Ar basketbola slavu
Rīgas 49. vidusskolas
basketbola komanda pēdējos gados guvusi tik daudz panākumu, ka skolas direktors
Juris Liepiņš atzīst, ka ir dzirdēts apgalvojums, ka viņa vadītajai mācību
iestādei ir basketbola specializācija. LVFKI absolvents un bijušais Liepājas Zvejnieka futbolists šoreiz par sportu
četrdesmitdevīto dzīvē.
Pirms astoņiem gadiem ekspluatācijā nodotā sporta spēļu zāle kļuvusi par
nozīmīgu vietu ne tikai skolu, bet arī visas galvaspilsētas sportā, it īpaši
basketbolā un volejbolā. Šosezon tieši tajā notika Latvijas kausa izcīņas Četru fināls volejbolā.
„Mūsu skolā sports vienmēr
bijis lielā cieņā," sarunā ar žurnālu Sports
uzsver Rīgas 49. vidusskolas direktors Juris
Liepiņš. „Vecajā skolas sporta zālē aizvadījām pat Rīgas domes
kausa finālus, protams, pēc jaunās sporta zāles atklāšanas radās pavisam citas
iespējas. Pamazām sports ienāca ne tikai sporta zālē, bet arī mūsu skolas teritorijā
izveidotajā viesnīcā internātā. Sports ir izpleties, un maniem kolēģiem skolā ar
to jāsamierinās.
Sākumā bija sporta bāze
– Kam īsti jāpateicas, ka
2002. gadā Rīgas 49. vidusskola tika pie sporta zāles?
– Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu radās interese par teritoriju
īpašuma tiesībām Rīgā. Uzzinājām, ka futbola laukums līdzās mūsu skolai, kur
notika Rīgas Futbola skolas nodarbības, savulaik piederējis sporta biedrībai,
kas tā arī neatjaunoja savu darbību. Līdz ar to skolai bija izdevība šo zemi
iegūt savā lietošanā. Latvijas Futbola federācija ieinteresējās par treniņu
laukuma izveidi – tā bija gatava piesaistīt naudu, mums bija jānodrošina zeme. Finanšu
trūkuma dēļ projekts tomēr netika īstenots. Futbola laukums un sporta zāle tika
izveidota vēlāk ar Rīgas domes finansējumu.
Sākotnēji daudzi šaubījās par sporta zāles noslogojuma sadalījumu,
apgalvojot, ka profesionālie klubi un firmu komandas izspiedīs no zāles skolēnus.
Prognozes nav piepildījušās, jo skolai nav nekādi ierobežojumi sporta zāles
izmantošanai. Mūsu skolēni sporto aktīvi. Tam par apliecinājumu ir 49.
vidusskolas panākumi skolu sacensībās, ne tikai basketbolā. Pirmās nodarbības
mūsu internāta bērni sporta zālē sāk jau septiņos no rīta. Diemžēl vairs nav
iespējams izmantot futbola stadionu, jo mākslīgais segums ir nolietojies, un to
vairs neizmanto Rīgas Futbola skola. Lai neapstātos nodarbības ārpus sporta
zāles, laukumu nedaudz pielabosim, vienā daļā savācot seguma fragmentus, kuri
ir vēl lietojami.
– Kā darbojas internāts?
– Ir noteikti izcenojumi mūsu skolas audzēkņiem un citiem. Sākām ar trijiem
skolēniem, tad pamazām internāts aizpildījās vairāk, nācās daudz vairāk sekot
līdz jauniešu disciplīnai. Pārliecinājāmies, ka internātā bez sarežģījumiem
varam izmitināt tikai mūsu skolas skolēnus. Pašreiz internātā dzīvo 13
vidusskolēni. Daudzi man pārmet pārāk lielu mīlestību pret basketbolu, taču ne
jau es meklēju tos talantīgos puišus! Pie manis nāk sporta skolu treneri, kuri
ārpus Rīgas pamanījuši kādu talantu, vēlas to aicināt uz Rīgu, nodrošināt ar
dzīvošanu un mācībām. Tā nu sanāk, ka labākais variants ir tieši 49.
vidusskola. Jāpiebilst, ka internātā dzīvo ne tikai sportisti, bet arī
talantīgi jaunieši mācību jomā.
Vidusskolā kā izlasē
– Rīgas 49. vidusskolas
basketbolisti šosezon kļuva par jaunizveidotās VEF skolu superlīgas un Rīgas domes kausa ieguvējiem!
– Nekad neesmu slēpis, ka neesmu basketbola speciālists. Esmu bijis
profesionāls futbolists, taču komandu sporta veidos galvenais ir parūpēties par
psiholoģisko pusi. Puiši meistarību pilnveido sporta skolās un profesionālos
klubos, bet 49. vidusskolas komandā viņi pulcējas kopā kā uz izlases turnīru. Mans
uzdevums ir izveidot vienotu komandu, kurā nebūtu strīdu, domstarpību, katrs būtu
gatavs darīt visu kopējas lietas labad. Ir dzirdēts, ka, baidoties iedzīvoties
traumās, sportisti atsakās pārstāvēt savu skolu. 49. vidusskolā ir pretēji – man
pirms katra mača nākas atsijāt liekos, kuriem nebūs vieta divpadsmitniekā.
Lieliski apzinos, ka meistarīgākajiem basketbolistiem paralēli nākas
startēt gan Latvijas Basketbola līgā un Jaunatnes līgā, gan skolu mačos, tādēļ
pat piedāvāju kādam no skolēniem izlaist kādu mazāk svarīgu spēli.
Pārsteidzoši, taču man nākas pat pierunāt un pārliecināt, lai tiktu pieņemts
šāds lēmums!
– Arvien biežāk izlasēs
netiek ņemti nesekmīgi skolēni.
– Lai neciestu mācības, jāmēģina daudz vairāk uzmanības pievērst arī
jaunatnes sacensību kalendāram. Šogad Raimonds Elbakjans un VEF izveidoja VEF skolu superlīgu, papildinot
pavasara saspringto spēļu kalendāru. Tas tiešām bija lielisks turnīrs, taču
pirms nākamās sezonas nepieciešama diskusija par tā norises laiku. Ja šosezon
nesaņēmu nevienu zvanu no sporta skolām vai klubiem ar pretenzijām par biežajām
spēlēm skolu komandās, tad to vajadzētu uzskatīt tikai par izņēmumu. Pavasarī
mūsu skolēniem bija pat pa piecām spēlēm nedēļā.
Pēc šāda grafika puišiem nākas atrast laiku mācībām, nereti kādas
nenokārtotas ieskaites dēļ neesmu uz spēlēm paņēmis pat kādu no vadošajiem
skolas basketbolistiem. Arī Izglītības likums nosaka, ka nesekmīgus skolēnus nepārceļ
nākamajā klasē. Tas ir stimuls neaizmirst par mācībām. Mūsu skolā tiek pieļauts,
ka kāds no sportistiem ieskaites darbu uzraksta citā dienā, taču vērtējums ir
tikpat stingrs kā pārējiem! Citējot Gundaru Vētru, – „Sportā nepieciešami gudri cilvēki."
Sports vieno skolēnus
– Cik liela ir konkurence
basketbolam jūsu vadītajā skolā?
– Līdzīgu turnīru kā basketbolā nemaz skolu sportā nav. Protams, ir
atsevišķi vienas dienas pasākumi gan volejbolā, gan futbolā, piedalāmies arī
tautas bumbas sacensībās, taču konkurence basketbolam nerodas. Pašlaik lielāko
uzmanību veltām komandas veidošanai 23. maija Rīgas maratonam. Iespējams, ka
būsim plašāk pārstāvētā skola – mūsu komandā būs apmēram 100 skolēnu. Pašlaik
tiek veidoti vienoti krekliņi skolas reklāmai.
Skolas sportiskais gars ir arī skatītājiem. Meitenēm, vērojot mūsu skolas
basketbola komandas spēles, radās ideja izveidot karsējmeiteņu grupu. Tas tika
īstenots 10 dienu laikā! Piedāvāju uzlabot priekšnesumu kvalitāti apmaiņā pret
karsējmeiteņu tērpiem par skolas naudu. Meitenes trenējās brīvdienās, pirms stundām
un pēc tām, izpildot norunu! Tika ieguldīts liels darbs, to ir novērtējuši gan
citu skolu pārstāvji, gan daudzie skatītāji VEF
skolu superlīgas mačos.
– Absolventi skolu beidz,
nāk vietā citi. Nebaidāties zaudēt vadošo lomu basketbolā?
– Pagājušajā gadā skolu beidza septiņi basketbola komandas puiši, šogad –
astoņi. Visvairāk cietīs tieši tā saucamais „garais
gals", taču man nav nekādu šaubu, ka arī nākamajā mācību gadā četrdesmitdevītie
sitīsies par vadošajām vietām skolu basketbolā. Lai arī pastāv risks zaudēt
čempionu titulus, taču talantīgus basketbolistus šovasar nemeklēšu un
nepiedāvāšu pārnākt uz mūsu skolu! Pirms gada uz ASV devās piecas mūsu
basketbolistes, taču tas netraucēja šogad mūsu komandai izcīnīt trešo vietu
Rīgas domes kausa izcīņā.
– Vai, piesakot bērnu
pirmajā klasē, ir dzirdēts arguments par skolas sportisko garu?
– Protams, esmu dzirdējis apgalvojumu, ka 49. vidusskola ir ar basketbola
specializāciju! Tā noteikti nav, jo mums ir ķīmijas un bioloģijas
specializācija, skolā ir arī ekoloģijas klase. Mūsu skolā mācības notiek tāpat
kā visur, taču publicitāte daudz lielāka bijusi tieši basketbolam.
Bez sporta neiztikt – skolēns ar sliktu veselību nevarēs labi apgūt
matemātiku vai kādu citu mācību priekšmetu. Katru nedēļu pie manis direktora
kabinetā sēž vecāki ar savu meitiņu vai dēliņu, kurš aizgājis pa pieskari.
Pajautāju, ar ko bērns nodarbojas pēc stundām. Biežākā atbilde – ne ar ko! Garlaicības
dēļ visbiežāk rodas domas par dažādām blēņām un muļķībām. Vienmēr atrodas kāds,
kurš uz to pavedina. Basketbola komandas puiši ir pārliecinājušies, ka par
nopietniem pārkāpumiem ļoti bargi reaģēju.
Profesionālais futbolists
– Jūs esat ne tikai LVFKI
saņēmis sporta pedagoga izglītību, bet arī bijis profesionāls futbolists!
– Protams, savulaik nebija profesionālu sportistu, jo visi saņēmām algu kā
atslēdznieki vai virpotāji. No septiņiem līdz 18 gadiem apguvu futbola zinības
Rīgas Futbola skolā, pēc tam spēlēju Enerģijā,
aizkļuvu līdz pat Daugavai, bet
pēc tam treneris Boriss Reinholds kopā ar saviem spēlētājiem devās uz Liepājas Zvejnieku. Padsmit reizes kļuvām par
Latvijas PSR čempioniem, daudzreiz ieguvām kausu, radot futbola bumu Liepājā.
Republikas čempionātos kopumā guvu 92 vārtus! Esmu spēlējis uzbrukumā, vidējā
līnijā un aizsardzībā, bet reiz pat nācās stāties vārtos. Mans tēvs Ēvalds
Liepiņš futbolu spēlēja vēl pirmās republikas laikos, bet brālis Ilmārs ilgus
gadus bija Daugavas futbolists. Arī
pats Zvejnieka sastāvā iepazinu visu
plašo PSRS.
– Rīgas maratonā trasē
dosieties kopā ar skolēniem?
– Lai arī 56 gadu vecumā par sportisko formu nevaru sūdzēties un varētu
noskriet arī piecu kilometru distanci, taču ceļgala operācijas dēļ nebūtu prāta
darbs skriet pa asfaltu. Divreiz vai trīsreiz nedēļā pats nodarbojos ar sportu,
taču šoreiz būšu trases malā, palīdzot mūsu skolēniem veikt distanci. Ja man nebūtu sportiskā rūdījuma un regulāro
aktivitāšu, tad no ikdienas darbiem un problēmām noteikti būtu sajucis prātā!
Renārs BUIVIDS
