Ar svilpi un skalpeli
Vidzemnieks no Kurzemes Edgars Maļcevs ir tiesnesis un ķirurgs, kas pēc spēles operē paša vadītā mačā savainotu futbolistu un laukumā kārtību ievieš ar deviņām dzeltenajām un divām sarkanajām kartītēm.
Skolas laikā basketbola stundās bija jāmet 10 soda metieni. Novērtējums vienkāršs: cik iemetīsi, tādu atzīmi arī dabūsi. Iemetu divus un tā nopelnīju pirmo divnieku,” stāstu par savām gaitām sportā sāk Edgars Maļcevs. “Varbūt tāpēc, lai arī ne tieši tāpēc, par basketbolu vairs neinteresējos, nespēlēju un pat neskatos. Mana spēle ir futbols. Devīto klasi beidzu Valkā un jau toreiz izdomāju, ka būšu dakteris. Ar šo domu pabeidzu arī toreizējo Valmieras Valsts ģimnāziju.”
NO LAUKUMA — VĀRTOS, NO VĀRTIEM — LAUKUMĀ
Futbols Edgara basketboliskā auguma dēļ ierādījis viņam piemērotāko vietu — vārtos. Valmierā gan no šīs pozīcijas atkal atgriezies laukumā. Bet vispār futbolu Edgars sācis spēlēt bērnības pilsētā Valkā. “Tur bija viena komanda, viens treneris un viens laukums,” atceras Liepājas reģionālās slimnīcas ķirurgs. “Futbols mani aizrāva, var pat teikt, ka saslimu ar futbolu. Es trenējos, un mani trenēja. Pamazām progresēju, mani ievēroja, iepazinos ar vairākiem treneriem un savās jauniešu komandās jūtos labi. Taču iedzīvojos potītes saišu savainojumā un, kamēr ārstējos, mana vecuma čaļi mani apsteidza. Ielēkt aizejošā vilcienā bija visai sarežģīti. Jau pusaudža gados sapratu, ka ar futbolu maizi nenopelnīšu, jādomā kas nopietnāks, tātad jāmācās.”
Bet kurā brīdī spēlētājs kļuva par tiesnesi? “Kādā mazo zēnu turnīrā treneris mūs, divus četrpadsmitgadīgos, uzaicināja palīdzēt tiesāt,” stāsta Edgars Maļcevs. “Draugs pēc pirmās spēles atzinās, ka tiesāšana nav priekš viņa un atteicās. Es paliku, kaut gan jau pirmo spēļu laikā no spēlētāju vecākiem dabūju dzirdēt nepatīkamas, pat rupjas replikas, bet izturēju, jo spēles vadīšanas process un noteikumi mani ieinteresēja.
Tā viss sākās. Treneris Jānis Rozītis ieminējās Rīgas federācijas darbiniekam un pieredzējušajam tiesnesim Ādolfam Supem, ka arī perifērijā ir viens otrs, uz ko vajag paskatīties, varbūt kaut kas iznāks. Tā arī viss turpinājās — Supe paskatījās, deva padomus, sauca uz jaunatnes turnīriem Salacgrīvā. Ādolfam patika ar jaunajiem, viņš bija iejūtīgs, palīdzīgs padomdevējs futbola tiesāšanā.
Nopietni gatavojos kļūt par ārstu, tāpēc bija nepieciešams pārcelties uz Rīgu. Republikas līmeņa tiesnešu seminārā piedalījos 2011. gadā, kad par LFF tiesnešu vadītāju ievēlēja Vadimu Čerņikovu.”
TIESNESIS ĀRSTĒ
Kad centos no jaunā tiesneša izvilkt, kāds, pēc viņa domām, ir labs tiesnesis, saņēmu gandrīz manam vecumam atbilstošu atbildi: “Tāds, kas spēles laikā ir maz pamanāms.” Pēc mirkļa sekoja piebilde: “Tāds, par kuru nākamajā dienā neraksta un nerunā medijos.” Tūlīt sekoja loģisks mans pretjautājums: “Kā var būt nemanāms, ja vienā spēlē parāda deviņas dzeltenās un divas sarkanās kartītes?!” Tālākā sarunā vienojāmies, ka šodien futbola tiesnesim ar noteikumu zināšanu vien nepietiek. Problēma ir prasmē vadīt un pārvaldīt spēli, saglabājot tās sportisko garu un, protams, arī futbolistu veselību.
Šajā sakarā tiesnesis un ķirurgs Edgars Maļcevs piedzīvojis unikālu gadījumu. Virslīgas spēlē Liepājā ar Ventspili kāds liepājnieks guva nopietnu kājas traumu. Viņš tika nogādāts slimnīcā, kur tiesnesim nākamajā rītā kā ķirurgam bija dežūra. Nācās operēt to pašu futbolistu, kas dienu iepriekš tika traumēts paša vadītajā spēlē. Vainīgajam tiesnesis Maļcevs laukumā izteica brīdinājumu, bet cietušo ķirurgs Maļcevs operēja.
Tā kā manas zināšanas medicīnā robežojas ar ģimenes ārsta apmeklējumiem un regulārām veselības pārbaudēm (divreiz gadā uz veloergometra), uz sarunu par ķirurga pienākumu apvienošanu ar futbola spēļu tiesāšanu uzaicināju arī Ādažu slimnīcas ķirurgu ar vairāk nekā 30 gadu darba stāžu Pēteri Pultraku.
LAPKRITIS DAUGAVAS STADIONĀ
Pēteris Pultraks ir divreiz (un vēl pāris gadus) vecāks par Edgaru, jaunībā trenējies biatlonā, spēlējis arī futbolu, basketbolu un hokeju un šajos sporta veidos piedalījies Latvijas ārstu komandu sastāvos. Dzimis un audzis sportistu ģimenē: māte Nellija bija Latvijas rekordiste peldēšanā, tēvs Valdis Pultraks piecdesmitajos gados — izcils Rīgas Daugavas futbolists, kas pat 36 gadu vecumā sargāja vārtus Daugavas pēckara pirmajā starptautiskajā spēlē Latvijā ar Zviedrijas klubu Sture. Nav brīnums, ka dēls ir Latvijas sporta fans, viņš piedzīvojis (un ļoti pārdzīvojis) Latvijas valstsvienības pēdējo gadu neveiksmes un Rīgas stadionu tribīnēs dzīvi sekojis līdzi Latvijas virslīgas čempionāta reanimācijai.
Pa retam viņā uzvirmo tik skaļas futbola fana emocijas, ka tās nomāc ķirurga profesionālo pacietību. Taču visskaļākā reakcija ir par neprecīzām futbolistu piespēlēm retajos pretuzbrukumos, bet nepopulārus (vai nepareizus) tiesnešu lēmumus ķirurgs it kā nemana. Taču pēc spēles atklājas, ka dr. Pultrakam nekas nepaliek nepamanīts arī tiesnešu darbā.
No vairākām valsts čempionāta spēlēm gribu izcelt pašu pēdējo starp Rīgu un RFS. Lai Rīga atkārtoti iegūtu čempionu titulu, bija nepieciešams tikai viens punkts — vismaz neizšķirts. Kausa pusfinālā rīdzinieki bija zaudējuši saviem pretiniekiem futbola skolniekiem, tātad motivācijas netrūka. RFS nerealizēja 11 m sitienu, tiesnesis ārēji nesatricināmā mierā sodīja spēlētājus ar čempionāta rekordskaita sankcijām — 9 dzeltenajām un 2 sarkanajām kartītēm. Tas bija īsts rudenīgi krāsains lapkritis, tikai šoreiz Daugavas stadiona zaļajā futbola laukumā. Tikai nedaudzi zināja, ka jaunais tiesnesis Edgars Maļcevs Latvijas virslīgā aizvada jau 16. spēli. Tas ir ievērojams skaits, jo katru nākamo nozīmējumu var nopelnīt tikai tad, ja iepriekšējā novadīta labi. Un tieši šī sešpadsmitā spēle kļuva par objektīvu apliecinājumu jaunā tiesneša izaugsmei un progresam visas sezonas garumā.
MEDIĶI ŠORTOS
Par futbola vēsturi un tiesnešu biogrāfiju daudzi nezina visu. Piemēram, nav precīzu oficiālu ziņu par pasaules čempionātu finālspēļu tiesnešu profesiju, izglītību vai nodarbošanos. Taču šis tas vismaz par Eiropas valstu tiesnešiem zināms gan. Tiesnešu saimē netrūkst juristu, policistu, biznesmeņu, sporta skolotāju, direktoru, menedžeru, kvalificētu strādnieku, autovadītāju utt., taču no mediķiem, kas skrietu šortos pa futbola laukumu ar svilpi rokā, zināmi vai pazīstami tikai daži. PSRS laikos, kad vienā valstī bija norobežoti visu 15 republiku futbola soģi, padomju sporta statistiķi lepojās ar lielāko tiesnešu skaitu ja ne pasaulē, tad vismaz Eiropā gan. Tolaik zināju un pazinu tikai Aleksandru Gorinu, kas amata apvienošanas kārtībā bija Biržu slimnīcas kūrorta direktors un futbola tiesnesis. Ļoti erudīts, inteliģents cilvēks. Viņš 70. gados bija Lietuvas otrais arbitrs aiz Roma Juškas. Pēc dažām PSRS virslīgā aizvadītām spēlēm viņš atzinās, ka dakteri šai spēlei nav piemēroti un pārkvalificējās par spēļu inspektoru. Taču, ja vien atmiņa neviļ, neviena ķirurga toreiz tiesnešu lielajā pulkā nebija.
“Es negribu, lai jaunie tiesneši manus vārdus uzņem kā nepārsūdzamu spriedumu,” apdomīgi savu vērtējumu izsaka Pēteris Pultraks, “taču uzskatu, ka praktizējošs ķirurgs savas valsts futbola un sava vaļasprieka līmenī varbūt var apvienot pamatdarbu ar spēļu tiesāšanu, taču starptautiskā līmenī šīs divas nodarbes praktiski nav apvienojamas. Jo gan ķirurgam, gan tiesnesim laiks izvirza jaunas un arvien augstākas prasības, bet sagatavošanās un norises procesiem tā kļūst arvien mazāk.”
ĪSĀS UN GARĀS ATBILDES
Pirms sarunas ar dakteri Pultraku Edgaru Maļcevu biju intervējis jau divas reizes. Mums nebija jāstrīdas. Viņš klausījās manī uzmanīgi, nepārtrauca, turklāt uz jautājumiem atbildēja izsmeļoši un pārliecinoši, bez mazākās ironijas vai pašpārliecinātības. Reizēm kļuva pat mazliet neveikli, ka intervijā es runāju vairāk par intervējamo.
Vai Edgars analizē savas spēles? “Jā!” viņš atbild un noglauda savu mobilo.
Vai pārbauda pulsu, spiedienu un spēlē veikto kilometru skaitu? “Jā!” un nosauc visus ciparus. “Kilometrus 12 līdz 14 atkarībā no spēles tempa un intensitātes.”
Cik bieži jātrenējas, lai veiktu šādu distanci, turklāt saglabājot skaidru prātu pareiziem lēmumiem? “Vismaz divas trīs reizes nedēļā un reizi nedēļā tiesājot.”
Un to visu var savienot ar ķirurga darbu, kā tas notika aizvadītajā sezonā.
“Ķirurgs tomēr ir vīriešu profesija,” spriež Pēteris Pultraks. “Tā ir smaga un visai darbietilpīga, tāpēc vīrietim vairāk piemērota, bet sievietēm būtu vairāk jāpilda galvenais uzdevums: jālaiž pasaulē un jāaudzina bērni. Ir sievietes, kas sevi ziedojušas ķirurģijai, taču tas ir izņēmums.”
Edgara Maļceva dzīvesbiedre un meitiņas māte Zane, izrādās, arī ir ķirurģe.
Medicīnā nevar ne dzīvot, ne strādāt ar 20 gadu vecām zināšanām. Mainās tehnoloģijas, iekārtas un metodes to apkalpošanā, kas no mediķiem prasa jaunu pieredzi. Atļaušos to attiecināt arī uz futbola tiesnešu darbību. Jaunās tehnoloģijas — VAR — ieviešana (kaut arī savas dārdzības dēļ pagaidām funkcionē tikai bagāto futbola valstu virslīgās, Eiropas vai pasaules līmeņa čempionātos) zināmā mērā tiesāšanu padara vienkāršāku, taču ne psiholoģiski vieglāku. Tiesneši ir atbrīvoti no subjektīvā momenta lēmumu pieņemšanā. Tehnikas (VAR) aparāta lēmumi nav emocionāli, reizēm tīri formāli (centimetros noteicot, ir vai nav aizmugures stāvoklis utt.). Taču emocionālais pārdzīvojums atkarībā no tehnikas lēmuma pārceļas uz situācijas neveiksminiekiem — futbolistiem un treneriem. Viņi nelabprāt piekrīt aparāta lēmumam, taču tiesnesis vainots vairs netiek.
NĀKOTNES JAUTĀJUMS
“Edgara Maļceva spēle, kurā Rīga panāca neizšķirtu ar RFS, pēc manām domām, bija augstākās grūtības pakāpes. Jaunais tiesnesis nopietno pārbaudi izturēja godam,” vērtē Pultraks. “Viņš bez emocijām īstenoja bargās sankcijas. Tas apliecina viņa raksturu, drosmi un objektivitāti. Lai viņam nezūd šīs īpašības un principialitāte! Novēlu būt tādam, kāds viņš šodien jau ir. Divdesmit gadu vecumā jaunie dažkārt var izšaut arī 10 kartītes, bet pēc pirmajos 10 gados gūtās pieredzes sankciju skaits var samazināties līdz 3 vai 5. Tas viss jaunajiem ir nākotnes jautājums, bet jau ar šodienu jānotur augstais starta līmenis. Tiesa, klāt nāk jauna problēma. Vienādi augstā līmenī jātur abas nodarbes — ķirurģija un tiesāšana. Tas ir kvalifikācijas un arī profesionālā goda jautājums. Grūts, taču sasniedzams mērķis, ja vien ir griba un praktiskas iespējas to izpildei. Tas ir lieliski, ka viņa darbavieta atbalsta un dod iespēju ķirurgam trenēties un augt arī savā otrajā specialitātē — futbola tiesāšanā.”
Abu pienākumu apvienošanu Edgars uzņem itin vēsā mierā: “Vidusskolas laikā dziedāju korī, spēlēju ģitāru, futbolu un tiesāju spēles. Viss bija stingri limitēts. Apprecoties man no visām slodzēm palikušas tikai divas: medicīna un futbola tiesāšana, bet klāt nākusi ģimene.”
Šo domu mērķis nebūt nav popularizēt futbola tiesāšanu kā izklaides vai atpūtas iespēju mediķiem. Viss ir vienkāršāk: jauns, sportisks vīrietis, kura ģimenē aug divgadīga meitiņa ar princeses cienīgu vārdu Keita un kopš 7. februāra dēliņš Vestards, ir patiešām unikāls ar to, ka jau jaunībā izvēlējies kļūt par ārstu un tiesnesi.
400 KM NO BĒRNĪBAS
Mūsu mazajai valstij ar attiecīgi nelielu futbola tiesnešu skaitu ir izdevies izmantot iespēju krietni paplašināt savu līdzdalību starptautiskās spēlēs un turnīros ārzemēs. Pēc bijušā UEFA prezidenta Mišela Platinī ierosmes Eiropas līmeņa spēlēs tika ieviesta 5—6 tiesnešu (ieskaitot 4. tiesnesi un vēl divus papildtiesnešus bez karodziņa un svilpes tiesībām) sistēma no vienas valsts. Tas arī Latvijas tiesnešiem deva sen sapņotu iespēju izbaudīt augsta līmeņa spēļu organizatorisko kārtību, kultūru, atbildību un ieelpot īstu lielā futbola gaisotni. Laimīgo vidū vairākās spēlēs bijis arī Edgars Maļcevs. Kopš 2014. gada viņš kā tiesnesis bijis jau vairāk nekā 10 valstīs. Tādu spēļu, kurās Latviju pārstāvēja pieci arbitri katrā, vien bijis 11.
“Pie auto stūres, mērojot ceļu no Rīgas uz Liepāju un atpakaļ, pagājuši divi gadi. Tagad esmu pilnībā pārcēlies uz dzīvi Liepājā,” stāsta ķirurgs Maļcevs. “No bērnības pilsētas Valkas esmu aizceļojis 400 kilometrus Kurzemē iekšā. Taču tālāk vairs nav kur, priekšā jūra. Daudzi dakteri ir prom arī jūrai pāri, bet es ceļoju tikai pa Latviju un nekur tālāk netaisos.”
Nav ne mazāko šaubu, ka aizvadītajā sezonā no Latvijas jaunajiem tiesnešiem vislielāko progresu laukumā sasniedzis ķirurgs Edgars Maļcevs. Tāpēc, beidzot šo sarunu par ķirurga amata apvienošanu ar futbola tiesneša amatu, vaicāju, vai Edgaram tiesāšanā ir arī kāds augstāks mērķis.
Atbilde ir īsa: “Ja tā nebūtu, nebūtu sācis tiesāt futbolu.”
Edgars MAĻCEVS
Liepājas reģionālās slimnīcas ķirurgs, Nacionālās kategorijas futbola tiesnesis
Dzimis: 1992. gada 8. jūlijā Valkā
Augums, svars: 200 cm, 94 kg
Izglītība: Valmieras Valsts ģimnāzija, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāte
Sportā: kopš 7 gadu vecuma trenējies futbolā
Pirmais treneris: Valērijs Kriviņš
Lielākie sasniegumi sportā: 2019. gadā tiesāta Eiropas līgas ceturtdaļfināla spēle Arsenal stadionā Londonā 60 000 skatītāju klātbūtnē
Ģimenes stāvoklis: precējies, divu bērnu tēvs
Vaļasprieki: fotografēšana, ģitārspēle, ceļošana kopā ar ģimeni
