Baņķiere handbolā

Ivita Asare ir kapteine — gan Nordea bankā, kur vada nodaļu, gan Latvijas rokasbumbas sieviešu čempionvienībā Stopiņi NHK, kur ir arī saspēles vadītāja. Jau 35 gadus Ivita ir saistīta ar šo spēli.

Janvārī pirmo reizi notika Latvijas Handbola federācijas kausa izcīņa sieviešu komandām, kurā uzvaru guva Stopiņu NHK. Komandas kapteine, trīspadsmitkārtējā valsts čempione Ivita Asare šosezon ir rezultatīvākā Latvijā — 17 spēlēs guvusi 128 vārtus. Stopiņu handbolistes Latvijas Virslīgas čempionātā šosezon nav zaudējušas nevienā spēlē.

MAN IR RAKSTURIŅŠ

Ivita Asare nāk no Ogres, kas ir viens no handbola centriem Latvijā. PiecasStopiņu NHK pamatsastāva dāmas tieši šai pilsētā sākušas rokasbumbas gaitas — katra gan savā laikā, jo ir dažāda vecuma. Tagad Ogre vairs nav pārstāvēta sieviešu čempionātā.

Kā pašreizējā komandas līdere nokļuva šajā spēlē? „Mana pirmā trenere Valentīna Pastare vienkārši vāca jaunas meitenes. Klases audzinātājai uz galda tika nolikta lapiņa, ka tādām un tādām meitenēm ir jāierodas uz treniņu,” atceras Ivita. „Tas bija pirmajā vai otrajā klasē, un es kā jau bērns — kur lika iet, tur gāju. Paralēli dejoju tautas dejas. Vienubrīd sapratu, ka nevaru vairs abas aizraušanās savienot, jo brīvdienās bija gan sporta mači, gan bija jābrauc kaut kur dejot.”

Ivita nolēma palikt rokasbumbā tikai bērnišķīga aizvainojuma dēļ, jo nepatika dejot ar to pusi, ar kuru bija salikta pārī, jo nepaņēma viņu uz vienu koncertu… Kāpēc lai bērns paliktu kolektīvā, kurā jūtas mazliet sarūgtināts.

„Man ir divi vecāki brāļi. Vecākais ir Ogrē trenējies handbolā, bet tas nav viņa nopelns, ka es nokļuvu šajā sporta veidā. Neviens no vecākiem arī nav saistīts ar handbolu, mamma jaunībā trenējusies akadēmiskajā airēšanā, airējusi astoņniekā, pat gūstot atzīstamus panākumus. Ja man kādam trenerim jāsaka lielais paldies, tad viennozīmīgi tā ir Valentīna Pastare. Tieši viņa man iemācīja visus handbola pamatus un bieži arī bija kā otra mamma. Pārējie treneri jau pēc tam palīdzēja man pilnveidoties un augt. Tie ir Vladimirs Visockis, Nikolajs Putāns, Andris Drēska, Nils Grasis, Jānis Valeiko, Ginta Ozoliņa.”

Ivitas Asares ģimenē bērni esot audzināti diezgan stingri. Telekomunikāciju inženieres un šofera uzskats bija, ka bērniem ir jāizpilda visi viņiem noteiktie uzdevumi, jāievēro disciplīna. „Mamma bija prasīga un vienmēr atgādināja, ka skolā viss ir jāpaveic, jābūt labām atzīmēm,” atceras sportiste. „Vispirms mācības un tad ballītes — man bija stingri nosacījumi mājās. Varbūt tieši tāpēc man visur dzīvē vajag tā — vai nu esmu pirmā, vai to vispār nedaru. Gribēju gan būt ātrākā, gan visus uzdevumus pabeigt pirmā. Perfekcioniste. Ja man liek kaut ko izdarīt 20 reizes, tad es to izdarīšu 21 reizi, bet ne 19. Man ir raksturiņš.”

CIPARI IETEKMĒ IZGLĪTĪBAS IZVĒLI

Kopš bērnības Ivitai palicis rūgtums, ka mamma nav palaidusi uz Murjāņu sporta internātskolu, jo uzskatījusi, ka tādās skolās maza uzmanība tiek pievērsta mācībām, bet tās dzīvē ir pats galvenais. „Trenere arī gribēja, lai braucu uz Murjāņiem, un pārdzīvoja, ka šis plāns neizdevās. Bet viss pagriezās citādāk un gluži labi. No desmitās klases sāku mācīties Rīgas Komercskolā un trenētiesVārpā.” Tieši Vārpā Ivita sastapa treneri Jāni Valeiko, kuram vēlāk tika uzticēts veidot sieviešu rokasbumbas Latvijas izlasi. Sākumā Ivita bija kreisās malas spēlētāja, bet pēc kāda laika kļuva par saspēles vadītāju. Mācībās handboliste turpināja finanšu virzienu, studējot ekonomiku un finanses.

Vai nav bijusi vēlme mācīties Sporta pedagoģijas akadēmijā? „Nē, mani uz to pusi nevilka, jo man padevās visas ciparu lietas un ekonomika, un tieši tajā laikā tādas zināšanas bija aktuālas. Tomēr 2015. gadā es nokārtoju trenera sertifikātu — apguvu profesionālās izglītības programmu C kategorijas sporta speciālistu pilnveide.” Ivita to darījusi ne tāpēc, ka būtu gribējusi sākt strādāt par treneri. „Man likās, ka nepietiek tikai ar to, ka pasaka, kas jādara,” viņa skaidro. „Gribējās pašai saprast, kā pareizi jātrenējas, vai ir gudri darīts, ja pēc divu dienu grūtām spēlēm trešajā liek vēl doties laukā un skriet. Gribēju saprast vairāk — kā strādā sportista organisms, kas ķermenim nepieciešams.”

NORDEASPORTA LEPNUMS

Darba dzīve Ivitai ir tikpat stabila kā sporta veida izvēle, jo pēdējā studiju gadā Rīgas Ekonomikas augstskolā viņa nokļuva praksē toreizējā Latvijas Investīciju bankā, kas pavisam drīz uzaicināja Ivitu strādāt. „Būtībā šī mana banka caur dažādām apvienošanām un pārņemšanām, pārdošanām un akcionāru maiņām ir tā pati banka, kurā es joprojām strādāju,” prāto handboliste. „Esmu augusi kopā ar banku, kas tagad ir viena no vadošajām Latvijā.Darbs ir atbildīgs, man ir padoti trīs cilvēki Latvijā, pa vienam Igaunijā un Lietuvā. Kā jau zināt, Nordea banka apvienojas ar DNB banku, un tāpēc šobrīd ir ļoti daudz darba, kas saistīts ar šo procesu.”

Vai bankā pamana Ivitas aizraušanos? „Pamana gan!” atzīst sportiste. „2012. gadā, kad kļuvu par čempionāta vērtīgāko spēlētāju, man bankā pasniedza kausu Nordea sporta lepnums. Daži pat sākuši sekot līdzi rokasbumbas spēlēm. Nesen bankas vadītājs man izteica komplimentu, jo bija skatījies kausa izcīņas spēles Ludzā. Protams, arī bankas cilvēki piedalās dažādos sporta pasākumos, veido komandas, bet man tam nav laika. Vienīgi 2010. gadā esmu skrējusi pusmaratonu, pārstāvot Nordea banku, kad bijām Rīgas maratona sponsors. Man šķita, ka man kā sportistei nebūtu pieņemami skriet tikai 5 kilometrus, tāpēc noskrēju pusmaratonu.”

Vaicāta, vai banka nevarētu atbalstīt sieviešu handbolu vai viņas komandu, Ivita nogroza galvu, bilstot, ka katrai bankai ir sava sponsorēšanas politika un nav iespējams aiziet un pateikt: „Es te spēlēju, manai komandai arī iedodiet!” Tas neiet cauri.

SPORTS UZLĀDĒ DARBAM

Ivitas dienas režīms ir diezgan smags: „Parastā darbdienā es guļu apmēram sešas stundas, strādāju 10 līdz 12 stundas. Rokasbumbas treniņi ir trīs reizes nedēļā, bet ne uz visiem tieku. Mana diena sākas ap pieciem sešiem, septiņos ceļas bērni, pirms astoņiem vedu puikas uz skolu un braucu uz darbu. Ja ir treniņš, tad no darba dodos projām ap pussešiem. Pusdeviņos esmu mājās, gatavoju vakariņas, pēc deviņiem ēdam un atzīstos, ka ar šādu dienas režīmu nav iespējas sagatavot īpaši veselīgas vakariņas. Tā kā esmu šķīrusies, tad ļoti daudzas lietas jādara pašai. Vakaros vēl jāpalīdz puikām tikt galā ar mājasdarbiem, īpaši jaunākajam. Kad bērni aizmiguši, parasti vēl kādas pāris stundas nodarbojos ar darba lietām.”

Pati būdama aktīva, Ivita sportā iesaista arī dēlus. Vecākais spēlē basketbolu, bet jaunākais apzināti izvēlējās BMX riteņbraukšanu, un kopš pagājušā gada handbolistei jāizbrīvē laiks, lai vadātu viņu uz treniņiem Mārupē.

Vai Ivitai par katru cenu ir vajadzīga tik piepildīta un nogurdinoša ikdiena? Varētu taču tikai strādāt bankā un reizēm apmeklēt fitnesa zāli! Ivita nogroza galvu un pasaka — tas nav domāts viņai: „Rokasbumba man ir pilnīgi cita pasaule, kurā es atslēdzos no bankas lietām. Sportā es sevi uzlādēju, iegūstu enerģiju, lai pēc tam varētu atkal strādāt garās darba stundas. Starp citu, arī bankā daudz tiek runāts par komandas lomu, bet es necenšos salīdzināt sportu ar darbu un meklēt līdzības.”

ZILA ACS UN NEIESPĒJAMĀS ZEĶBIKSES…

Vai rokasbumbu var spēlēt jebkurš? Ivita brīdi klusē, tad saka: „Var tikai tas, kuram nav iebildumu pret zilumiem, jo tā tomēr ir kontaktu spēle. Ir jābūt gatavam tikt kārtīgi iedunkātam, un pats arī nevar tikai glāstīt pretinieku. Nedrīkst baidīties no šā kontakta, tāpēc meitenēm jāizvērtē, vai vēlas spēlēt handbolu, jo nekā īpaši sievišķīga rokasbumbā nav — visu laiku jāsadzīvo ar skrāpējumiem un zilumiem. Handbols ir viens no traumatiskākajiem sporta veidiem. Traumas bieži gūst brīžos, kad spēlētājs dodas metienā, bet var viņu pagrūst, noraut pat aiz rokas lejā.

Reiz, kad man bija riktīgi zila acs, es pat negāju uz darbu. Pie tādas tiku pērn Latvijas olimpiādē. Kad mamma to ieraudzīja, kļuva dusmīga: „Nu, vai tad tiešām nebeigsi to handbolu spēlēt!?” Handbols ir pie vainas, ka mani reti var redzēt svārkos. Arī šodien man ir bikses, jo cauri zeķbiksēm redzētu sadauzītās kājas ar zilumiem un nobrāzumiem. Žaketi arī novelku reti, jo elkoņi ir apdauzīti zili. Bet zilumi darbam netraucē, ja vien nav uz sejas.”

Kā jebkurš komandu sporta veids, handbols prasa sadarbošanās iemaņas. Ivita atgādina, ka handbolā, vērtējot spēlētāju, skaita tikai vārtus. „Reizēm esot savstarpējas rīvēšanās: „Kāpēc tu man neatdevi bumbu, es stāvēju brīva?!” Apvainošanās un brēkšana gadās, bet jāsaprot —katrs spēlē tāpēc, lai komanda vinnētu, nevis lai pats samestu visvairāk. Pēc konfliktiem ir jāprot pieiet, izrunāties, atvainoties, samīļoties un strādāt tālāk.” Handboliste šajos daudzajos spēles gados sapratusi arī to, ka sievietes ir jūtīgākas un viņu spēju ar labu cīņassparu aizvadīt spēli būtiskāk ietekmē privātās dzīves vai darba problēmas.

KOMBINĀCIJAS UNO UN VALEIKO

Ivita pēc rakstura ir ļoti atbildīga. Tā kā viņa ir komandas kapteine un saspēles vadītāja, tad lielā atbildības sajūta viņai dažkārt traucējot. „Es ļoti gribu, lai mēs labi nospēlētu un vinnētu, bet tas dažreiz nostrādā par sliktu,” viņa stāsta. „Man nedrīkst likt izpildīt atbildīgos septiņu metru soda metienus, es to nevaru izdarīt, jo pārāk saspringstu. Milzu atbildības dēļ es nespēju izdarīt to, ko māku un ko esmu darījusi miljoniem reižu. Gadās arī tā, ka soda metienam neviens nav gatavs — visas meitenes stāv nodurtām galvām. Tad man ir jāiet.”

Vēl rokasbumba ir gudra spēle — ja vēlas apspēlēt pretinieku, tad jāizdomā, kā viņu apčakarēt,” skaidro Stopiņi NHK kapteine Ivita Asare. „Visām ir veiklas kājas, visas prot atdot piespēles, bet ar to nepietiek! Jādomā vairākus soļus uz priekšu, piemēram, ja aizsargs ies tur, tad es darīšu tā… Jāmēģina lasīt pretinieka plānus. Stopiņu komanda ļoti strādā pie kombinācijām un saspēlēm. Katrai kombinācijai ir nosaukums, un katrā kombinācijā katrs cilvēks zina, kurp viņam jāiet un kas jādara.” Interesantākais kombinācijas nosaukums? „Uno. Tas radies no kāršu spēles, ko mēs bieži spēlējam autobusā, braucot uz sacensībām. Treneris dusmojas, ka mēs spēlējām kārtis braucienos, un tad mēs viņam par godu vienu kombināciju tā nosaucām. Protams, mums ir arī kombinācija Valeiko…”

NEPIEPILDĪTAIS SAPNIS

Stopiņu NHKlīderei līdz šim nav bijusi interese par citām komandu spēlēm. „Nezinu, kā būtu bijis, ja kāds cita sporta veida komandas treneris mani uzrunātu — tāda situācija manā dzīvē nav bijusi.Šobrīd rokasbumba man ir kaut kas tāds, kas man patīk, un es priecājos, ka varu to darīt.”

Tomēr Ivita Asare saņēma citu aicinājumu — spēlēt vienā no Norvēģijas handbola komandām. „Man to aptuveni pirms desmit gadiem piedāvāja viena no Latvijas slavenākajām handbolistēm, bijusī sieviešu izlases trenere Natālija Kurdjavceva, kas laiciņu bija spēlējusi Norvēģijā. Pēkšņi piezvanīja, sakot, ka norvēģi meklē spēlētāju. Attaisnojos, ka man ir pāri trīsdesmit, bet sarunājām, ka braukšu atrādīties. Norvēģi tiešām bija gatavi mani ņemt, bet es nobijos un neaizbraucu. Man būtu jāaiziet no darba, pirmais līgums, kas būtu tikai uz gadu, neparedzēja īpaši lielus ienākumus. Nobijos, vai man pietiks naudas, lai uzturētu ģimeni. Ej nu zini, kā tas būtu attīstījies, ja es aizbrauktu. Tagad nedaudz nožēloju, jo tas bija mans sapnis paspēlēt ārzemēs, ko es palaidu garām. Tolaik biju jau šķīrusies, viena ar diviem maziem puikām, un tajā brīdī man nebija blakus cilvēka, kurš iedrošinātu un pamudinātu visu mainīt.”

Ivita tomēr ik gadu izbrīvē laiku, lai redzētu, kā spēlē īsti profesionāļi. „Katru gadu maija beigās apmeklēju vīriešu čempionlīgas Final Four sacensības Ķelnē, sēžos mašīnā un braucu. Tas man ir tāds rituāls, kas līdzinās saldajam ēdienam ar odziņu. Tad saskatos un gribas pašai pamēģināt tā, kā viņš toreiz izmeta, kā viņš iegrieza bumbu…”

LĪMENIS VAI NAUDA — OLA VAI VISTA?

Latvijā netiek veidota sieviešu valsts izlases komanda rokasbumbā, jo neesot atbilstoša līmeņa. Līdz ar to Latvijas handbolistes nepiedalās Eiropas čempionātā. Izlase ir tikai U-18 posmā. „Mēs neesam tādā līmenī, un federācijai nav naudas,” diezgan ironiski par to runā Ivita Asare, bilstot, ka vīriešu izlasei pietiek naudas. „Es uzskatu, ka tas ir vistas un olas jautājums: kurš ir pirmais un svarīgākais — finansējums vai līmenis. Meitenēm visu laiku pārmet, ka nav jēgas dot naudu, jo aizbraukšot un visiem zaudēšot ar mīnus 20. Bet, ja mēs nekur nebrauksim, tad šeit, savā katlā vāroties, mēs līmeni nevaram pacelt. Gan Dainis Krištopāns, gan Aivis Jurdžs spēlē augstā līmenī, tātad nav tā, ka mēs nevaram šeit izaudzināt labus sportistus. Šobrīd viss ir atkarīgs no katra kluba rocības un arī sadarbības ar pašvaldību. Ne vienmēr iespējams vienkārši nolemt: „O, Zviedrijā ir interesants turnīrs — braucam!” Ja klubs vai paši spēlētāji var atļauties, tad tas brauciens notiek.” Ivita gan piebilst, ka tā ir gandrīz visur sportā, arī tad, ja trenējas skolēni, vecākiem bieži nākas piemaksāt par braucieniem uz turnīriem.

„Lai mēs varētu runāt par līmeni sieviešu handbolā, katrai no iesaistītajām pusēm ir jāizdara savs darbiņš — federācijai jāatrod iespēja izveidot vismaz handbola klasi kādā no Rīgas skolām un jāsagatavo vienota handbola apmācības metodika, lai, piemēram, visas desmitgadīgās meitenes, neatkarīgi no tā, kur viņas trenējas, būtu apguvušas apmēram vienas un tās pašas lietas. Savukārt komandu treneriem ir jāpilnveido savas prasmes un jāgrib sasniegt vairāk, un jābūt ne tikai treneriem, bet arī klubu menedžeriem un atbalstam spēlētājām arī ārpus treniņiem. Komandu spēlētājām — jāgrib sasniegt vairāk, ieguldot treniņu darbā sevi visu un saprotot, ka komandas mērķi un intereses ir jāliek augstāk par saviem personiskajiem, ja reiz ir uzsākts kopīgs ceļš pretī uzvarām. Tikai tad, ja visas puses strādās kopā ar mērķi atkal redzēt Latvijā sieviešu handbola izlasi, to varēs sasniegt.”

Stopiņu NHKlīdere uzskata, ka sieviešu handbols visu laiku tiek nedaudz noniecināts: „Paldies federācijai, ka beidzot bija noorganizēta kausa izcīņa arī meitenēm, bet Handbola federācijas kausa izcīņā sieviešu komandai iedeva 500 eiro, vīriešiem 1000 eiro. Kāpēc vīriešu komandu čempionus ierodas apbalvot federācijas prezidents, bet sieviešu čempiones federācijas prezidentam nav laika apbalvot? Vai mēs mazāk trenējamies, mazāk esam pelnījušas? Nav vienādas attieksmes pret sieviešu un vīriešu handbolu, bet attieksmi var parādīt visādi,” norāda Ivita Asare.

MAKŠĶERĒŠANA UN AUTO

„Man patīk braukt ar mašīnu,” saka sportiste, vaicāta par vaļaspriekiem. „Kad jādodas komandējumos uz kaimiņvalstīm, sēžos pati pie stūres. Ir gadījies, ka vakarā ir spēle, pēc kuras kāpju mašīnā un braucu uz Tallinu. Tikai tāpēc, ka nākamajā dienā no rīta tur ir darba sapulce. Ēst gatavot man nepatīk, tad es labāk tīru māju, mazgāju grīdas. Mācēju gan adīt, gan tamborēt, bet man tagad nekam nav laika. Kad būšu pensijā un man būs mazmeitiņas, tad varēšu atgriezties pie tā.”

Ivita stāsta, ka īpaša vieta viņai ir Jelgavas rajonā Vircavā. „Tur man dzīvo radinieki un kopš bērnības visas vasaras ir pavadītas, darot visus lauku darbus, arī slaucot govis. Arī tagad bieži turp braucu gan atpūsties, gan palīdzēt darbos. Un man ļoti patīk makšķerēt. Nu ne tā nopietni, bet, kad aizbraucu uz Vircavu, tad tur noteikti aizeju līdz dīķim un kādu brītiņu pasēžu ar makšķeri. Vēl ziemā labprāt slēpoju. Martā ar bērniem brauksim uz Somiju, vecākais dēls jau laiž pa melnajām trasēm.

Vecāki pārmet, ka grāmatas nelasu, bet man tam nav laika. Lasu tikai par banku lietām. Tētis man ir ļoti liels lasītājs un Eurosport kanālu skatītājs, viņš drīz būs izlasījis visu, kas atrodams Ogres bibliotēkā.”

SPĒLĒS VIENMĒR

Ivita Asare iespēju robežās dodas arī uz Lietuvas atklāto čempionātu veterāniem. „Šajā komandā savācas handbolistes no visas Latvijas. Reizi pusotrā mēnesī tur braucām izspēlēt spēles. Ja beigšu piedalīties Latvijas čempionātā, tad varēšu regulārāk spēlēt veterānu komandā un varbūt pat savākt komandu, lai aizbrauktu uz Eiropas čempionātu veterāniem.”

Kā vienu no emocionālākajiem notikumiem savās handbolistes gaitās Ivita Asare atceras Zviedrijā, Partillē, aizvadīto handbola festivālu. „Reiz mūsu komanda šo turnīru vinnēja savā vecuma grupā. Bija izšķirīgs soda metiens, visas bija acis nodūrušas, un treneris paņēma meiteni no soliņa, kas nepiedalījās spēlē, un teica: „Aizej, iemet!” Viņa arī aizgāja un iemeta. Lūk, te parādās arī trenera izpratne, jo tā meitene neuztraucās par to, ka visi uz viņu skatīsies, visi kliegs un ka tas ir tik izšķirīgs brīdis.

Tā mēs uzvarējām. Tas man ļoti palicis prātā, jo, izejot uz apbalvošanas ceremoniju, skanēja We are the champions. Šī dziesma tā parauj, ir tik piemērota un pacilājoša.

Es būtu gatava uz jebkādām sacensībām braukt, tikai man nav laika ne meklēt šīs iespējas, ne to visu organizēt. Bet citādi — ikreiz, kad mani kāds pasauc kaut kur braukt un spēlēt handbolu, es visu citu nolieku pie malas. Tā ir tāda apsēstība. Kamēr varēšu, tikmēr spēlēšu,” ir pārliecināta handboliste Ivita Asare.

Ivita ASARE

Stopiņu NHKkapteine, Nordea bankas nodaļas vadītāja

Dzimusi: 1974. gada 28. decembrī Ogrē

Augums, svars: 177 cm, 70 kg

Sportā: kopš astoņu gadu vecuma

Treneri: pirmā trenere — Valentīna Pastare, tagad —Ginta Ozoliņa, Jānis Valeiko

Izglītība: Ogres vidusskola, Rīgas Komercskola, Rīgas Ekonomikas augstskola — bakalaura grāds ekonomikā un uzņēmumu vadībā (1996. g.); RTU Rīgas Biznesa institūts — maģistra grāds uzņēmējdarbības vadīšanā (2003. g.)

Darbs: Nordea bankas Plānošanas un kontroles departamenta Baltijas valstīs Biznesa attīstības nodaļas vadītāja

Lielākie sasniegumi sportā: trīspadsmitkārtēja Latvijas čempione, spēlējusi Vārpas meistarkomandā un sieviešu rokasbumbas Latvijas izlasē, 2008. gada čempionāta rezultatīvākā spēlētāja, 2012. gada čempionāta vērtīgākā spēlētāja, vairākas reizes atzīta par Latvijas čempionāta labāko saspēles vadītāju, nosaukta Latvijas rokasbumbas piecdesmitgades simboliskās izlases sastāvā

Ģimenes stāvoklis: šķīrusies, audzina 14 un 12 gadus vecus dēlus

Vaļasprieki: handbols, auto vadīšana, slēpošana, makšķerēšana