Cits Krištopāns. Dainis, kas izvēlējās handbolu
Latvijas handbols nav basketbols vai volejbols, kur varam lepoties ar labu pulku zvaigžņu, ieskaitot divkārtējos olimpiskos čempionus Uļjanu Semjonovu un Ivanu Bugajenkovu. Tomēr pavisam tukši nav arī handbola apcirkņi — Ēriks Veldre, Jānis Vilsons, kura kontā piektā vieta olimpiskajās spēlēs. Latvijā handbolu apguvis arī olimpiskais vicečempions — tiesa, Islandes izlases kreklā — Aleksandrs Pētersons.
KREILIS AR BASKETBOLISTA AUGUMU
Bet nemaz ne tik sen pie mūsu — un nu jau var teikt arī Eiropas — handboladebesīm uzmirdzējusi jauna zvaigznīte — Dainis Krištopāns. Pagaidām krietni skaļāk sevi pieteicis Eiropas čempionu līgas spēlēs Slovākijas kluba Tatran Prešov un Baltkrievijas kluba Meshkov rindās, tomēr jau vairākus gadus ir arī viens no Latvijas izlases balstiem un licis trūkties Zviedrijas, Ungārijas, Slovēnijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas, Ēģiptes un citu zemju vārtsargiem. Viņš ievērots arī ar handbolam neierasto augumu — 2,13 metri.
Ar šo jautājumu arī sākas mūsu saruna. „Laikam jau tas iedzimts — tēvam ir pāri 1,90 m, arī mamma ir gana slaida. No viņiem tos centimetrus esmu mantojis,” atzīst Dainis Krištopāns.
— Vai slaidi brāļi un māsas arī ir?
— Nē, ģimenē esmu vienīgais?
— Varbūt esi radurakstos ar bijušo premjeru un kādreizējo basketbolistu Vili Krištopanu, kas arī nav nekāds mazais?
— Tuvos rados noteikti neesam. Bet varbūt visi mēs esam cēlušies no viena Krištopāna? Kas to vairs zina.
— Vai visu laiku klases biedri tev bija līdz padusēm?
— Jau kopš pirmās klases es biju kādu pusgalvu garāks par pārējiem. Bet tad vienā vasarā izstiepos par kādiem 20 centimetriem, un tad tiešām pārējie bija līdz padusēm?
— Kā nonāci handbolā?
— Ludzā daudz variantu nav. Tur handbols ir sporta veids nr. 1. Man bija kādi 12 gadi, kad sāku.
— Vai tad basketbols nemēģināja pārvilināt?
— Nedaudz mēģināja, bet ne tā uzstājīgi. Apkārtnē nav senu basketbola tradīciju. Bija atbraukuši no Rēzeknes. Paskatījās, parunāja, bet ar to viss arī beidzās. Skaidrs, ka skolā spēlēju arī basketbolu. Piedalījāmies rajona čempionātā. Ar strītbolu bijām Rīgā, un tur arī ieinteresējās par mani. Bet tobrīd jau biju pa īstam handbolā un neko mainīt vairs negribēju.
— Ar tavu augumu arī volejbolā varētu izcelties.
— Zālē voleju gandrīz neesmu spēlējis. Tikai vasarā pludmalē.
— Un citus sporta veidus neesi mēģinājis?
— Vienubrīd nedaudz pamēģināju grūst lodi, taču līdz īstām sacensībām netiku. Gan jau kaut kas būtu sanācis, jo spēks bija.
— Pie kā sāki trenēties?
— Pirmais bija Grebežs, taču pēc neilga brīža mūs pārņēma Narņickis, un pie viņa arī visu laiku trenējos. No tiem, kuri aptuveni vienā laikā sākām, handbolā palicis arī Austris Tuminskis. Mēs no vienas klases.
— Tad jau jums Latgolā sanāca tīri labs sastāvs.
— Slikts nebija, taču līdz medaļām Latvijas čempionātā netikām. Tad bija trīs vēl labāki klubi — ASK, Dobele un arī Jūrmala.
— Tevi pamanīja gana ātri, un esi spēlējis arī Latvijas jauniešu izlasēs.
— Jā, pat vairākus gadus, gan U-18, gan U-20, taču kaut kā mums allaž pietrūka, lai sasniegtu ko vairāk. Sastāvs mums tiešām nebija slikts, un kādi seši no tā tagad esam arī Latvijas izlasē. Manuprāt, varējām vairāk. Kāpēc nesanāca? Tad biju pārāk jauns, lai to izvērtētu un atrastu kļūdas.
— Kā veicās skolā ar mācībām?
— Labi. Līdz vidusskolai ļoti interesēja un labi padevās matemātika. Taču handbols arvien vairāk pārņēma mani un paņēma arī vairāk laika.
— Kad nopietni izlēmi, ka iesi tieši pa handbola ceļu, nevis izvēlēsies un apgūsi citu profesiju?
— Tā pa īstam 12. klasē. Tad sapratu, ka šī ir lieta, kas man padodas, un tajā varu daudz ko sasniegt. Kaut kāds talants un dabas dotumi bija ielikti šūpuli, un būtu grēks tos neattīstīt.
— Vai uzreiz atradi savu pozīciju laukumā. Varbūt tevi mēģināja arī kā līnijas spēlētāju?
— Nē, tur šaubu nebija nevienam. Esmu kreilis un ar tādu augumu. Kāda tur līnija!
— Vai arī ēd un raksti ar kreiso roku?
— Es vēl esmu no tās paaudzes, kuru centās pārmācīt, jo rakstīt ar kreiso roku neesot labi. Tāpēc vairāk rakstu ar labo, bet varu arī ar kreiso. Ēdu un darbus daru vairāk tomēr ar kreiso. Arī handbolā varu uzmest ar labo, bet īstais šāviens sanāk tikai ar kreiso.
NO LUDZAS ĢIMNĀZIJAS UZ PREŠOVU
— Atskaitot Ludzas Latgols, citur Latvijā neesi spēlējis.
— Jā, jo jau 18 gados saņēmu pirmo profesionālo līgumu un nokļuvu Slovākijā. Tā šķīrās mani un Austra ceļi, jo viņš sāka spēlēt Portugālē.
— Kādi iespaidi par Slovākijā pavadītajiem gadiem?
— Kopumā labi, tikai laikam jau par daudz ilgi tur aizsēdējos — piecarpus gadi vienā klubā ir ļoti daudz. Prešovā ir apmēram 100 000 iedzīvotāju, netālu ir divreiz lielākā Košice. Garlaicīgi nebija. Tomēr sākums nebija viegls. Viens pats prom no mājām. Visapkārt svešinieki, cita valoda. Labi, ka bija intensīvs treniņu un spēļu režīms — Slovākijas čempionāts, Čempionu līga un vēl spēlējām Viduseiropas un Balkānu čempionātā, kur spēlēja komandas no Čehijas, Slovākijas, Ungārijas, Horvātijas, Serbija. Spēles, pārbraucieni, treniņi.
Brīva laika tikpat kā nebija. Tikai paēst un izgulēties, lai atjaunotu spēkus. Cilvēkus no Latvijas satiku pavisam reti. Vienreiz Aleksandru Pētersonu, ar kura komandu spēlējām. Nedaudz arī parunājām. Iespaidos padalījāmies ar dažiem krieviem, kurus zināju. Labi, ka tagad ir internets, tāpēc ar mājām un draugiem varu sakontaktēties, kad gribu. Tad vēl TV, grāmatas. Internetā izlasu visus sporta jaunumus, par notikumiem Latvijā esmu informēts.
— Ir dzirdēts, ka handbolā alus kauss vai vīna glāze vakariņās pēc spēles ir norma.
— Jā viens kauss alus. Tā ir kā tradīcija. Es to pat nejūtu, taču vairāk gan ne. Jo jau otrā dienā ir treniņš. Tā jau bija kā rutīna, tāpēc arī uzskatu, ka Prešovā biju par daudz aizsēdējies. Piedāvājumi bija, taču man bija svarīgi nokļūt klubā, kurā es daudz spēlētu, nevis deldētu rezervistu soliņu. Var teikt, ka Brestas variants, lai gan nedaudz novēlots, bija īstais. Protams, arī to rūpīgi izvērtējām, taču, summējot visus līguma nosacījumus, arī naudu, ko maksā, pārcēlos uz Brestas Meshkov.
— Vai tev ir arī aģents?
— Jā ir. Viņš meklē variantus, bet svarīgākās lietas rūpīgi pārrunājam. Pēdējais vārds tāpat pieder man.
— Kādas valodas zini? Cik ātri apguvi?
— Latviešu, krievu, angļu, slovāku. Slovāku valodu ļoti labā līmenī apguvu gada laikā. Čehu valodu labi saprotu, bieži skatījos filmas un arī čehu televīzijas kanālus. Pašam gan grūti runāt. Valodas ļoti līdzīgas, un ne vienmēr atceros, kuriem vārdiem mainās galotnes vai izruna.
JAUNS PAKĀPIENS — BRESTAS MESHKOV
— Meshkov ir komanda ar labu budžetu un gana lielām ambīcijām.
— Tā var teikt. Čempionu līgā esam izkļuvuši no grupas un gribam tikt vēl tālāk. Baltkrievijas čempionātā mēs piedalīsimies tikai no play-off posma. Konkurences tāpat nav. Toties arī Meshkov spēlē Balkānu līgā. Tāpēc režīms ir gana saspringts un augsta līmeņa handbola pietiek.
— Cik daudz ārzemnieku esat komandā?
— Vieglāk būtu atbildēt, cik maz baltkrievu ir komandā. Klubā esmu es, divi serbi, divi slovāki, slovēnis, krievs un spānis — līmenis ir augsts, jo spēlētāji ir individuāli spēcīgi. Tikai jāsaliek kopā. Daudz kas jau sanāk.
— Šobrīd par pasaulē labāko līgu tiek uzskatīta Bundeslīga, taču ļoti spēcīgi klubi ir arī Francijā, Spānijā. Vai ir vēlme uzspēlēt arī tur?
— Noteikti gribētu tikt kādā no Top klubiem. Pat nav tik svarīgi — kurā valstī. Vācija, protams, allaž ir vilinājusi. Bet uzstādījums būtu tas pats — gribu spēlēt un daudz, nevis sēdēt dziļā rezervē un tikai skaitīties, ka esmu, teiksim, PSG kopā ar Tjerī Omejeru (Francijas izlases vārtsargs, olimpiskais un Eiropas čempions — aut.).
— Vai ir kāds handbolists, ko sev esi izvēlējies par piemēru un no kura mācies?
— Jā, man ļoti patika Paskals Henss, kas spēlēja Bundeslīgā Hamburgas klubā (2,03 m slaids; pasaules čempions — aut.). Centos arī mācīties. No daudziem daudz ko var mācīties.
— Klātienē tiekoties vai arī televīzijas pārraides skatoties?
— Abējādi. Čempionu līgā ar daudziem labiem spēlētājiem nācies tikties, taču daudz skatos arī televīzijas pārraides. Ļoti interesants bija nupat notikušais Eiropas čempionāta fināls. No tā varu mācīties gan es, gan izlase. Labi varēja redzēt, cik daudz izšķīra spēle vairākumā — iemest pašiem, neļaut iemest pretiniekiem… Ļoti svarīga ir vārtsargu spēle. Labi, ka mūsējie pēdējā laikā ir krietni progresējuši. Tas dod papildu pārliecību arī laukuma spēlētājiem.
— Esi no kāda aizguvis vai pats izdomājis kādu savu firmas gājienu?
— Man jau liekas, ka handbolā gandrīz viss ir izdomāts, taču paretam kas jauns tomēr parādās. Tāda firmas gājiena man vēl nav, bet jau ir dažas kombinācijas, pēc kurām es tieku pie laba metiena. Klubā ir laiks tās slīpēt, šo to var paņemt līdzi arī izlasei. Katrā ziņā, vērojot citus, var kaut ko noskatīt un tad pamēģināt atkārtot vai arī pielāgot savam stilam.
— Kā trenē lokanību, koordināciju?
Kopā ar visu komandu. Man kā garākajam nav nekādu atlaižu, daru visu, ko liek. Reizēm nav viegli, taču tas man palīdz progresēt. Jo veiklāks ar savu augumu būšu, jo labāk spēlēšu.
LABĀKĀ SPĒLE VĒL BŪS
— Kuras līdz šim bijušas atmiņā vispaliekošākās spēles?
— Čempionu līgā tas ir Prešovas mačs ar Hamburgu. Bija kā pundurim ar Goliātu, bet mēs beigās izrāvām neizšķirtu, kas bija uzvaras vērts, un pēdējos vārtus pēdējās sekundēs izdevās gūt tieši man. Tās emocijas grūti aizmirst. Varbūt ne tik svarīga, bet pēc spēles gaitas ļoti līdzīga bija Prešovas uzvara Zagrebā. Tolaik šajā klubā spēlēja vairāki Horvātijas izlases spēlētāji. Ļoti laba komanda. Mēs pēdējās sekundēs izrāvām uzvaru. Es guva izšķirošos vārtus un kopā iemetu, šķiet, 14 reizes. Šajā sezonā Meshkov sastāvā bija laba spēle Spānijā, kur arī izdevās samest septiņus vārtus. Tas pavēra ceļu uz pirmo vietu grupā.
— Un Latvijas izlasē?
— Arī bijušas vairākas labas spēles — kaut vai pret Ukrainu, tomēr esmu pārliecināts, ka tur labākās vēl tikai būs.
— Vai atceries savu debiju izlasē?
— Protams. Tad treneris bija Valdis Lobanovskis un mēs spēlējām ar Austriju. Var teikt, pameta uzreiz zem tanka, jo laukumā pabiju visai daudz. Zaudējām, taču man šī spēle ilgi būs atmiņā, jo bija pirmā un pirmo reizi izbaudīju izlases gaisotni, kas ir daudz citādāka nekā klubā.
— Pa šo laiku jau ir sakrājies gana daudz spēļu, arī treneris mainījies.
— Jā, tagad ir Uģis Vikštrēms. Bet man ar abiem treneriem bijušas labas attiecības un no abiem esmu mācījies. Kas izlasē mainījies? Varbūt mazliet mainījusies taktika, jo sastāvs arī pamainās. Varbūt īstajā brīdī treneris prot atrast īstos vārdus. Kad vajag — paslavē, uzmundrina, pasaka arī ko skarbāku. Tas viss piederas pie lietas. Arī paši esam pieredzējušāki un cits citu varam uzkurbulēt. Augam katrs atsevišķi un arī izlase kopumā. Aug arī mērķi.
— Jums jau ir nācies spēlēt ar ļoti laba līmeņa komandām — Franciju, Čehiju, Horvātiju, Ungāriju, pēdējā Eiropas kvalifikācijā ar Zviedriju, Slovēniju. Pieredze ir, un bija pat varianti arī tādā kompānijā iegūt otro vietu.
— Mazi, bet bija. Diemžēl es uz izšķirošajām spēlēm netiku. Tas būtu garāks stāsts. Tatran nespēja pilnībā norēķināties ar mani un līdz ar to deva iespēju nopelnīt Katārā, kur pavasarī pulcējas ļoti laba līmeņa handbolisti, kas tobrīd jau ir brīvi. Nauda tur ir laba, spēļu līmenis arī nav slikts — Katāra taču pasaules čempionātā bija otrā. Godīgi vai kā — tas ir cits jautājums. Īstu katāriešu komandā tikpat kā nebija, bet par lielu naudu daudz ko var nopirkt. Uz vietējām spēlēm skatītāju tikpat kā nav. Spēles beidzās, bet klubs ar mani nebija norēķinājies. Situācija vienkārša — jāgaida, kamēr sameklēs naudu. Aizbrauksi mājās, nedabūsi neko. Tā arī es tur gaidīju un izlasei nācās iztikt bez manis. Tādu naudu noziedot es nevarēju. Par spēlēšanu jau mums klubos nemaksā. Ja līdz tam domāju, ka man karstums nav problēma, tad tur sapratu, ka var būt gan. Kad tur ierados, bija kādi +30 grādi un bija vēl ciešami, vēlāk uzkāpa līdz +40, tad kļuva pat nepanesami. Grūti vienkārši dzīvot un kaut kur pārvietoties. Bet mums vēl vajadzēja trenēties un spēlēt. Bieži vien jutos, kā līdz pēdējam izspiests citrons. Taču ir gandarījums, ka to visu izturēju un beigās arī nopelnīto saņēmu. Sportista aktīvais mūžs nav nemaz tik garš.
— Ar ko vislabāk gribētu spēlēt pasaules čempionāta kvalifikācijas play-of?
— Ar Baltkrieviju. Viņi ir tāda prognozējamāka stila komanda. Rīgas Domes kausā jau vajadzēja viņus apspēlēt. Tā pieredze arī mums noderēs. Galvenais, lai viņi tiek to izsēto skaitā. Arī daudzus spēlētājus mēs — un es jo īpaši — labi zinām. Tas arī nav mazsvarīgi.
— Pasaules čempionāta kvalifikāciju turnīru pabeidzāt bez zaudējumiem. Kura spēle bija svarīgākā?
— Tāda līmeņa komandai kā mūsējā svarīgas bija visas spēles. Bet pati svarīgākā laikam jau bija izbraukumā pret Ukrainu, kad otrajā puslaikā salauzām spēli un guvām negaidītu uzvaru, pēc kuras ukraiņi zināmā mērā zaudēja interesi par turnīru, deva iespēju spēlēt jaunajiem, un mums tas bija izdevīgi. Tur mums ar Aivi spēle gāja no rokas, daudz sametām. Toties pilnīgs pretstats bija izbraukuma mačs pret Grieķiju. Sākumā bija pārsvars, kas beigās pazuda. Un arī es nekādi nevarēju trāpīt vārtos. Labi, ka vārtsargi pavilka un beigās arī man izdevās gūt pāris svarīgus vārtus. Valmierā pret Ukrainu uzvaru jau guva rezervisti. Pēdējās minūtes es nespēlēju, bet Aivja vispār nebija komandā.
— Un kāpēc, piemēram, ne ar Slovēniju?
— Ar tāda stila komandām mums parasti iet grūti. Viņi ir individuāli spēcīgi, tehniski. Ar rezultatīvām malām. Un mazāk zināmi. No otras puses — kas būs, ar to spēlēsim. Mačs ar Ēģipti Rīgas Domes kausā parādīja, ka varam uzvarēt arī tāda līmeņa komandas. Ja būs labākais sastāvs un katrs laukumā atdosim 200 procentus, būs arī pozitīvs rezultāts.
— Pilnai laimei droši vien derētu arī Evars Klešniks?
— Noteikti. Mūsu handbola rezerves nav plašas, un katrs spēlētājs ir svarīgs. Jo sevišķi tik pieredzējis kā Evars. Īpaši aizsardzībā viņš būtu ļoti vērtīgs un palielinātu mūsu izredzes spēlēt pasaules čempionātā. Es zinu un ticu, ka mēs to varam, jo izlasē ir ļoti labs kolektīvs.
— To var nojaust jau tajā brīdī, kad dziedat himnu.
— Jā, arī tad. Tā mēs uzdodam spēlei toni. Izlasē spēlējam nevis naudas, bet sava un valsts goda dēļ. Tāpēc nevar nospēlēt slikti. Visiem, kas iziet laukumā, jābūt pilnai pašatdevei.
Šī intervija notika tūdaļ pēc Latvijas uzvaras pār Ukrainu. Pēc izlozes Krakovā Daini Krištopānu sazvanīju Brestā.
— Kā tu uzminēji, ka mums trāpīsies tieši baltkrievi?
— Nevar teikt, ka uzminēju. Vienkārši mēs — visa komanda, ne tikai es — ļoti gribējām, lai ir tieši baltkrievi. Kā jau teicu — tas mums ir parocīgākais pretinieks no visiem, kas varēja būt. Bet bija arī tāda kā nojauta, balstoties uz vienu sakritību. Kamēr spēlēju Slovākija, visu laiku dažādos turnīros sanāca spēlēt pret slovakiem. Un, cik atceros, tad pret Slovākiju Latvijas izlase līdz tam nebija spēlējusi. Tāpēc biju pārliecināts, ka, spēlējot Baltkrievijā, trāpīsies tieši viņi. Tā arī notika!
— Kurš būtu daudzmaz pateicīgs pretinieks no pārējiem?
— Visas komandas labāko grozā bija stipras, ar Eiropas un pasaules čempionātu pieredzi. Laikam vēl varēja gribēt Islandi, jo pēdējā laikā viņi nerāda to labāko sniegumu. Tad varbūt Rīgā uzspēlētu arī Pētersons.
VISUR AUGSTI MĒRĶI
— Kā pavadi brīvo laiku?
— Tā nemaz nav tik daudz — mēnesis, varbūt nedaudz vairāk vasarā. To cenšos pavadīt mājās, Ludzā. Eju makšķerēt — tur ūdeņi visapkārt. Ar draugiem pasportoju, to pašu pludmales volejbolu spēlējam. Esmu pamēģinājis arī pludmales handbolu. Palasu kādu grāmatu. Lielu hobiju vēl nav. Tam nav bijis laika.
— Laikam esi gana liels autobraukšanas fans?
— Braukt patīk, taču fans laikam neesmu. Tā ir dzīves nepieciešamība. Piemēram, no Brestas uz Rīgu daudz ērtāk un ātrāk ir nokļūt ar auto, nevis ar lidmašīnu. Tāpat līdz Minskai jānokļūst. Tā es varu aizbraukt arī uz Ludzu. Ar auto ir ērtāk. Galvenie ceļi Baltkrievijā ir labi. Uz šejieni gan braucu caur Poliju un Lietuvu. Diemžēl Latvijā ne visi ceļi ir normālā stāvoklī. Īpaši jau ziemā. Taču es saprotu, ka ne visu un visur var uzreiz notīrīt. Pašam arī prātīgi jābrauc.
— Baltkrievijā kāds baltkrieviski arī runā?
— Daži baltkrievi māk runāt, bet arī ar grūtībām, jo no skolas laikiem sadzīvē valodu nav izmantojuši.
— Vai kādu reizi laukumā ir izdevies satikt latviešu tiesnešus Līci un Stoļarovu? Vai no viņiem 2 minūtes arī esi dabūjis?
— Viņi čempionu līgā mūsu spēli ir tiesājuši, arī EHF kausā. Atceros, ka ir devuši dzeltenās kartītes, bet par 2 minūtēm neatceros. Bet zinu, ka tie ir vienīgie tiesneši, par kuru lēmumiem neesmu strīdējies.
— Kāda ir sadzīve Brestā? Vairāk kā Slovākijā vai tomēr kā Baltkrievijā?
— Sadzīve, protams, atšķiras. Dažās jomās ir tuvāk Latvijai nekā Slovākijai. Slovakiem ir daudz ieradumu, kurus viņi cītīgi uztur. Arī virtuve atšķiras. Slovākijā tā ir daudzveidīgāka un garšīga.
— Kuriozākie vārti, kādus nācies gūt?
— Īpaši kuriozus neesmu iemetis. Varbūt tie, kad trāpīju blokā un bumba mainīja virzienu. Vārtsargs bija viena stūrī, bet bumba ļoti lēni trāpīja pa stabu un iegriezās vārtos.
— Kādam esi trāpījis ar bumbu pa seju?
— Protams, esmu trāpījis, bet tikai dažas reizes. Līdz šim pašam biežāk ir ticis. Bet tāds ir handbols.
— Vai ir bijušas traumas un cik nopietnas?
— Jā. Bija ieplēsta sānu saite celī, salauzts pirksts, potītē ieplēstas saites. Tad vēl nelielas muskuļu traumas, sastiepumi, sasitumi, taču tie ir diezgan ātri ārstējami un labi dzīst. Pagaidām ir veicies un smagu traumu nav bijis, kaut arī handbols ir visai skarba spēle.
— Brestā dzīvo viens, vai ar draudzeni?
— Tagad esmu ar draudzeni.
— Tik slaidam laikam nav viegli atrast draudzeni. Jāiet uz basketbola vai volejbola spēlēm?
— Nav tik traki. Dominika ir slovakiete, un runājam slovaku valodā. Iepazinos, kad spēlēju Prešovā. Viņa ir no Košices.
— Ar Meshkov nupat sanāca spēlēt Prešovā? Kā publika uzņēma. Nesvilpa?
Nē. Tieši otrādi. Aplaudēja. Spēle bija nervoza, bet uzvarējām pārliecinoši. Bija spiediens, bija obligāti jāuzvar, tāpēc spēle bija saspringta. Neparādījām pašu labāko sniegumu, jo pietrūka atbrīvotības.
— Kādi tituli tev jau ir?
— Sešas reizes biju Slovākijas čempions, attiecībā uz Katāru daudz kas ir sajucis — īsā laikā tur bija Katāras līga, Emir Cup, Prince Cup, Federation Cup. Laikam bija trīs tituli, vienreiz bijām otrie.
— Pēc pāris nedēļām gaida jauns pārbaudījums Čempionu līgā.
— Jā, spēle ar dāņu Skjern. Šobrīd visa gatavošanās pakļauta šīm spēlēm. Mums ir labs sastāvs un augsti mērķi. Tikai tad, kad ir liels mērķis, var ko sasniegt. Tas attiecas arī uz Latvijas izlasi.
Dainis KRIŠTOPĀNS
Handbolists
Dzimis: 1990. gada 27. septembrī Ludzā
Augums, svars: 213 cm, 135 kg
Izglītība: Ludzas ģimnāzija
Spēlējis: HK Latgols (Latvija), Prešovas Tatran (Slovākija), Al Rayyan (Katāra), Brestas HKMeshkov (Baltkrievija)
Lielākie sasniegumi: seškārtējs Slovākijas čempions, spēlējis EHF Čempionu līgā, Latvijas izlases spēlētājs
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene
Valodas: latviešu, latgaliešu, krievu, slovāku, vācu
