Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Daiņa Kazakeviča trīs gadu plāns

Septembra sākumā ar pusgada nokavēšanos savu sezonu sāks Latvijas futbola valstsvienība, startējot UEFA Nāciju līgā. Pirmā spēle ar Andoru būs debija jaunajam Latvijas nacionālās izlases galvenajam trenerim Dainim Kazakevičam, kura uzdevums ir uzlabot iepriekšējos gados tik ļoti iedragāto mūsu futbola valstsvienības tēlu.

Šā gada sākumā no Latvijas izlases galvenā trenera amata tika atlaists Slovēnijas speciālists Slaviša Stojanovičs, kura vadībā mūsu galvenā komanda pērn piedzīvoja deviņu zaudējumu sēriju, tikai pēdējā mačā izcīnot vienīgo uzvaru. Tagad par Latvijas futbola vizītkarti būs atbildīgs 39 gadus vecais Dainis Kazakevičs, kurš iepriekš sešus gadus vadīja Latvijas U-21 izlasi, bet pirms tam ilgus gadus strādāja ar FK Jelgava. Paralēli darbam ar Latvijas U-21 izlasi Kazakevičs septiņus gadus Latvijas Futbola federācijā pildīja arī Sporta direktora pienākumus.

Šoruden Latvijas izlasi gaida starts UEFA Nāciju līgā, kur pat pēc turnīra sistēmas rekonstrukcijas esam palikuši D līgā septiņu vājāko kontinenta izlašu vidū. Mūsu pretinieki būs Andoras, Maltas un Fēru salu vienības, ar ko aizvadīsim spēles savā un pretinieka laukumā, bet grupas uzvarētāji pārcelsies līgu augstāk. Dainis Kazakevičs galvenā trenera amatā tika iecelts jau janvārī, bet pandēmijas dēļ viņa debija atlikta līdz pat septembrim.

“Ar komandu es varēšu strādāt tikai trīs dienas pirms pirmās oficiālās spēles,” interviju sākot, uz kovidvīrusa negatīvo ietekmi norāda Dainis Kazakevičs. “Nenotika marta nometne ar divām pārbaudes spēlēm un Baltijas kausa izcīņa jūnijā. Tas mums ir negatīvāk nekā citām vienībām, kurām ir saglabājies komandu kodols un treneri, bet situācija jāpieņem tāda, kāda tā ir, un jāmēģina esošajos apstākļos maksimāli sagatavoties pirmajai spēlei. No otras puses dīkstāves periods bija ļoti vērtīgs, jo izdevās daudz pamatīgāk paanalizēt izlases spēlētāju gan individuālo, gan kopējo sniegumu iepriekšējā periodā, treneru padomes ietvaros mēs strādājām jaunas spēles filosofijas pilnveidei un ieviešanai nacionālajā izlasē, jo pēdējos trīs gadus jaunatnes izlases jau soli pa solim adaptēja kopējos spēles principus, bet nacionālā izlase tomēr bija atsevišķi. Ņemot vērā situāciju, man arī palūdza paturpināt Sporta direktora pienākumu pildīšanu, jo jaunais Sporta direktors sāka darbu tikai jūnija beigās.”

— Vai piekrītat, ka darbs ar Latvijas izlasi jāsāk brīdī, kad atrodamies savā zemākajā punktā?

— Negribētos tā teikt, jo katru reizi, kad saka, ka ir zemākais punkts, izrādās, ka var būt vēl zemāk. Protams, šis nav vienkāršs laiks Latvijas izlasei. Domāju, ka ir vesels apstākļu kopums, kāpēc tā ir izveidojies, bet katram jānodarbojas ar savām lietām un man kā nacionālās izlases trenerim šobrīd jānodarbojas ar lietām, kas ir saistītas ar komandu, ar komandas spēles kvalitāti, ar kolektīva veidošanu, ar spēles un attieksmes kultūras ieviešanu, ar zināmām patriotiskām vērtībām, jo tomēr mēs runājam par nacionālo izlasi, kam ir jābūt katram spēlētājam īpašai komandai. Šeit ir būtiski, lai spēlētāji izjūt spēcīgāku motivāciju, uzvelkot nacionālās izlases kreklu. Tas ir trenera darbs izglītot un motivēt, un arī spēlētāju izvēlē vienam no kritērijiem ir jābūt motivācijai.

Protams, mēs saprotam, ka pēdējos gados nacionālās izlases rezultāti un bieži vien arī spēles kvalitāte nebija tāda, kādu gaida līdzjutēji un kādu grib redzēt arī paši futbolisti un treneri. Kad es sāku vispār izskatīt piedāvājumu, mans nosacījums bija, ka tomēr ir jābūt ilgtermiņa vai vidēja termiņa stratēģijai. Latvijas izlasē šobrīd nav tādu futbolistu, no kuriem vienkārši jāizvēlas pareizie un jāizvieto laukumā. Mums ķieģelīti pa ķieģelītim jāveido komanda, tāpēc teicu, ka es neesmu brīnumdaris un esmu gatavs padarīt labu darbu un reālus uzdevumus izpildīt sava līguma trešajā gadā, kad komanda ir kaut kam gatava. Aizvadot pāris treniņus, futbolisti un visa komanda uzreiz pilnībā nepārvērtīsies, to nav iespējam izdarīt. Taču nacionālā izlase ir tā vieta, kur katru dienu ir jābūt tendētiem uz maksimālu rezultātu. Tāpēc jau pirmajā spēlē ar Andoru no mūsu komandas ir jāgaida rezultāts.

— Daudz dzirdēts, ka mūsu neveiksmēm ir objektīvi iemesli, bet vai tad mūsu futbolisti izlasē pēdējā laikā demonstrē savu spēju maksimumu?

— Es domāju, ka noteikti ne. Latvijas izlases izpildījumā es gribētu redzēt, lai mums kopā ar spēlētājiem un treneru komandu izdodas izveidot tādu kolektīvu un komandu, kas katrā spēlē ir gatava cīnīties par uzvaru, lai mums, noejot no laukuma, nebūtu kauns par savu sniegumu. Viena no pirmajām lietām — mūsu spēlētājiem ir jāatgūst pārliecība par saviem spēkiem, par to, ka viņi var uzvarēt, jo, paskatoties pēdējo trīs gadu rezultātus, tā bilde ir skaidra — lielākā daļa spēlētāju pa šo laiku ir uzvarējuši vienu spēli. Tas prasa laiku un, protams, arī pozitīvus rezultātus, jo tikai uzvaras var iedot pārliecību. Tas arī ir mūsu mērķis, runājot par Nāciju līgu. Pirmkārt, mazliet pamainīt Latvijas izlases spēles stilu, otrkārt, atgūt spēlētājos ticību pozitīvam rezultātam un arī līdzjutējos interesi par Latvijas izlasi, jo tagad jau ir moderns trends pajokot par Latvijas futbola izlasi. Šeit ir ļoti būtiski atrast pareizo sinerģiju, lai būtu motivācija, lai būtu meistarība un spēja darboties vienotā kolektīvā, jo šobrīd mums nebūs viena vai divu līderu, kuri varēs spēli vērst mums par labu, mēs to varam izdarīt tikai kā labi organizēta komanda kopā.

— Vai komandas sastāvā būs daudz izmaiņu, salīdzinot ar pagājušo gadu?

— Izmaiņas būs pietiekami jūtamas. Debitantu gan daudz nebūs, jo fiziski nav tik daudz futbolistu, kuri kaut kādā laika posmā nebūtu jau izsaukti uz izlasi. Bet būs būtiskas izmaiņas, jo liela daļa no futbolistiem, kas pagājušajā gadā regulāri spēlēja, tagad nebūs komandā. Tas nenozīmē, ka viņi ir slikti futbolisti vai man ir pretenzijas pret viņiem kā pret cilvēkiem, bet ir trīs kritēriji.

Pirmkārt, jābūt skaidrai motivācijai, kāpēc esi nacionālajā izlasē. Ja tā nav, tad droši vien nav jēgas 32 gadus vecu futbolistu turēt uz soliņa tikai tāpēc, lai viņš tur būtu. Motivācija ir ļoti būtiska. Otrs moments ir spēles principi, jo mēs gribam redzēt, lai mūsu komanda būtu mentāli spēcīga, neatlaidīga un mērķtiecīga, lai grūtās situācijās mēs būtu spējīgi izturēt sitienu un piecelties kājās, dot pretsitienu un atgriezties spēlē pēc ātri ielaistiem vārtiem vai liela spiediena no pretinieka puses. Tāpat arī lai tie būtu spēlētāji, kuri reāli ir gatavi veidot spēcīgu kolektīvu. Šobrīd izlasei ir vajadzīga stabilitāte, tāpēc mēs uzreiz dosim signālus, ar kuriem spēlētājiem rēķināmies, kurš ir tas kodols. Protams, ja kādam spēlētājam nebūs adekvātas spēles formas, tad viņa vietā nāks kāds cits, bet kopumā būtiska ir stabilitāte, lai mēs sāktu virzīties uz priekšu, jo mums ir bijusi mētāšanās daudzos virzienos.

— Pēc kādiem kritērijiem par saviem asistentiem izvēlējāties Marianu Paharu, Jurģi Pučinsku, Jāni Intenbergu un Māri Smirnovu?

— Skatījos no diviem aspektiem — profesionalitāte un personība. Lai tie būtu cilvēki, kuri ar savu karjeru un piemēru varētu virzīt spēlētājus pareizajā virzienā un iedvesmot. Manuprāt, mums ir ļoti spēcīgs un profesionāls treneru kolektīvs. Būtiski, ka visi ir vietējie treneri un tādā veidā mēs veidojam zināmu pēctecību, lai konkrētā periodā izmantotu spēcīgākos speciālistus Latvijā un arī domātu par nākotni. Jādod iespēja vietējiem treneriem sevi apliecināt, vēl jo vairāk brīdī, kad mūsu futbolistu līmenis ir adekvāts mūsu treneru līmenim. Man arī bija svarīgi, lai tie būtu cilvēki ar labu pieredzi savā karjerā. Šajā ziņā gan Marians, gan Jurģis, gan Māris bija Eiropas čempionāta finālturnīrā. Marians jau ir bijis nacionālās izlases galvenais treneris, bet Jurģis ir divkārtējais Latvijas čempions ar Ventspili.

— Kas visvairāk uztrauc pirms pirmās spēles?

— Cik ātri un kvalitatīvi spēsim savas idejas nodot spēlētājiem un cik ātri spēlētāji spēs adaptēties, jo ir skaidrs, ka uzreiz no pirmās spēles visi gaida no mums pozitīvus rezultātus. Tas nebūs tik viegli, jo faktiski mēs kopā būsim aizvadījuši divus treniņus. Mēs esam zemu izlašu reitingā, šobrīd spēlējam D līgā un arī savā apakšgrupā pēc FIFA reitinga esam tikai trešie no četrām komandām, aiz mums ir tikai Malta. Es uz to skatos mierīgi, jo ne jau reitingi spēlē futbolu. Ir skaidrs, ka mums ir pietiekami kvalificēti futbolisti, lai mēs varētu šāda līmeņa grupā risināt sportiskus uzdevumus. Jautājums, vai tas mums izdosies uzreiz ar pirmo spēli. Uztrauc, kā mēs tiksim galā ar stresa situācijām, ja mums kaut kas neizdosies. Pat tad, kad komanda bija ar zināmu sastāva stabilitāti un treneru kolektīvu, mums bija lielas problēmas spēlēt ar šīm mazajām komandām, kad mums bija daudz jākontrolē bumba, daudz jāuzbrūk, ļoti bieži radās grūtības gūt vārtus. Lai šāda veida komandas stabili apspēlētu, ir jābūt divām lietām — vai nu ļoti spēcīgiem līderiem, kuri var ar individuālo spēli izšķirt spēles rezultātu, vai arī labi organizētai komandas spēlei ar ātru bumbas pārvietošanu, kurai pretinieku komanda ar savu organizēto aizsardzību nespēj tikt līdzi. Ja nav ne viena, ne otra, tad ir trešais ceļš — agresīva spēle un standarta situācijas. Šobrīd Latvijas nacionālā izlase ir trešajā fāzē, bet ir ļoti būtiski virzīties uz to, lai augtu komandas saspēlētība un rastos jauni līderi.

— Jau daudzus gadus Latvijas izlasē tiek runāts par paaudžu maiņu. Vai beidzot tā būs notikusi?

— Nacionālajā izlasē ir jāspēlē visiem motivētākajiem un labākajiem Latvijas futbolistiem. Ja ir kvalitatīvs futbolists 35 gadu vecumā, kurš atbilst visiem kritērijiem, lūdzu. Ja treneris jūt uzticību un gatavojas spēlei, tad viņam ir jāsaprot, kāds būs otrais, trešais un ceturtais solis pēc tam uz priekšu. Jābūt stratēģiskai pieejai — kopējam komandas vidējam vecumam ir jābūt jaunākam nekā iepriekšējā ciklā. Jābūt tā, lai spēlētāji jau šobrīd ir spējīgi pietiekami kvalitatīvi spēlēt un ir arī spējīgi progresēt, lai viņiem ir mērķis savā futbola karjerā parakstīt līgumu vismaz vidusmēra Eiropas līmenī — ar tādu motivētu spēlētāju var daudz vairāk panākt. Redzu jaunus spēlētājus, kas var pastiprināt izlasi. Daļa no viņiem bija nacionālajā izlasē iepriekšējā periodā, bet viņu loma vēl nebija pietiekami noteicoša, viņi bija vairāk rezervisti vai rotācijas spēlētāji. Nepastrādājot nevienu dienu izlasē, es negribētu saukt uzvārdus, lai tā nebūtu tikai sausa teorija, bet man ir savs redzējums, ko es arī mēģināšu jau ar pirmajām spēlēm realizēt, gan nosaucot kandidātu sarakstu, gan pēc tam izvēloties pamatsastāvu, gan arī komandas ietvaros deleģējot konkrētas lomas konkrētiem spēlētājiem. Es neuzskatu, ka viss mums ar spēlētājiem ir tik bēdīgi, bet no spēlētājiem ir jāizveido komanda, jāatrod pareizā ķīmija un jāatgūst ticība, pārliecība.

— Vai piekrītat, ka šobrīd Latvijas izlasei trūkst spilgtu līderu?

— Tā ir problēma, vēl nav izauguii jaunu līderu paaudze. Tas ir darbs treneru štābam izvirzīt šos līderus, uzticēties viņiem, parādīt viņiem ceļu uz to, kā viņi var ietekmēt komandas rezultātu. Mana pārliecība, ka komanda var būt veiksmīga tikai tad, ja ir spēcīga ģērbtuve. Noteikti redzu, ka mūsu komandā ir iespējams izveidot spēcīgu motivētu, mērķtiecīgu un ambiciozu spēlētāju kodolu, un tad no šī kodola dabīgā veidā, varbūt mazliet pastimulējot, arī rodas līderi. Šis ir laiks, lai izvirzītu jaunus komandas līderus, kuriem grūtā situācijā ir jāparādās, viņiem jābūt spējīgiem sevi demonstrēt ne tikai tad, kad viss izdodas. Mums ir pieredzējuši spēlētāji, ir bijuši sava veida līderi, tie paši abi pieredzējušie vārtsargi Andris Vaņins un Pāvels Šteinbors, lai gan es uzskatu, ka jābūt plašākam lokam, un vēlams, lai tie būtu ne tikai vārtsargi, bet arī laukuma spēlētāji.

— Varbūt diletantisks jautājums, bet pērn nereti radās iespaids, ka mūsu futbolisti nemaz necīnās ar pilnu atdevi?

— Tā ir viena no lietām, ko es noteikti negribu pieļaut. Tas nav diletantisks jautājums, bet fakta konstatācija, ko arī es redzēju, un tam nevar būt attaisnojuma. Uzskatu, ka kādā brīdī komandai var pietrūkt meistarības, var pietrūkt veiksmes, bet nevar pietrūkt attieksmes un iedvesmas būt laukumā ar maksimālu pašatdevi. Tad mums vienkārši nav izredžu virzīties uz priekšu. Protams, jābūt futbola kvalitātēm, bet, ja tu nevari pēc katras spēles noiet no laukuma un pateikt, ka uz šo brīdi atstāji visu, kas ir, lai cīnītos par uzvaru, tad mums nav izredžu uz pozitīviem rezultātiem, jo kas tad ir tas, ar ko mēs gribam paņemt pretiniekus. Piemēram, tā pati Islande, ko daudzi apbrīno, bet, skatoties no futbola kvalitātes, var diskutēt, cik tas ir baudāms futbols, jo tur ir ļoti daudz cīņas, vertikāla futbola, daudz divcīņu. Šajā ziņā ir jāsaprot, ka tas ir tas, ar ko jāsāk, jāapzinās, kas ir mūsu spēcīgās puses, jāmēģina uz tām spiest un nevajag darīt to, ko neproti, bet ir jāsaprot, ko vari izdarīt, un tam blakus jāieliek maksimāla vēlme un pašatdeve.

— Nav noslēpums, ka jūsu iecelšana Latvijas izlases galvenā trenera amatā izraisīja ne pārāk draudzīgu līdzjutēju reakciju sociālajos tīklos. Kā uz to reaģējāt?

— Es ar to jau daudzkārt esmu saskāries. Nenāku no profesionālo futbolistu vidus, un, sperot katru nākamo soli savā darbā, vienmēr ir bijuši skeptiķi. Spilgts piemērs bija mans darbs ar Jelgavu. Kad sāku strādāt, mēs bijām pirmās līgas lejasgalā, bet ar savu darbu iekļuvām virslīgā, kur cienīgi spēlējām un pirmo reizi vinnējām Latvijas kausu ar komandu, kas bija amatieru statusā. Lielākā daļa cilvēku, kas izteica savu viedokli, nemaz nav nopietni sekojuši manam darbam, bet pakļāvās kopējam viedoklim. Man svarīgs ir tieši tuvāko cilvēku viedoklis, ko vienmēr ņemu vērā, bet es neesmu tik jūtīgs pret sabiedrības viedokli, jo mūsu laikmetā var ļoti apmaldīties, sabiedrības viedoklis var ātri mainīties. Es gan biju mazliet pārsteigts, jo biju domājis, ka tas tomēr ir sava veida pluss, ka vietējais latviski runājošais treneris vadīs izlasi, un tas ir labs piemērs arī citiem Latvijas treneriem, ka šeit uz vietas var izaugt treneris, kam tiek dota tāda iespēja.

— Kā vērtējat savu sešu gadu darbu ar Latvijas U-21 izlasi?

— Kopumā vērtēju pozitīvi. Esošajā Latvijas situācijā nereti spēles kvalitāte nebija nemaz slikta, un mēs izskatījāmies cienīgi pret jebkura līmeņa pretiniekiem, spēlējot ļoti sarežģītās grupās. Mūsu problēma bija tā, ka, tiekoties ar sava vai mazliet zemāka līmeņa komandām, mums neizdevās viņus vinnēt. Manā skatījumā mums bija profesionāls darbs un spēlētāju izaugsme. Šobrīd tas arī ir pluss, ka liela daļa spēlētāju man ir labi pazīstami un man nav jātaustās, jo es saprotu, ko varu no viņiem sagaidīt. Arī viņi zina, ko sagaidīt no manis. Noteikti bija vairāk pozitīva nekā negatīva, bet tas nebija viennozīmīgi un to nevar atraut no Latvijas kopējās situācijas. Arī pēdējā ciklā mēs cienīgi spēlējām ar Poliju, kur bija daudz ekstra klases futbolistu, nospēlējām neizšķirti Serbijā, kura bija par mums līmeni augstāka komanda, tad nāca atslēgas spēle Igaunijā, ko zaudējām, un šeit gan varu teikt, ka pats neesmu apmierināts gan ar komandas, gan savu sniegumu.

— Pēdējā laikā vairākām mūsu vietējā mēroga zvaigznēm ir radušās visādas ārpus laukuma problēmas. Savā laikā pazīstamos Artūru Karašausku un Denisu Rakelu par disciplīnas pārkāpumiem jau izslēdzāt no Latvijas U-21 izlases. Vai tagad valstsvienībā visiem ir durvis vaļā?

— Bez disciplīnas un spēles organizācijas Latvijas izlasei nav nekādu izredžu, bet varu teikt, ka izlases durvis ir vaļā visiem. Ja runājam par seniem notikumiem, tad tas nekādi neietekmēs manu izvēli, bet to iespaidos šī brīža notikumi. Uz pirmo nometni es izsaukšu spēlētājus, par kuru motivāciju, spēles līmeni un spēju darboties komandā es būšu simtprocentīgi pārliecināts. Tajā brīdī, kad kolektīvs jau būs pietiekami stabili izveidojies, ar normālu ģērbtuvi, tad skatīšos, vai vēl kāds var būt noderīgs no sportiskā viedokļa. Katra spēlētāja izšķiršanās ir pieņemt spēles noteikumus. Tas, ka talantīgi spēlētāji ir ar sarežģītāku raksturu, ir tikai normāli, tā ir visā pasaulē, bet svarīgi, kur ir tā robeža, lai tas netraucē komandas attīstībai. Došu cilvēkiem iespēju tad, kad jutīšu, ka ir pareizais laiks, un kad paši spēlētāji to gribēs, jo tas ir abpusējs process.

— Vai tas ir liels mīnuss, ka daudzi valstsvienības futbolisti spēlē Latvijas čempionātā, nevis kādā spēcīgākā ārzemju līgā?

— Protams, būtu labāk, ja tie spēlētu stiprākos čempionātos, jo tad viņu darbības ātrums ikdienā būtu augstāks un, atnākot izlasē, viņi visu darītu ātrāk. Futbolā jau daudzas lietas notiek diezgan līdzīgi, starpība ir, kādos ātrumos un pret kādu spiedienu spēlētājs to spēj darīt. Liels pluss jau ir tas, ka viņi spēlē, jo ārzemēs tā situācija ir dažāda. Mani vairāk uztrauc saspringtais spēļu ritms — vienā brīdī spēlētāji sāks plīst nost, jo spēlētāji jau divus mēnešus visu laiku spēlē divreiz nedēļā. Taču tā arī zināmā mērā ir dabīgā atlase, jo cilvēki pēc tam ātrāk adaptējas. Latvijas čempionāts noteikti ir turnīrs, kur, ja spēlētāji regulāri spēlē vadošajās komandās, labi sagatavoties izlasei. Tādā ziņā mums ir pietiekami labs čempionāts, kas gadu no gada progresē.

— Kuri izlases kandidāti Latvijas virslīgā šosezon bijuši īpaši pamanāmi?

— Šosezon labu iespaidu ir atstājuši vairāki puiši no Riga FC, kas spēlē aizsardzībā, sākot jau ar vārtsargu Robertu Ozolu. Var izcelt arī Antoniju Černomordiju, Vladislavu Fjodorovu, kuri spēlē čempionu komandā un demonstrē stabilu sniegumu. Ļoti pozitīvi, ka pēc ilgstošām problēmām ar traumām pakāpeniski atgriežas pussargs Artūrs Zjuzins, tajā brīdī, kad viņš ir laukumā, labi var redzēt viņa kvalitātes. Vēl ir vairāki spēlētāji, kuru sniegums man liekas ļoti pozitīvs.

— Skatoties no Latvijas izlases pozīcijām, cik ļoti situāciju izmainīja virslīgas leģionāru limita palielināšana?

— Leģionāru kvotu izmaiņu analīzi varēs veikt pēc trim četriem gadiem, kad tā bilde būs skaidrāka. Latvijas izlases kontekstā tas devis ne negatīvu, ne pozitīvu rezultātu, jo vidējais čempionāta līmenis ir nedaudz audzis, bet tajā pašā laikā spēles minūšu skaits mūsu spēlētājiem ir samazinājies. Tomēr reālos kandidātus tas īpaši nav skāris, viņi spēlē, tāpēc šobrīd Latvijas izlases kontekstā es to vērtēju neitrāli. Cita lieta, ka vadošajās komandās šobrīd ir maz mūsu spēlētāju, kas veido spēli. Būtu vēlams, ja mūsu futbolisti Latvijas čempionāta vadošajās komandās vairāk spēlētu uzbrukuma grupas līnijā, jo tādu spēlētāju nav tik daudz, viņi pārsvarā spēlē aizsargu vai balsta pozīcijās. 

— Pieminējāt spēles filosofiju. Ko tas nozīmē Latvijas izlasē?

— Pirmkārt, uzskatu, ka bumbas kontrolē mums ir jāspēlē vertikālāks futbols. Tas nenozīmē futbolu vienkārši ar garām piespēlēm uz priekšu, bet, ņemot vērā mūsu šā brīža situāciju un spēlētāju resursus, mēs nevaram pārāk daudz aizrauties ar bumbas kontroli, mums ir jābūt vairāk orientētiem, lai bumbu pārvietotu tuvāk pretinieku vārtiem. Kad mēs spēlējam pozicionālo bumbas kontroli, tad, manuprāt, mēs ļoti daudz aizraujamies ar savstarpējām piespēlēm starp aizsargiem, kam nav nekādas pievienotās vērtības. Citreiz to var darīt, ja ir mazliet jāatvelk elpa vai jāpamaina ritms, bet mēs to darām pārāk daudz. Tam blakus nāk vēl viena ļoti būtiska lieta — kvalitatīva spēle atsedzoties un piedāvājoties, kad mums ir bumba, jo brīžiem radās iespaids, ka mums ir daļa spēlētāju, kas uzskata, ka mēs smagi aizsargājamies un tajā brīdī, kad esam atguvuši bumbu, ir īstais laiks, lai atvilktu elpu. Tad spēlētājam ar bumbu ir ļoti maz piedāvājumu, ko ar bumbu darīt tālāk, tādēļ bieži vien ir piespēles šķērsām vai atpakaļ.

Otra lieta, kas ir būtiska — mūsu aizsardzības līniju pacelt mazliet augstāk, nekā tas ir šobrīd. Protams, to nevar salīdzināt ar kvalifikācijas cikla spēlēm, kur bija cita līmeņa pretinieki, bet šobrīd ir būtiski, lai pozicionālā aizsardzība notiktu laukuma viduszonā, kur mēs spētu spēlēt kompaktāk un stipri agresīvāk, lai katrā reizē, kad pretinieks pieņem bumbu, viņš ir visu laiku kontaktā ar mūsu spēlētāju.

Trešā būtiskā lieta ir tā, kā mēs reaģējam uz bumbas pazaudēšanu uzbrukuma trešdaļā, jo jāsaprot, ka ir tikai normāli, ka uzbrūkot mēs kā jebkura komanda vairāk pazaudēsim bumbu, nekā apspēlēsim pretinieku. Un pats svarīgākais ir pareiza reakcija uz situāciju, kad bumba no mūsu kontroles pāriet pretinieku kontrolē. Tas nozīmē pietiekami ātru pārslēgšanos bumbas atņemšanas darbībām, lai mēs nedotu pretiniekam iespēju bez pretestības pārvarēt 40 metrus un sāktu aizsargāties savu vārtu tuvumā. Mums ir jāsāk aizsargāties augšējā zonā, īpaši spēlējot Nāciju līgā, kur pretinieku līmenis ir apmēram tāds pats kā mums.

Ceturtā lieta, mums ir jābūt daudz vairāk orientētiem uz bumbas nogādāšanu zonās, no kurām varam gūt vārtus, lai bumba neaizķeras laukuma malās, mums ir jābūt tendētiem uz sitieniem pa vārtiem.

Piektais ir standarta situācijas, pie kā mums ir būtiski jāstrādā, jo īpaši tad, kad pirmajā pusgadā komandas spēle vēl nebūs līdz automātismam izkopta, tad no standartiem vienmēr varam pavērst rezultātu par labu mums. Tie ir pieci lielie vadmotīvi, ko es šobrīd gribētu akcentēt. Skaidrs, ka ir vēl daudzas nianses, ar kurām strādāsim ikdienas darbā.

— Nāciju līgā mūsu uzdevums ir pirmā vieta?

— Apmierināts es būšu tikai un vienīgi ar pirmo vietu šajā grupā. Esmu pārliecināts, ka mūsu izpildījumā būs labas spēles, bet dzīve rādīs, vai mums pietiks stabilitātes, lai sasniegtu šo rezultātu. Bet noteikti šajās spēlēs mēs neatkāpsimies no saviem principiem, redzējuma un stratēģijas. Nebūs tā, ka pēc pirmajām spēlēm sāksies kaut kāda turbulence vai mētāšanās. Mēs plānveidīgi iesim uz to, uz ko es arī esmu parakstījies, lai trīs gadu laikā izveidotu konkurētspējīgu komandu, kas būtiski atšķirtos gan rezultātu, gan spēles kvalitātes un attieksmes ziņā no tās, kas bija pēdējos gados. Es uzreiz pateicu, ka neesmu brīnumdaris un nevaru garantēt, ka mēs ar simtprocentīgu pārliecību ieņemsim pirmo vietu grupā un uz Andoras vai Maltas fona demonstrēsim tik dzirkstošu futbolu, ka visi būs eiforijā. Mūsu mērķis ir uzvarēt un, ja kaut kas neizdodas spēles kvalitātes ziņā, to kompensēt ar citām īpašībām, bet tomēr virzīties uz uzvaru. Tajā pašā laikā varu teikt, ka pie jebkura rezultāta nekritīšu histērijā, jo mūsu komandas un spēlētāju līmenis ir tāds, ka mums ir nopietni jāpastrādā kaut kādā vidēji normālā periodā, lai mēs varam sagaidīt stabilu rezultātu. Uzskatu, ka, spēlējot ar šādiem pretiniekiem, mums uzdevums var būt tikai viens — uzvara katrā spēlē, bet tas nebūs vienkārši. Ja visu laiku raustīsimies un sēdēsim uz elektriskā krēsla, tad labāk nebūs. Iepriekšējie izlases treneri Aleksandrs Starkovs, Miksu Pātelainens un Slaviša Stojanovičs katrs nostrādāja mazāk par gadu, un mēs gaidām, ka pie šādas treneru un spēlētāju rotācijas, mums būs stabils sniegums un kolektīvs. Jāsaprot, ka izlases kontekstā sastāva stabilitātei un uzticībai trenerim ir būtiska loma. Es tiešām uzskatu, ka šis trīs gadu periods ir pietiekami saprātīgs, lai 2022. gadā, spēlējot Nāciju līgā, mums būtu konkurētspējīga komanda, kas reāli varētu izpildīt uzdevumu iekļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Šobrīd, kad trijos gados esam uzvarējuši divas spēles, tā liekas utopija, bet es nerunāju, ka mēs varēsim apspēlēt Angliju vai Itāliju, mūsu uzdevums ir soli pa solim pietuvoties Eiropas vidus līmenim. Manuprāt, tas ir reāli, ko ar pacietīgu darbu var paveikt, turklāt spēlētāju resursi to atļauj. Nav tā, ka to galīgi nav.

 

Dainis KAZAKEVIČS

Latvijas futbola izlases galvenais treneris

Dzimis: 1981. gada 30. martā Bauskā

Spēlējis: Jelgavas BJSS

Pirmais treneris: Gunārs Jansons

Kvalifikācija: UEFA-PRO kategorija

Trenējis: Jelgavas Viola (1995. — 2003.), FK Jelgava (2004. — 2012.), Latvijas U-21 izlase (2013. — 2019.)

Administratīvais darbs: LFF Zemgales reģionālā centra vadītājs (2000.-2004.), LFF Sporta direktors (2012. — 2020.)

Lielākais sasniegums: 2010. Latvijas kausa ieguvējs

Kristiāns Girvičs
Kristiāns Girvičs
laikraksta “Sports” repor.