Ēriks Veldre. 3.11.1933.—19.02.2013.
Pa mūžības taku aizgājis Ēriks Veldre — visu laiku izcilākais Latvijas handbolists. Viņam bija apbrīnojams atsperīgums, ļoti laba spēles izpratne un plaukstas tādas, ka handbola bumba tajās iegūla, itin kā būtu tenisa bumbiņas lielumā. Pēc saviem fiziskajiem dotumiem Ēriks Veldre bija dzimis handbolam.
Valdis Muižnieks: "Ar Ēriku mani saistīja draudzība no jaunības laikiem. Tas bija piecdesmito gadu pirmajā pusē, kad abi spēlējām basketbolu ASK komandā un atradāmies obligātajā karadienestā. Mitinājāmies kazarmās blakus Grīziņkalnam. Ēriks tad bija jau "veczaldāts", jo dienēja trešo gadu, bet es — pilnīgs zaļknābis, kas tikko sācis pirmo dienesta gadu. Ēriks bija izteikts brīvdomātājs armijas disciplīnas jautājumos. Viņš mācīja mani, kā izmukt no kazarmām, kurā vietā jākāpj pāri sētai, jo abi privātajā dzīvē bijām kaimiņi. Ēriks dzīvoja Zvaigžņu ielā, bet es — Pērnavas. Mūsu dzīvokļi atradās gandrīz vienādā attālumā no kazarmām. Un tā mēs bieži abi kopā devāmies brīvsolī paēst mājās gatavotas pusdienas.
Reiz, kāpjot pāri sētai, mūs "uz durkļiem" sagaidīja patruļa. Biju nobijies ne pa jokam — būs tribunāls, un mani aizsūtīs uz Sibīriju. Ēriks smējās un mierināja: "Tu vēl zvērestu neesi nodevis, tev neviens neko nevar padarīt." Un viņam bija taisnība."
Jānis Ķuzulis:"Man bija laime kopā ar Ēriku Veldri darboties visos rokasbumbas komponentos — esam spēlējuši vienā komandā un arī viens pret otru. Viņš ir bijis mans treneris, savukārt es esmu tiesājis viņa spēles. Visos šajos komponentos Ēriks bija perfekts.
Bieži atzīmē viņa fiziskā ķermeņa piemērotību rokasbumbai, bet Ērikam piemita arī reti sastopama šīs spēles izpratne. Varētu teikt, ka viņam rokasbumbā bija absolūtā dzirde.
Ēriks 1964. gadā tika oficiāli nominēts pasaules izlasē. Ja man būtu jāsastāda šāda izlase, es viņu liktu pirmajā trijniekā. Vairāk nekā 20 gadus tiesājot starptautiskas spēles, man ir bijusi izdevība redzēt visus labākos pasaules spēlētājus. Ēriks šajā sabiedrībā ieņem cienīgu vietu."
Andris Vītols: "Ēriks nebija rupjas spēles piekritējs, nekad nesūdzējās tiesnešiem, kad pretinieks neatļauti viņu kavēja, pārkāpjot noteikumus. Bet atmaksa pāridarītājam noteikti sekoja. Audzināšanas nolūkā. Jau nākamajā uzbrukumā pēc metiena pa vārtiem Ērika roka turpināja ceļu uz leju un tik smagi trāpīja pārkāpuma izraisītājam pa plecu vai galvu, ka tam pārgāja jebkāda vēlēšanās turpināt lietot neatļautus paņēmienus.
Pasaules čempionātā, kas risinājās 1964. gadā Čehoslovākijā, man bija iespēja klātienē vērot Ērika spēli PSRS izlasē. Nenoliedzami, ka viņš savā postenī izlasē kā labās malas uzbrucējs rādīja apbrīnojamu sniegumu, un čempionāta noslēgumā pelnīti tika iekļauts simboliskajā pasaules izlasē. Tātad septiņu pasaules labāko handbolistu vidū."
