Dievināt, apgūt un izbaudīt

Septiņpadsmitgadīgais Cēsu florbolists Pēteris Trekše decembrī apņēmīgi debitēja pasaules čempionātā Rīgā, viešot cerības, ka topošais elektrotehniķis nākotnē varētu kļūt par stabilu Latvijas izlases uzbrukuma vērtību.

Ikdienā Pēteris Trekše ir viens no rezultatīvākajiem Cēsu Lekringa uzbrucējiem, un sarunas sākumā bez viņa dzimtās pilsētas mēs iztikt nevaram.

— Vai tas maz ir iespējams — dzīvot Cēsīs un nespēlēt florbolu?

— Ha-ha! Ja tu dzīvo Cēsīs un ir interese par sportu, neizbēgami nāksies saskarties ar florbolu, jo mums ir paveicies, ka pilsētā ir tituliem bagāts klubs un florbols ir populārs, tādējādi piesaistot lielu jauniešu interesi.

— Kā tu nonāci florbolā?

—Florbolu pirmo reizi ieraudzīju aptuveni septiņu gadu vecumā — devos mammai līdzi uz basketbola treniņiem sporta skolā, jo mājās nebija, ko darīt. Zāle bija sadalīta trijos laukumos. Kamēr mamma trenējās uz viena, es gāju uz blakus laukumu skatīties, kā Lekringa vīri spēlē florbolu. Sākumā slēpos aiz borta un nekādu lielo uzmanību nepiesaistīju. Vēlāk jau iesaistījos kā bumbiņu padevējs. Un pēc pāris sporta skolas apmeklējumiem jau dabūju nūju! Atceros, ka biju saņēmies uzkāpt laukumā ar spēlētājiem un pat tiku priviliģēts ar iespēju uzmest pa Bundzenieka vārtiem. Tajā vecumā man tas likās kas vienreizējs! Bet uz pirmo jauniešu treniņu florbolā es aizgāju tikai 10 gadu vecumā.

— Tava mamma Ieva Trekše ir bijusi ilggadēja SK Cēsis spēlētāja. Tas vieš aizdomas, ka arī tavs tēvs ir sportisks vīrs…

— Man tiešām ir paveicies ar sportiskiem vecākiem. Varu palielīties, ka mamma savā laikā bijusi pat viena no labākajām Cēsīs. Kad laiks un veselība atļauj, viņa joprojām spēlē senioru līmenī. Tētis ir tenisists un kopā ar mammu ieveda mani sportista gaitās. Vasarā tēvs mani veda uz tenisa kortiem, kuros arī bērnībā pavadīju daudz brīvā laika. Man ir 9 gadus vecs brālis un 12 gadus veca māsa. Māsai sports nav iekritis sirdī. Man gribētos, lai brālis ir florbolists, bet izskatās, ka viņš ies mammas pēdās un būs basketbolists. Bet es par to nepārdzīvoju — galvenais, ka brālis kaut ko dara.

— Vai ir viegli apvienot augstas klases sportu ar mācībām?

—Šobrīd mācos Cēsīs, profesionālajā vidusskolā par elektrotehniķi. Pašlaik esmu otrajā kursā (11. klase), pēc kura vēl divi kursi priekšā. Ir nedaudz grūti mācības apvienot sportu, jo sanāk kavēt skolu, kad ir spēles, sabraukumi vai turnīri, bet skolotāji ir saprotoši un iekavēto, cik vien spēju, cenšos labot.

— Virslīgā debitēji 15 gadu vecumā. Kā tev tas izdevās tik agri un tik spēcīga kluba kā Lekringa sastāvā?

— Es vienkārši dievinu florbolu un cenšos izbaudīt un izspiest maksimumu no sevis jebkurā brīdī. Man ir paveicies, ka tik agrā vecumā guvu iespēju pierādīt sevi stiprāko sabiedrībā.

— Savukārt pasaules U-19 čempionātā florbolā 2015. gadā debitēji pret gandrīz trīs gadus vecākiem puišiem. Un jau savā pirmajā čempionāta spēlē pamanījies gūt vārtus pret šveiciešiem!

— Viegli nebija, bet, spēlējot Latvijas čempionāta 1. līgā un virslīgā, jau biju pieradis, ka esmu jaunāks par lielāko daļu pretinieku. Tāpēc par gadu starpību liela uztraukuma nebija, vairāk traucēja neziņa, vai spēšu nospēlēt atbilstošā līmenī visu turnīru.

— Esi guvis vērtīgu pieredzi pirms pavasarī gaidāmā 2017. gada pasaules U-19 čempionāta.

— Būs daudz vieglāk pierast pie atmosfēras, un varbūt nebūs tik liels uztraukums. Tiesa, nav divu vienādu turnīru.

— Kā tas nākas, ka pagājušajā sezonā biji aizsargs, bet šogad — uzbrucējs?

— Pērn tikai pirmo sezonas pusi spēlēju aizsarga pozīcijā. Sāku vairāk domāt par uzbrukumu nekā par aizsardzību, un arī treneris manī saskatīja uzbrucēja potenciālu.

— Un jau šīs sezonas sākumā septembrī tiki atzīts par mēneša vērtīgāko spēlētāju virslīgā. Kā tev tik īsā laikā izdevies sasniegt tādu progresu?

— Jā, šīs sezonas sākums man un komandai tiešām izdevās diezgan veiksmīgs. Esot tādā komandā — ar tik labiem spēlētājiem apkārt — ir daudz iespējas mācīties no viņiem gan treniņos, gan spēlēs. Uzskatu, ka liels nopelns manos panākumos ir komandai.

— Vai nebiji pārsteigts, ka tiki iekļauts Latvijas nacionālās izlases sastāvā startam pasaules pieaugušo čempionātā Rīgā? Kā uz to raudzījās tavi draugi un tuvinieki?

— Protams, biju pārsteigts. Ja godīgi, es pats sevi nevarēju iedomāties izejam uz viena laukuma ar pasaules labākajiem florbolistiem. Man jau kopš pirmā nacionālās izlases kandidātu sasaukuma apkārt bija radinieki un draugi, kas mudināja ticēt, ka spēlēšu pasaules čempionātā un pārstāvēšu Latviju. Tas stipri palīdzēja sakārtot galvu.

— Ar kādām sajūtām tev aizritēja pasaules čempionāts Rīgā? No vienas puses, izcēlies ar savam vecumam visnotaļ pieklājīgu statistiku (1+2), no otras puses, komanda izgāzās kā veca sēta.

— Sajūtas un valdošā atmosfērā bija neaprakstāma! Esot debitantam, manuprāt, dzīvi atviegloja situācija, ka čempionāts norisinājās Latvijā, jo par neko citu nebija jāuztraucas, kā tikai par florbolu. Diemžēl turnīrs mums nepavisam neizvērtās tāds, kā to visi bija gaidījuši, bet tagad par to vairs nedomāju un koncentrējos nākamajiem mērķiem.

— Pēc debijas pasaules čempionātā pret Zviedriju izteicies: „Diez vai ko labāku savā dzīvē vēl piedzīvošu.” Ir pagājis laiks, emocijas nosēdušās. Vai tavas domas nav mainījušās?

— Atceros to interviju. Nē, manas domas nav mainījušās. Esot debitanta statusā, izejot laukumā pret pasaules čempioniem pilnā arēnā ar Latvijas atbalstītājiem visapkārt, — tas ir kas tāds, ko tiešām novēlētu piedzīvot ikvienam florbolistam!

— Guvi svarīgus vārtus pret Dāniju. Tie vienmēr paliks tavi pirmie vārti pasaules čempionātā. Kā juties tobrīd?

— Pat neatceros, ko tobrīd nodomāju. Emocijas sita augstu vilni, un tribīnes bija skaļas. Tobrīd biju vienkārši laimīgs palielināt pārsvaru pār dāņiem!

— Kādi Tev un komandai ir mērķi, domājot par pavasarī Zviedrijā gaidāmo pasaules U-19 junioru čempionātu?

— Čempionātam gatavojamies jau ilgu laiku un darīsim visu, lai pēc katras spēles atstātu laukumu ar pozitīvām emocijām.

— Gatavojoties čempionātam, Somijā aizvadījāt trīs pārbaudes spēles ar somu klubiem un piedzīvojāt trīs cienīgus zaudējumus — 7:9, 4:8, 2:3. Spēlējāt pret pieaugušo komandām, un tu ar rezultativitāti pamanījies izcelties visos mačos. Kādas atziņas pēc šī turnīra?

— Bija foršiatkal uzspēlēt Somijā (rudenī Trekše Somijā aizvadīja pārbaudes spēles Latvijas pieaugušo izlases sastāvā). Tas ir tikai labi, ka dodamies spēlēt pret somu vai zviedru klubiem, iegūt pieredzi citā līmenī. Jā, zaudējām visas trīs spēles, bet nebūt nedomāju, ka visas cīņas bija bez variantiem, it īpaši pirmā spēle, kurā paši izlaidām uzvaru, varbūt nospēlēja noguruma faktors, jo tūlīt pēc iekārtošanās viesnīcā mums bija jādodas uz arēnu.

Treneri uzsvēra, ka mums šis sabraukums ir ārkārtīgi vērtīgs, jo, gatavojoties čempionātam, mēs daudz varam mācīties un uzkrāt pieredzi, spēlējot pret labiem un prasmīgiem pretiniekiem. Protams, tā bija iespēja iespēlēt virknējumus un izspēles, savukārt treneri daudz varēja uzzināt par mums un iegūt vērtīgu informāciju, kādi mēs izskatāmies uz šādu pretinieku fona. Šajā sabraukumā jutos gandrīz tāpat kā čempionātā — mums bija spēles vairākas dienas pēc kārtas, bez atpūtas! Neviens vēl nav nodrošinājis vietu sastāvā gaidāmajam čempionātam, tādēļ ikviens no mums ir motivēts cīnīties katrā spēlē un pierādīt treneriem, ka mēs būsim vērtīgi komandai visa čempionāta laikā.

— Kādi ir nākotnes plāni sportā?

— Sapnis ir spēlēt kādā Zviedrijas vai Somijas klubā — uzspēlēt visaugstākajā pasaules līmenī!

Pēteris TREKŠE

Latvijas izlases un Cēsu Lekringa florbolists, skolnieks

Dzimis: 1999. gada 20. aprīlī Valmierā

Augums, svars: 189 cm, 77 kg

Pirmais treneris: Viesturs Dumpis

Izglītība: Cēsu 1. pamatskola, mācās Cēsu profesionālās vidusskolas 2. kursā

Lielākie sasniegumi: Latvijas čempions jauniešiem, 3. v. Latvijas Virslīgas čempionātā (2016), Latvijas U-19 un pieaugušo nacionālās izlases florbolists, 10. v. 2016. gada pasaules čempionātā

Citi sporta veidi: teniss, galda teniss, basketbols, futbols un hokejs

Iecienītākā mūzika: popmūzika

Filma, ko iesaka citiem: Glābējs (The Guardian)

Nākotnes mērķis: piedalīties olimpiskajās spēlēs