Basketbola čardašs sambas ritmos

„Mūs gaida interesantas cīņas ar spēcīgām un stilā atšķirīgām pretiniecēm. Būs jāiegulda nopietns darbs, lai komanda būtu gatava tik augsta līmeņa konkurencei un spētu uzturēt intrigu,” kopš pērnvasar veiksmīgā starta kvalifikācijas turnīrā Latvijas sieviešu valstsvienības galvenais treneris Ainars Zvirgzdiņš nav piedabūjams runāt par konkrētiem mērķiem 2015. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, visu uzmanību akcentējot uz spēles kvalitātes aspektiem. Būs neuzlaužama aizsardzība, organizēts uzbrukums un spars cīnīties pie groziem — būs arī uzvaras un cienījama vieta. No 11. līdz 28. jūnijam 20 Eiropas valstu komandas piecās Ungārijas un divās Rumānijas pilsētās cīnīsies par čempionu titulu, kura ieguvējas saņems arī biļeti uz Riodežaneiro olimpisko turnīru, kā arī vēl četrām ceļazīmēm uz olimpisko kvalifikācijas turnīru.

SAPNIS PAR RIO

Olimpisko spēļu tuvums neapšaubāmi ietekmēs Eiropas čempionāta gaisotni, un būtu grēks izlikties, ka Latvija pret šo bacili ir pavisam imūna. Vēl gana svaigā atmiņā ir pašu valstsvienības līdzdalība Pekinas olimpiskajā turnīrā 2008. gadā, un četras spēlētājas no toreizējā sastāva ir ierindā arī tagad.

Taču atmiņas par kādreiz gūtajiem panākumiem silda sirdis, bet maz ietekmē izredzes nākotnē. Jo īpaši modernajos laikos, kad spēku samēri Eiropā aizvien vairāk izlīdzinās. No vienas puses — neuzvaramu komandu kļūst aizvien mazāk. No otras — to valstsvienību skaits, kurām ir pa spēkam izšaut līdz pat augstākajām virsotnēm, vairojas ar katru gadu, un starp EuroBasket Women 2015 divdesmit dalībniecēm, šķiet, ir tikai dažas komandas, kuras nemet aci Riodežaneiro virzienā. Ja reiz 2012. gadā ceļazīmi varēja izcīnīt Horvātijas izlase — ar ko mēs sliktākas?!

Galvenais, jātrāpa labākajā sportiskajā formā, lai pietiktu jaudas visām divarpus čempionāta nedēļām un desmit spēlēm, jāizsargājas no savainojumu epidēmijas un izšķirošajā brīdī jābūt apņēmīgākām un pārliecinātākām par pretiniecēm. Universāla un šķietami vienkārša recepte, kuru īstenot dzīvē nudien ir pa spēkam ne tikai tradicionālajām favorītēm Francijas, Spānijas un Krievijas basketbolistēm vai pēdējos gados elitē stabilu vietu iekarojušajām turcietēm, čehietēm un baltkrievietēm. Minēt, kuras to spēs, trīs nedēļas pirms čempionāta, kad top šīs rindas, tā ir zīlēšana kafijas (vai, ņemot vērā norises vietu, gulašzupas) biezumos.

PATĪKAMA ATKALREDZĒŠANĀS

Sabiedriskajā telpā bez olimpiskā akcenta nav iztikušas arī labākās ziņas, kas pavasarī nāca no Latvijas sieviešu valstsvienības aprindām, informējot par Anetes Jēkabsones-Žogotas un Guntas Baško-Melnbārdes atgriešanos Latvijas galvenajā komandā. Sak’, pieredzējušās spēlētājas, kuras visā karjeras laikā nav pieradušas niekoties ar sīkiem sportiskiem mērķiem, pirms vairākiem gadiem pieņemto lēmumu mainījušas tāpēc, ka sajutušas reālu iespēju vēlreiz sasniegt olimpisko virsotni. Tiesa, pašas vaininieces no šādas savu motīvu interpretācijas norobežojas, par Rio tēmu runājot stipri izvairīgi. Kurš gan vēl labāk par Aneti un Guntu zina, cik daudz spēka, veselības un arī sportiskās veiksmes bija vajadzīgs, lai toreiz, pirms astoņiem gadiem, izcirstu ceļu uz Pekinu? Basketbolā laimi no neveiksmes parasti šķir tikai daži punkti, tāpēc par lieliem mērķiem skaļi runāt labāk tad, kad tie sasniegti.

Bet līdz tam brīdim labāk izbaudīt pašu procesu. „Prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal būt daļai no Latvijas komandas. Kad treneris uzrunāja ar priekšlikumu atgriezties, pārdomu brīdis bija pavisam īss — zināju, ka man vēl ir daudz, ko dot komandai. Arī šorīt pamostoties, nebija šaubu, ka esmu izdarījusi pareizu izvēli,” Guntas Baško-Melnbārdes vārdi ļauj noprast atgriešanās galveno motīvu. Proti, iespēja pārstāvēt valsti lielās starptautiskās sacensībās ir unikāla privilēģija, kuras vērtību vislabāk saprast, kad uz dažiem gadiem izdevies izrauties no nogurdinošās rutīnas, atvelkot elpu un palūkojoties uz procesu no malas. Ja spēki un veselība turas — kāpēc neatgriezties? Kaut arī toreiz 2011. gada Eiropas čempionātā, pēc sāpīgās neveiksmes izslēgšanas turnīrā, punkts karjerai valstsvienībā pēc 152 aizvadītajām spēlēm (Latvijas rekords!) tika pielikts no sirds un, kā likās, uz visiem laikiem.

„Ir izcīnīti daudzi tituli, bet palikusi sajūta, ka Latvijas valstsvienības sastāvā viss vēl nav izdarīts,” neklātienē piebalso Anete Jēkabsone-Žogota (starp citu, abas spēlētājas savstarpēji lēmumus nav saskaņojušas), kura no valstsvienības šķīrās senāk un vēl emocionālākā brīdī — pēc neveiksmīgā finiša Eiropas čempionātā Rīgā. Kopš tā laika Anetes karjera attīstījusies kā pa kalniem, mijoties tituliem un smagam savainojumam, kā arī mainoties viņas lomai Eiropas elites komandās. Toreiz, 2009. gadā, viņa bija Eiropas superzvaigzne un neapšaubāma līdere ikvienā komandā. Tagad viņa ir izcila spēlētāja, kura dara stiprāku komandu, taču vienatnē vairs neizšķir spēļu likteņus. „Jābūt stiprai komandai,” Anete uzsvēra pērnruden un atkārto tagad. Ar atšķirībām niansēs — pirms pusgada vēlamās komandas aprisēs viņa minēja arī citas 2007.—2009. gada modeļa līderes, bet dzīve darījusi savu — Ieva Kubliņa un Liene Jansone jau karjeru beigušas, Zane Tamane pavasarī atgriezās laukumā tikai uz dažām spēlēm. Stiprā komanda jābūvē jauniem spēkiem.

NEPATĪKAMI ROBI

„Jēkabsones un Baško atgriešanās ir krietns pastiprinājums Latvijas komandai…” runā un raksta starptautiskā sieviešu basketbola eksperti, taču tā ir tikai teikuma viena daļa. Diemžēl turpinājums nav tik pozitīvs: „…kas spēs kompensēt vairāku talantu palikšanu ārpus sastāva.” Ieceri sapulcēt visas patlaban labākās Latvijas basketbolistes pilnībā piepildīt nav izdevies.

Interesanti, ka ārzemnieki lielāko uzmanību pievērš Elīnas Babkinas iztrūkumam, kamēr Latvijā rūgtākas asaras tiek lietas par citām spēlētājām. Jā, Babkina pērn bija rezultatīvākā kvalifikācijas turnīrā (vidēji spēlē 12,8 punkti), un vairākos mačos tieši viņas drošā spēle palīdzēja iezīmēt izšķirošo lūzumu. Tomēr nebija noslēpums, ka spridzīgā Elīna trenera Zvirgzdiņa acīs nav komandas galvenās saspēles vadītājas etalons, bet uz rezervistu soliņa viņa ir kā bumba ar nedrošu laika degli — nevar zināt, kad sprāgs un kurp lidos šķembas. „Novēlu Elīnai veiksmi WNBA un ceru, ka jaunā pieredze palīdzēs viņai progresēt,” ziņu, ka 26 gadus vecā spēlētāja maijā dosies uz Losandželosas kluba treniņnometni, Zvirgzdiņš ziemā komentēja bez īpašām emocijām, turēdams prātā šāda risinājuma plusus. Piemēram, spēlējot bez Elīnas, uzlabojas bumbas kustības ātrums un aizsardzības kvalitāte.

Taču Babkinas došanās iekarot Ameriku nav vienīgais robs ārējā līnijā. Jau sezonas vidū ceļgala krustenisko saišu plīsums no ierindas izsita Baibu Eglīti (pērn kvalifikācijā vidēji spēlē 7,7 punkti), bet aprīļa beigās dažas dienas pirms valstsvienības treniņnometnes sākuma tāda pati nelaime gadījās Katei Krēsliņai (5,7) — spēlētājas, kuru devumu valstsvienībai kvalifikācijas turnīra gaitā raksturoja ne tikai ieraksti statistikā.

Vispār krustenes kļuvušas par Latvijas basketbola lāstu, jo ziņas par šo smago savainojumu, pēc kura rehabilitācijas process ilgst vismaz astoņus mēnešus, atkārtojas ar biedējošu regularitāti, liekot meklēt cēloņus. Procesā iesaistīti Basketbola savienības medicīnas konsultanti un fiziskās sagatavošanas speciālisti. Sliktā ziņa ir tā, ka izteiktu, tātad identificējamu un novēršamu iemeslu atrast nav izdevies. Galvenie riska faktori ir zināmi — pārāk lielas spēļu slodzes jauniešu vecumā, nepietiekami kvalitatīva ķermeņa attīstība, vienpusīgas slodzes treniņos, sportistam nepiemērots uzturs — taču starp cietušajiem gadās arī spēlētāji, uz kuriem neviens no nosauktajiem iemesliem neattiecas. Pretējā grāvī stūrē nejaušības faktora aizstāvji, akcentējot aizvien pieaugošo basketbola intensitāti, kas spēlētāju ķermeņus pakļauj milzīgām pārslodzēm, kā arī aizvien asāko kontaktcīņu laukumā. Izskatās, ka vienkāršas receptes situācijas uzlabošanai nebūs, tāpēc uzmanība pievēršama visiem iespējamiem profilakses veidiem, nelolojot ilūzijas par simtprocentīgu garantiju pret negadījumiem. Labā ziņa gan ir tā, ka rehabilitācijas tehnoloģijas attīstās, sekmējot savainoto atgriešanos ierindā. Pa reizei to jau izdarījušas arī Baiba un Kate, kurām iepriekš jau bijušas šādas traumas. Bet šovasar nāksies iztikt bez viņām.

Visbeidzot nelielu šūmēšanos Latvijas basketbola sabiedrībā izraisīja Zvirgzdiņa atteikšanās no Sabīnes Niedolas. Enerģiskā uzbrucēja ziemā divreiz tika atzīta par Latvijas—Igaunijas līgas mēneša spēlētāju un bija SK Cēsis galvenā vilcēja finālsērijā pret TTT Rīgu, apliecinot, ka savainojuma (tās pašas krustenes — 2013. gada pavasarī) sekas jau aizmirstas. Paplašinātajā valstsvienības kandidātu sarakstā viņa bija, tomēr uzaicinājumu uz treniņnometni nesaņēma. „Izvēloties sastāvu, kopā ar kolēģiem izvērtējām katras spēlētājas iederību, ņemot vērā auguma parametrus, individuālās meistarības nianses, spēju iekļauties dažādās aizsardzības sistēmās. Tāpēc nācās atteikties no dažas labas Latvijā populāras basketbolistes,” galvenais treneris caur puķēm norādīja uz problēmu, kas enerģiskajai liepājniecei līdz šim traucējusi veidot veiksmīgu karjeru pieaugušo basketbolā. Proti, spēles stila ziņā viņa ir izteikta spēka uzbrucēja, bet Eiropā šajā postenī pretī nāk garākas spēlētājas, kuras jāspēj ne tikai apspēlēt uzbrukumā, bet arī noturēt aizsardzībā. Trenera lēmuma motivācija skaidra, kaut arī būtu pārspīlēti teikt, ka tā pārliecinājusi visus Niedolas fanus. Tomēr, par laimi vai nelaimi, Latvijas valstsvienības sastāva izvēle ir un paliek tikai galvenā trenera atbildība. Referenduma šajā jautājumā nebūs.

PLUSI UN MĪNUSI

„Lai gatavošanās process būtu efektīvāks, pēc iespējas vairāk darbosimies labākajā sastāvā. Tāpēc treniņos iesaistām tikai 15 basketbolistes, necenšoties lieku reizi pārbaudīt plašu kandidātu loku. Vairākas spēlētājas izmēģināsim citos posteņos, nekā ierasts redzēt,” Zvirgzdiņš neslēpa, ka piecās nedēļās līdz čempionātam jāizveido jauns komandas modelis, apvienojot dažādu paaudžu un meistarības līmeņa spēlētāju spēkus. Valstsvienības jaunā/vecā kapteine Gunta Baško-Melnbārde pēc pirmajiem treniņiem priecājās par enerģētiski uzlādējošo gaisotni („Meitenēm acīs ir uguntiņa — laukumā cīnīsimies par katru centimetru!”). Tas nav maz, bet — ar to vien nepietiks.

Runājot par saviem principiem, treneris Zvirgzdiņš allaž uzsvēris, ka labs basketbols sākas no aizsardzības. Šai ziņā viņš nav pārāk oriģināls, taču jūrmalnieku īpašu padara taktiskās nianses, kuru izpratnē un izmantošanā Zvirgzdiņš esot īsts profesors. Par trenera dziļo basketbola izpratni un prasmi iemācīt audzēkņiem daudz interesanta un noderīga runājuši daudzi, Aneti Jēkabsoni ieskaitot (vēl pirms viņa tika atzīta par Eiropas labāko basketbolisti). Pieredzējušās spēlētājas trenera funktieri zina, lielākā daļa jauno to iepazina jau pērn. Visu saliekot kopā, ir pamats domāt, ka mūsu grozs tiks sargāts gana kvalitatīvi. Īpaši tāpēc, ka garajā galā Latvijas valstsvienības komplektācija izskatās iespaidīgi gan centimetru, gan meistarības potenciāla ziņā, tātad mūsu soda laukumā pretiniecēm klāsies grūti.

„Dažādu paaudžu komandas salīdzināt nav gluži korekti, tomēr, manuprāt, ceturtajā un piektajā pozīcijā komanda nav vājāka kā 2007. gadā, kad izcīnījām ceturto vietu Eiropas čempionātā,” Zvirgzdiņš situāciju šajā savas saimniecības segmentā vērtē optimistiski. Kvantitātes ziņā trenerim var piekrist. 2007. gadā divas minētās pozīcijas tika nosegtas ar trīs spēlētāju — Zanes Tamanes, Ievas Kubliņas un Lienes Jansones — spēkiem. Tagad treneru rīcībā puscentru un centru pozīcijā ir vismaz piecas spēlētājas labākajā basketbolistu vecumā (23—27 gadi). Anetei Šteinbergai un Kristīnei Vītolai ir tāda pati amerikāniskā basketbola izglītība, kāda bija iepriekšējai paaudzei (ASV dažus gadus pavadījusi arī Aija Putniņa), gan šī trijotne, gan arī Zenta Meļņika un Ieva Kūlīte iekrājušas starptautisko pieredzi un nepiepildītas ambīcijas. Eiropas čempionāts ir īstā vieta, lai no perspektīvas un labas basketbolistes kļūtu par zvaigzni. Lūkosim, kā šī iespēja tiks izmantota.

Ārējā līnijā iepriekš ieskicēto problēmu dēļ spēku pārbagātības nav, un realitāti iezīmē fakts, ka vienā no pamatpiecnieka variantiem laukumā vienlaikus dodas Zane Eglīte, Anete Jēkabsone-Žogota un Gunta Baško-Melnbārde — gluži kā 2007. gadā… Viņu loma joprojām būs ievērojama, jo jaunākās paaudzes pārstāvēm Ievai Krastiņai un Lienei Priedei, šķiet, vēl nav izdevies iegūt pilnīgu galvenā trenera uzticību, bet pavisam jaunajām — Kitijai Laksai un KateiAizsilai — labākās spēles vēl patālā nākotnē. Pagaidām lielāko pienesumu valstsvienībai viņas var dot ar disciplinētu darbību atbilstoši priekšrakstiem, nevis žilbinošām improvizācijām.

„Diemžēl mūsu taktiskos akcentus koriģējuši savainojumi. Tomēr raudzīsim izmantot mūsu spēlētāju trumpjus tā, lai komandas spēle būtu pēc iespējas grūtāk prognozējama mūsu pretiniekiem,” Zvirgzdiņš pirms darba sākuma solīja oriģinālus risinājumus, un pārbaudes spēlēs redzētais liecināja, ka solītais kritis makā. Jēkabsones un Baško universālā meistarība ļauj abām laiku pa laikam uzticēt saspēles diriģēšanu. Gandrīz visas mūsu centra spēlētājas prot trāpīt no tālienes, savukārt nominālie trešie numuri — Dita Liepkalne un Dita Rozenberga — karjeras laikā bieži spēlējušas zem groziem un nepieciešamības gadījumā var atjaunot iemaņas. Ikvienai no ārējām Latvijā ir snaiperes reputācija — ja tiks galā ar spriedzi, tālšāvēja artilērija būs jaudīgāka nekā Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem…

Pirms astoņiem gadiem Latvijas komandas pretinieces visu uzmanību koncentrēja uz Aneti Jēkabsoni-Žogotu, un, ja izdevās mūsu līderi nobremzēt, varēja uzskatīt, ka puse darba paveikta. Tagad rēbuss būs sarežģītāks — ej nu saproti, no kuras puses gaidīt vislielākās nepatikšanas, jo Anetes devums punktu izteiksmē nebūs tik liels kā kādreiz. Ja vien ar piecu nedēļu kopdarbu būs pieticis, lai vienotos kopīgā meldiņā un kritiskos brīžos nesāktos savulaik pieredzētā paļaušanās tikai uz Anetes individuālajām prasmēm.

KATRAI KOMANDAI SAVA ODZIŅA

Novērtējot Eiropas vīriešu basketbola čempionāta veiksmīgo pāreju uz 24 komandu turnīru, FIBA Europe vadība nolēma paplašināšanas pieredzi izmantot arī sieviešu turnīrā, taču iecerētā kopija izrādījās krietni sliktāka par oriģinālu. Kritiski izvērtējot komandu kvalitāti, tika nolemts sieviešu čempionāta finālturnīra paplašināšanu apturēt pie 20 komandām, bet tādam skaitam sakarīgu izspēles sistēmu izveidot nav izdevies.

Protams, katrai komandai grupas turnīrā garantētās četras spēles ir labāk nekā iepriekšējās trīs, jo mazina viena nejauša zaudējuma cenu. Taču katrā piecniekā divas komandas tagad ir nolemtas spēlēt bez brīvdienām, nokļūstot sliktākos apstākļos par konkurentēm. Viena tāda cietēja — paldies izlozei! — būs arī Latvijas valstsvienība, kam lemts spēlēt četras pirmās dienas no vietas. Un, ļoti iespējams, piektajā dienā nervozēt, turot īkšķus par mums labvēlīgiem iznākumiem konkurentu cīņās.

„Ļoti interesanta grupa, kurā nevienā spēlē nevarēs prognozēt uzvarētājas. Katrai komandai ir sava odziņa,” tā Latvijas valstsvienības galvenais treneris komentēja Eiropas čempionāta izlozi, kas latvietēm ierādīja vietu — C grupu.

Serbijas izlases līderes ikdienā spēlē labos klubos Krievijā, Francijā un Spānijā, labprāt atsaucas uzaicinājumam spēlēt izlasē, un tas izpaužas arī rezultātos — 4. vieta Eiropas čempionātā, 9. vieta Londonas olimpiskajās spēlēs.

Horvātijas izlasei arī ir spilgtas zvaigznes, tiesa, rezervistes meistarībā atpaliek, sniegumam trūkst stabilitātes. Latvijas valstsvienībai pēdējā pieredze bijusi sāpīga — tieši horvātietes mūsu komandai atņēma izredzes kvalificēties Londonas olimpiskajām spēlēm.

Lielbritānijas komanda tradicionāli turas pie sava agresīvā atlētiskā spēles stila. Lai ar viņām cīnītos sekmīgi, jābūt labā formā kā fiziski, tā arī mentāli, citādi viegli salūzt.

Krievijas izlase trenera Anatolija Miškina vadībā samērā veiksmīgi tiek galā ar paaudžu maiņas grūtībām un alkst reabilitēties par izgāšanos 2013. gadā. Talantu netrūkst — Krievijas komandas pēdējos gados labi spēlējušas jaunatnes čempionātos. Tomēr jaunatnei raksturīga nestabilitāte.

Pirmais orientieris ir skaidrs — šajā sabiedrībā jāizcīna vismaz trešā vieta, lai kvalificētos otrajam posmam. Ja izdosies, no Šombateli būs jāpārceļas uz Ģēru, lai krietni atvieglotā režīmā — trīs spēles piecās dienās — sacenstos ar D grupas labāko trio. No sešām F grupas komandām četras labākās piedalīsies izslēgšanas turnīrā Budapeštā, kur patiesībā sāksies īstais Eiropas čempionāts. Jācer — ar Latvijas komandas līdzdalību, kā tas jau notika četras reizes no vietas (2005.—2011.).

LATVIJAS SIEVIEŠU VALSTSVIENĪBAS KANDIDĀTES

Vārds un uzvārds, augums, dzimšanas gads, klubs 2015. gada sezonā, pieredze Eiropas čempionātu finālturnīros un olimpiskajās spēlēs

Zane Eglīte, 170, 1984., RSU/Merks, 4+1

Ieva Krastiņa, 172, 1990., TTT Rīga, 1

Anete Jēkabsone-Žogota, 177, 1983., Dinamo Kursk (Krievija), 3+1

Gunta Baško-Melnbārde, 181, 1980., Basket Landes (Francija), 5+1

Liene Priede, 180, 1990., ChemCats (Vācija), 1

Kitija Laksa, 184, 1996., TTT Rīga, 1

Kate Aizsila, 177, 1994., RSU/Merks

Dita Liepkalne, 182, 1987., Bembibre (Spānija), 1

Dita Rozenberga, 180, 1992., San Salvatore (Itālija)

Anete Šteinberga, 190, 1990., Castors Brain (Beļģija), 1

Rūta Veidere, 188, 1994., TTT Rīga

Kristīne Vītola, 196, 1991., Mann-Filter (Spānija)

Aija Putniņa, 192, 1988., San Martino (Itālija), 2+1

Ieva Kūlīte, 188, 1988., TTT Rīga

Zenta Meļņika, 196, 1991., TTT Rīga

Valstsvienības vadība

Ainars Zvirgzdiņš — galvenais treneris

Aivars Vīnbergs — treneris

Mārtiņš Zībarts — treneris

Viktors Lācis — fiziskās sagatavotības treneris

Ēriks Visockis — fiziskās sagatavotības treneris

Līga Folkmane — fizioterapeite

Dmitrijs Jefremenko — fizioterapeits

Edijs Eglītis — menedžeris

Māris Jučmanis — direktors

2015. GADA EIROPAS SIEVIEŠU ČEMPIONĀTS UNGĀRIJĀ UN RUMĀNIJĀ (11.—28. JŪNIJS)

1. posms (11.—15. jūnijs)

A grupa (Timišoara):Francija, Čehija, Ukraina, Melnkalne, Rumānija

B grupa (Oradea):Turcija, Baltkrievija, Polija, Itālija, Grieķija

C grupa (Šombateli):Serbija, Horvātija, Latvija, Krievija, Lielbritānija

D grupa (Šoprona):Spānija, Slovākija, Lietuva, Zviedrija, Ungārija

Katras grupas trīs labākās komandas kvalificējas 2. posmam, līdzi ņemot savstarpējo spēļu rezultātus.

2. posms (17.—22. jūnijs)

E grupa (Debrecena):savā starpā spēlēs A un B grupas trīs labākās komandas

F grupa (Ģēra):savā starpā spēlēs C un D grupas trīs labākās komandas

Četras labākās komandas no katras grupas kvalificējas izslēgšanas turnīram.

3. posms (24.—28. jūnijs)

Izslēgšanas turnīrs (Budapešta):ceturtdaļfināls, pusfināls, finālspēles

Pirmās vietas ieguvējas iegūst ceļazīmi uz 2016. gada olimpiskajām spēlēm, 2.—5.vietas ieguvējas — uz olimpisko kvalifikācijas turnīru.

Latvijas valstsvienības spēles grupas turnīrā

11. jūnijā plkst.17.30 — ar Serbiju

12. jūnijā plkst. 17.30 — ar Horvātiju

13. jūnijā plkst. 17.30 — ar Lielbritāniju

14. jūnijā plkst. 20.00 — ar Krieviju

Spēles sākums norādīts pēc Latvijas laika, spēles translēs TV6.