20 futbola gadi Sportiņā
Šomēnes Sports svin 65. gadadienu, savukārt es nu jau 20 gadus Sportiņā rakstu par futbolu. Pirmos sešus gadus vēl paspēju nostrādāt, kad Sports iznāca avīzes formātā, un tieši šajā laikā Latvijas futbols piedzīvoja ziedu laikus, ko arī šoreiz īpaši gribētos atcerēties.
Kristiāns GIRVIČS
Medijā Sports kopš 1999. gada
IRBES PRESES RELĪZE
Sportā sāku darboties vēl 1999. gada novembrī, kad uz redakciju aizsūtīju aprakstu par futbola nozīmi pasaulē, uzreiz saņemot darba piedāvājumu no toreizējiem laikraksta šefiem Daces un Māra Milleriem — bez iesildīšanās bija jābrauc uz pasaules hokeja čempionāta kvalifikācijas turnīru Anglijas pilsētā Šefīldā. Sākotnēji bija brīva hokeja reportiera vakance, ko labprāt pieņēmu, taču jau no paša sākuma zināju, ka agrāk vai vēlāk rakstīšu par savu sirdslietu — futbolu. Jau kopš neatkarības atgūšanas neizlaidu Latvijas izlases mājas spēles, kā arī ar tēvu ne reizi vien braucām uz izbraukuma mačiem, tādējādi Sportā nonācu savā stihijā.
Avīzē biju nostrādājis tikai pusgadu, kad pienāca pirmais lielais pārbaudījums — pasaules hokeja čempionāts Sanktpēterburgā, kur Latvijas hokejisti svinēja savu slavenāko uzvaru, pārspējot zvaigžņoto Krievijas izlasi. Joprojām mājās glabāju preses relīzi ar mūsu leģendārā vārtsarga Artūra Irbes pēcspēles interviju, kas šokēja vietējos žurnālistus un preses centrā tika izķerta zibens ātrumā, lai gan Irbe tikai godīgi īsumā atgādināja par mūsu valsts vēsturi, deportācijām un saviem vectēviem leģionāriem.
JAUNĀ KAREIVJA SKOLA
Man pavisam sanāca strādāt sešos pasaules čempionātos hokejā, taču tā ir tikai liriska atkāpe, jo jau pirmajā gadā sagaidīju iespēju darboties futbola druvā, kad 2000. gada rudenī Sports vienojās ar Latvijas Futbola federāciju par pielikuma Futbola Vēstis izdošanu, kas pāris gadu iznāca divreiz mēnesī.
Var teikt, ka futbols laikrakstā bija privileģētā stāvoklī, jo par katru no sporta veidiem Sportiņā parasti rakstīja viens reportieris, bet par futbolu visus šos avīzes gadus mēs draudzīgi rakstījām ar kolēģi Vilni Plaudi, tāpēc lepni varējām sevi saukt par Futbola nodaļu. Tas vēl bija veco tehnoloģiju laikmets ar savu darba specifiku — piemēram, 2000. gada rudenī, nākamajā dienā pēc Latvijas futbola izlases uzvaras Sanmarīno, pusi dienas pa Itālijas degvielas uzpildes stacijām meklēju faksa aparātu, lai nosūtītu uz redakciju spēles aprakstu. Uz hokeju vai futbolu Eiropā parasti braucu kopā ar latviešu fanu klubu Sarauj, Latvija!, kas pati par sevi jau bija īsta jaunā kareivja skola. Līdz 2004. gadam Sporta redakcija atradās Preses namā, kas bija slavens ar savu īpašo auru.
FANS NAV ŽURNĀLISTS
Kad sāku strādāt Sportā, pie Latvijas valstsvienības vadības pults atradās angļu treneris Gerijs Džonsons, un 2001. gada pavasarī sanāca nokļūt liela skandāla epicentrā, kad pēc kaunpilnā neizšķirta ar Sanmarīno Skonto stadionā pa ceļam uz preses konferenci Džonsons metās ar dūrēm virsū žurnālistam Askoldam Uldriķim, tāpēc nekas cits neatlika, kā līst pa vidu un izšķirt oponentus. Ar to arī Džonsona liktenis Latvijā bija izšķirts, bet angļa vietā valstsvienības grožus pārņēma Aleksandrs Starkovs, jau pēc pāris gadiem izcīnot mūsu futbola visu laiku lielāko panākumu — ceļazīmi uz Euro 2004 finālturnīru. Jāsaka godīgi, tajā laikā vēl nebiju ticis vaļā no sava futbola līdzjutēja gēna, tāpēc Euro 2004 atlases ciklā parasti centos sarunāt ar kolēģi un draugu Vilni, lai viņš uzraksta operatīvo spēles aprakstu, bet es varētu baudīt maču kaislīgāko Latvijas fanu sektorā — tāpēc leģendārās uzvaras Polijā un Zviedrijā, kā arī Rīgā pār Ungāriju un Turciju bija vēl saldākas. Izšķirošo maču Turcijā gan skatījos mājās pie TV ekrāna, bet vēlāk kopā ar vēl simtiem fanu visu nakti gaidījām Latvijas izlases atgriešanos Rīgas lidostā. Pāris dienu vēlāk arī bija tas gods būt lieciniekam mūsu zelta komandas audiencei Rīgas pilī pie Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas.
KAD FUTBOLU SKATĀS VALSTS PREZIDENTE
Tomēr Euro 2004 finālturnīrā par fanošanu tribīnēs nācās aizmirst, divas nedēļas strādājot Portugālē pēc labākās sirdsapziņas. Skaidrs, ka Euro 2004 jebkuram latviešu futbola cilvēkam ir galvenais dzīves notikums, bet vēl jo īpaši to varēju izbaudīt, jo uz Portugāli devos kopā ar Latvijas delegāciju vēl piecas dienas pirms pirmās spēles ar Čehiju. Latviešu žurnālisti arī dzīvoja tajā pašā mazpilsētā Anadijā, kur mūsu futbolisti. Neiztika arī bez kurioziem, jo izrādījās, ka četriem žurnālistiem paredzētajā numuriņā ir tikai trīs gultas, taču iztikām bez skandalēšanās, jo žurnāla Privātā Dzīve pārstāvis Juris Vaidakovs secināja, ka Portugāles klimatā var nakšņot arī uz balkona.
Portugālē tika pastrādāts godam, bet īpaši prātā palikusi epizode pirms atgriešanās dzimtenē. Portu lidostā runājos ar saviem futbola biedriem no FK Alberts, kad pie mums pienāca Latvijas valstsvienības spēlētājs Valentīns Lobaņovs, sakot neaizmirstamus vārdus: “Neuztraucieties, Krieviju mēs uzvarēsim — viņi pārāk daudz zīmējas!” Respektīvi, visi saprata, ka jau 2005. gada vasarā Latvijas futbolu gaida vēl viens vēsturisks pārbaudījums — Pasaules kausa atlases spēles ar Krieviju, kas jebkuram kārtīgam latvietim vienmēr ir īpašs notikums. Sports mačus ar Krieviju uztvēra ļoti nopietni — uz pirmo spēli Sanktpēterburgā, kur vilciena sastāvam bija pievienoti pāris papildu latviešu līdzjutēju vagoni, Sportiņam bija sava kupeja, kur iekārtojās divi rakstošie — šo rindu autors un Vilnis, fotogrāfs Renārs Buivids un mans tēvs Valdis Girvičs — futbola līdzjutējs ar milzu pieredzi. Brauciens nebija viegls, no rīta vairs nevarēju atrast savas kurpes, tāpēc uz maču un arī pēcspēles preses konferenci nācās doties pirts čībās — lai gan spēli zaudējām, Sportiņā reportāža bija uz sešām lappusēm, pēc labākajiem ārzemju paraugiem. Krieviem revanšējāmies pēc pāris mēnešiem — Rīgā, kur atstātie divi punkti viņiem vēlāk dārgi maksāja. Par šīs spēles nozīmi vislabāk liecina fakts, ka tautas iemīļotā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uz futbolu atnāca divas reizes — uz pirmo Euro 2004 atlases izslēgšanas spēli Rīgā ar Turciju un šo tikšanos ar mūsu visprincipiālākajiem pretiniekiem.
SPORTS, SPORTS UN VISA DZĪVE
Latvijas futbols nav tikai valstsvienība, tāpēc ir vērts atcerēties arī mūsu valsts meistarsacīkšu īpašo notikumu, kad 2005. gadā Liepājas metalurgs kļuva par Latvijas čempioniem, pārtraucot 14 gadu Skonto hegemoniju. Zīmīgi, ka šis Latvijas futbolam tik vēsturiskais notikums sakrita ar Sporta 50 gadu jubileju. Regulārie braucieni uz Liepāju vienmēr bija svētki, bet tajā gadā jo īpaši palikusi atmiņā sezonas atklāšana, kad vispirms Sporta futbola nodaļa bija Ventspilī uz bēdīgi slavenās Kuldīgas Ventas pirmo spēli, bet pēc tam pa taisno braucām uz Liepāju. Atgādināšu, ka 2005. gadā pirms sezonas ļoti tika gaidīta jaunizveidotā superkluba Venta spēles — Ventas pirmssezonas preses konferences viesnīcā Radisson ar karstajiem ēdieniem vien bija ko vērtas, taču ātri vien tā izrādījās grandioza afēra.
Nobeigumā vēl jāpiebilst, ka laikraksts Sports ne tikai rakstīja par notikumiem sporta laukumos, bet arī paši bijām gatavi sportot — piemēram, 2005. gadā sarīkojām Sporta balvas izcīņu minifutbolā, kur mūsu redakcijas vīri sacentās ar Saeimas komandu, Sarauj, Latvija! fanu klubu un Latvijas žurnālistu izlasi. Pats visu šo laiku esmu spēlējis futbolu klubā Alberts, kas nākamgad arī svinēs 20 gadu jubileju. Savukārt vēl šogad dienasgaismu vajadzētu ieraudzīt grāmatai Mūsu lielās spēles par atjaunotās Latvijas valstsvienības vēsturi, kur lieti noderēja daudzu gadu laikā Sportiņā iegūtā pieredze. Sportā satiku arī savu sievu, tāpēc ko tur vēl vairāk piebilst…
