tā pieradinājis, ka tie jau sāk likties pašsaprotami kā saules lēkts. Tas ir spožs un skaists, bet vai tāpēc katru rītu par to jājūsmo… Saulei par mūsu attieksmi vienalga, Martinam — noteikti ne. Tomēr pirms došanās uz Altenbergu, lai cīnītos par savu septīto pasaules čempiona titulu, Martins Dukurs piekrita sarunai, kurā nolēmām skeletona galaktikas planētu stāvokli un spīdekļu orbītas neapspriest.

— Bieži gadās brīži, kad nevēlies ne domāt, ne runāt par skeletonu?

— Ļoti bieži. Īpaši, kad ar skeletona draugiem esmu aizgājis kaut kur atpūsties. Lai arī nolemjam par sportu nerunāt, agrāk vai vēlāk sarunās iepinas arī skeletons, un vakars aiziet par to vien. Tu jau tā esi no tā visa piekusis. Gribas distancēties, restartēties.

— Vajag izvēlēties draugus ārpus skeletona!

— Ir tādi draugi. Bet arī viņus interesē skeletons. Galu galā esmu 20 gadus tajā pavadījis.

— Ko tu dari, lai restartētos?

— Cenšos skeletonu nenest ģimenē, mājās par to nerunāt.

— Gribi teikt, ka dzīvesbiedrene Jana tev neprasa, kāpēc tik slikti nobrauci?!

— Neprasa. Viņa zina, ka nav vērts. Varbūt tikai reizēm kaut ko pajautā. Pārnākot mājās, man uzreiz ir citi darbi un pienākumi. Sāku darboties ar bērniem, trase aizmirstas. Tas ir forši.

— Kad kārtējo reizi kļūsti par čempionu, meitas neprasa, lai parādi, kā jābrauc ar kamanām?

— Parādīt neprasa. Bet pirmdien pēc Eiropas čempionāta vedu mazo Martu uz bērnudārzu. Viņa man saka: “Tēt, es paņemšu somiņu līdzi.” Kas tad man, ja jāņem, lai ņem. Tiekam līdz vārtiņiem, meita tā sevišķi mīļi smaida: “Man somiņā ir tava medaļa, drīkst citiem bērniem parādīt?”

— Tā tas skeletons tev visur velkas līdzi. Bet, lai to galīgi atstātu aiz durvīm, ko dari?

— Ar bērniem dodamies uz atpūtas parku vai kādu citu viņiem interesantu vietu, uzspēlēju volejbolu, kas ir mans sens prieks, aizeju uz kino.

— Dvēseļu puteni esi redzējis?

— Esmu. Man patika, ka runājam par vēsturi patriotiski. Pārsteidza mākslinieciskais līmenis. Latiņa pacelta augstāk.

— Uz teātri pats pērc biļetes vai dzīvesbiedrene?

— Dzīvesbiedrene. Ziemā gan tam neiznāk laika. Iepriekšējo reizi bijām oktobrī, kad Siguldas Devonā viesojās Dailes teātris. Šajā ziņā mums labi — daudz ko pieved klāt. Pēdējos gados esmu bijis gandrīz uz visiem koncertiem, kas Siguldā notikuši.

— Uz operām pilsdrupās arī?

— Nu tik tālu vēl neesmu izaudzis.

— Bet grāmatas lasi?

— Palaikam lasu. Iepriekšējā bija Meitene ar pūķa tetovējumu, tagad savu kārtu gaida grāmata par Uldi Pīlēnu.

— Tevi interesē slavenību autobiogrāfijas?

— Nē. Vairāk vados pēc draugu ieteikumiem. Tomass vai viņa sieva ieteica grāmatu par Kambalu. Izlasīju, man patika, ka viņš uzdrīkstējies niansēti runāt par tēmām, kuras citi neskar. Bet neuzskatu sevi par baigo lasītāju.

— No kādiem medijiem — interneta portāliem, tv vai preses — tu smelies informāciju par to, kas notiek pasaulē?

— No ziņu portāliem.

— Sāc ar sportu?

— Nē, ar to, kas augšgalā.

— Komentārus arī lasi?

— Tad, ja to ir lērums, apskatos, par ko tāda cepšanās. Šķiet, lielākoties komentārus par jebkuru tēmu raksta vieni un tie paši, turklāt viņi savā starpā diskutē un veidojas tāds kā dzīvais čats. Bet raksta arī tēmai pietuvināti cilvēki, kas ir pamanījuši interesantas nianses, sniedzot papildu informāciju. Kad Siguldā pēc kautiņa gāja bojā kāds puisis, bijām ārzemēs un pēc komentāriem vien izsecinājām iesaistītās personas. Izrādījās, ka nebijām kļūdījušies.

— Vai bērnībā biji priecīgs, ka tev ir vecākais brālis?

— Jā. Man tika viņa drēbes. Ja man kāda jaka patika, varēju rēķināties, ka drīz tā būs mana. Atlika tikai pašam līdz tai izaugt.

Brālis mani aizstāvēja, ja bija tāda vajadzība. Man bija, no kā pamācīties. Jā, šad tad arī pakāvāmies. Reizēm es vilkos viņam līdzi tur, kur viņš to negribēja, piemēram, uz zaļumballēm vai kur citur.

— Ir kas tāds, par ko vari teikt — to man Tomass iemācīja?

— Pa kluso, vecākiem nezinot, braucām uz ezeru peldēties. Pa ceļam bija jāšķērso lielā šoseja, viņš man iestāstīja, ka te nedrīkst skriet, jābūt uzmanīgam. Kopš tiem laikiem es vienmēr, ielu šķērsojot, galvu grozu pareizajos virzienos.

— Esi piesardzīgs?

— Katrā ziņā agrāk nebiju. Reiz atbraucām no ezera, bet dzīvokļa atslēga pazudusi. Dzīvojām ceturtajā stāvā, redzu — logs vaļā. Uzlīdu pa balkoniem līdz ceturtajam stāvam un tiku dzīvoklī. Kad vecāki to uzzināja, nedēļu nelaida ārā.

— Un pēc tam paliki piesardzīgs!

— (Smejas.) Vispār esmu pietiekami piesardzīgs, lai arī mūsu sporta veids tiek uzskatīts par diezgan bīstamu. Bet es tās lietas nodalu. Viens ir profesionāls darbs, otrs — vai tu arī dzīvē uz tādām avantūrām paraksties.

— Agrā jaunībā esat pat mašīnas uz jumtiem likuši…

— Likām, likām — gan mašīnas uz jumta, gan citādus brīnumus darījām. Spēj tik atcerēties visas tās jautrības!

— Tomass ļoti pārdzīvoja, kad skeletonā sāki viņu pārspēt?

— Es nemanīju. Par to Tomasu ļoti cienu. Viņš nekad nav par mani nievājoši pavīpsnājis. Sak’, tev jau labāk slīd… Vai tamlīdzīgi. Kā tēvs man uzbūvēja pirmo kamanu, tā uzreiz labāk aizgāja. Tomasam centās taisīt kaut ko līdzīgu, bet viņam kamana tik labi nestrādāja. Tēvs vēl pārmeta: “Re, ku, Martinam kamana iet, kā tev var neiet?!” Tomass tam visam pacietīgi gāja cauri, neņemot galvā pārmetumus.

— Kā risini konfliktus, kas dzīvē ir neizbēgami?

— Es iesaistos un diezgan ātri aizsvilstos. Bieži vien nākas nožēlot, ka esmu pateicis ko asāku vai vispār pārmetis nepamatoti. Svarīgākais ir pēc tam to saprast un atvainoties.

— Pēc tam labojies, cepot pankūkas!

— Cenšos problēmu izrunāt vai citādi pāri darīto atdot atpakaļ. Bet ēst gatavošana mani neinteresē. Protams, ja vajadzēs, kaut ko sev uzcepšu. Bet nav tā, ka šo procesu baudītu vai par to priecātos.

— Par kuriem mājas darbiem tad priecājies?

— Ja kāda manta salūzusi, izdomāt, kā dabūt to atkal pie dzīvības. Atrast risinājumu, kaut ko sameklēt, uzčibināt, sametināt, uzveidot, izfrēzēt… Tāds radīšanas process man patīk vairāk.

— Skeletonu pats neesi mēģinājis konstruēt?

— Nē. Pamatkonstrukciju rada tēvs. Man tur nav ko jaukties. Mazajās lietās, protams, esmu iesaistīts.

— Kādu laiku darbojāties ar lietotu auto tirdzniecību. Kā tu ieteiktu jauniem cilvēkiem izvēlēties sev auto?

— Vispirms jāsaprot, kādam mērķim mašīna paredzēta. Vienam tas būs pielūgsmes objekts, otram — transporta līdzeklis, trešajam — dizaina priekšmets, ceturtajam — prestiža apliecinājums… Cik mašīnu, tik pircēju. Vistrakākais ir mašīnu pirkt par pēdējo naudiņu, jo lietots auto lūzīs jebkurā gadījumā. Ja nebūs, par ko remontēt, tad lieli prieki nav gaidāmi.

— Politikā tevi nav mēģinājuši iesaistīt?

— Aicinājumi ir bijuši, bet sports mani tik traki ir ierāvis iekšā, ka grūti mani no tā dabūt ārā.

— Bet par sporta ministru taču tu varētu kļūt. Kas būtu pirmais darāmais darbs?

— Notiek liela ķīvēšanās starp sporta veidiem. Lielākoties nepietiekama finansējuma dēļ. Vajadzētu visus sēdināt pie viena galda un kopsaucēju atrast sarunās. Protams, visiem labs nebūsi, bet jāatceras, ka patiesība ir pa vidu. Ēst grib visas mutes, bet visiem naudas nepietiek.

— Kāpēc esi kļuvis par bārdaini?

— Tas ir derību rezultāts. Trenerim Gintam Dzērvem savukārt kādu laiku nācās staigāt bez matiem.

— Tev pavasarī būs 36 gadi. Skeletonā parādās jau cita paaudze, tā ir tev saprotama?

— Protams, viņiem ir savas tēmas, kas prātus nodarbina varbūt pat aktīvāk nekā vajadzētu, bet mēs saprotamies. Turklāt prioritātes ar laiku mainīsies un jau mainās. Parādās mērķi. Nesamierinās ar sliktiem braucieniem, cenšas analizēt, prasa padomu. Pat no jaunatnes olimpiādes Sanktmoricā sūtīja man savu braucienu videoierakstus, skatījāmies, analizējām, gājām visam cauri un prātojām, ko un kā uzlabot.

— Tad ar Dukuriem skeletons Latvijā nebeigsies?

— Izskatās, ka būs, kam nodot savu bagāžu. Bet jārēķinās, ka vēl būs ļoti smagi jāstrādā. Viņu sasniegtais ir tikai sākums.

— Turklāt jāievēro jūsu skeletona dogma — ne tikai sportot, bet arī mācīties. Kā tev izdevās to savienot?

— Mana filozofija — jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt. Nesaku, ka universitātē biju baigais teicamnieks, bet man bija mērķis — iegūt augstāko izglītību, un es uz to gāju. Ja man, liekot piecnieku, piedāvāja: “Tu vari dabūt arī septiņi, bet tad tev vēl šis un tas jāizdara,” es atteicos, jo man svarīgāks par augstu atzīmi bija grafiks un nepieciešamība tikt uz tajā paredzēto pilnvērtīgo treniņu. Neteiktu, ka man viegli gāja. Nopietni pacīnījos, lai savilktu galus kopā. Studēju pilna laika klātienē. Brīžiem daudz netrūka, lai pamestu, bet izturēju. Drusku nozagu no sporta, drusku — no mācībām, lavierēju pa vidu, bet savām pirmajām olimpiskajām spēlēm 2006. gadā Turīnā kvalificējos un arī izglītību ieguvu. Par to, ka šos abus mērķus sasniedzu, man bija lielāks prieks nekā par diplomu. Dažs, ar kuru kopā iesāku mācīties, neko citu vispār nedarot, tā arī no kojām neizvilkās.

— Tātad, studējot ekonomikas vadību, tu kļuvi par labu plānotāju.

— Jā. Tā var teikt.

— Kam tu šovasar jutīsi līdzi Tokijas olimpiskajās spēlēs?

— Visiem mūsējiem. Skatīšos cītīgi. Sevišķi ceru uz panākumiem bīčvolejā. Tas man tuvs, zinu spēlētājus, regulāri sekoju līdzi turnīriem.

— Vai ir kāds jautājums par skeletonu, kas tev nekad nav uzdots, bet uz kuru tu gribētu atbildēt?

— (Ilgi domā.) Laikam jau tāda nav.

Martins DUKURS

Skeletonists

Dzimis: 1984. gada 31. martā Siguldā

Augums, svars: 180 cm, 77 kg

Izglītība: Siguldas Valsts ģimnāzija, LU Ekonomikas un vadības fakultāte (bakalaurs)

Sportā: no septiņu gadu vecuma. Pirmais sporta veids — volejbols, pirmais treneris — Jānis Turauskis, trenējies arī vieglatlētikā (400 m), kopš 1998. gada skeletonā, treneris — Dainis Dukurs

Lielākie sasniegumi sportā: vairākkārtējs Latvijas jauniešu čempions volejbolā un pludmales volejbolā, skeletonā: divkārtējs olimpiskais vicečempions (2010., 2014.), 4. v. Phjončhanas olimpiskajās spēlēs (2018.), 7. v. Turīnas olimpiskajās spēlēs (2006.); seškārtējs pasaules čempions (2011., 2012., 2015., 2016., 2017., 2019.), deviņu Pasaules kausu ieguvējs (2010., 2011., 2012., 2013., 2014., 2015., 2016., 2017., 2020.), vienpadsmitkārtējs Eiropas čempions

Ģimenes stāvoklis: dzīvesbiedre Jana, meitas Magda un Marta

Aizraušanās: hokeja spēlēšana vasarā, bīčvolejs